Darbi: Darba autors (2); Recepcijas persona (3)
Attēli: Persona attēlā(1)
| Vārds | Lūcija Stroda |
|---|---|
| Dzimtais vārds | Lūcija Jaundzema |
| Kopsavilkums | Skolotāja un literāte Lūcija Stroda (1924–1970) rakstījusi dzeju, 1960. gados laikrakstos "Padomju Jaunatne" un "Literatūra un Māksla" publicēti Strodas oriģināldzejoļi, kā arī franču, vācu, čehu autoru modernās dzejas tulkojumi. Pēc nāves izdots dzejoļu krājums "Mans laiks" (1997). |
| Personiska informācija | Dzimusi lauku amatnieka, skrodera Jāzepa Jaundzema un viņa sievas Marcianas ģimenē kā vienīgais bērns. Lūcija tikusi audzināta nacionālā un katoliskā garā. Mācījusies Rugāju pamatskolā. 1944: absolvējusi Balvu ģimnāziju. 1944: kopā ar ģimeni devusies bēgļu gaitās, nokļuvusi līdz Kurzemei. 1945: pēc atgriešanās no Kurzemes Jaundzemi palika Rīgā un dzīvoja Pārdaugavā. 1945–1950: studējusi LVU Vēstures fakultātē. 1945: iestājusiess nelegālā pretestības organizācijā Pārdaugavā un vadījusi jauniešu grupu, kas atbalstīja nacionālos partizānus. 1946: arestēta, vairākus mēnešus turēta Rīgas un Viļakas cietumos. Apsūdzēta par līdzdalību padomju dzimtenes nodevībā. Pierādījumu trūkuma dēļ no cietuma atbrīvota. 1950–1953: strādājusi par vēstures skolotāju un mācību daļas vadītāju Rīgas 1. strādnieku jaunatnes vidusskolā. 1953: nav tikusi apstiprināta par vēstures skolotāju LKP rajona komitejā, tādēļ no darba atlaista. 1953–1959: strādājusi par vēstures skolotājas vietas pagaidu izpildītāju Rīgas 6. vidusskolā, Rīgas industriālajā politehnikumā, tad atkal atbrīvota no darba. 1961–65: pagarinātās darbadienas grupas skolotāja Rīgas 41. vidusskolā. 1969: vēstures skolotāja Rīgas 58. vidusskolā. Pratusi ieinteresēt skolēnus novadpētniecībā un vēstures izpētē. 1970: vajāšanu rezultātā, piecas reizes pārdzīvojot atlaišanu no darba, Lūcija Stroda smagi saslimusi ar sirdskaiti un mirusi 45 gadu vecumā. |
| Profesionālā darbība | Pirmie dzejoļi rakstīti jau pamatskolas gados un lasīti Ziemsvētkos un citos skolas sarīkojumos. 1957: kopā ar dzīvesbiedru LVU vēstures pasniedzēju Heinrihu Strodu sagatavojusi vairākas vēstures jautājumu izpētei veltītas publikācijas, nozīmīgākā – "No Latvijas tautskolu vēstures XIX. gs. otrajā pusē" ("Padomju Latvijas Skola", nr. 7). 1960. gados: laikrakstā "Padomju Jaunatne", "Literatūra un Māksla" ievietoti daudzi Strodas oriģināldzejoļi, kā arī franču, vācu, čehu autoru modernās dzejas tulkojumi. 1960. gadu beigas: sākusi gatavot krājumu, kurā apkopota liriska, emocionāla jūtu dzeja, balstīta pašas dziļi izjustajā un pārdzīvotajā. 1997: literārās konsultantes Mirdza Ķempe un Rita Bebre pēc Lūcijas Strodas nāves sastādījušas dzejoļu krājumu "Kvadrātcentimetrs". Krājums izdots ar nosaukumu "Mans laiks" (dzejoļu izlase 1965–69). Dzeja"Mans laiks" (1997) |
| Citātu galerija | Par dzejoļu krājumu "Mans laiks" (1997)"Lūcijas Strodas dzeja ir rakstīta brīvā pantā, bez kanoniskā ritma, bez atskaņām, bez nomērītām rindām, bet tā ir raita un daiļskanīga, un dažreiz vārsma divreiz izlasāma, lai atskārstu tās domu, vienreizību un gleznainību."Indriķis Šterns. Aizkavēta dzejas grāmata. Laiks, Nr.4 (24.01.1998) |
| Nodarbes | skolotāja literāte |
| Dzimšanas laiks/vieta | 06.11.1924 Rugāji Rugāji, Rugāju pagasts, Balvu novads Dzimusi Bērzpils pagasta Rugājos. |
| Izglītība | Rugāju pamatskola Rugāji Rugāji, Rugāju pagasts, Balvu novads nezināms – 1944 Balvu ģimnāzija Balvi Balvi, Balvu novads 1945 – 1950 Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990) Rīga Rīga Vēstures fakultāte |
| Darbavieta | 1950 – 1953 Rīgas 1. strādnieku jaunatnes vidusskola Rīga Rīga Vēstures skolotāja un mācību daļas vadītāja 1953 – 1959 Rīgas 6. vidusskola Rīga Rīga Strādājusi par vēstures skolotājas vietas pagaidu izpildītāju. 1953 – 1959 Rīgas industriālais politehnikums Rīga Rīga Strādājusi par vēstures skolotājas vietas pagaidu izpildītāju. 1961 – 1965 Rīgas 41. vidusskola Rīga Rīga Pagarinātās darbadienas grupas skolotāja 1969 Rīgas 58. vidusskola Rīga Rīga Vēstures skolotāja |
| Apcietinājums | 1946 Viļaka Viļaka, Balvu novads 01.08.1946 Rīga Rīga Arestēta par darbošanos nelegālā pretestības organizācijā Pārdaugavā, kur vadījusi jauniešu grupu, kas atbalstīja nacionālos partizānus. Vairākus mēnešus turēta Rīgas un Viļakas cietumos. Apsūdzēta par līdzdalību padomju dzimtenes nodevībā. Pierādījumu trūkuma dēļ no cietuma atbrīvota. |
| Miršanas laiks/vieta | 30.01.1970 Rīga Rīga |
| Apglabāts | Rīgas Pirmie Meža kapi Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026 |
Kartes leģenda
Tiek rādīti ieraksti 1-13 no 13.
| # | Vieta | Date | Veids | Vietas tips |
|---|---|---|---|---|
| 1 | Rugāji (Rugāji, Rugāju pagasts, Balvu novads) | 06.11.1924 | Dzimšanas laiks/vieta | Ciems |
| 2 | Rīga (Rīga) | 30.01.1970 | Miršanas laiks/vieta | Pilsēta |
| 3 | Rīgas Pirmie Meža kapi (Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026) | (Nav norādīts) | Apglabāts | Kapsēta |
| 4 | Rugāji (Rugāji, Rugāju pagasts, Balvu novads) | (Nav norādīts) | Izglītība | Ciems |
| 5 | Balvi (Balvi, Balvu novads) | 1944 | Izglītība | Pilsēta |
| 6 | Rīga (Rīga) | 1945 - 1950 | Izglītība | Pilsēta |
| 7 | Rīga (Rīga) | 1950 - 1953 | Darbavieta | Pilsēta |
| 8 | Rīga (Rīga) | 1953 - 1959 | Darbavieta | Pilsēta |
| 9 | Rīga (Rīga) | 1953 - 1959 | Darbavieta | Pilsēta |
| 10 | Rīga (Rīga) | 1961 - 1965 | Darbavieta | Pilsēta |
| 11 | Rīga (Rīga) | 1969 | Darbavieta | Pilsēta |
| 12 | Rīga (Rīga) | 01.08.1946 | Apcietinājums | Pilsēta |
| 13 | Viļaka (Viļaka, Balvu novads) | 1946 | Apcietinājums | Pilsēta |
Lūcija Stroda dzimusi 1924. gada 6. novembrī Balvu rajona Bērzpils pagastā, lauku amatnieka Jāzepa Jaundzema un viņa sievas Marcianas ģimenē kā vienīgais bērns. Pēc Rugāju pamatskolas beigšanas mācījusies Balvu ģimnāzijā, ko absolvējusi 1944. gadā. Pirmos dzejoļus uzrakstījusi jau pamatskolas gados un tie tikuši lasīti Ziemassvētkos un citos skolas sarīkojumos. 1944. gadā Lūcija kopā ar ģimeni devusies bēgļu gaitās, nokļuvusi līdz Kurzemei, 1945. gadā Jaundzemi atgriezušies Rīgā un apmetušies Pārdaugavā. Lūcija studējusi Latvijas Valsts Universitātes Vēstures fakultātē. 1945. gadā iestājusies nelegālā pretestības organizācijā Pārdaugavā un vadījusi jauniešu grupu, kas atbalstīja nacionālos partizānus. Grupu atklāja 1946. gada aprīlī, Lūciju arestēja 1946. gada 1. augustā. Viņai tika izvirzīta apsūdzība – par līdzdalību padomju dzimtenes nodevībā. No cietuma Lūciju atbrīvoja it kā pierādījumu trūkuma dēļ, taču viņas vārds palika VDK sevišķi bīstamu valsts noziedznieku kartotēkā un visā savā īsajā mūžā viņa piedzīvoja nemitīgas vajāšanas un atbrīvošanas no darba. Lūcija Stroda strādājusi par skolotāju daudzās Rīgas skolās, bet vienmēr atrasti iemesli, lai no viņas atbrīvotos. Pratusi ieinteresēt skolēnus novadpētniecībā un vēstures izpētē. Kopā ar dzīvesbiedru Heinrihu Strodu sagatavojusi vairākas vēsturisku jautājumu izpētei veltītas publikācijas, nozīmīgākā – "No Latvijas tautskolu vēstures 19. gadsimta otrajā pusē" ("Padomju Latvijas Skola", 1957, 7).
1960. gados laikrakstos "Padomju Jaunatne" un "Literatūra un Māksla" ievietoti daudzi Lūcijas Strodas oriģināldzejoļi, kā arī franču, vācu un čehu autoru modernās dzejas tulkojumi. 1960. gadu beigās viņa sākusi gatavot krājumu, kurā apkopota liriska, emocionāla jūtu dzeja, balstīta pašas dziļi izjustajā un pārdzīvotajā. Vajāšanu rezultātā, piecas reizes pārdzīvojot atlaišanu no darba, Lūcijas Stroda smagi saslima ar sirdskaiti un mira 1970. gada 30. janvārī, 45 gadu vecumā. Lūcijas Strodas literārā konsultante Mirdza Ķempe pēc Strodas nāves sastādījusi dzejoļu krājumus "Kvadrātcentimetrs", kas izdots tikai 1997. gadā ar nosaukumu "Mans laiks" (dzejoļu izlase 1965-69).
Viesos pie Garlība Merķeļa
Ne jūra atkāpjas,
ne upes izžūst...
Kam mazai tautai jūra, upes der?
Vējš tūkstoš melnu buru šurpu dzen.
Mums rokās kara cirvji, sirdīs tēvu zeme
cik maz ir tas, ja pats tu esi mazs.
Kā bērnu sveši tēvoči pie rokas ņem,
pie rokas ņem un audzina par kalpu.
1794. gads.
"Kādu rītu fon K. kundzes istabas meita bija aizmirsusi viņas klēpja sunītim uzvārīt krējumu. Kundze to pamanīja un zvērojošām acīm sasauca savus ļaudis, lai atriebtu šo briesmīgo pārkāpumu. Nelaimīgā meitene aizbēga un noslīcinājās Daugavā."
Ne jūra atkāpjas,
ne upes izžūst...
Bet dzimtā zeme tautas gaitas mana.
No pērtām mugurām kad asins pil,
tad lini nesaplaukst tik zili, zili,
un rudzu laukā tukšas vārpas san.
"Kāda 13 gadus veca dzimtļaužu meitene bija... slikti vērpusi. Par to kungi viņai aptina pirkstus ar liniem
un tos aizdedzināja."
Ne jūra atkāpjas,
ne upes izžūst...
Kam mazai tautai jūra, upes der?
Es jautāju to Katlakalna kapos,
bet Garlībs Merķelis man saka:
"Tauta vairs nav... paklausīgs surts, ko var ar sitieniem dzīt važas."
(lestarpinājumi no Garlība Merķeļa grāmatas "Latvieši".) Padomju Zeme (Saldus), Nr.129 (30.10.1969)
1960. gados laikrakstos "Padomju Jaunatne" un "Literatūra un Māksla" ievietoti daudzi Lūcijas Strodas oriģināldzejoļi, kā arī franču, vācu un čehu autoru modernās dzejas tulkojumi. 1960. gadu beigās viņa sākusi gatavot krājumu, kurā apkopota liriska, emocionāla jūtu dzeja, balstīta pašas dziļi izjustajā un pārdzīvotajā. Vajāšanu rezultātā, piecas reizes pārdzīvojot atlaišanu no darba, Lūcijas Stroda smagi saslima ar sirdskaiti un mira 1970. gada 30. janvārī, 45 gadu vecumā. Lūcijas Strodas literārā konsultante Mirdza Ķempe pēc Strodas nāves sastādījusi dzejoļu krājumus "Kvadrātcentimetrs", kas izdots tikai 1997. gadā ar nosaukumu "Mans laiks" (dzejoļu izlase 1965-69).
Viesos pie Garlība Merķeļa
Ne jūra atkāpjas,
ne upes izžūst...
Kam mazai tautai jūra, upes der?
Vējš tūkstoš melnu buru šurpu dzen.
Mums rokās kara cirvji, sirdīs tēvu zeme
cik maz ir tas, ja pats tu esi mazs.
Kā bērnu sveši tēvoči pie rokas ņem,
pie rokas ņem un audzina par kalpu.
1794. gads.
"Kādu rītu fon K. kundzes istabas meita bija aizmirsusi viņas klēpja sunītim uzvārīt krējumu. Kundze to pamanīja un zvērojošām acīm sasauca savus ļaudis, lai atriebtu šo briesmīgo pārkāpumu. Nelaimīgā meitene aizbēga un noslīcinājās Daugavā."
Ne jūra atkāpjas,
ne upes izžūst...
Bet dzimtā zeme tautas gaitas mana.
No pērtām mugurām kad asins pil,
tad lini nesaplaukst tik zili, zili,
un rudzu laukā tukšas vārpas san.
"Kāda 13 gadus veca dzimtļaužu meitene bija... slikti vērpusi. Par to kungi viņai aptina pirkstus ar liniem
un tos aizdedzināja."
Ne jūra atkāpjas,
ne upes izžūst...
Kam mazai tautai jūra, upes der?
Es jautāju to Katlakalna kapos,
bet Garlībs Merķelis man saka:
"Tauta vairs nav... paklausīgs surts, ko var ar sitieniem dzīt važas."
(lestarpinājumi no Garlība Merķeļa grāmatas "Latvieši".) Padomju Zeme (Saldus), Nr.129 (30.10.1969)