"Viņa spējusi radīt pati savu pasauli – saulainu, košu, pārsteigumu un briesmu pilnu, taču ārkārtīgi labu un drošu. Šajā pasaulē darbojas vairāki svarīgi likumi, taču viens galvenajiem – acis turēt plaši ieplestas, brīnīties par visu un vienmēr. Viņas kartēs svarīgākais ir nevis robežas, bet takas – ikviens ceļš ved uz satikšanos ar kaut ko jaunu. Stārastes zīmēto zvēriņu, vīriņu, lellīšu un ķiparu attieksme pret neizprotamo ir tik tīra un iedvesmojoša, ka to spēj saprast un pieņemt par savu ikviens, kas reiz bijis bērns. Arī ja paši kautrējamies to atzīt, Stārastes zīmējumi ir viens no ietekmīgākajiem mūsu kolektīvās zemapziņas arhetipiem, kas uzaudzinājis ne vienu vien latviešu paaudzi ar visām mūsu bailēm, bažām, priekiem un cerībām."
Šlāpins, Ilmārs. Margarita Stāraste. laligaba.lv, 2014.
"Vairākām mazo lasītāju paaudzēm viņas darbi ir bijuši kā pārsteigums un kā atklāsme, ar tiem bērni sev atklājuši lielo pasauli, uztvēruši dabas krāšņumu un burvību. Ar Margaritas Stārastes pasakām, ar viņas alegoriskajiem pasaku tēliem – ar runājošiem kokiem un dzīvniekiem, ar smaidošajām puķēm un sauli mākoņmaliņā bērni mācījušies pazīt un sākt izprast dabu un tās parādības, kokus, augus, mājdzīvniekus, zvērus un kukaiņus. Bērnus piesaista un apbur viņas Dižmežs un Gundegu pļava, viņiem mīļi ir Margaritas Stārastes "balti tīra sniega vīri", jokainie pintiķi, rūķis Labrencis, Zīļuks, Miega malējs un miega vilcējas zilās pelītes, lācēni Čips un Čaps, laimes sēkliņas meklētāja Zeltīte, kā arī nešpetnais rūķu dēlēns Knīpucis."
Osmanis, Jāzeps. Priekšvārds. Brīdaka, Lija. Mūžs kā pasaka. Rīga: Annele, 2004, 5. lpp.