Lūcija Stroda

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (2); Recepcijas persona (3)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsLūcija Stroda
Dzimtais vārdsLūcija Jaundzema
KopsavilkumsSkolotāja un literāte Lūcija Stroda (1924–1970) rakstījusi dzeju, 1960. gados laikrakstos "Padomju Jaunatne" un "Literatūra un Māksla" publicēti Strodas oriģināldzejoļi, kā arī franču, vācu, čehu autoru modernās dzejas tulkojumi. Pēc nāves izdots dzejoļu krājums "Mans laiks" (1997).
Personiska informācijaDzimusi lauku amatnieka, skrodera Jāzepa Jaundzema un viņa sievas Marcianas ģimenē kā vienīgais bērns. Lūcija tikusi audzināta nacionālā un katoliskā garā.
Mācījusies Rugāju pamatskolā.
1944: absolvējusi Balvu ģimnāziju.
1944: kopā ar ģimeni devusies bēgļu gaitās, nokļuvusi līdz Kurzemei.
1945: pēc atgriešanās no Kurzemes Jaundzemi palika Rīgā un dzīvoja Pārdaugavā.
1945–1950: studējusi LVU Vēstures fakultātē.
1945: iestājusiess nelegālā pretestības organizācijā Pārdaugavā un vadījusi jauniešu grupu, kas atbalstīja nacionālos partizānus.
1946: arestēta, vairākus mēnešus turēta Rīgas un Viļakas cietumos. Apsūdzēta par līdzdalību padomju dzimtenes nodevībā. Pierādījumu trūkuma dēļ no cietuma atbrīvota.
1950–1953: strādājusi par vēstures skolotāju un mācību daļas vadītāju Rīgas 1. strādnieku jaunatnes vidusskolā.
1953: nav tikusi apstiprināta par vēstures skolotāju LKP rajona komitejā, tādēļ no darba atlaista.
1953–1959: strādājusi par vēstures skolotājas vietas pagaidu izpildītāju Rīgas 6. vidusskolā, Rīgas industriālajā politehnikumā, tad atkal atbrīvota no darba.
1961–65: pagarinātās darbadienas grupas skolotāja Rīgas 41. vidusskolā.
1969: vēstures skolotāja Rīgas 58. vidusskolā. Pratusi ieinteresēt skolēnus novadpētniecībā un vēstures izpētē.
1970: vajāšanu rezultātā, piecas reizes pārdzīvojot atlaišanu no darba, Lūcija Stroda smagi saslimusi ar sirdskaiti un mirusi 45 gadu vecumā.

Profesionālā darbībaPirmie dzejoļi rakstīti jau pamatskolas gados un lasīti Ziemsvētkos un citos skolas sarīkojumos.
1957: kopā ar dzīvesbiedru LVU vēstures pasniedzēju Heinrihu Strodu sagatavojusi vairākas vēstures jautājumu izpētei veltītas publikācijas, nozīmīgākā – "No Latvijas tautskolu vēstures XIX. gs. otrajā pusē" ("Padomju Latvijas Skola", nr. 7).
1960. gados: laikrakstā "Padomju Jaunatne", "Literatūra un Māksla" ievietoti daudzi Strodas oriģināldzejoļi, kā arī franču, vācu, čehu autoru modernās dzejas tulkojumi.
1960. gadu beigas: sākusi gatavot krājumu, kurā apkopota liriska, emocionāla jūtu dzeja, balstīta pašas dziļi izjustajā un pārdzīvotajā.

1997: literārās konsultantes Mirdza Ķempe un Rita Bebre pēc Lūcijas Strodas nāves sastādījušas dzejoļu krājumu "Kvadrātcentimetrs". Krājums izdots ar nosaukumu "Mans laiks" (dzejoļu izlase 1965–69).

Dzeja

"Mans laiks" (1997)

Citātu galerija

Par dzejoļu krājumu "Mans laiks" (1997)

"Lūcijas Strodas dzeja ir rakstīta brīvā pantā, bez kanoniskā ritma, bez atskaņām, bez nomērītām rindām, bet tā ir raita un daiļskanīga, un dažreiz vārsma divreiz izlasāma, lai atskārstu tās domu, vienreizību un gleznainību."


Indriķis Šterns. Aizkavēta dzejas grāmata. Laiks, Nr.4 (24.01.1998)
Nodarbesskolotāja
literāte
Dzimšanas laiks/vieta06.11.1924
Rugāji
Rugāji, Rugāju pagasts, Balvu novads
Dzimusi Bērzpils pagasta Rugājos.

IzglītībaRugāju pamatskola
Rugāji
Rugāji, Rugāju pagasts, Balvu novads

nezināms – 1944
Balvu ģimnāzija
Balvi
Balvi, Balvu novads

1945 – 1950
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Rīga
Rīga

Vēstures fakultāte

Darbavieta1950 – 1953
Rīgas 1. strādnieku jaunatnes vidusskola
Rīga
Rīga

Vēstures skolotāja un mācību daļas vadītāja


1953 – 1959
Rīgas 6. vidusskola
Rīga
Rīga
Strādājusi par vēstures skolotājas vietas pagaidu izpildītāju.

1953 – 1959
Rīgas industriālais politehnikums
Rīga
Rīga

Strādājusi par vēstures skolotājas vietas pagaidu izpildītāju.


1961 – 1965
Rīgas 41. vidusskola
Rīga
Rīga
Pagarinātās darbadienas grupas skolotāja

1969
Rīgas 58. vidusskola
Rīga
Rīga

Vēstures skolotāja

Apcietinājums1946
Viļaka
Viļaka, Balvu novads

01.08.1946
Rīga
Rīga
Arestēta par darbošanos nelegālā pretestības organizācijā Pārdaugavā, kur vadījusi jauniešu grupu, kas atbalstīja nacionālos partizānus. Vairākus mēnešus turēta Rīgas un Viļakas cietumos. Apsūdzēta par līdzdalību padomju dzimtenes nodevībā. Pierādījumu trūkuma dēļ no cietuma atbrīvota.
Miršanas laiks/vieta30.01.1970
Rīga
Rīga
ApglabātsRīgas Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-13 no 13.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rugāji
(Rugāji, Rugāju pagasts, Balvu novads)
06.11.1924Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Rīga
(Rīga)
30.01.1970Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Rīgas Pirmie Meža kapi
(Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
4Rugāji
(Rugāji, Rugāju pagasts, Balvu novads)
(Nav norādīts)IzglītībaCiems
5Balvi
(Balvi, Balvu novads)
1944IzglītībaPilsēta
6Rīga
(Rīga)
1945 - 1950IzglītībaPilsēta
7Rīga
(Rīga)
1950 - 1953DarbavietaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1953 - 1959DarbavietaPilsēta
9Rīga
(Rīga)
1953 - 1959DarbavietaPilsēta
10Rīga
(Rīga)
1961 - 1965DarbavietaPilsēta
11Rīga
(Rīga)
1969DarbavietaPilsēta
12Rīga
(Rīga)
01.08.1946ApcietinājumsPilsēta
13Viļaka
(Viļaka, Balvu novads)
1946ApcietinājumsPilsēta
Lūcija Stroda dzimusi 1924. gada 6. novembrī Balvu rajona Bērzpils pagastā, lauku amatnieka Jāzepa Jaundzema un viņa sievas Marcianas ģimenē kā vienīgais bērns. Pēc Rugāju pamatskolas beigšanas mācījusies Balvu ģimnāzijā, ko absolvējusi 1944. gadā. Pirmos dzejoļus uzrakstījusi jau pamatskolas gados un tie tikuši lasīti Ziemassvētkos un citos skolas sarīkojumos. 1944. gadā Lūcija kopā ar ģimeni devusies bēgļu gaitās, nokļuvusi līdz Kurzemei, 1945. gadā Jaundzemi atgriezušies Rīgā un apmetušies Pārdaugavā. Lūcija studējusi Latvijas Valsts Universitātes Vēstures fakultātē. 1945. gadā iestājusies nelegālā pretestības organizācijā Pārdaugavā un vadījusi jauniešu grupu, kas atbalstīja nacionālos partizānus. Grupu atklāja 1946. gada aprīlī, Lūciju arestēja 1946. gada 1. augustā. Viņai tika izvirzīta apsūdzība – par līdzdalību padomju dzimtenes nodevībā. No cietuma Lūciju atbrīvoja it kā pierādījumu trūkuma dēļ, taču viņas vārds palika VDK sevišķi bīstamu valsts noziedznieku kartotēkā un visā savā īsajā mūžā viņa piedzīvoja nemitīgas vajāšanas un atbrīvošanas no darba. Lūcija Stroda strādājusi par skolotāju daudzās Rīgas skolās, bet vienmēr atrasti iemesli, lai no viņas atbrīvotos. Pratusi ieinteresēt skolēnus novadpētniecībā un vēstures izpētē. Kopā ar dzīvesbiedru Heinrihu Strodu sagatavojusi vairākas vēsturisku jautājumu izpētei veltītas publikācijas, nozīmīgākā – "No Latvijas tautskolu vēstures 19. gadsimta otrajā pusē" ("Padomju Latvijas Skola", 1957, 7).

1960. gados laikrakstos "Padomju Jaunatne" un "Literatūra un Māksla" ievietoti daudzi Lūcijas Strodas oriģināldzejoļi, kā arī franču, vācu un čehu autoru modernās dzejas tulkojumi. 1960. gadu beigās viņa sākusi gatavot krājumu, kurā apkopota liriska, emocionāla jūtu dzeja, balstīta pašas dziļi izjustajā un pārdzīvotajā. Vajāšanu rezultātā, piecas reizes pārdzīvojot atlaišanu no darba, Lūcijas Stroda smagi saslima ar sirdskaiti un mira 1970. gada 30. janvārī, 45 gadu vecumā. Lūcijas Strodas literārā konsultante Mirdza Ķempe pēc Strodas nāves sastādījusi dzejoļu krājumus "Kvadrātcentimetrs", kas izdots tikai 1997. gadā ar nosaukumu "Mans laiks" (dzejoļu izlase 1965-69).


Viesos pie Garlība Merķeļa

Ne jūra atkāpjas,
ne upes izžūst...
Kam mazai tautai jūra, upes der?
Vējš tūkstoš melnu buru šurpu dzen.
Mums rokās kara cirvji, sirdīs tēvu zeme
cik maz ir tas, ja pats tu esi mazs.
Kā bērnu sveši tēvoči pie rokas ņem,
pie rokas ņem un audzina par kalpu.

1794. gads.
"Kādu rītu fon K. kundzes istabas meita bija aizmirsusi viņas klēpja sunītim uzvārīt krējumu. Kundze to pamanīja un zvērojošām acīm sasauca savus ļaudis, lai atriebtu šo briesmīgo pārkāpumu. Nelaimīgā meitene aizbēga un noslīcinājās Daugavā."


Ne jūra atkāpjas,
ne upes izžūst...
Bet dzimtā zeme tautas gaitas mana.
No pērtām mugurām kad asins pil,
tad lini nesaplaukst tik zili, zili,
un rudzu laukā tukšas vārpas san.

"Kāda 13 gadus veca dzimtļaužu meitene bija... slikti vērpusi. Par to kungi viņai aptina pirkstus ar liniem
un tos aizdedzināja."


Ne jūra atkāpjas,
ne upes izžūst...
Kam mazai tautai jūra, upes der?
Es jautāju to Katlakalna kapos,
bet Garlībs Merķelis man saka:
"Tauta vairs nav... paklausīgs surts, ko var ar sitieniem dzīt važas."

(lestarpinājumi no Garlība Merķeļa grāmatas "Latvieši".) Padomju Zeme (Saldus), Nr.129 (30.10.1969)

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.