Harijs Heislers

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (43); Recepcijas persona (13)

Audio/video: Teicējs (1)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsHarijs Heislers
PseidonīmsD. Liniņš
KopsavilkumsHarijs Heislers (1926–1985) – dzejnieks, žurnālists, atdzejotājs, gleznotājs. 1945. gada februārī kopā ar ģimeni izsūtīts uz Komi Autonomo Republiku – Siktivkaru, kur bijis krāsotājs celtniecības trestā, Komi APSR filharmonijas dziesmu ansambļa korists, muzikants kultūras un atpūtas parkā, strādājis arī citus darbus. Pēc reabilitācijas 1954. gadā atgriezies Latvijā, bijis korists Operas un baleta teātrī, žurnāla “Dadzis” literatūras līdzstrādnieks un vēstuļu nodaļas vadītājs. Pirmais dzejoļu krājums “Kāda būsi, sirds?” iznāk 1957. gadā, kam seko regulāras publikācijas un vairāki krājumi. 1956. gadā žurnālā “Zvaigzne” publicējis deportācijas tematam veltīto poēmu “Nepabeigtā dziesma”, pirmo Latvijas teritorijā publicēto daiļdarbu par padomju režīma represētajiem. Heislera dzeja – trauksmaina, publicistiska, rakstīta klasiskās dzejas formās, tajā dominē idealizēts skatījums uz dzīvi, mīlestības, dabas, vientulības tēmas, savukārt pēdējo Heislera dzīves laikā izdoto autora grāmatu “Rudens atspulgi” (1982) caurvij smeldzīgu pārdomu un nenovēršamības noskaņa. Heislers rakstījis arī bērniem. 60. gados pievērsies dramaturģijai. Ar Harija Heislera dzeju tapušas vairākas latviešu estrādes dziesmas (“Sapņu bites”, “Piedod man, jūra”, “Tev jāatnāk”, “Laimes putns”). Heislers darbojies arī humora un satīras laukā. Heislers atdzejojis dažādu krievu autoru darbus latviešu valodā. Mūža nogalē vairāk pievērsies glezniecībai.
Personiska informācijaDzimis tramvaja vadītāja ģimenē.
Profesionālā darbība

Pirmā publikācija

1947.27.12.: dzejoļi “Ust-Kulomā” un “Vorkutas dzelzceļa malā” laikrakstā “Padomju Jaunatne”.

Dzeja

1957: “Kāda būsi, sirds?” (Latvijas Valsts izdevniecība).
1959: “Gadi steidzas tālāk” (Latvijas Valsts izdevniecība).
1961: “Ceļā” (Latvijas Valsts izdevniecība).
1964: “Atzīšanās” (Latvijas Valsts izdevniecība).
1968: “Tālums un tuvums” (“Liesma”).
1970: “Sīkstums” (“Liesma”).
1973: “Otrā elpa” (“Liesma”).
1976: “Dienu mozaīka” (“Liesma”).
1985: “Sarmas raksti” (manuskriptā).
1982: “Rudens atspulgi” (“Liesma”).
1986: “Atstāj vienu labu vārdu” (“Liesma”, izlase).
2006: “Laimes putns” (“Zvaigzne ABC”, izlase).

Literatūra bērniem

1957: “Priekos un bēdās” (LVI).
1964: “Skola gaida” (LVI).
1970: poēma “Šīs takas neaizaugs” (“Liesma”).
1971: makšķernieka dienasgrāmata “Jurēna vasara” (“Liesma”).

Dramaturģija

1975: drāma “Kad ledus iet” (manuskriptā)
1975: viencēliens “Vienam vakaram par daudz” (manuskriptā).

Humors un satīra

1964: kopkrājumā “Cipari un pipari” (LVI) iekļautas viņa humoreskas un “Mazas pasaciņas lielajiem lasītājiem”.
1971: kopkrājumā “13+2 mērcētas rīkstes” (“Liesma”) – humoristiski dzejoļi.

Cittautu autoru darbu tulkojumi

1960: sastādījis un daļēji atdzejojis Sergeja Jeseņina dzejoļu krājumu “Lirika” (Latvijas Valsts izdevniecība).
1962: tulkojis poēmu “Anna Sņegina” (“Liesma”).
Atdzejojis un periodikā publicējis arī Aleksandra Puškina, Aleksandra Tvardovska, Roberta Roždestvenska, Sergeja Jeseņina un citu krievu dzejnieku darbus.
Citātu galerija

Par Harija Heislera dzeju

“Harijs Heislers audzis un veidojies līdzīgi Vidzemes jūrmalas kadiķim, – visu debess pušu vēju šaustīts, izturības un spīta tikumā. Patiesi Harija Heislera dzeju var pielīdzināt zaļoksnīgam paeglim: tā ir paskarba, ziemeļnieciska rakstura, reizē atklāta, vaļsirdīga saruna ar lasītāju, ko pareizi uztvēris arī Vitolds Valeinis. Netrūkst tajā arī smalkāku nianšu, intimitātes (savdabīgā mīlestības lirika), bet tas viss ieslēpts kaut kur dziļāk, sajaušams, rūpīgāk pārlasot dzejnieka grāmatas. Tad nu jāatzīst: Hariju Heisleru droši varam pieskaitīt redzamākajiem latviešu padomju dzejas pārstāvjiem.”

Damburs, Edgars. “Uzticīgs sev un dzīvei”. Karogs. Nr. 3, 01.03.1977.


“Hariju Heisleru literatūrā ienes tas pailgi gaidītais uzviļņojums, kāds latviešu padomju dzejā iešaujas 50. gadu vidū, raudams sev līdzi jaunus un atkal jaunus sekotājus. Bet Heislers pirmās grāmatas iznākšanas brīdī ne bija vis pabikls 23 gadus vecs jauneklis ar nule pabeigtas augstskolas diplomu kabatā (pirms tam vidusskola, vēl agrāk – pamatskola). Nē, viņam jau bija pāri par trīsdesmit un aiz muguras – nepabeigta vidējā izglītība, gandrīz desmit gadi sīvos ziemeļu apstākļos, smags fizisks darbs, cīņa dēļ pārtikas kumosa. Agri un līdz cilvēciskās būtības dzi|umiem tiek iepazīts gan drauga vārda un atbalsta spēks, gan smaržojoša rupjmaizes rieciena vērtība. [..] Heislera lirikas pievilcīgāks daļa man allaž šķitusi viņa intīmā dzeja, konkrēti mīlas un ar to saistīto jūtu izpausme dzejā. Taču teiktais nenozīmē, ka Heislera dzejas idejiski tematiskais diapazons jau būtu izsmelts. Abās pirmajās grāmatās autors nereti iziet no mīlestības, ģimenes vai dabas ietvariem un ietiecas visai mūsu zemei un pasaulei vitāli svarīgās problēmās – tādās kā karš un miers, dzīvība un nāve, jauncelsme un iznīcība. Turklāt par izejpunktu palaikam tiek izmantots personiski ģimeniskais izjūtu un reāliju loks.”

Čākurs, Jānis. "Optimists dzīvē un dzejā." Karogs. Nr. 4, 01.04.1976.
Nodarbesdzejnieks
žurnālists
Dzimšanas laiks/vieta20.04.1926
Rīga
Rīga
IzglītībaRīgas 2. vidusskola
Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga
Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga, LV-1010

Mācījies Rīgas 2. vidusskolā


1933 (Datums nav precīzs)
Rīgas 33. pamatskola

Mācījies Rīgas 33. pamatskolā

Darbavieta1945–1946

Siktivkarā bijis krāsotājs celtniecības trestā


1946–1948
Komi APSR filharmonijas dziesmu ansambļa korists

1948–1950
Siktivkarā muzikants kultūras un atpūtas parkā

1954–1956
Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātris
Aspazijas bulvāris 3, Rīga
Aspazijas bulvāris 3, Rīga, LV-1050
Latvijā korists Operas un baleta teātrī

1956–1973
Žurnāls "Dadzis" (1957–)
Rīga
Rīga
Žurnāla "Dadzis" literatūras līdzstrādnieks un vēstuļu nodaļas vadītājs
Dalība organizācijās1958
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Deportācija1945
1945. gada februārī kopā ar ģimeni izsūtīts uz Komi Autonomo Republiku – Siktivkaru
Miršanas laiks/vieta03.04.1985
Rīga
Rīga
Apglabāts00.04.1985
Stienūžu kapi
"Stienūžu kapliča", Salacgrīvas pagasts, Salacgrīvas novads, LV-4033

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-6 no 6.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
20.04.1926Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
03.04.1985Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Stienūžu kapi
("Stienūžu kapliča", Salacgrīvas pagasts, Salacgrīvas novads, LV-4033)
01.04.1985ApglabātsKapsēta
4Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga
(Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga, LV-1010)
(Nav norādīts)IzglītībaĒka, māja
5Aspazijas bulvāris 3, Rīga
(Aspazijas bulvāris 3, Rīga, LV-1050)
1954 - 1956DarbavietaĒka, māja
6Rīga
(Rīga)
1956 - 1973DarbavietaPilsēta
***

Man dienas ir jau sajukušas,
Bet naktis pilnas kāvu,
Kaut pats zem vēsas rudens dušas
Ar traku sirdi stāvu.

Bet lietum vajadzēja zināt,
Kas krīt pār karsto galvu,
Ka nevar taču atdzisināt
Ar izkausētu alvu!

Spindz lāses – sidrabainas mušas,
Tās ziemu tikai tēlo…
Man dienas lr jau sajukušas,
Bet naktis visas kvēlo.

(Heislers, Harijs. “Man dienas…” Literatūra un Māksla, Nr. 49 (09.12.1972.))

Harijs Heislers (1926–1985) bija dzejnieks, žurnālists, atdzejotājs, gleznotājs un šahists, kas iemantoja popularitāti padomju laikā.

1945. gada februārī izsūtīts uz Komi Autonomo Republiku – Siktivkaru, kur strādājis dažādus darbus, līdz 1954. gadā atgriezies Latvijā un strādājis žurnālā “Dadzis”, kā arī bijis korists Operas un baleta teātrī.

Pirmais dzejoļu krājums “Kāda būsi, sirds?” iznāk 1957. gadā, kurā iekļautie teksti ir datēti, tādējādi atgādinot, ka tie rakstīti vajāšanas laikā. Gadu iepriekš –1956. gadā – žurnālā “Zvaigzne” Heislers publicējis poēmu “Nepabeigtā dziesma”, kas ir pirmais Latvijas teritorijā publicētais dzejas darbs par režīma represētajiem. Gan krājums, gan poēma saņem asu kritiku no oficiālās varas puses, piemēra, Andrejs Upītis publicē garu teorētisku rakstu par sociālistiskā reālismu, kurā nosoda Heislera “tieksmi slīdēt sāņus nost no reālistiskās mākslas cietā ceļa viegli iemīdamā aploka dangā” (Upīts, Andrejs. "Jauns cīņas cēliens". Cīņa. Nr. 227, 25.09.1957.).

Lai arī kritika Heisleru nelutina arī turpmāk, dzeju viņš raksta un publicē lielos apjomos, sava mūža laikā izdodot desmit dzejas krājumus un vairākas citas grāmatas, tostarp – literatūru bērniem, humoreskas, manuskriptos atstātas lugas un publicistiku. “Harijs Heislers audzis un veidojies līdzīgi Vidzemes jūrmalas kadiķim,” rakstījis Edgars Damburs, “visu debess pušu vēju šaustīts, izturības un spīta tikumā. Patiesi Harija Heislera dzeju var pielīdzināt zaļoksnīgam paeglim: tā ir paskarba, ziemeļnieciska rakstura, reizē atklāta, vaļsirdīga saruna ar lasītāju” (Damburs, Edgars. “Uzticīgs sev un dzīvei”. Karogs. Nr. 3, 01.03.1977.).

Patiesi – Heislera dzeju raksturo trauksmaina izteiksme, raupjums tēlos, tā rakstīta klasiskās dzejas formās – pārsvarā četrrindēs ar krusteniskām atskaņām, tajā dominē idealizēts skatījums uz dzīvi, dabas, vientulības tēmas. Nozīmīga daļa Heislera jaunrades veltīta mīlestības tematikai: “Heislera lirikas pievilcīgāks daļa man allaž šķitusi viņa intīmā dzeja, konkrēti mīlas un ar to saistīto jūtu izpausme dzejā,” rakstījis Jānis Čākurs (Čākurs, Jānis. "Optimists dzīvē un dzejā." Karogs. Nr. 4, 01.04.1976.).

Ar Harija Heislera dzeju tapušas vairākas latviešu estrādes dziesmas, no kurām slavenākās – “Sapņu bites”, “Piedod man, jūra”, “Tev jāatnāk” un “Laimes putns”.

Heislers atdzejojis dažādu krievu autoru darbus latviešu valodā, piemēram, 1960. gadā viņš sastādījis un daļēji atdzejojis Sergeja Jeseņina dzejoļu krājumu “Lirika” (LVI).

Mūža nogalē, ko lielākoties pavadījis Salacgrīvas rajonā, kur viņš esot daudz zvejojis, dzejnieks vairāk pievērsies glezniecībai – arī uz Heislera pēdējās grāmatas “Rudens atspulgi” vāka redzama paša autora glezna.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.