Pēters Brūveris

lv
Ziņot redaktoram

Darbi: Darba autors (108); Atdzejotājs (7); Komentāra autors (3); Recepcijas persona (54)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsPēters Brūveris
PseidonīmsAnna N.
Personiska informācijaDzimis strādnieku ģimenē.
1972–1975: Rīgas 49. vidusskolā mācījies vienā klasē ar Māri Melgalvu, kurš skolas laikā aizvedis viņu uz fotogrāfa Jura Krieviņa fotostudiju "Īriss", iesaistījies literatūras vēsturnieces un muzejnieces Līvijas Volkovas vadītajā Jauno muzejnieku pulciņā.
Profesionālā darbība1977: pirmā publikācija dzejoļi "sēžam draudzīgi..." un "Lietus" laikrakstā "Literatūra un Māksla" 25. martā.
1977: martā piedalās Jauno autoru semnārā, kopš tā laika saista savu dzīvi ar literatūru.
2001: teksta autors animācijas filmai "Neparastie rīdzinieki".

Pēters Brūveris tulkojis un atdzejojis no azerbaidžānu, turku, vācu, lietuviešu, gagauzu, osetīniešu, mordviešu valodas, atdzejojis Krimas tatāru tautasdziesmas un Tuvas šamaņu rituālos tekstus.

Dzejoļu krājumi

1987: Melnais strazds, sarkanie ķirši
1991: Dzintara galvaskausi
1994: Sēdēju parkā uz sola
1995: Sirdī melnajam putnam lizda
1999: Ziedi zaudētajam!
2000: Mīl mani Dievs
2004: Valodas ainava
2006: Aiz stikla (dzeja atdzeja)
2009: Divpadsmit metieni (dzeja, atdzeja)
2014: Mācos rakstīt

Dzeja bērniem

1986: Kā Lauku pele pie Pilsētas peles brauca
1995: Gliemezis un cīrulīte
1997: Katrs savu dzīvi dzīvo
2000: Grīziņkalnā groziņvakars
2000: Sīli, vai tu mani mīli?
2002: Katram mazam putniņam
2006: Brīnumdzejoļi
2006: Labas uzvedības ābece (atkārtots izdevums 2010. gadā)
2010: Mēs te ap eglīti (Ziemassvētku dzejoļi visai ģimenei)
2010: Raibajā pasaulē
2013: Vilciņš
2014: Durvju burvis
2015: Grāmata Gundegai (dzejoļi ne tikai bērniem)
2016: Pirmās sniegpārsliņas
2018: Brūveri brūvē (Krājumā iekļauta arī Pētera Brūvera meitu Indras un Zanes dzejoļi)

Pētera Brūvera darbība teātrī un mūzikā

1996: dziemu tekstu autors Jāņa Lūsēna komponētajam mūziklam "Dželsomīno melu zemē".
1998: izdots Jāņa Lūsēna disks "Karuselis", kurā apkoptas 10 komponista dziesmas ar Pētera Brūvera tekstu (Rīga: Musica Baltica).
2000: 8. janvārī Dailes teātrī pirmizrāda muzikālu izrādi "Šveika jaunās dēkas". Jaroslava Hašeka darbu dramatizējis Kārlis Auškāps, režisors – Kārlis Auškāps, komponists – Valts Pūce, dziesmu teksti – Pēters Brūveris, scenogrāfs – Aigars Ozoliņš, kostīmu mākslinieces – Baiba Puzinas, Ilze Vītoliņa, horeogrāfs – Vladislavs Burakovs. Lomās: Artūrs Skrastiņš, Gundars Āboliņš, Jānis Reinis, Artis Robežnieks, Dainis Gaidelis, Juris Frinbergs, Gunārs Placēns, "Prāta vētra" u. c.
2004: 8. decembrī pirmizrāde mūziklam "Burvis no Oza zemes". Komponists – Valts Pūce, librets, dziesmu teksti – Pēters Brūveris, režisors – Kārlis Auškāps, scenogrāfs – Mārtiņš Milbrets, horeogrāfe un kustību konsultante – Elita Bukovska, triki – Jeļena un Genādijs Palčevski. Lomās: Aisha, Aija Dzērve, Ligita Skujiņa, Lauris Subatnieks, Lauris Dzelzītis, Artis Robežnieks u.c.
Kopš 2006: iesaistījās ambientās mūzikas un vides zinātnes kopprojektā "Dabas koncertzāle", kurā Pēters Brūveris piedalījās kā dabas dzejnieks ar dzejas rindām par "Dabas koncertzāles" varoņiem – praulgrauzi, čunčiņu, ūdens maksteni un ķērpi.
2007: 4. oktobrī Liepājas teātrī pirmizrāde mūziklam "Agrā rūsa" pēc Elīnas Zālītes romāna ar tādu pašu nosaukumu motīviem. Komponists – Jānis Lūsēns, dziesmu teksti un librets – Pēters Brūveris. Režisors – Ivars Lūsis, māksliniece – Anna Heinrihsone, horeogrāfs – Agris Daņiļevičs. Lomās: Ance Krauze vai Rudīte Būmane, Uģis Roze, Andris Ērglis u. c.
2009: kopā ar mūziķi Aigaru Voitišķi ierakstīts albums "Stikla laivas" (diskā skan Pētera Brūvera dzejas lasījumi). Izdevējs – Platforma Music. (http://naba.lsm.lv/lv/raksts/zibens-pa-dibenu/51100-aigars-voitiskis--peteris-bruveris-stikla-laivas-2009.a86818/)
2010: 8. maijā Rīgas Bērnu un jauniešu muzikālajā teātrī "RīBēJa MuTe" pirmizrāde Valta Pūces mūziklam pēc Rūdolfa Blaumaņa pasakas "Velniņi" motīviem ar Pētera Brūvera dziesmu tekstiem. Režisors – Juris Jonelis, scenogrāfs – Kristians Brekte, kostīmu māksliniece – Liene Rolšteina, horeogrāfs – Andrejs Fiļipovs. Piedalās: Aisha, Candy, Niks Matvejevs, Imants Erdmans, Andris Lapiņš, Leonarda Ķestere-Kļaviņa, Jānis Apeinis, Annija Putniņa u. c.
2014: 29. martā mūzikas namā "Daile" pirmizrāde Valta Pūces un Pētera Brūvera mūziklam "Burvis no Oza zemes”. Režisore – Dace Pūce. Piedalās: Valts Pūce, Ieva Sutugova, Ieva Akuratere, Niks Matvejevs u. c.
2014: 21., 28. decembrī Austrālijas latviešu kultūras dienās iestudējumu piedzīvo Valta Pūces un Pētera Brūvera mūzikls "Burvis no Oza zemes". Režisore – Ilona Brūvere, scenogrāfija – Tija Lodiņa, horeogrāfe – Klāra Brūvere. Lomās: Jānis Grauds, Linda Ozere, Aija Dragūna, Lika Veiklina.
2017: 24. aprīli Latvijas Radio 2 izskanēja raidījums "Zelta graudi”, kas bija veltīts Pētera Brūvera 60. dzimšanas dienai (http://lr2.lsm.lv/lv/raksts/zelta-graudi/pieminam-... )

Dziesmas ar Pētera Brūvera dzejas tekstiem komponējuši Rihards Dubra, Andris Dzenītis, Jēkabs Jančevskis, Adrians Kukuvass, Juris Kulakovs, Māris Lasmanis, Jānis Lūsēns, Niks Matvejevs, Raimonds Pauls, Imants Paura, Valts Pūce, Andris Sējāns, Silvija Silava, Uldis Stabulnieks, Gunārs Stade, Gundega Šmite, Ingus Ulmanis, Anna Veismane, Aigars Voitišķis.
Citātu galerija"Brūveris savu poētisko pasauli veido viendabīgu un monolītu. Visiem viņa krājumiem ir četrdaļiga kompozīcija: no šepatnīgā un konkrētā uz – mūžīgo, pārlacīgo. Taču tas nebūt nav mehāniski reproducēts savulaik veiksmīgi atrastais kompozicionālais princips; Brūvera grāmatas patiesi turpina cita citu. Tās caurauž vieni un tie paši motīvi un metaforas, ik reizi realizēdamās atšķirīgā kontekstā. Katrs dzejolis pilnībā sevo spēj izpaust tikai visas Brūvera poētiskās pasaules veselumā; un otrādi – veselums realizējas katrā atsevišķā dzejolī. Tas liecina par apzinātu noslieci uz episkumu."
(Berelis, Guntis. Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. 263. lpp.)

"Pētera Brūvera eksperimenti poētikā (dzejoļu vizuālais noformējums, baltu pirmvalodas rekonstrukcija) sauc atmiņā Guntara Godiņa mēģinājumus grafiskajā dzejā [..]. Abus dzejniekus saista centieni paplašināt dzejas iespēju robežas un izlauzties no tradīciju ierobežojošās varas, taču būtiski atšķirīga liekas viņu attieksme pret vārdu. Pēteram Brūverim vārds joprojām vēl ir Viss. "Tikai ar vārdu palīdzību mēs spējam kaut uz mirkli, kaut uz sekundi aizrunāt, aizvalodot to baiso, tumšo tukšumu, kas drēgni dveš mums sejās un sirdīs," tā dzejnieks raksta uz krājuma "Sirdī melnajam putnam lizda"apvāka."
(Kalniņa, Ieva. Pēters Brūveris. Latviešu rakstnieku portreti: 70.–90. gadi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. 67. lpp.)
SaiknesIndra Brūvere (1983) - Meita
Zane Brūvere-Kvēpa (1983) - Meita
Nodarbesdzejnieks
tulkotājs
atdzejotājs
mūzikas autors
autors
Dzimšanas laiks/vieta24.04.1957
Rīga
Rīga
Izglītība1964 – 1972
Biķernieku astoņgadīgā skola
Dreiliņi
Dreiliņi, Stopiņu pagasts, Ropažu novads

1972 – 1975
Rīgas 49. vidusskola
Krišjāņa Valdemāra iela 65, Rīga
Krišjāņa Valdemāra iela 65, Rīga, LV-1010

1975 – 1976
G. Gailes 2. tehniskā skola
Rīga
Rīga

1976 – 1980
Jāzepa Vītola Latvijas Valsts Konservatorija
Rīga
Rīga

Kultūras un mākslas zinību fakultātes Kultūrizglītības darbinieku nodaļa


1977 – 1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050

Piedalījies jauno autoru seminārā.

Darbavieta1980 – 1985 (Datums nav precīzs)
Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs
Pils laukums 3, Rīga
Pils laukums 3, Rīga, LV-1050
Zinātniskais līdzstrādnieks

1989 – 1991
Laikraksts "Padomju Jaunatne"

Literārais konsultants


1993 – 1994
Laikraksts "Literatūra un Māksla"

Literatūras nodaļas redaktors


1995

Žurnāla "Vīri" literārais redaktors


1996 – 1997
Apgāds "Daugava"

Redaktors

Dalība organizācijās1988
Latvijas Rakstnieku savienība
Rīga
Rīga

1990 – 2011
Latvijas Rakstnieku savienība
Rīga
Rīga
Miršanas laiks/vieta16.07.2011
Ventspils
Ventspils
ApglabātsUlbrokas kapi
Noliktavu iela 5, Dreiliņi, Stopiņu pagasts, Ropažu novads, LV-2130
2014. gada 29. jūnijā Ulbrokas kapos tika atklāta Aivara Vilipsōna veidotā kapa plāksne.
Piemiņas vietas24.04.2017
Pie Pētera Brūvera dzimtās mājas "Kalēji" Līčos Stopiņu novadā atklāta piemiņas plāksne
ApbalvojumiKlāva Elsberga prēmija
Melnais strazds, sarkanie ķirši
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Melnais strazds, sarkanie ķirši".
1987

Autortiesību bezgalības balva
Autortiesību bezgalības balva par radio, koncertos, televīzijā un mehāniskajā ierakstā visvairāk izmantotajiem muzikālajiem darbiem - dziesmām izrādei "Šveiks".
1999

Dzejas dienu balva
Mīl mani Dievs
Balva piešķirta par krājumu "Mīl mani Dievs".
Dzeja
2001

Autortiesību bezgalības balva
Autortiesību bezgalības balva par audiovizuālā darba „Neparastie rīdzinieki„ izmantojumu Latvijas kinoteātros, LTV, LNT, TV3 un koncertos.
2002

Baltijas Asamblejas balva
Valodas ainava
Balva piešķirta par dzejas krājumu "Valodas ainava".
Literatūra
2004

Dzejas dienu balva
Valodas ainava
Balva piešķirta par krājumu "Valodas ainava".
Dzeja
2005

Ojāra Vācieša prēmija
Aiz stikla
Prēmija piešķirta par dzejas krājumu "Aiz stikla".
2006

Latvijas Literatūras gada balva
Aiz stikla
Balva piešķirta par dzejas krājumu "Aiz stikla".
Dzeja
2007

Starptautiskā Jāņa Baltvilka balva
Raibajā pasaulē
Balva piešķirta par dzejoļu un atdzejojumu grāmatu "Raibajā pasaulē".
Bērnu literatūra
2010

Pastariņa prēmija
Raibajā pasaulē
Balva piešķirta par grāmatu “Raibajā pasaulē”.
Rakstniecība
2011

Autortiesību bezgalības balva
Autortiesību bezgalības balva par dziesmu „Šajā raibā pasaulē” kā visvairāk skanējušo jauniešu un bērnu dziesmu.
2013

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-11 no 11.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
24.04.1957Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Ventspils
(Ventspils)
16.07.2011Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Ulbrokas kapi
(Noliktavu iela 5, Dreiliņi, Stopiņu pagasts, Ropažu novads, LV-2130)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
4Dreiliņi
(Dreiliņi, Stopiņu pagasts, Ropažu novads)
1964 - 1972IzglītībaCiems
5Krišjāņa Valdemāra iela 65, Rīga
(Krišjāņa Valdemāra iela 65, Rīga, LV-1010)
1972 - 1975IzglītībaĒka, māja
6Rīga
(Rīga)
1975 - 1976IzglītībaPilsēta
7Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1977 - 1990IzglītībaĒka, māja
8Rīga
(Rīga)
1976 - 1980IzglītībaPilsēta
9Pils laukums 3, Rīga
(Pils laukums 3, Rīga, LV-1050)
1980 - 1985DarbavietaĒka, māja
10Rīga
(Rīga)
1988Dalība organizācijāsPilsēta
11Rīga
(Rīga)
1990 - 2011Dalība organizācijāsPilsēta
Pēters Brūveris (1957–2011) bija vispusīgi apdāvināts, ar talantu literatūrā, valodās, mūzikā, glezniecībā, arī teātra mākslā. Turklāt katrs no tiem rada izpausmi arī viņa dzejā: apveltīts ar valodas izjūtu, ko vēl izkopa, atdzejojot no vācu, lietuviešu, turku un citām tjurku valodām, muzikalitāte izpaudās suģestējošā dzejas skaniskumā un intrumentalizācijā (ne tikai lirikā, bet arī dzejā bērniem) un daudz deva, sadarbojoties ar komponistiem Jāni Lūsēnu un Valtu Pūci, kad tapa muzikālās izrādes “Dželsomīno melu zemē” (1996), “Šveika jaunās dēkas” (2000), “Burvis no Oza zemes” (2004), “Agrā rūsa” (2007) un “Velniņi” (2010). Teatrālisms šā vārda labā nozīmē spilgti izpaudās, kad Brūveris lasīja savu dzeju un kad reizēm gluži kā režisors savā dzejtelpā izkārtoja liriskajai situācijai nepieciešamo “aprīkojumu” vai savas mājās pagalmā veidoja instalācijas. Krustpunktu klātesamība veidojusi Pētera Brūvera daiļrades īpatnību, jo krustpunktos vienuviet satek un satiekas atšķirīgais, citādais, savādais, lai sintezētos kaut kas jauns.

Pēters Brūveris dzimis Rīgā, taču mūža lielāko daļu dzīvojis Rīgas pievārtē netālu no Ulbrokas sava tēva mājās “Kalējos”. Mācījies Biķeru astoņgadīgajā skolā (1964–1972), bet uz Rīgas 49. vidusskolu (1972–1975) mudinājusi doties interese par ķīmiju, taču liktenīgs izrādās kaut kas pavisam cits – klasesbiedrs, nākamais dzejnieks Māris Melgalvs aizved Pēteru sev līdzi uz diviem pulciņiem: “Tās bija kā divas saliņas, kur tverties no ideoloģizētās stulbās skolas. Pirmā – literatūrzinātnieces Līvijas Volkovas vadītais Jauno muzejnieku pulciņš, otrā – Jura Krieviņa vadītā jauniešu fotostudija “Īriss” Mazās ģildes pagrabiņā. Tur varēja brīvi darboties, bija atmosfēra, iespēja tikties, strīdēties ar līdzaudžiem, kurus neinteresēja komjaunietiskās aktivitātes… Pie Līvijas darbošanās bija vairāk uz pagātni vērsta (kā jau muzejā) – materiālu vākšana, viesošanās pie veciem ļaudīm [..]. Pie Jura pagrabiņā bija ne tikai ar fotografēšanu saistītas nodarbes, te nāca, apgrozījās un vakarēšanās piedalījās visādi ļaudis – poēti, mākslinieki. Tas, protams, atstāja iespaidu. Šķirstījām poļu žurnālus (caur poļiem, kur bija vājāka cenzūra, šurp atplūda dažādi avangardiski gājieni, vismaz kaut kāds priekšstats radās par to, kas pasaulē notiek), klausījāmies plates – no renesanses līdz Mailzam Deivisam).” (Repše, G. Pēters bez astes: Intervijas ar dzejnieku P. Brūveri. Labrīt, 1994, 15. dec.)

Vidusskolas laikā top arī pirmie dzejoļi, un kļūst skaidrs, ka jāstudē universitātē Filoloģijas fakultātē, taču nākamais dzejnieks neiztur konkursu un, lai izvairītos no dienesta padomju armijā, viņš kļūst par G. Gailes 2. tehniskās skolas audzēkni, tā tolaik bija glābiņš no armijas daudziem konkursu neizturējušiem puišiem.1976. gadā Brūveris iestājas Konservatorijas (tagad – Latvijas Mūzikas akadēmija) Kultūras un mākslas zinātņu fakultātes Kultūrizglītības darbinieku fakultātē, kuru pabeidz 1980. gadā. Strādājis dažādos darbos: Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, laikrakstos “Padomju Jaunatne” un “Literatūra un Māksla”, žurnālā “Vīri”, apgādā “Daugava” un citur, taču lielākās pūles tiek ieguldītas, lai nodotos dzejošanai, atdzejai un tulkošanai, vispirms audzējot pamatu, uz kura būvēt savas dzejas ēku. Par to jau minētajā intervijā Gundegai Repšei viņš stāstījis: “Kas attiecas uz dzeju, protams, bija dzelzs priekškars, un pie grāmatām, tekstiem bija grūti tikt. Daudz izdarīja mūsu atdzejotāju plejāde – Skujenieks, Kamara, Čaklais, Bērziņš, Briedis, – lai mūsu dzeja neapkaļķotos, lai zinātu, kas ir noticis un notiek citos dzejas lauciņos. Spēcīgs blieziens man, domāju, tāpat kā daudziem citiem, bija Maijas Silmales sakārtotā franču dzejas antoloģija. Tā nu tas pamazām tīstījās uz priekšu. No pašmāju modernistiem pie sirds gāja Rokpeļņa un Helda pirmās grāmatas, Neibarta “Lasāmgabali”. Tad Belševicas “Gadu gredzeni” [..]. Kārtīgi “izņemu cauri” Majakovska pirmsrevolūcijas periodu… Tad pa starpām nāca iepazīšanās ar Trāklu, Bobrovski…” Un piebilst: “[..] deviņdesmit pieci procenti darba un mācību ir pagājis četrās sienās starp grāmatplauktiem.”

Par saviem skolotājiem dzejā, lai arī ne vienīgajiem, atzīst Knutu Skujenieku un Uldi Bērziņu (tieši Bērziņš mudinājis mācīties “mazo” tautu valodas, no kurām trūka atdzejotāju, bijis nolemts pat doties studēt uz Azerbaidžānu, bet ģimenes apstākļu dēļ tas nav īstenojies). Pats savu attieksmi pret dzeju balstījis uz diviem vaļiem – valodas izjūtu un atdzeju kā dzejas skolu: “Būtībā jau nav ne tādu skolu, ne kursu, kur varētu dzeju, literatūru iemācīties. Tāpat kā mūziķim vajadzīga absolūtā dzirde, tā dzejniekam jeb vārda māksliniekam jābūt valodas izjūtai. Pārējais, kā teiktu Knuts [Skujenieks], ir amata smalkumi.” (Op. cit.)

No pirmās publikācijas 1977. gadā līdz pirmajai dzejoļu grāmatai “Melnais strazds, sarkanie ķirši” (1987) paiet desmit gadi, kas, salīdzinot ar dzejniekiem vienaudžiem Māri Melgalvu, Klāvu Elsbergu, Amandu Aizpurieti, Inesi Zanderi, ir samērā ilgs laiks, tajā Brūveris ļaujas dažādiem eksperimentiem dzejā, kā pats saka, “trenēju dzejupfantāziju”, “izņurcīju zemapziņu līdz ārprātam” – to var saukt arī par prāta kontroles atcelšanu un ļaušanos fantāzijai, vienlaikus arī izkopjot amata prasmes (apgūstot dažādas panta formas, meklējot iespējami spilgtus un izteiksmīgus tēlus). Šai laikposmā presē publicēti vairāk nekā sešdesmit dzejoļu, no kuriem pirmajā krājumā iekļauti tikai deviņi.

Jau ar pirmo krājumu iezīmējas viens no Brūvera grāmatu balstiem – tā ir dzejoļu krājumu kompozīcija, kas disciplinē un virza dzejas domu un pārdzīvojumu. Krājumus viņš veidos četrdaļīgus, pēc simfonijas principa, un, vienojot un reizē plaši attīstot savu poētisko pasaules redzējumu, dzejas tēliem pārceļojot no grāmatas grāmatā, būvēs krājumu tetraloģiju (“Valodas ainava”, 2004; “Aiz stikla”, 2006; “Divpadsmit metieni”, 2009). Tetraloģijas noslēdzošā daļa “Mācos rakstīt” (2014) gan iznāks jau pēc dzejnieka nāves, Māra Salēja un meitas Indras pārskatīta. Tāpat cauri krājumiem izvijas viņa interese par baltiem (prūšiem, jātvingiem, galindiem), to var nosaukt par sava veida “panbaltismu”: “Varbūt es pārspīlēju, bet man Semba, raugoties atpakaļ pāri gadu simtiem, ir mūsu baltu Sirds Vieta. [..] Nedrīkstam aizmirst, ka, lielā mērā pateicoties prūšu sikstum sīkstajai pretestībai iekarotājiem, mēs runājam tajā valodā, kurā runājam, un dziedam tās tautasdziesmas, kuras dziedam.” (Brūveris, P. Vai mēs vēl atceramies Dzintarzemi? Grāmata, 1990, Nr. 3) Taču dzejnieka skatiens nav mests tikai pagātnē, no 80. gadu otrās puses viņš regulāri tulko dažādu paaudžu lietuviešu dzejniekus. Apzinoties, ka atdzejas grāmatas ir grūti izdot, gandrīz katrā savā krājumā viņš publicē arī atdzejoto.

Īpaša uzmanība Brūvera dzejā veltīta valodai, vārdam. Savu emociju izteikšanai viņš darina savus vārdus. Daļa no tiem dzīvo tikai viena dzejoļa ietvaros, turpretim citi kļūst pa viņa izteiksmes balstiem, piemēram, viņš iemīļojis apstākļa vārdu darināšanu ar izskaņu -up (tautup, plašup, bezgalup). Par atsevišķu meklējumu virzienu kļūst vecvārdu un baltiskas cilmes vārdu aktualizēšana, nereti dzejnieks “aizņemas” tikai vārdu saknes, bet vārdu “noformējumu” veido pats. Tā kādā dzejolī ar lietuviešu, prūšu un latviešu valodas elementiem viņš tiecies atveidot, kāda būtu varējusi būt baltu pirmvaloda: “saudadirbi glēšan ausa / saudabrīni teku mā / maunavīdi maunarīsi / jau sālīnu vīlevā.” Sabiezināta, koša un nereti pretstatos balstīta tēlainība, lirisms, sarunas ar dažādu tautu un laikmetu dzejniekiem, pretstatos tēlota pasaule, kas lauž personību, un harmonijas meklējumi kā personības veseluma pamats, sāpes un rūgtums par savu laiku, vai tie būtu padomju gadi vai atjaunotās valsts sākums ar nejēdzībām un agresiju pret “vienkāršo” cilvēku un kultūru, un pāri visam doma “mīl mani Dievs”.

Dzejnieka dzīves laikā iznākuši deviņi dzejoļi krājumi un viens pēc viņa nāves. Rakstījis arī dzeju bērniem (vairāk nekā desmit krājumu), un tajā jo īpaši izpaužas Brūverim raksturīgais spēles prieks, sabalsot vārdus, salikt kopā it kā nesaliekamo, kas nereti rada komismu un pavisam noteikti – vieglumu, tik būtisku spēlei.

Mūža nogalē Pēters Brūvers mēdza teikt, ka viņš ir labākais latviešu dzejnieks. Cik teiktajā bija uzspēles, cik nopietnības, īsti laikam atbildams vairs nav. Taču, ja par atzīšanu uzskatām balvas un prēmijas, viņa dzeja ir novērtēta – saņēmis Baltijas Asamblejas balvu (2004, par krājumu “Valodas ainava”), divas Dzejas dienu balvas (“Mīl mani Dievs”, 2001; “Valodas ainava”, 2005), Latvijas Literatūras gada balvu (“Aiz stikla”, 2007), Ojāra Vācieša prēmiju (2006), Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu (2010), Pastariņa prēmiju (2011). Atliek Brūvera dzeju tikai lasīt. Patiešām labu dzeju.

Dzejnieks mūžībā devās 2011. gada 16. jūlijā, apbedīts Ulbrokas kapos.

Šo dzejolis Pēters Brūveris veltījis, pieminot rakstnieku Visvaldi Lāmu:

viss ir tik vienkārši:
saules, koks, ūdens,
ziema, ziedonis
vasara, rudens;

putns paceļas spārnos,
kurmis zemē lien,
un tā ik gadu,
un tā ikdien;

es skatos tev acīs:
zelta zivtiņa lec,
kamēr gudroju vārdus,
tikām jau vecs

un klusuma alkstošs
aizgriežos projām;
viss ir tik vienkārši:
mirstot neejam bojā…
(No krājuma “Ziedi zaudētājam”, 1999)

Ieva Kalniņa, 24.04.2022.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.