Jānis Širmanis

Dzimis kurpnieka ģimenē.Pēc abu vecāku nāves (tēvs mira 1914. gadā, māte – 1918. gadā) no 1918. gada, beidzis vien pirmās pakāpes pamatskolu, pavasarī salīga par puisi pie saimnieka, jo bija jārūpējas arī par māsām, taču, pateicoties Katlapu māju saimniekam, varēja turpināt izglītību.

LITERĀRĀ DARBĪBA

LITERĀRIE DARBI

Stāsti un literārās pasakas bērniem

PAR JĀŅA ŠIRMAŅA PERSONĪBU UN DAIĻRADI

Kalve, Vītauts. Dzīves pasaka. Tilts, Nr. 60.-61, 1964.

"Pasakās nekas nav neiespējams – un liekas, ka Jāņa Širmaņa dzīvē arī nē. Vasaru laukstrādnieks – ziemu skolnieks, kamēr pamatskola nobeigta, izturēts sīvs konkurss Rīgas Skolotāju institūtā, līdz to nobeigt vēl daudz darbu pienāk klāt. [..] viņš var gandrīz neiespējamo – līdz 1927. gadā pabeidz skolotāju institūtu un beidzot ir kļuvis – Jānis. Sākas skolotāja darbs, bet ne jau miers. No lauku skolas pārnāk Rīgā, lai varētu mācīties konservatorijā. Tad pat sākas pirmie spalvas vilcieni - feļetonos, no kā vairums ievietots redakcijas papīru grozā. Nodibinājis ģimenes dzīvi Jānis Širmanis sapņo par universitātes matemātikas fakultāti un kopā ar Konstantinu Dukuru saraksta 7 grāmatas 7 pamatskolas klasēm – Skaitļu pasaule. Profesors Ludis Bērziņš aicina darboties līdzi jaunatnes žurnālā Cīrulītis. Tā 1934. gadā Jānis Širmanis sāk atkal rakstīt. Sāk un nevar vairs beigt. Viņš iemīļojis bērnus un viņi piesola tik daudz tēmu!"

Tamuža, Austra. Jānim Širmanim 60 gadu. Austrālijas Latvietis, 1964, 27. marts.

"Jānis Širmanis ir labs pasaku stāstītājs. Viņa stāstījums dzīvs, interesants, fābulas dēkainības pilnas. [..] Nekur un nevienā vietā nav uzbāzīga moralizēšana, Širmaņa varoņi ir dabīgi, lai un viņu gaitām sekojot, bērns brīvprātīgi uztver labo un skaisto, atstumj neglīto, nelabo. Kaut Jānis Širmanis paidagogs, nekur nevar manīt kaut kādu "skolmeistarīgumu", no kura baidīties baidās lasītāji. Širmaņa stāstos un pasakās nav tēlota tikai lauku dzīve - mierīga un veclaicīga. Viņam ir darbi - un par to jāpriecājas - kur parādās tā pasaule, kādā bērns dzīvo tagad: pilsēta, strauja un bīstama; atomlaikmets; pasaules apceļošana, vilcieni, kuģi, lidmašīnas, Širmanis ir moderns bērnu rakstnieks. Nav šaubu, ka Jānis Širmanis, paceļot latviešu bērnu literātūru no aizkrāsnes un ievirzot to saulītē, daudz darījis, lai tam rastos sekotāji - par svētību visai latviešu bērnu saimei."

Ķezbers, Kārlis. Pasaku meistars. Tilts, Nr. 60.–61, 1964.

"Širmanis ir vidēja auguma kalsns vīrs sirmiem matiem un ļoti dzīvām, pētīgām acīm aiz briļļu stikliem. Ļoti dzīvs ir arī viņš pats, vienmēr kustīgs un runīgs. [..] J. Širmanis ir veikls stāstītājs, atjautīgs fabulas risinātājs. Labi pazīdams bērnu psihi, viņš atrod mazajiem klausītājiem un lasītājiem piemērotu izteiksmi. Liela nozīme ir Širmaņa darbu labajai, bagātajai latviešu valodai: svešuma apstākļos tas ir svarīgs faktors jaunās paaudzes latviskajā audzināšanā: Viņa darbi ir arī dramatizēti. Širmanis nav vienīgais aizrobežu bērnu literatūras autors, bet pats ražīgākais gan."

Karulis, Konstantīns. Par Jāņa Širmaņa 85 gadiem un 32 grāmatām. Karogs, 1989, Nr. 5.

"Raženajā un ilggadīgajā karjerā kā jaunatnes literātūras rakstnieks Jānis Širmanis sarakstījis 33 grāmatas,sākot ar "Kapteini Lāčaķepu" (1936. g.) un beidzot ar grāmatu "Paziņas" (1991. g.). Deviņas no šīm grāmatām godalgotas. 1990. gadā Jānis Širmanis tika tuvu un tālu sumināts kā PBLA Tautas balvas laureāts. [..] Kad priekšniece nolasījusi paziņojuma pirmo teikumu, kas nobeidzas ar lielās balvas laureāta vārdu, – aplausiem visapkārt šalcot, visi klātesošie ir piecēlušies kājās un pagriezušies pret Jāni Širmani. Aplausi turpinās ilgu, ilgu laiku. Jānis ir piecēlies un no aizkustinājuma valgām acīm vēdina roku pretī sirsnīgajiem suminātājiem. Vēsturisks brīdis mūsu mazajā Sirakūzu latviešu kolonijā. Mazliet vēlāk Jānis Širmanis stāv zāles priekšā, bridi klusē, tad uzrunā svētku viesus: "Esmu dzirdējis, ka mūsu dienās īsti brīnumi vairs nenotiek. Bet šodien es liecināšu, ka notiek gan. Te piemērs. Pasaules brīvo latviešu apvienība 1990. gadā balvu piešķīrusi ganu puikam Jānim Širmanim par ilgu gadu palīdzību latviešu bērniem tēvu valodu paturēt." Uz brīdi rakstnieka balss aizlūst aizkustinājumā, bet tad viņš turpina ganu zēna stāstījumu tālāk, to nobeidzot ar vārdiem: "Bet, kad esmu zaķus sveicinājis, putnu dziesmām savu svilpīti pieskaņojis, ar rūķiem ticies un vāveri ķircinājis, tad vakarā es varu mierīgi iemigt bez miega zāļu palīdzības, jo Lielmežs nepieviļ." [..] Nu jau vairākas paaudzes esam uzaugušas ar Jāņa Širmaņa darbiem. 1965. gada izdotajā sējumā "Pašportreti" rakstnieks Jānis Širmanis savu stāstījumu nobeidz ar vārdiem: "Un tomēr es jūtos bagāts, jo zinu, ka lielās pasaules nebeidzamo ceļu malās man daudz labu, mīļu draugu." Mīļais Jāni Širmani, ja tu zinātu, cik tūkstošu tūkstošiem tev šādu draugu. Visās pasaules malas. Draugi, kuri ir pateicīgi par to, ka kādreiz varējuši ciemoties tavā teiksmainajā pasaku pasaulē."

Aistars, Jānis. Jāni Širmani atceroties. Laiks, 2004, 3. apr.

"Širmanim tas [ne katrs spēj rakstīt bērniem] lieliski paveicies, par to liecina Pīkstītes, Krikša, Ģelža un Misiņa, Tinča, Krikuma un daudzu citu autora radīto pasaku tēlu un varoņu lielā populāritāte. Turklāt šajos tēlos var neuzkrītoši, bet nepārprotami saskatīt latviešu garīgās pasaules cēlāko vērtību atspoguļojumu, tie iemieso krietna cilvēka tikumiskās īpašības: čaklumu, drosmi, labestību, iejūtīgumu, izpratni, spēju pārtapt un "mainīties uz augšu". Rakstnieks tomēr nekad neieslīd klajā un lasītāju atbaidošā didaktikā. Daudzi no autora radītājiem tēliem darbojas uz Latvijas dabas fona, taču viņš ataino arī bēgļu gaitas un trimdas piedzīvojumus, bet grāmatā "Velns ar savējiem" iemet aci pat velna valstībā. [..] Savos darbos autors bijis ētisku vērtību pamatlicējs, izceļot draudzības, uzticības un izturības jēdzienus. Būdams labas, bagātas latviešu valodas veidotājs, viņš ir smēlies mūsu valodas bagātajā sinonīmu pūrā, papildinot mūsu bērnu latviešu valodas vārdu krājumu. 56 latviešu bērniem veltīti darba gadi – tas ir Jāņa Širmaņa mūža lielais veikums."

Sūrmane, Biruta. Reiz bija pasaknieks. Latvija Amerikā, 2007, 15. sept.

Rīgas Tautas konservatorija
Mūzikas teorijas skolotājs.

1920–1922
Matīšu 2. pakāpes pamatskola
Matīši

1922–1927
Rīgas Skolotāju institūts
Liepājas iela, Rīga
Studējot ik pārnaktis, strādājis grāmatsietuvē, vakaros - privātskolotājs matemātikā, vasarās bijis laukstrādnieks, lai nodrošinātu studiju iespējas, jo abi vecāki bija miruši.

Strādājis par skolotāju Jaunpiebalgā, Mellužos un Rīgas Meža skolā.

1927–1930
Jaunpiebalgas pamatskola
Raiņa iela 10, Jaunpiebalga
Skolotājs.

Latviešu preses biedrība
Goda biedrs.

1944
Vācija
Rudenī ar ģimeni devās bēgļu gaitās.

1949
Amerikas Savienotās Valstis
Sākumā strādāja vistu fermā, tad kļuva vecu ļaužu mītnes krāsnkuris, pēc tam automobiļu rūpnīcas strādnieks un beidzot laborants. Visu laiku turpināja rakstīšanu.

1972–1990
Sirakjūsa

1990–1992
Nešvila
Dzīvoja meitas Marutas, sauktas par Mārīti, ģimenē.

Goppera fonda balva
Balva piešķirta par stāstu "Kriksis".
1948

Goppera fonda balva
Balva par stāstu krājumu "Roze un dadzīši".
1975

Goppera fonda balva
Balva piešķirta par pasaku krājumu "Velns ar savējiem".
1977

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par pedagoģisko darbību un sasniegumiem jaunatnes rakstniecībā.
1979

Goppera fonda balva
Balva piešķirta par pasaku grāmatu "Brīnumi un brīnumiņi".
1979

PBLA Tautas balva
1990

Goppera fonda balva
Paziņas
1992