Jānis Esenberģis

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (3)

Darbi: Darba autors (10); Tulkotājs (6); Recepcijas persona (16)

Attēli: Persona attēlā(8)

VārdsJānis Esenberģis
Papildu vārdiEsenbergs, Esenberģu Jānis
PseidonīmsTorņakalna Jānis
Dzimtais vārdsJānis Esenberģis-Hess
KopsavilkumsJānis ESENBERĢIS (Jānis Esenberģis-Hess; 1862 –1890) ir dzejnieks, rakstnieks un tulkotājs. No 1880. gada Jānis Esenberģis ir gan aktieris un suflieris, gan lugu tulkotājs Rīgas Latviešu teātrī. Pēc 1885. gada Jānis Esenberģis darbojas Ādolfa Alunāna ceļojošajā teātra trupā. Esenberģu Jāņa nozīmīgākais devums ir liriskie dzejoļi, no tiem populārākie – "Ilgošanās", "Mēs ejam it klusi", "Mans kaps". Galvenie lirikas motīvi ir daba, mīlestība, nāve, to risinājums elēģisks, ar traģisku noskaņu. Stāstos izmantoti arī sižeti no aktieru dzīves. Teātra iestudējumiem pārtulkojis ap 20 lugu: Viljama Šekspīra "Venēcijas tirgotājs" (kopā ar Robertu Jansonu), "Sapnis vasaras naktī", Bjērnstjerne Bjērnsons "Redaktors", Robēra Planketa operetes "Korneviļas zvani" tekstu. Esenberģu Jānis atdzejojis Aleksandra Puškina, Šāndora Petēfi u.c. autoru dzejoļus.
Personiska informācijaJāņa ESENBERĢA tēvs Dāvids Hess-Esenberģis (1829-1906) ir galdnieks un dreimanis, radinieks no tēva puses - aktieris Teodors Valdšmits. Jāņa Esenberģa māte Dore (dzim. Jansone, 1841-1914) ir pagasta būvmeistara meita, radinieks no mātes puses ir pianists Pauls Šuberts. Vilis Plūdons Esenberģu Jāņa "Kopotu rakstu" 1. sējumā (1924, 9.lpp.) norāda, ka dzejnieka tēvs vecumdienās cietis no vajāšanas mānijas, tēva māsa Lizete mirusi kā ārprātīga.
Četru bērnu ģimenē Jānis Esenberģis ir vecākais, jaunākais brālis Gothards (mir.1886), māsas Lizete Alīde (1867-1888) un Margrieta Emīlija Esenberga. Jāņa Esenberģa iemīļotā, bēru sludinājumā minēta kā līgava ir skolotāja un Vecsaules draudzes ķestera meita no "Kreklēnu-Miķeļu" mājām Leokādija jeb Kadija Dunkere, ar kuru dzejnieku iepazīstina aktieris Mārtiņš Sīnuss (mir.1901).
Profesionālā darbība

Pirmās publikācijas

1882. 3.10. - J.V.Gētes dzejoļa "Atgādinājums" un V.Cimmermaņa dzejoļa "Atstātais" atdzejojums laikraksta "Mājas Viesis" pielikumā nr. 40.
1883.7.05. – oriģināldzejolis "Pie viņas kapa" laikraksta "Mājas Viesis" pielikumā nr. 19.

Oriģināldzeja periodikā [izlase]

1883: Pie viņas kapa. Mājas Viesa pielikums, nr. 19.
1883: Viļņi. Mājas Viesa pielikums, nr. 36.
1884: Dzīves gudrība. Rota, nr. 13.
1884: Demants. Latvija, nr. 32.
1884: Kādēļ. Mājas Viesa pielikums, nr. 37.
1884: Asaras. Mājas Viesa pielikums, nr.38
1884: Mans kaps (Man akmini uz kapa). Mājas Viesa pielikums, nr. 39.
1884: Mūžība. Mājas Viesa pielikums, nr. 46.
1884: Pie krūts reiz daiļu rozi spiedu. Mājas Viesa pielikums, nr. 47.
1884: Jel neraudi! Mājas Viesa pielikums, nr. 50.
1885: Bēru dziesmas skan. Mājas Viesa pielikums, nr.1
1885: Ērmoti. Latvija, 1885, nr.2.
1885: Teic, vēl neviens nav lietu atradis. Tēvija, nr. 8.
1885: Neiespējams. Latvija, nr. 9.
1885: Zudis. Latvija, nr. 13.
1885: Acis un lasīšana. Latvija, nr. 15
1885: Nepilnība. Latvija, nr. 16.
1885: Apmierinājums. Latvija, nr.20
1885: Dievbijīga jaunkundze [satīriskā dzeja]. Latvija, nr. 21.
1885: Lakstīgala. Mans dārziņš. Latvija, nr. 22.
1885: Pie jūras. Latvija, nr. 24.
1885: Vienīgi klints spēj aizturēt auku. Latvija, nr. 25.
1885: Necienīgā. Latvija, nr. 28.
1885: Kad ar varu tevi saķēru. Latvija, nr. 30.
1885: Sievu slava. Latvija, nr. 32.
1885: Debess un elle. Latvija, nr. 36.
1885: Dod mutītes. Rota, nr. 39.
1885: Rudenī. Latvija, nr. 41.
1885: Man nav vis žēl, ka manim prieku nav. Latvija, nr. 42.
1885: Saules stars un roze. Latvija, nr. 43.
1885: Pilārs un puķe. Rota, nr. 45.
1885: Nepastāvīgais. Latvija, nr. 45.
1885: Kad teici, ka mani mīli. Rota, nr. 46.
1885: Manai tautai (Kas apgalvo, ka mana tauta maza, sīka). Latvija, nr. 47.
1885: Pēc nemierīgas nakts es atstāju.. Soneta. Latvija, nr. 51.
1885: Nepietiekošs apmierinājums. Austrums, nr. 8, 540. lpp.
1885: Nebaidies. Austrums, nr.9, 585.lpp.
1885: Pasaules aplaimotājiem. Austrums, nr. 10, 629.lpp.
1885: Manai tēvijai (Tu uzsmaidi man, dārgā tēvija). Austrums, nr. 12, 799. lpp.
1889: Dzejols. Baltijas Vēstnesis, nr. 25.
1889: Viļņi. Baltijas Vēstnesis, nr. 129.
1889: Miegā. Baltijas Vēstnesis, nr. 169.
1889: Lapenīts. Baltijas Vēstnesis, nr. 175.
1889: Pie debess saule spīd. Baltijas Vēstnesis, nr. 198.
1889: Dzejols. Baltijas Vēstnesis, nr. 284.
1890: Mežā. Baltijas Vēstnesis, nr. 55
1890: Rudenī. Baltijas Vēstnesis, nr. 223.

Proza

1886: Ansītis. Rota
1887: Balle Peļķupes pilsētiņā. Rota
1887: Uz jūras. Novelete. Rota
1887: Upmalā. Pasaciņa. Rota
1887: Mīlestība pārspēj visu. Baltijas Vēstnesis.
1887: Saules stars. Baltijas Vēstnesis.
1887: Džons Neilands Pinkuļos. Baltijas Vēstnesis.
1887: Zaļumos. Baltijas Vēstnesis.
1888: Mīlestības kantorī. Baltijas Vēstnesis.
1888: Vīrs un sieva. Ziemassvētku stāstiņš. Baltijas Vēstnesis.
1889: Zemnieku skuķīts. Baltijas Vēstnesis.
1889: Baltā roze. Novelete iz teātra dzīves. Baltijas Vēstnesis.
1889: Mūsu tēvam debesīs. Ziemassvētku stāstiņš. Baltijas Vēstnesis.
1889: Noslēpumainā koristene. Stāstiņš iz teātra dzīves. Baltijas Vēstnesis.
1889: Melnais Pēteris. Jaungada stāstiņš. Baltijas Vēstnesis.
1889: Sagaidīts. Vasarassvēku stāstiņš. Baltijas Vēstnesis.
1890: Vienīgais viesis. Baltijas Vēstnesis.
1890: Jāņu uguns. Baltijas Vēstnesis.

Tulkojumi

Īsproza

1882: Profesora Šmithena jocīgie piedzīvojumi. Mājas Viesa pielikums, nr. 41.-43.
1882: Briesmīgākais brīdis manā mūžā [stāsts]. Mājas Viesa pielikums, nr. 43.
1882: Pazaudēt un atrast. Stāstiņš ir jūras dzīves [tulkojums kopā ar Spāriņu]. Mājas Viesa pielikums, nr. 47.-49.
1882: Atriebts. Pēc angļu kriminālu aktīm [stāsts]. Mājas Viesa pielikums, nr. 51.
1883: Sasper velns! Joks. Mājas Viesa pielikums, nr. 30.-31.
1884: Bēgļi Misisipes purvjos. Mājas Viesa pielikums, 1882, nr. 40

Dzeja [izlase] - galvenokārt lirisku dziesmu teksti

1882: Atgādinājums[Gēte]. Atstātais [Vilhelms Cimmermanis (Zimmermann, 1807-1878)]. Mājas Viesa pielikums, nr. 40.
1882: Mans prieks un mīlestība nīka [Puškins]. Mājas Viesa pielikums, nr. 51.
1883: Ēna un gaisma [Caharia- Cevičs (Joann Cacharias Zewitsch??). Mājas Viesa pielikums, nr. 2.
1883: Lūgums [Sulijs (Sully Prudhomme, 1839-1907)]. Mājas Viesa pielikums, nr. 5.
1883: Vēja pūšana [Šerbanesku (Theodor Scherbanescu, 1839-1901)]. Mājas Viesa pielikums, nr. 6.
1883: Kad būsi mana? [Hofmans fon Fallerslēbens]. Mājas Viesa pielikums, nr. 7.
1883: Mainīšanās [Zaleski (Bodhaus Saleski??)]. Mājas Viesa pielikums, nr. 13.
1883: Es tevi mīlēju varbūt vēl sirdī [Puškins]. Mājas Viesa pielikums, nr. 37.
1884: Dzērājs [Petefi]. Mājas Viesa pielikums, nr. 36.
1884: Es labprāt teiktu: Paliec, meitiņ [Petefi]. Mājas Viesa pielikums, nr. 44.
1885: Prieks un bēdas [Baratinskis]. Austrums, nr. 2, 111.lpp.
1885: Liktens (Mēness stari niknā aukā) [Dzeržavins]. Austrums, nr. 4, 213.lpp.
1885: Albumā [Ļermontovs]. Austrums, nr. 5, 293.lpp.
1885: Kā līst [Petefi]. Latvija, nr. 44.
Atdzejojis arī Viktora Igo dzejoli "Rīta sveicinājums līgaviņai" un Heinriha Heines dzejoļus "Skumjais zēns", "Saki, meitiņ, mīļā, slaikā", "Kaut dvēsele liesmas dzēstu, "Salto piļu ēnas lejā", "Uz dzejas spārniem ļauj", "Uz kaila kalna vientuls stāv ziemeļos priežu koks".
Dzīves pēdējos pāris gados pēc režisora Rodes-Ebelinga lūguma tulkojis Gētes "Faustu" un pēc aktiera Stīnus lūguma izrādīšanai Pavasara biedrības teātrī - vācu komiskās operas "Malumednieks jeb Dabas balss" libretu (Wildschütz oder Die Stimme der Natur, 1842), abi manuskripti visticamāk gājuši bojā.

Dramaturģija, tulkojumi un lokalizējumi, galvenokārt operetes un dziesmu spēles

"Domās stāvot palicis lietussargs", "Korneviļas zvani", : Izšķērdētājs" (F. Raimunda luga), "Brašie zēni", "Bez bēdām", "Latviski un vāciski jeb Pilsētas galva", "Redaktors" (B.Bjernsona luga), "Mans Ādolfs", "Īstais", "Piektā brūte", "Meiteņu skolas", "Sniega putens", "Neizdevies jeb Ādams un Ieva paradīzē", "Zaķīša meitas" (kopā ar Zīraku), "Cilvēces naidnieks" (F.Raimunda luga), "Pagasta nabags", "Krusttēva noslēpums", "Anna raud, Ansis smej", "Kas grib precēties?" , "Venēcijas tirgonis" (Šekspīra luga, kopā ar Jansonu), "Vasaras nakts sapnis" (Šekspīra luga), "Teksts laupītāju duetei iz Stradellas", "Miljona dēļ".
Pēc: Fricis Kārkluvalks. Latviešu dzejnieks Esenberģu Jānis. Austrums, 1892, nr. 12.

Pēc Friča Kārkluvalka lūguma Jāņa Esenberģa māsa Emīlija pēc dzejnieka nāves viņam nodeva visus manuskriptus publikācijas (1892) sagatavošanai. Diemžēl Dundagā Kārkluvalku mājas cieta ugunsgrēkā un sadega arī manuskripti. No: Esenberģu Jāņa Kopoti raksti (1924, I sēj., 42.lpp.).
Citātu galerija...jau agri viņš stājās vecākiem virsū, lai tie viņam mācītu grāmatā lasīt. To tie tad arī labprāt darīja un mazais Jānītis ar tādu dedzību un nesagaidītu spēju ķērās pie vecās Kurzemes laika grāmatas [Kurzemes kalendāra], ka divās nedēļās iemācījās it brangi lasīt, būdams tikai 5 gadus vecs. Septītā gadā viņš sāka skolā iet. Trīs gadus tur sabijis, viņš izstājās no turienes, un nespēdams apmeklēt augstākas skolas, likās skoloties no grāmatām (..). Vieglums un veiklība, ar kādu Esenberģis pārstrādāja operetes un dziesmu lugas, viņu padara par īstu latviešu teātra dzejnieku. Pie teātra darbības pieder arī viņa kuplejas, kuru skaits nepārredzams, un epigrammas ar savu dziļdomīgo sarkasmu, kodolību un labskanību.
K. Seržans. Dziesminieks Esenberģu Jānis. Jaunības Draugs, nr. 4 (1903), 134. - 135. lpp.

Vēl pēdējās mūža dienās, noprazdams, ka viņa gaitas drīz vien beigsies, viņš strādāja pat slimības gultā gulēdams, cenzdamies pabeigt iesākto lielāko teātra gabalu, Gētes "Faustu" un "Wildschütza" tulkošanu. Bet nežēlīgā nāve viņu pārtrauca šo ievērojamo darbu beigās.
Iz Rīgas. Esenberģu Jānis [nekrologs]. Baltijas Vēstnesis, nr. 257 (9.11.1890).

Ar Esenberģu Jāņa kuplejām sava gara un toņa pēc tuvā sakarā stāv viņa epigrammas. Arī šinī dzejas sugā mūsu dzejnieks atzīstams meistars. Te jaunais dziesminieks parādās kā vecs piedzīvojis prāta vīrs, kas ar augstmaņa smaidiem un tomēr ar tādu mīlestību sirdī, ar kādu tēvs noskatās uz savu bērnu nevainīgajiem, vientiesīgajiem darbiem, nolūkojas uz cilvēku muļķībām.
Fricis Kārkluvalks. Latviešu dzejnieks Esenberģu Jānis. Austrums, 1892, nr. 12.

Esenberģu Jāņa dzeja dzimusi tai laikā, kad pirmais karstais tautisko sajūsmu drudzis jau bija pārgājis, kad spirgtie tautiskie vēji bija norimuši, un tautības kuģis, kādu gabalu veikli papeldējis, bija pamazām ieslīdējis rāmā, mierīgā jūras joslā. Un te nu, dzinējam vējam rimstot, un jūrasklusai visapkārt valdot - matrozim cits nekas nevarēja ienākt prātā, kā nogulties bezrūpīgi uz kuģa virsus, lūkoties zvaigznēs un sapņot par vēl burvīgākām zvaigznēm - zeltenes acīm (..). Esenberģu Jāņa dzejā, izņemot dažas epigrammas, neatrodam gandrīz cita nekāda temata, kā vienīgi mīlestību uz sievieti, kuru dzejnieks vienu acumirkli lād, un kuras priekšā tas nākamā acumirklī krīt ceļos, to pielūgdams un dievinādams.
Vilis Plūdons. Esenberģu Jāņa Kopoti raksti, I sēj., 1924, 46.-47. lpp.

[19. gadsimta] astoņdesmito gadu jaunienācēji dzejā pārstāv galvenokārt romantisma jaunāko atzaru - individuālo romantismu. Tieši šajos gados sakuplo t.s. jūtu dzeja, kuras spilgtākais pārstāvis ir Jānis Esenberģis. Šai rindā vēl var minēt Vensku Edvartu, Pavasaru Jāni, J. Frīdenbergu-Mieriņu. Individuālā romantisma lirika uzplaukst tajā brīdī, ka 19. gadsimta beigu romantisms lielā mērā jau ir izsmēlis savas mākslinieciskās iespējas. Tāpēc pat spēcīgākā šo gadu individuālās lirikas pārstāvja J. Esenberģa dzejā jūt diezgan stipru epigonisma piegaršu.
Janīna Kursīte. Dzejas antoloģija. Avots, 1988, nr. 2, 18. lpp.




SaiknesAlīde Esenberga (1867–1888) - Māsa
Nodarbestulkotājs
rakstnieks
aktieris
suflieris
atdzejotājs
Dzimšanas laiks/vieta09.04.1862
Svētes pagasts
Svētes pagasts, Jelgavas novads
Dzimis pēc vecā stila 28. martā Svētes (toreiz - Lielsvētes) pagasta "Upes Prieku Daiļos".

Dzīvesvieta1868 – 1873
Lielplatones muiža
Alejas iela 7, Lielplatone, Lielplatones pagasts, Jelgavas novads, LV-3022

Tēvam pieņemot galdnieka amatu pie barona Hāna, kopā ar ģimeni no "Upes Prieku-Daiļu" mājām pāriet uz Lielplatones muižu; gadu vēlāk sāk apmeklēt vietējo skolu.


1873 – 1885
Vēja iela, Rīga
Vēja iela, Rīga

Kopā ar vecākiem pārnāk uz dzīvi Rīgā, ģimene sākumā mitinās Vēja ielā 5, vēlāk - Krāsns ielā 3.


1886 – 1890
Krāsns iela, Rīga
Mazā Cepļa iela, Rīga

Vilis Plūdons Esenberģu Jāņa Kopotajos rakstos (1924, I sēj., 28.lpp.) minējis, ka 1880.gadu beigās ģimene dzīvojusi arī Pārdaugavā, Mūksalas ielā 31.

Izglītība1869 – 1872
Lielsvētes pagastskola
Vilces iela 6, Svēte
Vilces iela 6, Svēte, Svētes pagasts, Jelgavas novads, LV-3008

mācījies pie skolotāja Zēvalda.


1873 – 1875
Torņakalna zēnu skola
Vēja iela, Rīga
Vēja iela, Rīga

mācījies un beidzis Torņakalna zēnu elementārskolu pie skolotāja Bērmaņa, toreiz Vēja ielā 20.

K. Seržans norāda: "pēc divi gadiem (!) kursu pabeidza, iegūdams tiesības uz kara klausības atvieglinājumu" , sal. Jaunības Draugs, nr. 4 (1903), 134. lpp.


1879
Torņakalns
Rīga

Ar nolūku iestāties junkuru skolā pašmācības ceļā apgūst angļu un franču valodu pēc tobrīd vācvalodīgajā telpā modernās Tusēna-Langenšeida metodes, kas balstīta divu pedagogu un valodnieku Čārlza Tusēna (Charles Toussaint) un Gustava Langenšeida (Gustav Langenscheidt) izstrādātajos vingrinājumos. Metodes pamatā - pašmācība un svešvalodas vārdu fonētiskā transkripcija. Tā uzsver regulāru vingrināšanos - tulkojuma un oriģinālteksta paralēlu lasīšanu, izmatojot arī fonētisko transkripciju, kā primāru, salīdzinājumā ar gramatikas likumu cītīgu apguvi. Atbilstoši šai metodei Tusēns un Langenšeids izstrādā arī mācību grāmatas vāciešiem angļu un franču valodas apguvei. Tajās teksts izkārtots trīs paralēlās rindās: orģināls, tā fonētiskā transkripcija un vācu tulkojums. Lielu nozīmi abi metodes autori piešķir arī sarunvalodas izkopšanai. Vairāk par šo metodi: https://second.wiki/wiki/methode_toussaint-langens... [9.04.22.]
Esenberģis izmanto arī privātskolotāja Aizupja palīdzību, tomēr veselības dēļ junkuru skolā Esenberģi neuzņem.

Darbavieta1877 – 1879 (Datums nav precīzs)
Pihlava kokzāģētava
Jelgavas iela, Rīga
Jelgavas iela, Rīga

Koku brāķeris, saslimst, divus gadus cīnās ar tīfu un tā sekām.


1880 – 1885
Rīgas Latviešu teātris
Merķeļa iela 13, Rīga
Merķeļa iela 13, Rīga, LV-1050
Rīgas Latviešu biedrības teātrī ienāk, pateicoties vecāku radiniekiem aktierim Teodoram Valdšmitam un pianistam Paulam Šūbertam, pieņemts darbā kā aktieris un vēlāk - suflieris; tulkojis lugas repertuāra papildināšanai; strādājis kopā ar Daci Akmentiņu, Maiju un Jāni Brigaderiem, Bertu Rūmnieci, Jēkabu Duburu, Olgu Ezerlauku, toreizējo koristu, vēlāko gleznotāju Jani Rozentālu, toreizējo koristu, vēlāko rakstnieku Augustu Deglavu. Aiziet no teātra kopā ar Ādolfu Alunānu.

1885 – 1877
Alunāna teātris
Kurzeme
Latvija
Kopā ar Alunānu un citiem aktieriem laiku pavada viesizrādēs Kurzemes mazpilsētās.

1887 – 1889
Rīgas Latviešu teātris
Merķeļa iela 13, Rīga
Merķeļa iela 13, Rīga, LV-1050
Suflieris, repertuāra lugu tulkotājs.
Ceļojums00.05.1888 – 00.09.1888
Vecsaules pagasts
Vecsaules pagasts, Bauskas novads

Pavasarī Esenberģis pieņem aktiera Stīnusa aicinājumu veselības uzlabošanas nolūkā vasaru pavadīt "Kandratēnu Jāņos", Stīnusa mājās. Arī nākošā vasara līdz pat 1890. gada 3. oktobrim paiet Vecsaules pagastā galvenokārt "Kreklēnu Miķeļos", vēlāk - Mēmelmuižā.

Miršanas laiks/vieta20.11.1890
Rīga
Rīga
Miris plkst. 7 vakarā pēc vecā stila 8. novembrī no tuberkulozes jeb kā toreiz rakstīja - izdzisa dilonī.

ApglabātsTorņakalna kapi
Torņakalna iela 1, Rīga, LV-1004

"Rīgas Latviešu teātra personāls pēdīgo reizi sveicināja nelaiķi teātra dzejnieku Esenberģu Jāni, pie kura kapa, neraugoties uz pārāk lielo saltumu, visi bij pulcējušies, visi bij atnākuši pavadīt viņu pēdīgā gaitā. Kad zārks, nests no mirušā senākajiem draugiem, teātra aktieriem, lēni pa šaurajo teciņu virzījās uz priekšu un tuvojās vietai, kurai nolemts uzņemt aizgājēju, to sagaidīja Rīgas Latviešu teātra orķestra locekļi, kas arī bija ieradušies pilnā skaitā; ievērojot tiešām neciešamo auksto laiku, viņiem nebij iespējams to saņemt ar bazūņu skaņām, kā to būtu vēlējušies. Gan taures klusēja, bet par toties drūmīgāku mūziku gādāja daba, lidama aukai gaudot savu sēro dziesmu pār klusajo Dieva laukumu un vējam šņākt pa kailajiem koku zariem. Kad visi pavadītāji bija nostājušies ap kapa vietu, teātra personāls zem kapelmeistara Velferta (Wölfert) kunga vadīšanas 6 balsīgi nodziedāja dziesmu. Pēc tam runāja teātra direktors Rode-Ebeliņa kungs" , pie kapa runā arī Roberts Jansons, vainagu no teātra noliek Jānis Brigaders.

No: Th. Uz bērēm. Baltijas Vēstnesis. nr. 261 (15.11.1890)

Laikraksts "Dienas Lapa" bēru aprakstā piktojas, ka Rode-Ebelings pie kapa runājis vācu valodā, par to sīkāk: Rīgas notikumi. Dienas Lapa, nr. 261 (15.11.1890).

Piemiņas vietas02.06.1940
Torņakalna kapi
Torņakalna iela 1, Rīga, LV-1004
1940. gada 2. jūnijā Torņakalna kapos atklāts piemineklis dzejniekam Esenberģu Jānim. Tēlnieks Ed. Zāms.

Kartes leģenda

















Tiek rādīti ieraksti 1-15 no 15.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Svētes pagasts
(Svētes pagasts, Jelgavas novads)
09.04.1862Dzimšanas laiks/vietaPagasts
2Lielplatones muiža
(Alejas iela 7, Lielplatone, Lielplatones pagasts, Jelgavas novads, LV-3022)
1868 - 1873DzīvesvietaMuiža
3Vēja iela, Rīga1873 - 1885DzīvesvietaIela
4Krāsns iela, Rīga
(Mazā Cepļa iela, Rīga)
1886 - 1890DzīvesvietaIela
5Rīga
(Rīga)
20.11.1890Miršanas laiks/vietaPilsēta
6Torņakalna kapi
(Torņakalna iela 1, Rīga, LV-1004)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
7Vilces iela 6, Svēte
(Vilces iela 6, Svēte, Svētes pagasts, Jelgavas novads, LV-3008)
1869 - 1872IzglītībaĒka, māja
8Vēja iela, Rīga1873 - 1875IzglītībaIela
9Torņakalns
(Rīga)
1879IzglītībaPilsētas daļa
10Jelgavas iela, Rīga1877 - 1879DarbavietaIela
11Merķeļa iela 13, Rīga
(Merķeļa iela 13, Rīga, LV-1050)
1880 - 1885DarbavietaĒka, māja
12Merķeļa iela 13, Rīga
(Merķeļa iela 13, Rīga, LV-1050)
1887 - 1889DarbavietaĒka, māja
13Kurzeme
(Latvija)
1885 - 1877DarbavietaReģions, apgabals
14Vecsaules pagasts
(Vecsaules pagasts, Bauskas novads)
01.05.1888 - 01.09.1888CeļojumsPagasts
15Torņakalna kapi
(Torņakalna iela 1, Rīga, LV-1004)
02.06.1940Piemiņas vietasKapsēta
Jānim Esenberģim jubilejā

Dzejniekam un tulkotājam, aktierim un suflierim Jānim Esenberģim (1862 – 1890) šajā pavasarī apritēja 160 gadi.

Kaut gan dzimis laukos, Svētes pagasta “Upes Prieku-Daiļu” mājās, kopš savas dzīves 11. gada viņš ir saistīts ar Rīgu, jo vecāki cerībā uz labāku iztikšanu – tēvs ir galdnieks – pāriet uz dzīvi Torņakalnā. Jānis Esenberģis pabeidz Torņakalna zēnu skolu un pēc tēva ieteikuma 1877. gadā Pihlava kokzāģētavā, turpat Torņakalnā, izmācās par koku brāķeri, bet saslimst ar tīfu. Smagās slimības gaitas dēļ turpmākos pāris gadus viņam nākas pavadīt gultā. Esenberģis lolo sapni par mācībām junkuru skolā un karjeru Krievijas armijā, tādēļ pašmācības ceļā sāk apgūt angļu un franču valodas pēc toreiz modīgās Tusēna – Langenšeida (Toussaint-Langenscheidt) metodes, kas primāri balstīta runātās valodas apguvē, gramatikas likumu nostiprināšanu atstājot vēlākam laikam. Tomēr vārgās veselības dēļ Esenberģi junkuru skolā neuzņem.

1880. gadā, pēc vecāku ieteikuma un attālo radinieku aktiera Teodora Valdšmita un pianista Paula Šuberta iedrošināts, Jānis Esenberģis uzsāk darbu Ādolfa Alunāna vadītajā Rīgas Latviešu teātrī. Tomēr aktiera talanta viņam nav, bet teātris liek lietā viņa lielisko valodas izjūtu un tulkotāja spējas. Režisoru izvēlētas un Jāņa Esenberģa latviskotas, viena pakaļ otrai daudzas vācu lugas, operetes un dziesmu spēles papildina latviešu teātra repertuāru turpmāko desmit gadu laikā. Nereti Esenberģis piepalīdz tieši pie dziesmu un kupleju atdzejošanas, lugu pamattekstus atstājot Jēkabam Duburam un citiem latviskotājiem. Arī latviešu dzejā 1880. gados Jānis Esenberģis ienāk vispirms kā atdzejotājs un īsprozas tulkotājs. Pirmais – Gētes dzejoļa “Atgādinājums” tulkojums - publicēts 1882. gada 3. oktobra laikraksta “Mājas Viesis” pielikumā. Esenberģis tulko latviski galvenokārt populāras romantiski sentimentālas vācu un krievu dziesmas ar Heines, Dzeržavina, Vjazemska, Žukovska, Petefi, Koļcova, Ļermontova, Spita un citu dzejnieku vārdiem. “Mājas Viesa” pielikumā, vēlāk arī “Baltijas Vēstnesī” un žurnālā “Austrums” publicēti viņa īsprozas tulkojumi un oriģinālstāsti.

1885. gadā, kad Ādolfs Alunāns Rīgas Latviešu teātri pamet, kopā ar viņu un citiem trupas dalībniekiem no teātra aiziet arī Esenberģis. Izveidodami ceļojošo aktieru trupu, viņi ar viesizrādēm apceļo Kurzemes mazpilsētas – Talsus, Bausku, Dobeli u.c.. Teātris un aktieru savstarpējās attiecības, kā arī tikko kultūrai modusies latvju tauta dod bagātīgu vielu stāstniecībai. Pirmoreiz latviešu īsprozā ienāk teātra vide un miegainā, provinciālā mazpilsētas atmosfēra. Esenberģa trāpīgā ironija un asprātīgie vērojumi spilgti atklāti viņa meistarstāstā “Džons Neilands Pinkuļos” (1887). Skarbie sadzīves apstākļi atstāj postošu ietekmi uz veselību. Pēc nepilniem diviem gadiem Esenberģis atgriežas Torņakalnā un turpina darbu Rīgas Latviešu teātrī pie režisora Rodes-Ebelinga galvenokārt kā dramatiskā materiāla tulkotājs un suflieris. Viņš saslimst ar tuberkulozi, veselību neuzlabo arī iecerētā atpūta laukos Vecsaules pagastā drauga un aktiera Mārtiņa Sīnusa un viņa paziņu mājās. 1890. gada vēlā rudenī Jānis Esenberģis no dzīves aiziet. Viņš ir apglabāts Torņakalna kapos.

Laikabiedri Esenberģi galvenokārt cildina kā teātra dzejnieku. Viņš papildinājis repertuāru ar vairāk nekā 20 lugu tulkojumiem, starp tām arī B.Bjernsona un F.Raimunda sacerējumi, kā arī divas Šekspīra lugas – “Venēcijas tirgonis” (kopā ar R. Jansonu) un “Vasaras nakts sapnis”. Tās ir pirmās Šekspīra lugas latviešu teātrī vispār.

Esenberģa dzejā daudz sēnalu, maz graudu, to vidū izcilais “Dzejols” ar pirmo rindu “Vai redzi mežu” (1889). Gan viņa liriskā, gan satīriskā dzeja, gan epigrammas vijas ap sievietes tēlu, atklājot plaša spektra pārdzīvojumus – no kaislas, dziļas un nopietnas mīlestības līdz ironijai un pat sarkasmam dusmās, greizsirdībā un izsmieklā. Daļa viņa pantu tiesā latviešu kritiķus, daļa atklāj drūmus eksistenciālus pārdzīvojumus. Slimības novārdzināts, Jānis Esenberģis mirst 29 gadu vecumā.

Dažas Esenberģa sentences un dzejoļi

Sievas lūdz Dievu, kad velns tām vairs nepalīdz.

Mīli savu tuvāku tāpat, kā dažreiz viņa maku.

Jeb vai bučoties tev kauns?

Buča, bērns, nav nekas ļauns;

Debess liesmas slēpjas tanī.

Ja tev kauns, tad aizver ciet

Actiņas – tā vieglāk iet.

Bučo mani!



Dzejols it kā viesis dodas

Pasaulē, kas gaidīts nāk,

Un kur krūtis vaļā rodas,

Vietu drīz tur ieņemt māk.

Bet lai tam nevienas krūtis

Dzestri neaizvērtos ciet,

Tad lai tas, no sirds tev plūdis,

Ar` ir tāds, pie sirds kas iet.



Vai redzi mežu, kas tik drūmi stalts

Liec galotnes

Un savas klusās, sērās daiņas šalc –

Tas esmu es.

Šī šalkšana pie tumšās egles nāk,

Kas klausās nu,

Līdz līksmās jaudās lēni drebēt sāk –

Tā esi tu.

Un mežā ezers stāv it rāms un cēls

Un tanī mirdz

Kā pērle sudrabiņā egles tēls –

Tā mana sirds.

Māra Grudule

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.