Fricis Freidenfelds

Vecāki pusmūžā no luterticības pārgājuši baptistos, bijuši ļoti reliģiozi.

1904: vecāki ar dēlu izceļoja uz ASV.
1929: viesojies Latvijā.
Kad ap 1950: ASV no Vācijas ieceļoja Otrā pasaules kara bēgļi, veiksmīgi un atsaucīgi iesaistījās atbraucēju sabiedriskajā un literārajā dzīvē.

Literārā darbība
Literārais jaunradei pievērsās, pārceļoties uz dzīvi Amerikā.
1908: pirmās dzejas publikācijas izdevumā "Avots".

Dzejoļi izkaisīti dažādos laikrakstos, žurnālos un kalendāros Latvijā un Amerikā. Sarakstījis arī vairākus īsus stāstiņus: "Ģimenes traģēdija" ("Jaunā Tēvija"), "Mosus" ("Dzirkstelīte"), "Brāļu naids" ("Rīta staros"), "Kauja nabagnamā" ("Amerikas Latvietis"), "Prērijas kojots" un "Sobi" ("Amerikas latviešu kalendārs"), "Rubis", "Veco dzirnavu spoks" un "Krustmātes Viktorijas zelts" ("Ausma").
Tulkojis dažus O. Henrī stāstiņus — "Fobe", "Harlemas treģedija", "Austrumzemju gudro darīšanas" ("Amerikas Latvietis") un "Māksla un zirgs" ("Amerikas latviešu kalendārs"). Tulkojis amerikāņu autoru darbus, operešu tekstus Bostonas Strādnieku biedrības kora un t-ra trupai. Savus darbus public. laikr. "Amerikas Latvietis" un kalendāros.
Devis dažus skatus no Marka Konnelija "Zaļas ganības" ("Amerikas latviešu kalendārs").

Atdzejojis Volta Vitmana, Kara Zandberga, H. V. Longfello, Edgara Li Mastersa un citu amerikāņu klasiķu darbus, arī mazāk pazīstamu amerikāņu autoru darbus.

Rakstījis daudzus apcerējumus par mākslu, izglītību, zinātni, un recenzijas par daiļliteratūru un lugām. Humoristiskus un satīriskus rakstus parakstījis ar pseidonīmiem Dadzis, Demokrāts un vēl citādi.

Aktīvi darbojies Amerikas latviešu sabiedriskajās un reliģiskās organizācijās.

Par Friča Freidenfelda personību un darbību
"Friča Freidenfelda valoda ir vienkārša, bez moderni rafinētiem stila līdzekļiem. Viņa stiprums ir jūtu dziļums liriskos dzejoļos un progresīvas idejas sabiedriskos dzejoļos. Dzejojis pret karu vairāk kā jeb kurš cits latviešu dzejnieks. Rūpīgi cenšas piekopt tīru latviešu valodu. Fricis Freidenfelds mīlē klusumu, dabu un mūziku. Mīlē grāmatas no bērna dienām. Daudz lasa dažāda satura grāmatas — beletristiskas, vēsturiskas, ģeogrāfiskas, zinātniskas un cita satura."
Ausma, Nr. (01.03.1944)

"Kādu pavasara dienu mani apmeklē neliela auguma kungs, jau mūža otrā pusē. Sasveicinoties nebiju ieklausījies ciemiņa uzvārdu un cilvēcīgā ziņkārē jautāju: "Cik ilgi jūs esat Amerikā?"
"Četrdesmit sešus gadus", skanēja atbilde, un es biju mazliet pārsteigts.
"Kā, un jūs tik labi vēl runājat latviski?" ieinteresējos.
Ciemiņš runāja latviski tā, it kā tikko būtu iebraucis no Vācijas Bostonā, kur esmu sastapis daudzus vecos latviešus. Viņu valoda piebārstīta angļu vārdiem un izteicieniem — parasta lieta.
"Nedrīkst savu valodu aizmirst," saka viesis. "Es lasu daudz latviešu grāmatu, tikai tā var saglabāt valodu. Vienu, ko varu pārmest
Amerikas vecajiem latviešiem, ir tas, ka viņi vispār nelasa latviešu grāmatas vai itin neko... Viņu valoda tāpēc skan kā pagājušā gadusimtenī Konradijam Jelgavā..."
Nu esmu atšifrējis nelielā auguma džentlmeni, kas nēsā pelēku mēteli ar 3 pogām un uz acīm pensneju — tas ir Fricis Freidenfelds."
Akmentiņš, Osvalds. Sastapšanās ar Amerikas latviešu dzejnieku. Latvija, Nr.34 (04.05.1950)

"Viena spilgta veclatvieša figūra ir aizgājusi, un Bostona kļuvusi vientuļāka. To izjūt literātu un preses darbinieku pulks, kas ar viņu satikās, kas viņu pazina. Kad Bostonā 1951. g. nodibinājās Latviešu preses biedrība, tās pulkā ienāca Fricis Freidenfelds kā vienīgais no veclatviešu saimes. Bija jau arī citi dziesminieki, bet tie kautrējās un nejutās mums tik radniecīgi. Tā Fricis palika pie mums. Kad ar viņu iepazinās Ņujorkas dzejnieku grupa, kas viesojās rakstnieku dienās Bostonā, tie atzina, ka Fricim ir kaut kas tāds, kā citiem autoriem trūkst. Viņam bija īpatnējs priekšnesuma veids. Nevar teikt, ka viņam būtu bijis liels cienītāju pulks. Bija pat dzirdamas piezīmes un ne visai glaimojošas. Rīkotājiem daži sūdzējās: „kāpēc jūs laižat Freidenfeldu runāt . . ." Freidenfelda dzejoļus neiespieda. Viņš it kā neiederējās "jaunajā dzejā", viņš piederēja pie laikmeta, kas jau ir aizgājis pirms viņa. Dzejnieks bija vismaz priecīgs, ja reizi gadā bija izdevība stāties auditorijas priekšā, un šo izdevību viņš arī nekad nepalaida neizmantotu. Viņam tā bija patīkama tikšanās un iepazīšanās ar citiem dzejniekiem, izmainot savas domas."
Akmentiņš, Osvalds. Atvadvārdi veclatviešu dzejniekam Fricim Freidenfeldam. Latvija Amerikā, Nr.66 (19.08.1959)

literāts

Dadzis, Demokrāts

Bostona
Studēja rūpniecisko ķīmiju Franklina institūtā Bostonā.

Talsi
Četrus gadus mācījies Talsu pareizticīgo draudzes skolā.

Amerikas Savienotās Valstis
Mācījies vakarskolā.

Bostona
Strādājis pie klavieru būvēšanas, vēlāk ērģeļu būvē. Ilgus gadus strādāja ērģeļu fabrikā, veidodams dievnamiem stabuļu instrumentus un laikam bija pat speciālists šai nozarē

Bostona
Bostonas latviešu palīdzības biedrības biedrs.

Latviešu preses biedrība