Irene Mellis

Dzimusi Kostromā, Krievijā, bēgļu gaitās. Tēvs – zeltkalis, miris no melnajām bakām pirms meitas piedzimšanas. Māte Marija – strādniece.
1920. gadā atgriezusies Latvijā.

Ar docentu, latviešu mineralogu un petrogrāfu Oto Melli (1906–1970) iepazinusies, strādājot pie sava maģistra darba. 1939. gada 20. maijā apprecējusies.
Meita Inga.

Apmeklējot Zentas Mauriņas lekciju Upsalā, iepazinusies ar rakstnieci un kļuvusi par ilggadēju Zentas Mauriņas sekretāri un palīdzi gan Zviedrijā, gan Vācijā – līdz pat Zentas Mauriņas mūža beigām. Pārrakstījusi, lasījusi korektūras un sagatavojusi izdošanai vairāk nekā 20 Zentas Mauriņas grāmatu, kā arī vēstules un referātus.
Zenta Mauriņa savā testamentā piešķīra Irenei Mellis savu darbu autortiesības.

Memuāri un raksti
1997: atmiņu grāmata par Zentu Mauriņu un Konstantīnu Raudivi "Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu"
1999: grāmatas izdevums vācu valodā Wege der Freundschaft: 32 Jahre mit Zenta Maurina (Memmingen: Maximilian Dietrich Verlag)
Sarakstījusi pēcvārdu "Zentas Mauriņas dzīves gadi Zviedrijā" Zentas Mauriņas Rakstiem (4, 1999).

1971: tulkojusi un rediģējusi petrogrāfijas un mineraloģijas grāmatu Fakta om Bergarter, mineral och ädelstenar, kas ir viņas papildināts Herberta S. Zima (H. S. Zim) un Pola R. Šafera (P. R. Shaffer) angļu valodā sarakstītās grāmatas tulkojums.
Mūža nogalē strādā pie Zviedrijas latviešu pensionāru biedrības un pensionāru apvienības "Aprūpe" izdevuma "Pensionāru Vēstnesis", pensionāru biedrībā "Aprūpe" uzstājusies ar priekšlasījumiem par fizisko un garīgo veselību.

"Zenta Mauriņa un es vēl bijām svešas, nepazinām viena otru, tāpēc abas bijām uztraukušās – kā ies? Mūsu pusgadīgā sastrādāšana – kopš 1946. gada rudens – līdz šim bija noritējusi bez kādiem pārpratumiem, un es sevī nolēmu sekot visiem K. Raudives padomiem, lai arī turpmāk tā būtu. Labāk par viņu neviens rakstnieces grūtības nepazina.
Bez steigas virzīju ratiņus uz Fīrisas upes krastu, klausījāmies pavasara ūdeņu šalkošanā un elpojām plaukstošo ziedu un rožu krūmu svaigo smaržu.
Zenta Mauriņa palūkojās apkārt: "Mīļais Dievs savu dabas dārzu kā katru gadu ir labi apkopis, nekā nav aizmirsis, – cik skaista ir pasaule, kad pēc tumsas un aukstuma atkal nāk pavasaris! Cik skaista diena!"
Viņas prieks bija spontāns, un viss redzētais modināja interesi. [..]
Pastaigas laiks gāja uz beigām, nonācām atkal līdz nama durvīm, redzējām jau pa gabalu Konstantinu nemierīgi pa trotuāru staigājam un mūs gaidām. Atvadījāmies. Uzmanīgi viņš izcēla savu Zentu no braucamā krēsla un ienesa dzīvoklī, bet es devos mājās. Man vēl darba nebija, tāpēc varēju laiku atlicināt. Ko gan sprieda, ko domāja rakstnieki par šo pastaigu?
To uzzināju nākošā dienā pēc darba stundām. Rakstniece pateicās par palīdzību, un viņi abi ar Konstantinu priecātos, ja mēs reizēm varētu mūsu izbraucienus turpināt. Labprāt piekritu, nemaz nezinādama, cik patīkamas šīs pastaigas izvērtīsies, kad rakstniece pēc darba stundām atpūtās un par dabu un cilvēkiem priecājās. Tās bija brīvas, jaukas sarunas, dažreiz jautras, dažreiz nopietnas. [..]
Pēc dažiem gadiem abi rakstnieki no Upsalas pārcēlās uz mazo pilsētiņu Bad-Krocingenu, Vācijā, tuvu Šveices robežai, kur klimats maigāks.
Nu pastam bija darbs! Nāca vēstules ar manuskriptiem no Bad-Krocingenas uz Stokholmu, kur mūsu ģimene tad jau dzīvoja un es strādāju. Pārrakstīju manuskriptus un sūtīju atpakaļ. Tāpat ik vasaru kādu nedēļu aizbraucu, lai Zenta varētu latviski drusku padiktēt – par ko priecājāmies, gar upmalu pastaigājoties."
Irene Mellis. Pie divām upēm. Laiks, Nr. 23, 09.06.2007, 12. lpp.

"Savā veidā piedalījos Mauriņas grāmatu tapšanā. Viņai bija viegli manā klātbūtnē strādāt. Nenācās skaidrot, piemēram, to, kas ir Heraklīts vai citi grieķu filozofi, kurus rakstniece citēja. Es šos vārdus zināju no skolas laikiem, kad mācījos Rīgas 2. ģimnāzijā. Viņa diktēja skaidri un viegli. Taču daudzus manuskriptus bija vairākkārt, pat septiņkārt, jāraksta pēc autores labojumiem. Apbrīnojami tekoši viņa tulkoja. Paņēma rokās Raudives manuskriptu un tūlīt pat balsī deva tā vācisko variantu, pa ceļam arī rediģēdama. Tādēļ jau dažas Raudives grāmatas vācu valodā ir labākas nekā latviešu.
Mēs sadraudzējāmies. Es redzēju, cik nepieciešama viņai bija mana palīdzība. Meklējām uz visām pusēm meitenes, kas šos pienākumus uzņemtos. Neatradām! Vācu meitenes bija. Bet latvietes nevienas. Mauriņai reizēm pārmet, ka viņa aktīvi neiesaistījās trimdas sabiedriskajā dzīvē. Viņa vienkārši to nevarēja, jo nebija laika un iespēju. Par to Mauriņai piedēvēja visādas ļaunas īpašības kā naudaskāri, skopumu. Es redzēju, ka cilvēki labprātāk saka ļauno nekā labo. Viens otrs ar mani pat nesveicinājās tādēļ, ka strādāju pie Mauriņas."
Irene Mellis intervijā Dainim Īvānam. Zentas Mauriņas mugurkauls. Neatkarīgā Rīta Avīze, Nr. 57, 08.03.1997, 5. lpp.

No Zentas Mauriņas dienasgrāmatas
1953. g. 1.–15. jūlijam.
"Ar Ireni Henriksbergā. Kopš 1944. gada bēgulības pirmā vasaras atelpa. [..] Ir tik silti un bezvējaini, ka varu strādāt zem vecas ābeles. Es varu diktēt Irenei katrā dienas laikā – rītā, pusdienās, vakarā. Viņas rakstura divas vērtīgākās īpašības – ģiedrums un atbalss. Kaut gan viņa sliecas uz rotaļu un sapņainību, taču viņai ir izteikta īstenības apziņa, pašdisciplīna un liels gribas spēks savu uzdevumu veikt. Jaunībā viņa bija gājusi deju skolā, studējusi bioloģiju un ķīmiju un, par spīti savam maģistres grādam, prot lieliski vārīt."
Zenta Mauriņa. Pasaules vārtos. Zviedrijas dienasgrāmatas, 1951–1958. Bruklina: Grāmatu draugs, 1968, 50.–51. lpp.

1956. g. 10. jūlijā.
"Sestā turneja ir noslēgusies. Atgriežoties uz Zviedriju, mēs dažas dienas atpūšamies Gingko mājās. Tālie ceļa gabali no Upsalas līdz Šveicei un atpakaļ bez atpūtas dienām Libekā būtu neizturami. Pēc ilga laika es atkal varu diktēt, cik man patīk. Irene vienmēr ir gatava rakstīt, vai tas ir vēlā vakarā, vai agrā rītā, vai pat pusnaktī. Tikai aprakstot tēlus vai formulējot domas, es atgūstu mieru."
Zenta Mauriņa. Pasaules vārtos. Zviedrijas dienasgrāmatas, 1951–1958. Bruklina: Grāmatu draugs, 1968, 184. lpp.

Irene Zigrīda Putniņa

Irene Zigrīda Putniņa, Irene Zigrīda Mellis

Rīga
Septiņus gadus gājusi Beatrises Vīgneres baletskolā.

1923–1929
Rīgas pilsētas 1. pamatskola
Kalpaka bulvāris 8, Rīga
Beigusi t. s. Valda Zālīša skolu (Rīgas pilsētas 1. pamatskolu).

26.08.1929–13.06.1933
Rīgas pilsētas 2. ģimnāzija
Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga
Beigusi Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju.

1933–1944
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Studējusi Matemātikas fakultātē, studiju virziens: dabas zinātnes. Maģistra darbs par Rembates smilšakmeni arhitektūrā. Ar fakultātes 1944. gada 20. maija lēmumu piešķirts dabas zinātņu maģistra grāds.

1939
Norvēģija
Dzīvojusi Norvēģijā, kur Oto Mellis papildinās petrogrāfijas un mineraloģijas laukā. Otrā pasaules kara sākumā atgriežas Latvijā.

1946–1951
Upsala

1951–2017
Stokholma

1944
Vācija
Kopā ar vīru Oto un meitu Ingu izceļo uz Vāciju.

1946
Zviedrija
Otrā pasaules kara gados kopā ar vīru Oto Melli emigrējusi uz Zviedriju.

1946–1965
Stokholma
Pēc Upsalas pārcēlusies uz Zviedriju, kur zviedru ģimnāzijā Stokholmā strādājusi par bioloģijas un ķīmijas skolotāju līdz aiziešanai pensijā.

1946–1965
Zviedrija
Kopš 1946. gada rudens Zentas Mauriņas sekretāre Zviedrijas periodā

1946
Upsālas Universitāte
752 36 Upsala, Zviedrija
Pēc kara no bēgļu gaitām Vācijā uzaicināta darbā Upsalas universitātē.

1965–1978
Vācija
Zentas Mauriņas sekretāre Vācijas periodā

Stokholmas Meža kapi

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Ordeņa domes 2005. gada 12. oktobra lēmumu.
IV šķira
2005