Jēkabs Jansons-Saiva
29.06.1890 – 21.08.1953
Jēkabs Jansons-Saiva (1890–1953) – dzejnieks un tulkotājs. Ražīgākais daiļrades posms ir 20. gadsimta 20. un 30. gadi, kad tapusi poēma “Grizildis” (1924” un dzejoļu krājums “Harlekina vēstules” (1926). 30. gados pievērsies Latvijas senvēstures avotu – seno hroniku – studijām. Tajās rasta iecere plašam episkam dzejojumam, poēmu triloģijai “Kuršu ķēniņš Ulvis”. Dzejnieks uzraksta tikai pirmās divas daļas: “Vilku lauks” (pirmpublicējums žurnālā “Daugava”, 1935) stāsta ar kuršu sirojumiem Dānijā, bet “Birkas baloži” (pirmpublicējums žurnālā “Aizsargs”, 1937) – par kuršiem Svensku zemē – Zviedrijā. Nepabeigta palikusi trešā daļa – “Ugunskrusts Brū kalnā”. 1996. gadā izdota dzejas un poēmu izlase “Vilku lauks”.
Jēkabs Jansons-Saiva pazīstams arī kā brāļu Laivinieku dziesmu tekstu autors.
30. gados Jēkabs Jansons-Saiva pievēršas tulkojumiem, nozīmīgākie latviskojumi – vecfranču eposs “Rolanda dziesma” (1934) un no vācu valodas atdzejotā Ditleba Alnpekes “Atskaņu hronika” (1936).
Dzimšanas laiks/vieta
29.06.1890
Pūre
Dzimis Pūres pagasta "Birzniekos".
Miršanas laiks/vieta
21.08.1953
Rīga
Personiska informācija
1890: 29. jūnijā dzimis lauku skroderu Jēkaba un Trūdes Jansonu ģimenē. 1895. gadā piedzimst brālis Fricis, kurš kritis strēlnieka gaitās.
1924: apprecas ar Irmu Purmali (mirusi 1945. gada Ziemsvētkos), gimenē piedzimst meitas Daila un Aija un dēls Aivars.
Profesionālā darbība
1911: laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" publicēti pirmie liriskie dzejoļi.
No 1919: vairākas sezonas dziedājis Nacionālā teātra korī un uzstājies ar sīkākām lomiņām.
20. gados: īpaši strādājot Nacionālajā teātrī, sacerējis un publicējis kuplejas ar pseidonīmu Žans Žaks. Šīs kuplejas, izmantojot jau zināmas melodijas, savā repertuārā uzņēma un izpildīja pazīstamais duets – brāļi Laivinieki.
30. gados: pievērsies Latvijas senvēstures avotu – seno hroniku studijām. Tajās radis ieceri plašam episkam dzejojumam, poēmu triloģijai "Kuršu ķēniņš Ulvis". Triloģijas 1. un 2. daļa vēstī par seno kuršu sirojumiem Dānijā – "Vilku lauks" (Daugava, 1935, Nr. 2) un Zviedrijā "Birkas baloži" (Aizsargs, 1937, Nr. 3–6). Nepabeigta palikusi triloģijas 3. daļa "Ugunskrusts Brū kalnā". Leģendas par Kandavas bruņinieku pils celšanu izmantotas poēmā "Dzīvais akmens" (Daugava, 1939, Nr. 2). Poēmas "Vilku lauks", "Birkas baloži" un "Dzīvais akmens" pirmoreiz grāmatā publicētas Jēkaba Jansona-Saivas dzeju un poēmu krājumā "Vilku lauks" (1996).
1939: sarakstījis poēmu "Cilvēkbērns un Meža māte" (fragments publicēts laikrakstā "Izglītība" (1990). Rokrakstā palicis garāks dzejojums "Arkls un arājs".
1940: pēc Otrā pasaules kara sākšanās Jēkabs Jansons-Saiva oriģināldarbus vairs neraksta.
1997: Jēkaba Jansona-Saivas dēls Aivars Jansons dzejnieka arhīvu nodod glabāšanai Tukuma muzejā.
Dzejas krājumi
1924: Grizildis (poēma)1926: Harlekina vēstules
1996: Vilku lauks (izlase)
Tulkojumi un atdzejojumi
No angļu valodas1940: Volpols, Hjū. Klaiņotājs. (1. daļa.) Rīga, Jelgava: Biogrāfiskā arhīva apgāds.
No franču valodas
1934: Rolanda dziesma. Rīga: Valters un Rapa.
1937–1938: Dimā, Aleksandrs. Izmeklēti rāksti (2. sējums: Dāma ar samta apkakli; Riekstkodis; 3.sējums: Katordznieka dēls; Gabriēls Lamberts; 4. sējums: Kaislību princese; 7. sējums: Korsikāņu brāļi; Nakts Florencē; Strēlnieks Otons; 9. sējums: Karalienes kakla rota (1. daļa). Rīga: Grāmatu Draugs.
1939: Žiono, Žans. Pasaules dziesma. Rīga: Grāmatu Draugs.
1940: Emons, Luī. Marija Šapdelēna. Rīga: Grāmatu Draugs.
1961: Žiono, Žans. Pasaules dziesma. Bruklina: Grāmatu Draugs.
1993: Žiono, Žans. Pasaules dziesma. Rīga: Liesma.
No krievu valodas
1910: Andrejs, Leonīds. Gaudeamus. Rīga: Rih. Millers.
1937: Turgeņevs, Ivans. Kopoti raksti. (6., 8., 9., 10. sējumā tulkojis stāstus.) Rīga: Grāmatu zieds.
2009: Rustaveli, Šota. Bruņinieks tīģera ādā. (Kopā ar Arvīdu Skalbi.) Rīga: Pilgrāfijas infocentrs.
No vācu valodas
1936: Atskaņu hronika. Rīga: Valters un Rapa.
1960: Atskaņu hronika, Nebraska: Pils.
1961: Molnārs, Francis. Pāvilielas zēni. Bruklina: Grāmatu Draugs.
1993: Atskaņu hronika. Rīga: Kopa.
Pēc Otrā pasaules gada: Jēkabs Jansons-Saivatulkojis mācību grāmatas, piedalījies arī Vladimira Ļeņina darbu izlases latviskošanā, kā pirmais atdzejojis atsevišķus fragmentus no gruzīnu klasiķa Šotas Rustaveli eposa “Bruņinieks tīģera ādā”, kā arī Demjana Bednija un Džambula vārsmas.
Citātu galerija
Par Jēkabu Jansonu-Saivu
"J. Jansons panācis lielu efektu ar savu poēmu skandēšanu – lasīšanu kokles pavadībā un gandrīz vai dziedāšanu. Pāris sarīkojumos viņš ieguva necerētus panākumus. Tērpies pelēkos, garos svārkos, grimējies par vecu vīru ar sirmu parūku, vietām strinkšķinot kokli, viņš puslasīja, pusteica no galvas. Tas nu bija senais burtnieks. Lēnām, soli pa solim viņa episkais dziedājums ievadīja darbībā, vai tas bija "Vilku laukā" vai "Dzīvajā akmenī". Stāstījums kļuva par dzīvu patiesību, psiholoģiski ticamu un tēlaini redzamu. Kokles pavadībā klausītāju ievilka teiksmu pasaulē."Alfrēds Goba. Citēts pēc: Jansons-Saiva, Jēkabs. Vilku lauks. Rīga: [b. i.], 1996. 110.–111. lpp.
"Par tēvu [Jēkabu Jansonu-Saivu] kā cilvēku viņa laikabiedri uzsvēruši trīs momentus: saiešanās viņš allaž bijis “sabiedrības dvēsele”, kas ar humoru un dziesmām saistījis visus. Viņš pratis labi uzturēt un saglabāt kontaktus garus gadus. Skolēni uzsver viņa spēju improvizēt ārpus mācību vielas. Daža atmiņu druska liecina par tēva kontaktiem mākslas pasaulē. Reiz, ievedis mani Drāmas teātra aizkulisēs Frīdriha Šillera lugas “Mīla un viltus” izrādes laikā, viņš dzīvi sarunājās ar Ludmilu Špīlbergu, Jāni Osi, Kirilu Martinsonu, citkārt tikās ar Elīnu Zālīti un Kārli Freinbergu. Atceros, ka, ierodoties Kārļa Egles dzīvoklī Miera ielā, mani arvien sagaidīja druvēniešu velkošajā runā sacītais: “Ak, tad tas mazais Jansons atnācis.” No citiem literātiem tēvam tuvi bijuši Augusts Mežsēts un Kārlis Štrāls (laikam jau no strēlnieku laikiem), kā arī novadnieks Ernests Birznieks-Upītis. Vecos papīros reiz atradu Birznieku Sofijas viņam rakstītu vēstuli, sakarā ar dzeju krājuma “Saule un sirds” izdevumu. Raiņa literatūras un vēstures muzejā Aspazijas fondā uzgāju grāmatu, kurā tēvs ierakstījis veltījumu dzejniecei. Uz kāda viņam dāvāta fotoattēla no strēlnieku laikiem 1919. gadā parakstījies Linards Laicens, uz cita – Antona Bārdas veltījums. Tie ir tikai atsevišķi signāli – zīmes par plašākiem literāriem sakariem ar sava laika sabiedrību."
Jansons, Aivars. Tam, kas nevar aiziet. Karogs, 1980, Nr. 6.
Saiknes
Aivars Jansons-Saiva - Dēls
Dzimtais vārds
Jēkabs Jansons
Pseidonīms
Žans Žaks, Jēkabs Saiva
Darbavieta
Rīgas pilsētas 14. pamatskola
Slokas iela 65, Rīga
Skolotājs
Rīgas pilsētas 46. pamatskola
Kandavas iela 4/6, Rīga
Skolotājs
Rīgas pilsētas 3. vakara pamatskola
Lapu iela 17, Rīga
Skolotājs
Rīgas pilsētas 40. pamatskola
Mēness iela 4, Rīga
Agrāk – Debesbraukšanas iela.Skolotājs
Rīgas 5. vidusskola
Āgenskalna iela 21a, Rīga
Skolotājs
1911–1914
Sanktpēterburga
Strādā par skolotāju vācu skolās.
1919–1922
Latvijas Nacionālais teātris
Rīga
Bass teātra korī, izpilda arī nelielas lomas uzvedumos.
Izglītība
1899–1903
Kandava
Kandavas pilsētas skola
1904–1906
Talsi
Talsu pilsētas skola
1911
Sanktpēterburga
Nolicis mājskolotāja eksāmenus
1921–1924
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Nepabeigtas studijas Filoloģijas un filozofijas fakultātē; studiju profils: pedagoģija.
Dienests
1914–1918
Krievijas Impērijas armija
1918–1919
Latvijas armija
Apglabāts
08.1953
Rīga
Apbedīts Ziepniekkalna kapos.