Pēteris Ērmanis

3 bildes

03.02.1893 – 08.10.1969

Pēteris Ērmanis (1893–1969) – rakstnieks un literatūrvēsturnieks. Ievērojams kā viens no latviešu ekspresionisma dzejas pārstāvjiem (īpaši pirmie divi dzejoļu krājumi "Es sludinu" (1920) un "Es šaubos, es ticu" (1923)), kā arī ražīgs citu autoru kopotu rakstu sastādītājs (Jāņa Poruka, Annas Brigaderes, Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Ezeriņa u.c.) un apceru vai atmiņu autors (par Edvardu Treimani-Zvārguli, Jani Akurāteru, Antonu Austriņu, Jāni Ziemeļnieku u.c.). Pirmā pasaules kara laikā iesaukts cariskajā Krievijas armijā, vēlāk nokļuvis latviešu strēlnieku pulkā. Karš ir spēcīgs iedvesmas avots pirmajiem dzejoļu krājumiem. Otrā pasaules kara beigās Ērmanis ar ģimeni devās trimdā uz Vāciju, kur ražīgi turpinājis savu radošo darbu. Kopā ar Arturu Plaudi rediģējis latviešu rakstnieku autobiogrāfiju krājumu "Trimdas rakstnieki" (1–3, 1947). Minsteres latviešu centrā iekārtots Ērmaņa piemiņas stūrītis.

Dzimšanas laiks/vieta

03.02.1893
Plāņu pagasts
Dzimis Plāņu pagasta "Kalna Ruķos". Mājvārds citviet arī "Kalna-Ruķi", "Kalna-Rūķi".

Miršanas laiks/vieta

08.10.1969
Delmenhorsta
Mūžībā aizgājis Delmenhorstas pansionātā.

Personiska informācija

Dzimis saimnieku ģimenē.

Pēterim Ērmanim bija dēls un meita. Dēls pazuda Otrā pasaules kara apstākļos, meita nomira bēgļu nometnē Čehoslovākijā.

1915: rudenī Ērmani iesauc armijā un nosūta apmācībā uz Novgorodas guberņas Medvedju sādžu (tā sauktās Arakčejeva kazarmas).
1916: nosūtīts uz Oranienbaumas ložmetēju pulku, vēlāk uz Pēterhofu.
1916: aprīlī nonāk latviešu bataljonā.
1917: atrodas frontē.
1918: nedodas līdzi savam pulkam uz Krieviju, šo laiku pavada Plāņu "Kalna-Ruķos".
1919: Stučkas valdības laikā mobilizēts Sarkanajā armijā, uzturas Rīgā.
1919: no 22. maija veselu mēnesi uzturas Pie Jāņa Misiņa bibliotēkā, tad pāriet frontes līniju un tiek mobilizēts Latvijas armijā, kur tiek piekomandēts štāba informācijas nodaļai.
1921: sākumā demobilizēts.
1923: pavasarī apprecas ar Annu G.

Profesionālā darbība

1912: pirmā publikācija – stāsts "Maija" kalendārā "Jaunais gads" 1912. gadam.
1913: pirmo dzejoli "Divi gaismas varoņi" publicējis Linards Laicens Valkas laikrakstā "Kāvi" (18./31.V.1913).
1913: pirmā grāmata "Jāņu vakarā" ir stāstiņa "Maija" pārstrādājums lugā.

Dzejoļu krājumi

1920: "Es sludinu".

1922: "Laiki un ceļi".

1923: "Es šaubos, es ticu".

1926: "Es visur dzīvību redzu".

1934: "Atvasara".

1936: "Kāpnes".

1946: "Svešos kalnos".

1955: "Lapu lasītājs".

1971: "Pelēkā puķe".

1978: izlase "Izkaisītie dzejoļi".


Stāstu un tēlojumu krājumi

1920: "Atsacīšanās".
1922: "Lietuvēna laikā".
1923: "Cīņas un uzvaras".
1928: "Atraidītie un izredzētais".
1935: "Gaidītāji".
1936: "Satikšanās".

Atmiņu krājumi

1935: "Atmiņu vija".
1937: "Paziņu portreti".
1955: "Sejas un sapņi".
1958: "Smeldzīgais smaids".

Monogrāfijas

1924: "Edvards Treumanis un viņa dzeja".
1924: "Četras sejas: literāriskas studijas: Antons Austriņš, Kārlis Jēkabsons, Kārlis Krūza, Kārlis Štrāls".
1931: "Annas Brigaderes dzīve un darbi: biogrāfiski literāriski materiāli".

Sarakstījis monogrāfijas par rakstniekiem, kas pievienotas kopotiem rakstiem (piemēram, par Jāni Akurateru, Jāni Jaunsudrabiņu, Jāni Ziemeļnieku, Pēteri Blauu, Jāni Grīnu, Jāni Ezeriņu, Kārli Skalbi, Teodoru Zeifertu, Jēkabu Zeiboltu).
Vairākas monogrāfiskas apceres par rakstniekiem publicētas Luda Bērziņa rediģētajā "Latviešu literatūras vēsturē" (2–6; 1935-–1937).

Sastādītājs

1912–1936: Annas Brigaderes kopoti raksti 16 sējumos (11. sējumā Pētera Ērmaņa biogrāfiski literāriska studija par Annu Brigaderi).
1929–1930: Jāņa Poruka kopoti raksti 20 sējumos (kopā ar Kārli Egli).
1930: "Poruku Jāņa izmeklētas dzejas" (kopā ar Kārli Egli).
1938–1939: Friča Bārdas kopoti raksti 4 sējumos.
1940: Jēkaba Janševska kopoti raksti 2 sējumos.
1941: Rūdolfa Blaumaņa kopoti raksti 4 sējumos.
1947: "Trimdas rakstnieki: autobiogrāfiju krājums" 3 sējumos (1947; virsredaktors; kopā ar Arturu Plaudi).

Citātu galerija



Par dzejoļu krājumu "Es sludinu" (Vaiņags, 1920)
"Pēteris Ērmanis pie tam viens no vismazāk iepazītiem latviešu jaunākiem rakstniekiem, visvairāk pārprasts un nesaprasts. Vietā un nevietā, runājot par latviešu jaunāko literātūru, dzirdam pieminam Sudrabkalna un Laicena vārdus. Pēteris Ērmanis it kā aizmirsts. Patiesībā viņš gan bija viens no pirmiem, un pie tam visapzinīgākais latviešu rakstnieks, kurš savos darbos ievirzīja pirmo lūzumu mūsu pēckara literātūrā. Tieši un konkrēti Pēteris Ērmanis ar grāmatu „Es sludinu" sāka ne tikai sludināt, bet arī parādīt ekspresionistiskās dzejas paraugus. Viņa dzeja bija reti dinamiska, domu un atziņu bagāta. Jaunās pēckara Eiropas garu Ērmanis attēloja vispareizāk. Viņš, saprotams, nogāja arī līdz visiem ekspresionistu pārspīlējumiem: brīžiem tukšas klaigāšanas, pārspīlēta egocentrisma un — mistikas. Ērmanis apzinīgi mūsu dzejā nostājas kā ekspresionists. Viņš prasīja jaunu, apgarotu cilvēku. Glābiņu no kara šausmām viņš saskatīja — paša cilvēka pārveidošanā, garīgā atdzimšanā. Pārveidojiet cilvēku! — prasīja Ērmanis līdz ar citiem ekspresionistiem kā garantiju visas cilvēces mieram. ledziļināties sevī, izsacīt savu iekšējo pasauli, Ērmanis skaitīja tai laikā par rakstnieka uzdevumu".

Ķikuts, Pēteris. Pēteris Ērmanis. Piesaule, Nr. 11, 1929.


Pētera Ērmaņa atmiņas

"Mazs daudz slimoju, un māte, kurai jau pirmais dēls bij miris, mani ļoti lutināja. Tas arī vienīgais, ko varu viņai pārmest. Citādi māte bijusi manas dzīves jaukākā gaisma vienmēr; vienmēr jutusi līdz manām sāpēm, priecājusies līdz maniem priekiem."

Ērmanis, Pēteris. Īsas ziņas par mani pašu. Atziņas. 3. daļa. Cēsis, Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 359. lpp.


"Turienes [Novgorodas guberņas Medvedju sādža (tā sauktās Arakčejeva kazarmas)] šausmīgo dzīvi esmu attēlojis stāstiņā "Svešumā" (grāmatā "Atsacīšanās"), bet jāsaka, šai stāstiņā es vēl esmu krāsas mīkstinājis; īstenībā ši dzīve bij vēl nejēdzīgāka. Māte brauca pie manis ciemā uz Krieviju 5 reizes pusgada laikā, nebēdādama par toreizējām ceļa grūtībām un sirdskaiti. Neaizmirstams biedris Medveģā man bij Jūlijs Sīlis, tagad skolotājs Liepājā un rakstnieks. Tā kā sliktā rokraksta dēļ nevarēju strādāt nevienā kancelejā un savu dažādo rakstura dīvainību dēļ arī citādi karadienestā nespēju tikt uz priekšu, tad izbaudīju zaldāta pirti visā viņas sūrumā un vēl dubulti smagi kā citi."


Ērmanis, Pēteris. Īsas ziņas par mani pašu. Atziņas. 3. daļa. Cēsis, Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 361. lpp.

Saiknes

Kārlis Plukšs - Domubiedrs

Pseidonīms

Edgars Lapenieks, Kalēju Indriķis

Piemiņas vietas

Minsteres latviešu ģimnāzija
Minstere
Piemiņas stūrītis. Pēc Pētera Ērmaņa nāves viņa rakstāmgalds, grāmatas un cietas lietas pārveda uz Minsteri, jo Ērmanis bija novēlējis Minsteres Latviešu ģimnāzijai visus savus rakstus, bibliotēku un personīgos īpašumus.

Izglītība

1904
Tiepeles pagasta skola
Trikāta

1906–1908
Smiltenes draudzes skola
Smiltene

1909–1912
Smiltenes tirdzniecības skola
Zaķu iela 2, Smiltene

Darbavieta

1913–1915
Smiltenes zemkopības biedrības bibliotēka
Smiltene
Bibliotekārs.

1919
Laikraksts "Latvijas Kareivis" (1920–1940)
Korektors, vēlāk darbs redakcijā.

1929
Latviešu folkloras krātuve
Rīga

Dienests

1915–1919
Krievijas Impērijas armija
Krievijas armijā Pirmā pasaules kara laikā

1919–1921
Latvijas armija
Latvijas armijas sastāvā cīnījies Pirmajā pasaules karā.

1919
Sarkanā armija
Stučkas valdības laikā mobilizēts Sarkanajā armijā, uzturas Rīgā.

Dalība organizācijās

1940–13.06.1942
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Ģertrūdes iela 6, Rīga
Biedrs, izslēgts no savienības 1942. gada 13. jūnijā Latvijas Padomju rakstnieku savienības plēnumā Maskavā – "par dzimtenes un tautas nodevību, pārejot latviešu tautas un visas cilvēces lielākā ienaidnieka vācu fašisma kalpībā" (lēmums plēnuma protokolā).

Emigrē

1944
Vircburga
Sudetijas Lušicas bēgļu nometnē (Čehoslovākija), vēlāk Vircburgā (Vācija).

Dzīvesvieta

1946–1949
Vircburga

1949–1951
Traunšteina

1952–1964
Ingolštate

1964–1969
Delmenhorsta

Apglabāts

13.10.1969
Delmenhorsta
Apbedīts Vildenhauzenes kapos Delmenhorstā, Vācijā.

Apbalvojumi

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Es visur dzīvību redzu".
Literatūra
1926

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu "Vecie skolotāji".
Literatūra
1936

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu "Ēku burvība".
Literatūra
1937

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par grāmatu "Sejas un sapņi".
1955

PBLA Tautas balva
1963