Gunars Janovskis

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (3)

Darbi: Darba autors (54); Mākslinieks (1); Recepcijas persona (99)

Audio/video: Teicējs (3)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsGunars Janovskis
PseidonīmsGunars Salna, Mintauts Mežmīlis, Arturs Skuja
KopsavilkumsGunars Janovskis (1916–2000) – rakstnieks. Tieši dzīvodams trimdā, kļuva par vienu no ražīgākajiem un lasītāju iemīļotākiem autoriem. Darbiem raksturīga koncentrēta izteiksme, poētisks cilvēku un vides tēlojums, smeldzīgi skaudrs mīlestības un dzimtenes tēmu risinājums. Rakstījis arī īsprozu, feļetonus un dzeju. Latvijā izdoti Kopoti raksti (1997–2003), grāmata "Mans dzīvesstāsts un 33 dzejoļi" (1997). Vairāki darbi dramatizēti un iestudēti Valmieras teātrī un Latvijas Televīzijā.
Personiska informācijaDzimis tālbraucēja kapteiņa ģimenē.
1919: ģimene pārcēlās uz Liepāju.
1922: ģimene pārcēlās uz Rīgu.

1945: janvārī mobilizēts, kā leģionārs nonāca Vācijā.
1947: izceļoja uz Angliju.

Par Gunaru Janovski skat.: Gunars Janovskis - Nacionālā enciklopēdija (enciklopedija.lv)

Dziļu ieskatu Gunara Janovska mākslā un domāšanā ir devis profesors E. Grīslis grāmatā "Dievs Kungs ir latvju stipra pils" (1982). Grīslis ieskata, ka Gunars Janovskis savos darbos mēģina risināt trīs svarīgas tēmas: 1) vai cilvēkam var ticēt?, 2) dzīvē aizlauztais cilvēks un 3) labestība.
Profesionālā darbība

Literārā darbība

1938: pirmā publikācija – tēlojums "Piezīmes ceļojot", publicēta ar pseidonīmu Gunars Salna – laikrakstā "Studentu Dzīve" 28. septembrī.
Uz jautājumu, ko uzskata par saviem literārajiem skolotājiem, atzinis: Blaumanis un Hamsuns, mazliet arī
Hemingvejs.

Literārie darbi
1963: romāns "Sola"
1965: laikmeta impresijā "Bez ceļa".
1966: romāns "Pie Tornas".
1966: romāns "Pār Trentu kāpj migla".
1966: stāstu un noveļu krājums "Svešumā".
1967: pastāstu un feļetonu krājums "Smiekliņam".
1968: romāns "Pēc pastardienas".
1969: romāns "Ēnu menuets".
1969: romāns "Dziesma mežam".
1970: īsprozas krājums "Nelūgtos ciemos".
1971: romāns "Rolands".
1972: romāns "Balsis aiz tumsas".
1973: romāns "Uz neatgriešanos".
1974: romāns "Kur gaiļi nedzied".
1975: stāstu krājums "Ieklausies naktī".
1977: romāns "Kaijas kliedz vētru".
1978: romāns "Un kas par to".
1978: stāstu krājums "Kur sunim vieta".
1980: romāns "Novakare".
1981: romāns "Purvā" (I daļa)
1982: romāns "Ines".
1985: īsprozas krājums "Gunars Janovskis stāsta".
1987: romāns "Cilvēks, kas gribēja vairāk" kopā ar Laimu Kalniņu.
1988: romāns "Helmī".
1989: romāns "Pilsēta pie upes".
2012: romāns "Purvā" (I un II daļa).

Divi dzejoļu krājumi kopā ar Indru Gubiņu
1974: dzejas krājums "Paskaties kļavā".
1989: dzejas krājums "Vai ilgi vēl?".

viencēlienu "Liftā" (teātrī 1971, Notingemā).

1997–2003: Latvijā izdoti Kopoti raksti.
1997: grāmata "Mans dzīvesstāsts un 33 dzejoļi".

Darbu tulkojumi
1994: romāns "Sōla" un "Pār Trentu kāpj migla" igauņu valodā – "Saar; Udu Trenti jõel".
1999: romāns "Uz neatgriešanos" vācu valodā – "Auf Nimmerwiedersehn!"
2017: romāns "Pēc pastardienas" angļu valodā – "After Doomesday".

1991: uzņemta dokumentāla portretfilma "Gunars Janovskis", režisore Dz. Geka.
1992: “Saruna ar rakstnieku Gunaru Janovski” (ar G. Janovski sarunājas Zigmunds Skujiņš un Karīna Geikina).
2001: “Saruna ar Gunaru Janovski”, režisore Maruta Jurjāne (2001).
Citātu galerija

Par Gunara Janovska daiļradi

"1963. g. Grāmatu Drauga apgādā iznāca kāda jauna rakstnieka grāmata Sōla. Tā pārsteidza un sajūsmināja latviešu literāro pasauli. Likās, ka mūsu vārdu mākslai pievienojies ļoti īpatnējs un apdāvināts rakstnieks. Kritika teica - šī grāmata uzrakstīta Kn. Hamsuna garā. Autors bija Gunārs Janovskis, kas dzīvoja Anglijā. "Jau pašā sākumā, Solu lasot, romāns mani ieinteresēja. Kur tā pēkšņi bija radies rakstnieks ar tik izkoptu stilu un lielisku cilvēku notēlojumu?" i rakstīja Irma Grebzde Laika slejās. "Pēc romāna satura spriežot, autors nevarēja būt jauns: ar tik nobrieduša vīra skatu un izkoptu valodu pirmo reizi klajā nenāk neviens. Sola nebija negatavības pazīmju." [..] Lasot G.J. darbus, jūtam autora viedo, garīgi dziļo personību. Viņš agri izveidoja savu literāro darbu īpatnību. "Tā dibinās uz emocionālo gaisotni, kas iegremdēta pagātnes ūdeņos, tāpēc neatsaucama, smeldzīga" {Latvju enciklopēdija: 1962-1982). To raksturo silta, sirsnīga zemdega, ko vārdos neaprakstīt, kas lasot jāizjūt. G.J. darbi, domāju, jālasa vairāk ar jūtām nekā ar prātu. Tie ir "grāmatas ar sirdi," kā teikusi Grebzde."
Bluķis, Lūcija. Gunara Janovska pasaulē. Universitas, Nr.61 (01.04.1988)

"Viņa grāmatās dzīvo
nepieredzētai varonībai un tikpat lieliem pazemojumiem cauri gājušais latviešu karavīrs, tur garajā svešuma jūdzē kustas trimdinieks, tur šīs dienas apvāršņos parādās latvietis ar savu spēku un vājumu, gudrību un maldiem, labestību un sīkmanību. Bet aiz visa tā vienmēr klātu jūtams pats galvenais atbilžu meklētājs un izšķirīgais lielums - tauta tēvzemē, kas reiz lasīs Gunārā Janovska grāmatas kā labākas pasaules apsolījumu.”
Andrups, Jānis. Redzīgums laikmeta krēslā. Londonas Avīze, Nr.2008 (14.03.1986)

"Kādā vēstulē Gunārs Janovskis raksta, ka, lai gan lielākā daļa viņa darbu tapuši “es” formā, būtu velti meklēt tajos tiešas biogrāfiskas atbilsmes. Un tomēr tādas ir. G. Janovskis ir viens no tiem autoriem, kuru daiļradi varbūt vistiešāk var dēvēt par viņu garīgo biogrāfiju. Turklāt tādu, kurā ne tikai satek likteņu ceļi, bet pateiktas arī pašam rakstniekam būtiskākās, svarīgākās atskārsmes. [..] dziļākajā būtībā Gunārs Janovskis ir ticētājs. Cilvēks, kurš nekad nezaudēja ticību vismaz divām lietām - dzimtenei un jaunībai. Viņa smeldzīgāko un skaistāko pārdzīvojumu vidū ir jaunības pieredzējumi Rīgā, Pārdaugavas ieliņās, Daugavgrīvā un Bolderājā, saules, ūdeņu, brīvā gaisa un vēl arī mīlestības un zināšanu romantika. Viss
pāriet, bet it nekas nezūd - un citi varoņi atkal un atkal atkārto šķietami jau bijušus likteņu soļus, netieši liecinot, ka agrāk vai vēlāk jaunā lokā citi ies paša rakstnieka reiz mītās takas.
[..] Sola, Pār Trentu kāpj migla, Ēnu menuets, Uz neatgriešanos, vēl citas Janovska grāmatas pieder labākajām, kas latviešu prozā uzrakstītas. Sāpīgs skaistums ir viena no sajūtām, kas pavadījusi Gunārā Janovska jaunības atmiņu
romānus."
Kalnačs, Benedikts. Gunars Janovskis. Literatūra un Māksla Latvijā, Nr.18 (04.05.2000)

" Ar apbrīnojamu iejūtību Gunārs Janovskis attēloja dažādu tautību cilvēkus, un vairāki viņa darbi skar, politisko situāciju un netaisnību dažādos laikos. Savu tēvzemi viņš mīlēja no sirds un dažkārt izteica vēlēšanos, kaut būtu piedzimis Latvijā. [..] Relatīvi vēlu savā dzīvē sācis rakstīt, Gunārs Janovskis to darīja regulāri un cītīgi. Viņa darbiem raksturīga ļoti koncentrēta izteiksme, teikumi neizplūst, bet dažos vārdos pateikts neticami daudz. Arī viņa dialogi ir ļoti īsi, bet liekas, ka vai aiz katra vārda var nojaust vēl pāris teikumu. Pats viņš reiz teica: ja es uzrakstu piecus teikumus, tad vēlāk mēģinu tos savilkt vienā. Viņa rādītie tēli grāmatās ir dziļi cilvēcīgi, tāpat kā autors pats savā dzīvē."
Gubiņa, Indra. Gunaram Janovskim aizejot. Latvija Amerikā, Nr.19 (06.05.2000)

Nodarbesrakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta08.02.1916
Helsinki
Helsinki, Finland

Dzīvesvieta
1919 – 1922
Liepāja
Liepāja

1922 – 1941
Rīga
Rīga

1941 – 1944
Jēkabpils
Jēkabpils

1947 – 2000
Anglija
England, United Kingdom
Izglītība1922
Rīgas 4. pamatskola
Lavīzes iela 2a, Rīga
Lavīzes iela 2A, Rīga, LV-1002

1926 – 1933
Rīgas pilsētas 1. ģimnāzija
Rīga
Rīga

1933 – 1938
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Nepabeigtas studijas Filoloģijas un filozofijas fakultātē; studiju virziens: klasiskā filoloģija.


1946 – 1947
Bonnas Universitāte
Bonna
Bonn, North Rhine-Westphalia

1964
Heidelberga
Heidelberg, Baden-Württemberg, Germany
Īslaicīgi studēja Heidelbergas Universitātē (Ruprecht-Karls-Universität Heidelberg).

1967
Heidelberga
Heidelberg, Baden-Württemberg, Germany
Īslaicīgi studēja Heidelbergas Universitātē (Ruprecht-Karls-Universität Heidelberg).
Darbavieta1935 – 1938
Valstspapīru spiestuve
Maskavas iela 11, Rīga
Maskavas iela 11, Rīga, LV-1050
Korektors.

1941 – 1942
Jēkabpils
Jēkabpils
Tulks Jēkabpils apriņķa pārvaldē.
Dalība organizācijāsKonkordija "Valdemārija"

Latvijas Rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050

Latviešu preses biedrība
Anglija
England, United Kingdom
Latviešu preses biedrības Anglijas kopa.

1994
Latvijas Zinātņu akadēmija
Akadēmijas laukums 1, Rīga
Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050

Goda loceklis.

Miršanas laiks/vieta27.04.2000
Lielbritānija
United Kingdom
ApbalvojumiKultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romāniem "Pie Tornas" un "Pār Trentu kāpj migla".
1966

Goppera fonda balva
Uz neatgriešanos
Balva piešķirta par romānu "Uz neatgriešanos".
1974

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar Ordeņa domes 1996. gada 9. oktobra lēmumu.
IV šķira
1996

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-17 no 17.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Helsinki
(Helsinki, Finland)
08.02.1916Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Liepāja
(Liepāja)
1919 - 1922DzīvesvietaPilsēta
3Rīga
(Rīga)
1922 - 1941DzīvesvietaPilsēta
4Jēkabpils
(Jēkabpils)
1941 - 1944DzīvesvietaPilsēta
5Anglija
(England, United Kingdom)
1947 - 2000DzīvesvietaValsts
6Lielbritānija
(United Kingdom)
27.04.2000Miršanas laiks/vietaValsts
7Rīga
(Rīga)
1926 - 1933IzglītībaPilsēta
8Lavīzes iela 2a, Rīga
(Lavīzes iela 2A, Rīga, LV-1002)
1922IzglītībaĒka, māja
9Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1933 - 1938IzglītībaĒka, māja
10Bonna
(Bonn, North Rhine-Westphalia)
1946 - 1947IzglītībaPilsēta
11Heidelberga
(Heidelberg, Baden-Württemberg, Germany)
1964IzglītībaPilsēta
12Heidelberga
(Heidelberg, Baden-Württemberg, Germany)
1967IzglītībaPilsēta
13Maskavas iela 11, Rīga
(Maskavas iela 11, Rīga, LV-1050)
1935 - 1938DarbavietaĒka, māja
14Jēkabpils
(Jēkabpils)
1941 - 1942DarbavietaPilsēta
15Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsĒka, māja
16Anglija
(England, United Kingdom)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsValsts
17Akadēmijas laukums 1, Rīga
(Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050)
1994Dalība organizācijāsĒka, māja
“Literatūra? Tā ir mana otrā pasaule, reizēm baiga, reizēm skaista, un es ceru, ka man vēl kādu laiku būs lemts ņemt savus draugus un paziņas pie rokas un tos vadāt pa viņas teiksmainajiem labirintiem.”

Ne jau vienmēr var dziedāt.
Vējš, pelēkā miglā kūpot,
iemet sāļumu manos plakstos
un stabulē atvērtās lūpās.
Kā gan es pazīstu tavu balsi,
ja tu daino tik savādā rakstā?
Kā gan nepazīt...
Kaiju klaigas
skan dūmaka tumsā. Dziļi peldošas laivas,
plandošām burām mastos,
iznirst ūdeņu klaidā.
Tavā dvašā tvan jūrmales priedes.
Un elsās tavās, krastos atbalsīm kliedzot,
šalc Daugavas viļņu mūžīgais nemiers. / dzejolis “Vējam no jūras” /

Rakstnieka Gunara Janovska (1916–2000) dzīve ir liecinājums, cik daudz ko cilvēks savā mūžā var pieredzēt. Un savos darbos viņš ieraksta kaut ko no savas dzīves, vērojumiem, izjūtām un smeldzes. “Man bieži vien vaicā, kā man izdevies saglabāt tik tīru un dzīvu latviešu valodu. Manī ir dzīvs mūsu valodas gars, ko ieguvu vidusskolā un universitātē.”

1916. gada 8. februāri Somijas galvaspilsētā Helsinkos (pats gan atzinis, ka gribētu būt dzimis Latvijā) tālbraucēja kapteiņa Andreja Janovska ģimenē piedzima puisēns – Gunars Anatolijs Janovskis. Rakstniekam ir stāsti par uzvārda iegūšanu, jo īsteni esot Krūziņš un dzimtas saknes meklējamas Ventspilī un Aizputē. 1917. gadā ģimene pārcēlusies uz dzīvi vēju pilsētā Liepājā, kopš 1922. gada topošais rakstnieks dzīvoja Rīgā. Tolaik Gunars Janovskis latviski tikpat kā nav pratis, ģimenē runāts krieviski, bet vēlāk pārgājuši uz latviešu valodu; latviešu un vācu valodu viņš iemācījies no kaimiņu bērniem, pagalmā un uz ielas spēlējoties, un viņa valodā bijis samanāms svešāds akcents. Ziemu dzīvojis pilsētā un gājis skolā, bet vasaras pavadījis Daugavgrīvā, Bolderājā zvejodams. Jūra, zveja, Bolderājā un tie cilvēki, ar kuriem tikos, ir palikuši atmiņā, ietekmējuši manu domāšanu un izjūtu par to, kas ir skaists un daiļš.

Gunars Janovskis mācās 4. pilsētas pamatskolā Pārdaugavā Lavīzes ielā un Rīgas 1. valsts ģimnāzijā, studē klasisko filoloģiju Latvijas Universitātē, kas gan vairāk esot bijusi tēva izvēle, lai dēls taptu par gudru vīru. Vienīgo prieku sagādājusi literatūra.
“.. Latviešu valodas skolotājai apnika lasīt jūras aprakstus manos domrakstos. Viņa neizprata manus zēna gadus. Kamēr citi skolnieki gāja ganos, palīdzēja tēva saimniecībā vai sportoja, es visas vasaras no astoņu gadu vecuma pavadīju, ar tēvu zvejodams jūrā, un tā palīdzēju pelnīt manu skolas naudu. [..] Es citu nezināju kā tikai jūru. Par ko citu gan varēju rakstīt. Interesējušas arī jūrniecības lietas, tomēr sešpadsmit gadu vecumā domāju, ka manai dzīvei jāveidojas kaut kādā sakarā ar mākslām - ka būšu rakstnieks. Tēvs mani izsmēja. Tad jābūt talantam, viņš teica, tomēr paiet vai 20 gadi, līdz top pirmie romāni. Kāpēc? Vispirms – man trūka vēl pieredzes, trūka vielas, ko aprakstīt. [..] Es apzinājos, ka vēl neesmu nekas. Ka es esmu tikai ceļā uz kaut ko un ka man ir dota iespēja mācīties, vērot, lasīt, izjust, saprast. Protams, aizkavēja jau arī karš un pirmie trimdas gadi.”

Latvijā tiek iemēģināta roka rakstniecībā – pirmā publikācija – tēlojums “Piezīmes ceļojot” ar pseidonīmu Gunars Salna publicēta laikrakstā “Studentu Dzīve” 1938. gada 28. septembrī. Latvijā aizsākas arī darba dzīve – vairāki gadi Valstspapīru spiestuvē par korektoru, par darbvedi un grāmatvedi, arī matroža darbs un citi. Viņš pieredzēja, kā aizved paziņas, padomju Latvijas sākuma gados viņu norīkoja par vācu valodas tulku Jēkabpils apriņķa pārvaldē (1941–1944).

Un tad, līdzīgi kā lielam skaitam latviešu, no degošās Liepājas, līdzi ņemot mugursomu, dzīvību un skaudru bēgļu neziņu, aizsākas bēgļu gaitas. Torna, bēgšana no krievu zonas, dzīve bēgļu nometnes barakās un liels trūkums. Tomēr rodas iespēja ar citiem Austrumeiropas bēgļiem studēt Bonnas Universitātē, vienu vasaras semestri arī vācu valodu Heidelbergas Universitātē, kur dzima romāna “Ēnu menuets” iecere.

1947. gadā Gunars Janovskis izceļo uz Angliju, kas tolaik aicināja vienkārša darba darītājus, galvenokārt vīriešus un jaunas neprecējušās sievietes, un piedāvāja līgumu uz diviem gadiem. Viņš strādā ķieģeļu ceplī un cementa fabrikā. Tad šis vienkāršā darba laiks beidzās. Katrs mēģināja iekārtot savu dzīvi, katram tā veidojās citādi. Gunars Janovskis pirmo reizi iepazina lauku darbus un izveidoja otru ģimeni ar Rasmu Breikšu. Lielāko daļu mūža rakstnieks nodzīvoja Kaiju mājās Notinghamas tuvumā, kur pirmo laiku strādāja par fermeri, stādīja arī mežu, augļu dārzu, bet vēlāk viņš pievērsās tikai rakstniecībai. Anglijā Gunars Janovskis pirmo reizi iemīlēja citu pasauli – zemi, mežu, dabu līdzās spēcīgajam jūras iespaidam.

“Rakstīt sāku jau saimniekojot. [..] Vientuļam dzīvojot, tumšajos vakaros es sāku rakstīt par piedzīvoto karā un trimdā. Kad pārdevām saimniecību, varēju jau kaut ko nopelnīt ar rakstniecību. Radās iespēja apceļot Eiropu. Nopietni un mērķtiecīgi Gunars Janovskis rakstniecībai pievērsās 20. gadsimta 60. gadu sākumā – [..] nebija absolūti nekā cita, ko darīt, kā pašam savās domās dzīvot. Tur arī radās mani pirmie romāni Tolaik trimdas literatūrā ienāca jauna, galvenokārt svešumā izglītojusies paaudze, kas nereti gāja modernās prozas meklējumu virzienā.”

“Vēlīnais debitants G. Janovskis šajā pulkā bija savrupnieks”, raksta Benedikts Kalnačs. Gunars Janovskis pieder pie rakstniekiem, kuri literāram darbam pievērsušies samērā vēlu. Ir 1963. gads, kad Ņujorkā apgādā “Grāmatu Draugs” iznāk viņa pirmais romāns “Sōla”. Un tā bija spēcīga debija. Rakstniekam ir savas spēcīgās tēmas un skarbi emocionālie tēlojumi, viņš pievēršas latviešu leģionāru likteņa tēlojumam kara un svešuma gaitās (“Bez ceļa”, 1965), “Pie Tornas”, “Pār Trentu kāpj migla” (abi 1966. g.), “Pēc pastardienas” (1968), “Balsis aiz tumsas” (1972). Daudzi bijušie leģionāri, būdami vientuļnieki, kuri arī nometnēs nebija īsti vajadzīgi un nelabprāt tika pieņemti, tur dzīvojuši tumšos kaktos un reizēm pat slepeni, - bija pirmie, kas centās tikt projām. Arī tikt projām no atmiņu smaguma, “nomoda murgiem” un varbūt – lai sāktu dzīvot. Tomēr Gunara Janovska romāni rāda, ka arī citā zemē, vienkāršos darbos ejot, viņi nespēj tikt vaļā no kara pieredzējuma, draugu zaudējuma, no tā, ka atradušies uz dzīvības un nāves trauslās robežas. Viņu dvēselē ir izdedži. Viņi nespēj vairs dzīvot kā citi. Viņi ir izslāpuši mīlestības, tomēr no viņu sirds vairāk nāk rūgtums, un viņi ir laika nocietināti, šie cilvēki īsti neiederas nekur, - “līdz vērmelīgam rūgtumam sabiezināta skepse, dažbrīd briesmīgs izmisums, kas tomēr jāapvalda,” bildis kritiķis Jānis Rudzītis.

Otru Gunara Janovska romānu tematisko loku veido Anglijas latviešu sabiedrības tēlojums (noveļu krājums “Svešumā” (1966), romāni “Kur gaiļi nedzied” (1974), “Un kas par to” (1978), "Novakare”(1980), arī stāstu krājumā “Kur sunim vieta” (1978) un citi).

Tomēr, arī svešumā dzīvojot, rakstnieks atgriežas 20. gadsimta 20., 30. gadu Latvijā – Rīgā un Pierīgā starp Bolderāju un Daugavgrīvu, un šajos darbos ir spēcīgs patriotisms (“Uz neatgriešanos” (1973), “Kaijas kliedz vētru” (1977), “Ines” (1982), “Cilvēks, kas gribēja vairāk” (1987, kopā ar Laimu Kalniņu), novele “Ļaudis pie jūras” (1987) un citi).

Rakstnieku saistījusi norvēģa Knuta Hamsuna daiļrade; šajos trimdas romānos centrā ir vientuļais trimdinieks, kas, dzīvodams svešatnes dabas vidū, gara acīm skata dzimtās zemes mežus, ūdeņus, saulrietus vai ausmas un savā vientulībā jūtas vēl vientuļāks. Gunara Janovska darbiem raksturīga koncentrēta izteiksme, poētisks cilvēku un vides tēlojums, smeldzīgi skaudrs mīlestības un dzimtenes tēmu risinājums. Kritiķis Jānis Rudzītis rakstīja: “.. varbūt esam ieguvuši sekmīgāko starp vairākiem latviešu rakstniekiem, kas centušies tuvoties ziemeļnieku prozas tradīcijām.

Un spēcīgi izskan arī citi Gunara Janovska romāni – “Ēnu menuets” un “Dziesma mežam” (abi 1969. g.), “Rolands” (1971), “Purvā” (1981), “Helmī” (1988), stāstu krājums “Smiekliņam” (1967), “Ieklausies nakti” (1975), “Gunars Janovskis stāsta” (1985), noveļu krājums “Nelūgtos ciemos” (1970), dzejoļu krājums “Paskaties kļavā” (1974), “Vai ilgi vēl” (1989, abi kopā ar Indru Gubiņu).

Kritiķis Jānis Andrups rakstījis: “Viņa grāmatās dzīvo nepieredzētai varonībai un tikpat lieliem pazemojumiem cauri gājušais latviešu karavīrs, tur garajā svešuma jūdzē kustas trimdinieks, tur šīs dienas apvāršņos parādās latvietis ar savu spēku un vājumu, gudrību un maldiem, labestību un sīkmanību. Bet aiz visa tā vienmēr klātu jūtams pats galvenais atbilžu meklētājs un izšķirīgais lielums – tauta tēvzemē, kura reiz lasīs Gunara Janovska grāmatas kā labākas pasaules apsolījumu.”

Par rakstīšanu daudzo romānu autors teicis – “nevaru uzrakstīt neko, kur pats kaut kādā veidā nebūtu līdzdalībnieks. Pats esmu novērotājs, reti – galvenais varonis. Katrā manā grāmatā var sastapt mani, vienmēr klāt ir kāds, kas skatās, vērtē, tas esmu es. Es pratu zvejot, vēlāk trimdā zemi kopt.”

Vēl viena Gunara Janovska aizraušanās bija gleznošana, viņš ilustrējis vairākas savas grāmatas. Mūza pēdējos gados rakstnieks pamazām zaudēja acu gaismu – nevarēja lasīt un rakstīt. Sāka gleznot, nācās pārcelties uz veco ļaužu mītni “Straumēnos”, mūžībā aizgāja sieva, bet Gunars Janovskis iepazinās ar Sarmīti Ērenpreisu un pārcēlās uz Kriku Northamptonšīrā. Rakstnieks ieguva krietnu palīgu rakstīšanas procesā.

Teātrī dramatizēti un iestudēti Gunara Janovska darbi, daudzus skatītājus spēcīgi uzrunājusi pēc Gunara Janovska romāna “Pilsēta pie upes” uzņemtā Viestura Kairiša spēlfilma.

Reiz kāda čigāniete bija izzīlējusi, ka Gunars Janovskis nodzīvošot astoņdesmit deviņus gadus, taču 2000. gada 27. aprīlī – astoņdesmit piektajā mūža gadā – rakstnieka zemes gaitas beidzās, 9. septembrī viņš ‘atgriezās’ Rīgā un vēl joprojām ir klātesošs latviskajā kultūrtelpā.

Rakstnieks Gunars Janovskis savu rakstīto un grāmatās izdoto allaž uzlūkojis par daļu no latviešu literatūras. Un priecājies, ka savas grāmatas ieraudzīja grāmatnīcu skatlogos Latvijā.
“Es dzīvoju Anglijā un neesmu mājās. Es atbraucu šeit, un es jūtu, ka es piederu šejienei Saki labāk, ka pati dzīve ir skaista.”


Informāciju 2021. gada 8. februārī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.
Piedāvājam noklausīties “Čikāgas piecīšu” dziesmu “Piemājas zemīte”, kuras vārdu autors ir Gunars Janovskis. https://www.youtube.com/watch?v=brNMPfPk44w

Kolekcijas apraksts

Gunara Janovska kolekcija RMM krājumā komplektēta kā arhīvs, aptverot visus svarīgākos materiālu veidus. Tā iedalāma astoņās kategorijās.

Dokumenti

Ļoti maza daļa, kolekcijā ir vien 2 priekšmeti: mākslinieka Maikla Viljama Ivensa (Michael William Ivens), kurš zīmējis Janovska portretu, CV un pilnvara par honorāra saņemšanu.

Fotoattēli

Apjomīgākā kolekcijas daļa, iekļauti gan portreti un gan grupas foto. Tie atspoguļo rakstnieku dažādos viņa dzīves posmos, ietverot radošo/profesionālo darbību, kā arī privāto dzīvi (fotogrāfijas ar ģimenes locekļiem u. c.). Janovska kolekcijā iekļauti arī citu rakstnieku portreti, piemēram, Anšlava Eglīša.

Fotogrāfiju sadaļā īpaši izceļami rakstnieka atpazīstamie portreti, kur viņam nereti galvā iemīļotas cepures, tāpat svarīgi arī vietu attēli – rakstnieka mājas “Kaijas” Notingemā attēls, kurā redzami arī viņa stādītie koki, upe, kas minēta stāstā “Izdedži”.

Iespieddarbi

Arī iespieddarbu ir visai maz, vien daži laikrakstu izriezumi ar fotogrāfijām un autora komentāru, kā arī viens raksts par Janovski.

Korespondence

Korespondences sadaļā iekļautas Janovska vēstules rakstniecei un žurnālistei Ingai Jērumai, dažas vēstules Zigmundam Skujiņam un citu personu sarakste. Kā arī Anšlava Eglīša vēstules rakstniekam.

Mākslas darbi

Apjomīga kolekcijas daļa, kurā iekļautas Janovska grafikas. Nenoliedzami interesantākā priekšmetu kopa mākslas darbu sadaļā ir Janovska intīmo zīmējumu cikls, kas tapis 1990. gadā – gandrīz 100 zīmējumu, kur vienkāršā zīmēšanas tehnikā, izmantojot flomasteru un akvareli, attēloti dažādi intīmi brīži starp cilvēkiem, sieviešu un vīriešu akti, kā arī mazliet ironiski atklāts pašportrets.

Piemiņas lietas

Piemiņas lietu sadaļā atrodama Janovska rakstāmmašīna “Continental 340”. Tā bijusi rakstnieka dzīvesbiedres Sarmītes Ērenpreisas radinieka Jāņa Celma īpašums, kas paņemta līdzi, dodoties trimda 1944. gadā. Uz tās Janovska sieva pārrakstījusi rakstnieka pēdējā dzīves posmā radītos darbus. Kā arī kolekcijā ir Janovska vēstuļu zīmogs un trīs foto albumi.

Rokraksti

Šajā sadaļā iekļauti pāris Janovska dzejoļu rokraksti, programma sarīkojumam “Raibais vakars” Lērtes nometnē Vācijā 1945. gadā, kā arī biogrāfiskas ziņas par rakstnieka darbu publikācijām.

Skaņu un video ieraksti

Janovskis savā mūžā, jau kopš bērnības ir bijis liels dziedātājs – dzīvojot trimdā, viens no viņa vaļaspriekiem ir bijusi dziedāšana koros un regulāri Dziesmu svētku, Dziesmu dienu apmeklējumi. Dziedāt Janovskis turpināja arī tad, kad bija faktiski zaudējis redzi. Audio sadaļā pieejams viņa iedziedātu dziesmu ieraksts – CD ar dziesmām “Ak, mana laimīte” u. c., kā arī viņa stāstījums par studentu dziesmām.



Sagatavoja RMM mākslas ekspertes Ruta Kurpniece un Kristiāna Kuzmina

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.