Jānis Arvīds Pļaviņš
06.09.1911 – 29.01.1997
Jānis Pļaviņš (1911–1997) – literāts. 1932.–1933. gadam dienējis Latvijas armijā, strādājis bekona eksporta firmā Daugavpilī un Rīgā (1936–1941), Rīgas Piensaimnieka sabiedrībā (1941–1944). 1944. gadā iesaukts vācu armijā. 1945. gada martā apcietināts, bijis filtrācijas nometnē pie Ļeņingradas, 1946. gada augustā atgriezies Rīgā. Strādājis remonta un celtniecības kantorī, no 1947. gada par galveno grāmatvedi Miltu un maizes tresta uzņēmumos, 1977.–1988. gadam bijis grāmatvedis revidents dažādās rūpnīcās un iestādēs.
No 1932. gada publicējis dzeju, prozu, rakstus par lauku dzīvi un citām tēmām periodiskajos izdevumos „Dailes Magazīna” (vēlāk „Magazīna”), „Taisnība”, „Latvijas Lauksaimnieks”, „Jaunākās Ziņas” u.c. Dzejoļi apkopoti krājumā „Nemiera dienas” (1935). Pēc kara ar literatūru nav nodarbojies.
Dzimšanas laiks/vieta
06.09.1911
Lapsalas
Miršanas laiks/vieta
29.01.1997
Rīga
Personiska informācija
1934. gadā laulājies ar Elfrīdu Briediņu.
Citātu galerija
Dzīvot!
Ko gan ecēšas saka,
zeltainos graudus kad rok
zemē uz dzīvību jaunu?
– Dzīvot!
Siltie vēji ko saka,
bērzi kad saliecas tuvu
un skūpstās?
– Dzīvot!
Sāpēja dvēsele mana –
zars kā atlauzts sāp kokam,
ziedoša diena līdz viena
klusi man iešalca:
– Dzīvot!
Jaunākās Ziņas, Nr.101 (07.05.1937)
Armīns Krauja. Nemiera dienas. Dzejas. Latv. Preses Balss izdevniecība, Rīgā, 1935. g.
Mūsu lirikā tā jau nu ir kļuvusi parasta parādība, ka katru gadu blakus vērtīgām dzejoļu grāmatām iznāk autoru izdevumos milzums vāju, bieži ar nekur nedzirdētu vārdu titulētu, dzeju krājumu. Šie jaunie ļaudis, nākdami no provinces laikrakstu un žurnālu literāriem pielikumiem, laužas dzejas dārzos ar diezgan lielu sparu un nemākulībā un talanta trūkumā posta to un samin pašu vērtīgāko – dzejas daiļumu un pievil cību. Tā viņi nāk un aiziet katru gadu, atstādami tikai aiz sevis niecīgas pelavas no graudiem un īgnumu tautā par dzeju un dzejniekiem vispār. Armīns Krauja savā pirmajā dzejoļu grāmatā sevi vēl neattaisno un viņā nav jaužama arī orīģinālitātes, ne īpatnības dzirksts. Tā rakstīja, raksta un rakstīs simti, bet to pie labākās gribas vēl ne varam saukt par dzeju. Pretēji ļoti daudziem iesācējiem, Kraujam forma laba, ja neskaita dažās vietās neveikli apostrofētos vārdus un meklētās, nepareizās at skaņas, bet viņš nemana, ka aiz šīs formas arī vairāk nekā nav. Tas ir viegli un pareizi ritošs ūdens pār skanošiem oļiem, tā ir tūkstoš un vienu reizi dzirdētā filozofija par dzīvi, skumjām, sā pēm, nemieru, ciešanām un mīlu. Krauja to nav pateicis labāk kā simts citu dzejnieku pirms viņa. Un te nu redzams viņa dzejas nespēks. Viņš, pilsētā aizgājis laucinieks, neredz un nedzird savā dzejā vairāk nekā par birstalu šalkoņu, mežgaliem zilgiem, kas sapņo saulē un zie donī. Bet jāsaka paša Kraujas vārdiem: Kas gan to nezin, ka birze ir zaļa, vakars kur klusi pār mežgaliem slīgst? Kraujas jēdzieni un tēli ir abstrakti, grūti iedomājami, no kā dzeja ļoti daudz zaudē. Zila debess, brīnišķīgs klusums, ziedi, ziedoņa sapnis kairs, visas tās jau nu beigās ir tik nodrāztas klišejas, no kurām jaunam dzejniekam jābēg vai labākā gadījumā jārod gluži cita pieeja. Labākie dzejoļi krājumā Vizija (23. lpp.), Tev pieder viss (56. lpp.) un Dzīvībai (50. lpp.), bet turpat nākošā lapas pusē pilnīgi nebaudāmas rīmes.
Jānis Kalns. Sējējs, Nr.5 (01.05.1936)
Saiknes
Karlīne Pļaviņš - Māte
Nodarbes
Pseidonīms
Armīns Krauja
Izglītība
Cesvaines ģimnāzija
Cesvaines pils
Apglabāts
Vecmīlgrāvja kapi