“Līdzīgi visiem reālistiem, naturālistiem, iedvesmu saviem stāstiem arī Ezerietis vienmēr smeļas sadzīvē, novērojumos no savas apkārtnes. Kā rakstnieks viņš pieskaitāms to grupai, kuru stiprā puse – sadzīves, reālās īstenības tēlojums. Novērojumi un viņu sagrupēšana īsākā vai garākā stāstījumā viņam parasti noteic darba kompozīcijas pamatu, un pēc iespējas nesagrozīta faktu pārnešana no tiešības stāstā atraisa viņu izteiksmi. K. Augenberga-Ezerieša proza vietām ne bez stāstītāja asprātības un pievilcības, tomēr nepaceļas līdz Zeibolta vai Pērsieša darbiem.”
Egle, Kārlis. Kārlis Augenbergs-Ezerietis. Latvju Grāmata, 1923, Nr. 3, 46. lpp.
Par Kārļa Ezerieša romāniem
“Kārlis Augenbergs-Ezerietis, naturālistisks rakstnieks un īstenības fotogrāfs, savā diezgan lielajā romānā “Ģimenes kaite” (“Dienas Lapa”, 1895) modina interesi pavisam no citas puses. Autors te uzstājas pret juteklisko mīlestību, ne vien pret visādām netiklībām, bet pret katru erotiku, pat pret laulību. Jutekliskās mīlestības dēļ iet bojā romānā tēlotie cilvēki, un vienam no viņiem autors liek sacīt: “Mīlestību no viņas pasaulīgās puses par laimi saukt ir tikpat kā linu mārkā izpeldēties un tad lielīties, ka tīri nomazgājies.” [..] Ezerieša otrs romāns “Zemes bērni” (“Jaunajā Vārdā”, 1917), no kura iespiesta tikai daļa, zināmā mērā idilliskāks, maigāks. Tur tēlota kalpa puiša Reiņa un bagātas saimniekmeitas Mildas mīlestība. Bet Reinis iestājies nelegālā politiskā organizācijā, kuras priekšgalā stāv autora diezgan interesanti uztvertais skrīveris Zēvele. Organizāciju atklāj, Reini arestē, un vecāki no meitas asarām dabū zināt par viņas mīlestību.”
Ērmanis, Pēteris. Latviešu romāna 50 gadi. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1926, Nr. 11, 416. lpp.