Elza Bērziņa

Lomas: literāte

04.11.1898 – 18.02.1980

Elza Bērziņa (1898–1980) – dzejniece. Vienīgais dzejoļu krājums "Zilais putns" (1935), to raksturo romantiska ilgošanās, sapņa un skaistuma idealizēšanas motīvi. Pēc kara rakstītā dzeja palikusi manuskriptā "Ikdienība". Tulkojusi arī vairākus romānus.

Dzimšanas laiks/vieta

04.11.1898
Madliena

Miršanas laiks/vieta

18.02.1980
Lielvārde

Personiska informācija

Dzimusi zemnieku ģimenē.

Profesionālā darbība

1927: pirmā publikācija – tēlojums "Neļķes zieds" žurnālā "Zeltene" (13. nr.).

Tulkojumi

1943: Mika Valtari. "Mēs nemirsim nekad". Romāns par somu 1939./40. gada karu. (Helmāra Rudzīša apgāds "Grāmatu Draugs").
1943: Maila, Talvio. "Baltijas jūras meita". Romāns par vecajiem Helsinkiem. Priekšvārda autore Zenta Mauriņa. (Helmāra Rudzīša apgāds "Grāmatu Draugs").
1944: Helmuts Ungers. "Roberts Kochs: biografisks romāns". (Helmāra Rudzīša apgāds "Grāmatu Draugs").

Citātu galerija

Par dzejoļu krājumu "Zilais putns" (1935)


"Elza Bērziņa ar savu krājumiņu "Zilais putns" (A. Gulbja apg. 112 lpp.), liekas, nāk pirmoreiz dzejnieku saimē un diezgan veikli prot valdzināt lasītāju. levada dzejolī "Ja būtu", dzejniece pastāsta, ko visu viņa nedarītu, ja būtu... būtu tā gane: tā skandinātu brīnišķīgu pastorāli, no kuras apreibtu dažs gans (kas par diabolisku nodomu!), ja tā būtu smaila auguma marķīze, tā gūtu uzvaru pēc uzvaras (protams, par vīriešiem), ja tā būtu bite, tā medus dūnās (šūnās?) liktu nāvekli (!), bet ja nu tā nava – un teiksim paldievs Dievam, ka tā nava! – tad viņas sirds un doma ir par Latviju un viņas darbu, un dzejniece sniedz mums savas dzejas krājumiņu, kuru kā pasākumu varam apsveikt tikai labvēlīgi. Elzas Bērziņas liriskā skala nav sevišķi plaša, viņas izjūtu robežas ietveras sievietes pār dzīvojumu rāmjos. Dzejnieces stiprā puse ir rezignējoša skumja, svētlaimīgs vientulības noskaņojums, dzīves un dabas skaistuma atturīga uzņemšana, sāpju, ilgu un sapņu svinēšana. Lasot Elzas Bērziņas dzeju, jūt kā tālas atskaņas no Poruka, Ziemeļnieka, Paulīnas Bārdas, Elīnas Zālītes – varbūt dvēseļu radniecība, bet ne apzināti pakaļdarinājumi. Viņai ir savs pārdzīvojums, un viņa meklē tam savu izteiksmi, kas reizēm teicami padodas. Tādi dzejolīši, kā: "Vēja atbilde", "Ziedoši vēji", "Vēstule", "Skumjš dzejolītis" un rinda citu, var lepoties jebkurā antoloģijā, un dod mums visas cerības, ka Elza Bērziņa iegūs savu noteiktu vietu mūsu jauno dzejnieku starpā. Tikai dzejnieces pašas labā ieteicams tai griezties pretim vairāk dzīves saulainam vaigam un mazāk gražoties ar nāvi!"

Līgotņu Jēkabs. Burtnieks, Nr.2 (01.02.1936)

"Dzejniece veltījusi savai grāmatai zīmīgu nosaukumu: "Zilais putns", un šis nosaukums pilnā mērā atbilst dzeju saturam. Tā ir ilgu, nemiera un sāpju dzeja, kas paveras lasītājam šai dzeju grāmatā. Elzas Bērziņas dzejas nepārsteidz ar tēmu bagātību: dzejniece ir it kā nokļuvusi burvju lokā, no kura nav izejas. Viņas sirds sadeg pati savās sāpēs un nemierā. Bet šim burvju lokam ir arī pozitīvā puse: dzeju krājums ir viengabalains un izteic dzejnieces personību, kas dzīves piepildījumu redz vienīgi sapņos, ilgās un pasakā. Ļoti raksturīgs šai ziņā ir dzejoļa "Bērnība" (68. lpp.) beigu pants: "Un dzīve toreiz šķita pasaciņa. No bēdām kur vēl priekus neizšķir. Ir arī tagad pasaka vēl viņa, Tik tagad tā daudz skumjāka nu ir." Un dzejolī "Mūžs" (20., 21. lpp.) dzejniece saka: "It kā pa sudrabainiem oļiem, Kur pasaciņas strautā brien, Tik viegli rotaļīgiem soļiem Man mūža dienas projām skrien." Arī mīlestība dzejniecei nekā nespēj dot, tai pašai nekā nav, vienīgi ar sāpēm tā var acis aizēnot (30., 31. lpp.). Velti sirds meklē laimi, šeit laimes nav (70. lpp.). Arī sirds ir tikai pasaka un malds, kas nepazīst ne likuma, ne sarga (77. lpp.). Šīs zemes dzīve Elzai Bērziņai šķiet sveša, zemes laime bieži viņu baida, un prieks iet garām (108. lpp.) un "Sapņu zemes tumšie sili Neļauj mierā tie man stāt: Mūžam tāli, mūžam zili Nebeidz mani aicināt" (107. lpp.). Elzas Bērziņas dzeja ir dziļi pārdzīvota sāpju lirika, bet šīs sāpes jau paliek mocošas, jo par daudz ir dzīves nolieguma šai grāmatā. Dzīves prieka te velti meklēt. Bet ir arī dzejoļi, kas ienes mazliet pārmaiņas šai sāpju plūsmā un atveldzē garu, un tie nebūt nav tie mazvērtīgākie. Tā dzejolī "Zelta trauks" (83. lpp.), kas jāierindo Elzas Bērziņas labākos dzejoļos, lasītājam pavīd pretim gaiša saulainība. Izjusts, labs dzejolis ir dāvinājums "Mātei" (23.-25. lpp.). Tādi ir arī dzejoļi, kur autore pieskaras mūžības problēmām (5., 105. lpp.). Dzejniece ir iemīļojusi jambiskās kvartas, lielākā daļa dzejoļu uzrakstīti šai pantmērā. Formu un stilu Elza Bērziņa saviem dzejoļiem ir izkopusi, nogludinājusi. Dzejniece nepārsteidz ar atskaņu svaigumu, bet skaidrību."

Karola Dāle. Elza Bērziņa. Zilais putns. Latviete Nr. 6–11, 1.06.1936.

"Dzejoļu krājumā "Zilais putns" (1935) romantiskas ilgošanās, sapņa un skaistuma idealizēšanas motīvi, kā arī rezignācija par dzīves nepilnībām un traģiku, par laikmetisko virspusību un steigu tradicionālromantisma poētikā, dažkārt ar reliģioza pārdzīvojuma nokrāsu."

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

Nodarbes

Izglītība

Lielvārde
Skolu apmeklējusi Lielvārdē.

Darbavieta

1949
Līdz 1949. gadam strādājusi tēva saimniecībā un ierēdnes darbā.

1949
Pēc 1949. gada strādājusi kolhozā.

Apglabāts

Lielvārde