Ilze Marta Skalbe-Legzdiņa

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (1); Sastādītājs (1); Komentāra autors (1); Recepcijas persona (4)

Attēli: Persona attēlā(4)

VārdsIlze Marta Skalbe-Legzdiņa
Dzimtais vārdsIlze Marta Skalbe
KopsavilkumsIlze Marta Skalbe-Legzdiņa (1912–1996), Kārļa Skalbes un Lizetes Skalbes meita. Rūpējusies par savu vecāku piemiņas saglabāšanu.
Personiska informācija1921-31: mācījusies Franču licejā.
Precējusies ar arhitektu Robertu Legzdiņu.
1934: piedzimst dēls Andrejs Legzdiņš.
1944: kopā ar ģimeni emigrējusi uz Zviedriju.
Profesionālā darbība1950: tulkojusi no franču valodas Ž. Žiono "Augšāmcelšanās" (manuskripta iespiešanu pārtraukusi vācu okupācija).
1950: Onorē de Balzaks "Eiženija Grandē" (Parnass)
1979: sastādījusi un komentējusi ilustrētu izdevumu "Kārlis Skalbe stāsta..." (Atvase)
SaiknesLizete Skalbe (1886–1972) - Māte
Kārlis Skalbe (1879–1945) - Tēvs
Jānis Skalbe (1910–1986) - Brālis
Dzimšanas laiks/vieta23.03.1912
Rīga
Rīga
Izglītība1921 – 1931
Rīgas Franču licejs
Elizabetes iela 29, Rīga
Elizabetes iela 29, Rīga, LV-1010
Emigrē1944
Zviedrija
Sweden
Miršanas laiks/vieta02.11.1996
Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden
Apglabāts20.06.1997
Saulrieti
"Saulrieti", Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads, LV-4122

Apbedīta "Saulrietos" Vaktskalnā, blakus vecākiem Kārlim un Lizetei Skalbēm.

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-5 no 5.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
23.03.1912Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Stokholma
(Stockholm, Södermanland, Sweden)
02.11.1996Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Zviedrija
(Sweden)
1944EmigrēValsts
4Saulrieti
("Saulrieti", Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads, LV-4122)
20.06.1997ApglabātsViensēta
5Elizabetes iela 29, Rīga
(Elizabetes iela 29, Rīga, LV-1010)
1921 - 1931IzglītībaĒka, māja

1912. gada 23. martā Rīgā piedzimst Kārļa un Lizetes meita Ilze Marta. Kārlis Skalbe, kurš šajā laikā atrodas cietumā, vēstulē sievai Lizetei raksta: "Par māsiņu domājot, man nāk prātā Heines vārdi: "Es esmu princese Ilze, man dzīvoklis Ilzes klints." No sieviešu vārdiem šis vārds man vispatīkamāk skan atmiņā. Un Tu reiz teici, ka Ilba esot skaists sieviešu vārds. Varbūt Ilze Tev vēl vairāk patīk, varbūt māsiņu varētu saukt par Ilzīti?" (Kārli Skalbi atceroties... Atvase, 1979, 32. lpp.) Cietumā Kārlis Skalbe saraksta pasaku "Kaķīša dzirnavas", un pasakā dzīvo mazā princesīte Ilzīte, kurai ir vēsi pils aukstajās, krēslainajās istabās, tādēļ viņa klusiņām zogas iekšā ķēķī un, nosēdusies uz zema soliņa, klausās kaķīša stāstā…

Ilze Marta Skalbe mācās Franču licejā. Drīz pēc vidusskolas beigšanas viņa apprecas ar arhitektu Robertu Legzdiņu, un 1934. gadā ģimenē piedzimst dēls Andrejs. 1944. gadā Ilze kopā ar ģimeni un vecākiem – Lizeti un Kārli Skalbēm emigrē uz Zviedriju.

Ilze Skalbe–Legzdiņa zinājusi franču valodu un iemēģinājusi roku arī tulkošanā. Viņa pārtulko Ž. Žino darbu "Augšāmcelšanās", diemžēl manuskripta iespiešanu pārtrauc vācu okupācija. 1950. gadā izdots Onorē de Balzaka darbs "Eiženija Grandē" Ilzes Skalbes–Legzdiņas tulkojumā.

"Staltā piebaldziete ar iedzimtu un Franču licejā pirmskara laikā izkoptu intelektu garo un smago trimdas ceļu izstaigāja kā nelokāma patriote. Latviete, kas piederību savai tautai nesa ar paceltu galvu. Ilzes dārgumi bija skaidra piere un taisna stāja. Medusblondo matu izpelnīto, labi domāto patvēruma zemes komplimentu – "Bet jūs taču izskatāties kā īsta zviedriete!" Ilze saniknoti noraidīja. Kādreiz viņa rādīja etnogrāfiskas kurpju sprādzes – "Tās ir manas vienīgās vērtslietas". Sprādzes bija kalis viņas vīrs arhitekts Roberts Legzdiņš." (Aina Muchka-Kalniņa. Latvija Amerikā, 1997, Nr. 2, 11. janvāris)

Ilze rūpējusies par savu vecāku piemiņas saglabāšanu. Viņas atvilktnēs ir daudz fotogrāfiju, un 1979. gadā Ilzes Skalbes–Legzdiņas sakārtojumā, domājot par trimdas latviešu jauniešiem, ar komentāriem iznāk ilustrēts izdevums "Kārlis Skalbe stāsta…", kura ievadā Ilze raksta: "Laižot klajā šo bilžu grāmatu par Kārli Skalbi, ar komentāriem, kā arī dzejas un prozas paraugiem pie attiecīgajiem attēliem, domāju pirmām kārtām par jaunajiem latviešiem, kas uzauguši televīzijas laikmetā un pieraduši notikumus redzēt attēlos." (Kārlis Skalbe stāsta… Atvase, 1979) Grāmata vizuāli un konspektīvi, reizē personīgi, pietuvinājumā sniedz ieskatu Kārļa Skalbes dzīvē un darbos, mudinot lasīt un meklēt vēl. Par tēvu Ilze Skalbe atceras: "Visbijas karantīnas pirtī man sastingst sirds. Spokainā, pelēkā miglā kā velis, kā viesis no citas pasaules parādās tēvs, salīcis un apmulsis līdz nepazīšanai, vecs un nožēlojams, viņš paiet garām un nozūd telts durvīs. Kā zibens tai pašā brīdī manu prātu apgaismo cita aina: es redzu – salmenīcu galvā, baltā kreklā ar puķi pie krūts viņš smaidīdams nāk man pretim pa Piebalgas lielceļu. (..) Stokholmā pamestība un vientulība sasien mūs abus cieši kopā. Es pieķeros tēvam pie rokas, un viņa smaids drošinādams staro pār mani kā saule." (Ilze Skalbe. Kārlis Skalbe pēdējā ceļā. Kārlis Skalbe – raksti un atmiņas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 30. lpp.)

Ilze Skalbe dodas mūžībā 1996. gada novembrī un 1997. gada 20. jūnijā tiek apbedīta "Saulrietu" Vaktskalnā blakus vecākiem Kārlim un Lizetei Skalbēm.


Zita Kārkla, 23.03.2022.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.