Harijs Hiršs

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (136); Sastādītājs (6); Redaktors (1); Komentāra autors (16); Recepcijas persona (13)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsHarijs Hiršs
KopsavilkumsHarijs Hiršs (1937–2007) – literatūras zinātnieks un kritiķis. Beidzis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu (1961). Strādājis laikrakstā “Literatūras un Māksla” (1966–1972) Andreja Upīša Valodas un literatūras institūtā (tagad Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts) (1961–1964, 1972–1994). Literatūrzinātnē pētījis prozas, galvenokārt romāna vēsturi un teoriju. Grāmatā "Autora pozīcija romānā" (1980) atklāta autora pozīcijas nozīme romāna mākslinieciskajā struktūrā, tās realizācijas veidi stilistiski atšķirīgos darbos. Monogrāfijā "Prozas poētika" (1989), izmantojot plašu pasaules literatūras materiālu, raksturojis vēstījuma formu un kompozīciju. 80. gadu beigās pievērsies padomju laikā noklusētās latviešu literatūras un trimdas literatūras izzināšanai un rosinājis saprātīgi pārvērtēt latviešu padomju literatūras mantojumu. Literatūrkritikā vērtējis gan prozu, gan dzeju, nereti piedalījies asu literārā procesa jautājumu risināšanā. Izdota literatūrkritisko rakstu izlase "Kritika un polemika" (1978). Sakārtojis un komentējis Ēvalda Vilka Kopotu rakstu piecus sējumus (1982 – 1986) un Ojāra Vācieša Kopotu rakstu 2. un 3. sējumu (1989, 1990, kopā ar Viju Kaņepi).
Personiska informācijaDzimis 1937. gada 30. martā Aucē.
Profesionālā darbība1961: 18. novembrī pirmā publikācija – recenzija "Ceļā un pusceļā" par Harija Heislera dzejoļu krājumu "Ceļā".
1977: ieguvis filoloģijas zinātņu kandidāta grādu.
1993: par pētījumu "Prozas poētika" piešķirts habilitētā filoloģijas doktora grāds.

Zinātniskie darbi

1978: Kritika un polemika
1980: Autora pozīcija romānā
1989: Prozas poētika

Līdzdalība kopkrājumos

1962: Tautas rakstnieka Andreja Upīša 85 gadi
1977: Andreja Upīša simtgadei
1975: Kritika – teorija, vēsture, prakse
1994: Latviešu rakstnieku portreti: 20. un 30. gadu rakstnieki (par Jāni Veseli)
1994: Latviešu rakstnieku portreti: 70. un 80. gadi (par Jāni Sirmbārdi)
1997: Latviešu romānu rādītājs

Sastādītie un komentētie kopotie raksti

1982–1986: Vilks, Ēvalds Kopoti raksti (1.–5. sējums)
1989: Vācietis, Ojārs. Kopoti raksti (2. sējums, kopā ar Viju Kaņepi)
1990: Vācietis, Ojārs. Kopoti raksti (3. sējums, kopā ar Viju Kaņepi)
Citātu galerija

Par rakstu krājumu "Kritika un polemika" (1978)

"[..] grāmatas autora [Harija Hirša] stiprā puse ir tā, ka viņš spējis labi pārskatīt pašu literāro procesu un reizē nopietni iedziļināties visos galvenajos literatūras veidos – gan prozā, gan dzejā, gan dramaturģijā H. Hiršs rakstījis, ka viņam ir savs noteikts viedoklis arī par bērnu literatūras problēmām. Tomēr ar īpašu vērību, varētu pat teikt, ar prasīgu mīlestību grāmatas autors sekojis mūsdienu latviešu prozas un sevišķi romāna liktenim. [..] Atzinīgi vērtējama kritiķa prasme izteikt savu domu kodolīgi un vienkārši, bez nevajadzīgiem svešvārdu mudžinājumiem un skaistvārdu plūdiem, kas tik bieži vēl piemeklē presē publicētos rakstus. Grāmatas autors, neizplūzdams garos pārspriedumos vai sīkmanīgos, nogurdinošos strīdos, veiksmīgi risina vairākas interesantas literatūrteorētiskas problēmas – par "intelektuālo" un "lirisko" prozu, par jaunām strukturālām iezīmēm romāna žanrā, par mākslinieciskās izteiksmes meklējumiem, par kritikas kritērijiem utt. Būtiski ir tas, ka šajos rakstos paustās teorētiskās atziņas dziļi sakņojas mūsdienu literārajā praksē, izaug no tās. [..] Par sevi saprotams, ka, ar īpašu piekasību vērtējot H. Hirša darbu, tajā atrastos arī kādi nebūtiski trūkumi – teiksim, atsevišķu domu atkārtošanās, varbūt zināms fragmentārlsms kāda jautājuma risinājumā, bet tie nekādā ziņā nespēj apdraudēt interesanti uzrakstītās grāmatas pamatvērtības. Autors tajā pieteicis sevi ne tikai kā lejūtīgu un prasīgu literāro darbu vērtētāju, bet arī kā visa literārā procesa un teorētiskās domas līdzveidotāju."

Broks, Antons. Turēt tīru atbildības sajūtu. Karogs, 1979, Nr. 11. Lasāms šeit

Par monogrāfiju "Prozas poētika" (1989)

"Grāmatas uzmanības centrā ir mākslinieciskais vēstījums, kuŗu analizējot autors apskata vēstījuma veidus (romantisko, reālistisko, apziņas plūsmu utt.), vēstījuma formas (trešajā, pirmajā u. c. personās) un vēstījuma uzbūvi (tēlojumu, pārstāstu, dialogu u. c.). Darbs ir labi organizēts, un teorētiskais un vispārinātais ir bagātīgi ilustrēti ar piemēriem, pa lielākai daļai no rietumu puslodes, t. i., no Rietumeiropas un abām Amerikām. Autora zināšanu apjoms ir plašs un bagātīgs, no Homēra līdz Belam, no Aristoteļa līdz "lasītāja atsauksmes kritikai" (reader response criticism). Ievērojot darba domāto plašumu, varētu konstatēt dažus tukšumus, kas varbūt ir radušies materiālu nepieejamības dēļ. It seviški tas būtu attiecībā uz pēdējā laika franču kritiku, kur valda (varbūt ir jau jāsaka valdīja) tādi guru kā Derida (Derrida), Fuko (Foucault) u. c. ar kritikas "modes kliedzieniem" (kuŗos varbūt dzirdam tikai mūžīgas Sisifa vaimanas, kā vācu kultūrvēsturnieks Valters Benjamins to izteica, salīdzinot modes un revolūcijas). Šos iestrāvojumus, kuŗi pazīstami kā postmodernisms, dekonstruktīvisms u. c., autors nepiemin, un daudzi lasītāji varētu būt viņam pateicīgi, jo tik bieži šī kritika parādās kā pārsmalcināta intelektuāla pirotehnika, kas nododas pašapbrīnai. [..] šur tur vēl ir palikuši "baltie plankumi". Tā, piemēram, represētie un ārpus Latvijas dzīvojošie rakstnieki un kritiķi vēl nav atguvuši pilsoniskās tiesības. Anšlavs Eglītis, Edvarts Virza, Jānis Rudzītis, starp daudziem citiem, katrā ziņā ir pieminēšanas vērti un varētu labi ilustrēt daudzus autora teorētiskās apskates punktus."

Silenieks, Juris. Atklātības laika prozas anatomija. Jaunā Gaita, 1990, Nr. 189. Lasāms šeit
SaiknesVija Gune (1937–2004) - Bijusī sieva
Juris Hiršs (1965) - Dēls
Nodarbesliteratūrzinātnieks
literatūrkritiķis
Dzimšanas laiks/vieta30.03.1937
Auce
Auce, Dobeles novads
Izglītība1945 – 1949
Īslīces pamatskola
Īslīce
"Saulīši", Jaunsvirlaukas pagasts, Jelgavas novads, LV-3031

1949 – 1952
Saldus
Saldus, Saldus novads
Saldus 1. septiņgadīgā skola

1952 – 1956 (Datums nav precīzs)
Jelgavas pedagoģiskā skola
Jelgava
Jelgava

1956 – 1961
Latvijas Valsts universitāte (1940–1941, 1944–1958)
Rīga
Rīga

Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļa


1962 – 1966 (Datums nav precīzs)
PSRS Zinātņu akadēmijas Maksima Gorkija Pasaules literatūras institūts
Povarskaya 25А, Maskava
Povarskaya 25A, Moscow, Russia, 121069
Beidzis PSRS ZA M. Gorkija Pasaules literatūras institūta aspirantūru
Darbavieta1961 – 1964
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Akadēmijas laukums 1, Rīga
Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050
Zinātniskais līdzstrādnieks

1966 – 1969
Laikraksts "Literatūra un Māksla"
Rīga
Rīga
Līdzstrādnieks

1970 – 1972
Laikraksts "Literatūra un Māksla"
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Literatūrkritikas nodaļas vadītājs

1972 – 1992
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Akadēmijas laukums 1, Rīga
Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050
Zinātniskais līdzstrādnieks

1992 – 1994
Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras, folkloras un mākslas institūts
Akadēmijas laukums 1, Rīga
Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050
Zinātniskais līdzstrādnieks
Dalība organizācijās1973 – 1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Rīga
Rīga
Biedrs

1990 – 2007
Latvijas Rakstnieku savienība
Rīga
Rīga
Biedrs
Miršanas laiks/vieta14.05.2007
Jaundubultu kapi
Friča Brīvzemnieka iela 2B, Jūrmala, LV-2015
ApbalvojumiAndreja Upīša prēmija (ZA)
Prēmija piešķirta par darbu "Prozas poētika".
1989

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-14 no 14.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Auce
(Auce, Dobeles novads)
30.03.1937Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Jaundubultu kapi
(Friča Brīvzemnieka iela 2B, Jūrmala, LV-2015)
14.05.2007Miršanas laiks/vietaKapsēta
3Jelgava
(Jelgava)
1952 - 1956IzglītībaPilsēta
4Rīga
(Rīga)
1956 - 1961IzglītībaPilsēta
5Povarskaya 25А, Maskava
(Povarskaya 25A, Moscow, Russia, 121069)
1962 - 1966IzglītībaĒka, māja
6Īslīce
("Saulīši", Jaunsvirlaukas pagasts, Jelgavas novads, LV-3031)
1945 - 1949IzglītībaUpe
7Saldus
(Saldus, Saldus novads)
1949 - 1952IzglītībaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1966 - 1969DarbavietaPilsēta
9Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1970 - 1972DarbavietaĒka, māja
10Akadēmijas laukums 1, Rīga
(Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050)
1961 - 1964DarbavietaĒka, māja
11Akadēmijas laukums 1, Rīga
(Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050)
1972 - 1992DarbavietaĒka, māja
12Akadēmijas laukums 1, Rīga
(Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050)
1992 - 1994DarbavietaĒka, māja
13Rīga
(Rīga)
1973 - 1990Dalība organizācijāsPilsēta
14Rīga
(Rīga)
1990 - 2007Dalība organizācijāsPilsēta

Harijs Hiršs (1937–2007) dzimis Aucē, skolas gaitas sācis Īslīcē, septiņgadīgo skolu beidzis Saldū (1949–1952), tad mācījies Jelgavas skolotāju institūtā (1952–1956). Studējis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā (1956–1961). Studiju gadi ir darbīgas rosmes pilni – ne vien bibliotēku apmeklējumi un grāmatu lasīšana, arī tādu, kuras padomju laikā ir pusaizliegtas vai aizliegtas, sarunas par literatūru, bet arī aktīva vēlme darboties. Kopā ar studiju biedriem Ilgu Rismani, Astrīdu Skurbi, Reini Bērtuli, Antonu Broku, Imantu Dikesu, Ansi Epneru, Hariju Gāliņu, Uldi Norieti, Jāni Sirmbārdi un Andri Briedi studentu zinātniskās biedrības ietvaros tiek izdots žurnāls “Steidzies Lēnām”. Žurnāla 5. numurs iznāk 1958. gada novembrī, un uz tā vāka ir publicēts Harija Hirša foto “Pretim saulei”, kurā redzams Brīvības piemineklis. Padomju laikā tā bija uzdrošināšanās – mēnesī, kad dibināta Latvijas Republika, izaicinoša fotogrāfija uz vāka. Andris Briedis, vēlākais satīriķis, tolaik žurnāla redaktors, atceras: “Docents Arvīds Grigulis uzņēmumu izplēš katedras sēdē 1958. gada 13. novembrī, pie reizes nolasīdams lekciju par buržuāzisko nacionālismu, uzsvērdams, ka Brīvības piemineklis ir šīs pretīgās, apkarojamās parādības simbols.” (Briedis, A. Universitātes literārie žurnāli 50. gadu beigās. Latvija Šodien, 1991, Nr. 19) “Steidzies Lēnām” ir tikai sākums, seko vēl citi izdevumi – “Pūt un Palaid”, “Sirds uz trotuāra” un “Ave, sol!”. Sekoja vairāku žurnālu līdzautoru “vizītes” Valsts drošības komiteju, arī izslēgšana no komjaunatnes (izslēdza Viktoru Līvzemnieku), studentu izdevumu apspriešana Latvijas PSR komunistiskās partijas Centrālajā komitejas slēgtā sēdē, nomainīta fakultātes komjaunatnes komiteja, rājieni pasniedzējiem par politiskās modrības zaudēšanu. Kas tad žurnālos tika publicēts? Studentu oriģināldarbi dzejā un prozā, atdzejojumi, kritika un publicistika. Pie šīs pēdējās sadaļa minams arī Harija Hirša raksts “Latviešu strēlnieku gaitas”, kas tiek asi kritizēts, ietverot padomju laikam bīstamu apsūdzību nacionālismā: “Autors nav centies atsegt latviešu strēlnieku pulku izveidošanas politiskos pamatus, nav parādījis to boļševizēšanos un komunistiskās partijas lomu pulku darbībā un kaujas spēju pacelšanā. Kaila faktu parādīšana bez jebkādas analīzes darbam vietām uzspiež buržuāziskā nacionālisma zīmogu. Vietām nopietni pārspīlēta strēlnieku loma pilsoņu karā. Tas izskaidrojams ar nekritisko pieeju buržuāziskā kara speciālista Jukuma Vācieša atmiņām par strēlnieku pulku darbību, to pārvērtējumam (..). Nav izprotams, kāpēc darba nobeigumā autors dod tagad atmaskoto oportūnistu un tautas ienaidnieku Trocka, Zinovjeva un Kameņeva latvju strēlnieku novērtējumu.” (Citēts pēc A. Brieža raksta)

Pēc studijām universitātē Harija Hirša pirmā darbavieta ir Zinātņu akadēmijas Literatūras un valodas institūts (1961–1964). Šajā laikā viņš iestājas un studē Maskavas M. Gorkija Pasaules literatūras institūta aspirantūrā (1962–1966). Zinātņu kandidāta disertācija tiek aizstāvēta 1977. gadā un iegūts filoloģijas zinātņu kandidāta grāds, bet 1993. gadā viņam tiek piešķirts habilitētā filoloģijas zinātņu doktora grāds par pētījumu “Prozas poētika” (1989). Pirmais nopietnais zinātniskais veikums institūtā ir raksts “Andreja Upīša raksti par latviešu literatūru “Domās” (1924–1930)”, kas publicēts kopkrājumā “Tautas rakstnieka Andreja Upīša 85 gadi” (1962).

Laikam jau arī praktiskā interese par literatūrkritiku, vēlēšanās pašam iesaistīties literatūras vērtēšanā liek atstāt darbu institūtā un pāriet strādāt uz laikrakstu “Literatūra un Māksla” (1966–1972), kur sākumā viņš ir laikraksta līdzstrādnieks, tad arī Literatūrkritikas nodaļas vadītājs. Strādājot līdzās Ēvaldam Vilkam, Voldemāram Melnim, Harijs Hiršs gūst labu dzīves un profesionālo skolu, un tā māca nelocīties, saglabāt uzticību savam iekšējam “es” un savam skatījumam uz literatūru vispirms un galvenokārt kā mākslu, kas ir saistīta ar dzīvi un sabiedrībā notiekošo, bet kurai ir savas, estētikā balstītas likumsakarības, uz kurām jāraugās plašā literārā kontekstā. Laikam Harijs Hiršs būs viens no tiem, kas savos rakstos nav maksājis nodevas padomju ideoloģijai.

Kritiķa Harija Hirša uzmanības lokā nonākuši visi literatūras veidi, arī dzeja un dramaturģija, tomēr viņa dziļākās intereses bijušas saistītas ar prozu un tieši romānu. Recenzējis daudzus 60. gadu otrajā pusē, 70. un 80. gados iznākušos prozas darbus, turklāt autoru aptvere bijusi visdažādākā – Miervaldis Birze un Ilze Indrāne, Viktors Lagzdiņš un Dagnija Zigmonte, Regīna Ezera un Jānis Mauliņš, Aivars Kalve un Zigmunds Skujiņš un vēl citi, kuru vidū arī Marģeris Zariņš ar savu “Viltoto Faustu jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata” (1973), kas izraisīja, maigi sakot, nelielu apjukumu lasītājos un kritiķos. Zariņš par to nedaudz ironiski raksta: “Un tad man pilnīgi nepazīstams jauneklis, bijušais M. Gorkija Pasaules literatūras institūta aspirants, LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, sāk mani aizstāvēt. Ar Bahtinu aizmugurē un spēcīgiem argumentiem pie rokas. Tanī pašā avīzē, kurā tiku nonievāts. “Grotesko stilu nav izdomājis Zariņpapus, bet tas pazīstams jau kopš Lukiāna, vairākus gadu tūkstošus. Un autora pozīcija nav pielīdzināma viņa attēloto nevaroņu rīcībai. Groteska pieļauj zināmu “Narrenfreiheit” (nerra atjautība).” Zvanu Arnoldam Būmanim, lai mani iepazīstina ar šo Hariju Hiršu. Ar cilvēku, kas nebaidās aizstāvēt vecīti, kuru patlaban sit... Viņam tas bija zināms risks, jo septiņdesmito gadu sākumā mēs taču visi
skaitījāmies vienādi domājošie, un citādi domājošiem dzejniekiem toreiz klājās plāni...” (Zariņš, M. Aktīvā labvēlība. Literatūra un Māksla, 1987, 27. marts) Harijs Hiršs par šo īpašību (gluži vai suņa maņu) teica: pazīt drēbi. Un viņam pašam tā piemita.

Bez recenzijām jāpiemin arī Harija Hirša raksti par jaunākās prozas procesiem, par romāna žanra jautājumiem, kas nereti izraisīja viedokļu saciršanos. Literatūrkritiskie raksti apkopoti krājumā “Kritika un polemika” (1977). Vērtējot šo Harija Hirša grāmatu, Antons Broks rakstījis: “Atzinīgi vērtējama kritiķa prasme izteikt savu domu kodolīgi un vienkārši, bez nevajadzīgiem svešvārdu mudžinājumiem un skaistvārdu plūdiem, kas tik bieži vēl piemeklē presē publicētos rakstus. Grāmatas autors, neizplūzdams garos pārspriedumos vai sīkmanīgos, nogurdinošos strīdos, veiksmīgi risina vairākas interesantas literatūrteorētiskas problēmas – par “intelektuālo” un “lirisko” prozu, par jaunām strukturālām iezīmēm romāna žanrā, par mākslinieciskās izteiksmes meklējumiem, par kritikas kritērijiem utt. Būtiski ir tas, ka šajos rakstos paustās teorētiskās atziņas dziļi sakņojas mūsdienu literārajā praksē, izaug no tās.” (Broks, A. Turēt tīru atbildības sajutu. Karogs, 1979, Nr. 11)

1972. gadā Harijs Hiršs atsāk strādāt Valoda un literatūras institūtā un ķeras pie prozas teorijas jautājumiem – pētot romāna vēsturi, tā žanrisko attīstību, izstrādā pētījumu “Autora pozīcija romānā” (1980), kur atklāj autora pozīcijas nozīmi romāna mākslinieciskajā struktūrā, tās realizēšanos stilistiski atšķirīgos darbos. Iesaistās prozas teorijas izstrādē, kur viņa pienesums ir monogrāfija “Prozas poētika” (1989), plašā pasaules un latviešu literatūras materiālā balstīts pētījums par vēstījumu un kompozīciju romānā.

80. gadu beigās, kad plašā straumē Latvijā ieplūst noklusētā trimdas literatūra, Harijs Hiršs ķeras pie tās apgūšanas, vispirms jau romāniem. Iecere ir rakstīt pat trimdas romānu, tiek vākts materiāls, pārdomas par to paustas rakstos (piemēram, par Jāni Veseli, arī Anšlavu Eglīti) un apcerēs. Pārvētīta tiek arī Latvijas Republikas laika literatūra (kaut vai raksts “mēs ejam stāvu gaisā...” par pozitīvismu un autoritāro politiku žurnālā “Grāmata” (1991, Nr. 2). Taču ieceres netiek īstenotas, jo 1994. gadā viņš no institūta aiziet, un galvenais iemesls ir pazemojoši zemais atalgojums.

Harijs Hiršs ir, nekļūdīšos teikt, vienīgais Latvijas pārstāvis, kuru savās mājās Amerikā, Pasifika Palisādēs uzņēma Anšlavs Eglītis, kurš, jā, sarakstījās ar Latvijas ļaudīm, bet pie sevis nevienu neaicināja. Varbūt arī tā bija uzticēšanās – uzticēšanās kritiķim, kurš nekad nebija melojis.

Harijs Hiršs mūžībā devās 2007. gada 14. maijā un apglabāts Jaundubultu kapsētā.


Ieva Kalniņa, 30.03.2022.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.