Egils Lukjanskis

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (66); Redaktors (2); Recepcijas persona (27)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsEgils Lukjanskis
KopsavilkumsEgils Lukjanskis (19372008) rakstnieks. Sarakstījis vairāk nekā 30 romānu un garstāstu (lielākā daļa publicēta pēc 1990. gada), piecus stāstu un noveļu krājumus, rakstījis arī lugas un raidlugas, darbojies žurnālistikā. Lielākā daļā darbu tapusi psiholoģiskā detektīva un kriminālromāna žanrā. Egila Lukjanska daiļradei raksturīgas dramatiskas izvēles situācijas, liktenīga mīlestība, abstrakti pārspriedumi par dzīvību un nāvi, mūžību, mīlestību, drosmi, godīgumu, krasi pretstatīti pozitīvie un negatīvie tēli. Nozīmīgākie darbi: garstāsts "Tev atvēlētais laiks" (1970, grāmatā "Bez žēlastības", 1973), romāni "Neuzvarētais" (1977) un "Atliktais laiks" (1985), stāsti un noveles (īsprozas izlase "Sarkanas rozes mazliet nogurušai lēdijai", 2006).
Personiska informācijaDzimis Iļģuciemā, viņa tēvs Zigfrids (19081956) bijis grāmatvedis, māte Lilija (19101997) strādājusi Latvijas Universitātē, pēc kara ‒ Latvijas Valsts izdevniecības daiļliteratūras redakcijā par redaktori, pēc tam bijusi Latvijas Radio literāri dramatiskās redakcijas redaktore un vadītāja, arī tulkojusi un brīvajā laikā gleznojusi.

1952: beidzis Rīgas 7. septiņgadīgo skolu.
1952‒1956: mācījies Rīgas 1. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā.
1953‒1958: strādājis rūpnīcā "VEF" par atslēdznieku.
1958‒1962: uzturējies Pavlodaras apgabalā Kazahijā, kur strādājis par urbšanas meistaru hidroģeoloģiskajā ekspedīcijā.
1962. gada rudenī: atgriezies Rīgā, bijis strādnieks dažādās darbavietās.
Profesionālā darbība1969‒1972: prozas konsultants žurnālā "Liesma".
1972‒1975: redaktors izdevniecībā "Liesma".
1992‒1997: laikraksta "Neatkarīgā Rīta Avīze" korespondents.

Pirmā publikācija ‒ stāsts "Lilijas zieds" žurnālā "Liesma" 1963. gadā, nr. 2.

Īsproza

1966: "Izvēle" (Liesma).
1968: "Nekad nebeigsies" (Liesma).
1971: "Pieskāriens" (Liesma).
1975: "Bronzas sieviete" (Liesma).
1981: "Skrējiens bezgalībā" (Liesma).
2006: "Sarkanas rozes mazliet nogurušai lēdijai" (stāstu un noveļu izlase) (Lauku Avīze).

Garstāsti

1973: "Bez žēlastības" (trīs garstāsti; Liesma).
1987: "Trešā iespēja" (grāmatā "Ne jau katru dienu"; Liesma).
1987: "Tev blakus" (grāmatā "Ne jau katru dienu"; Liesma).

Romāni

1977: "Memento mori" (Liesma).
1977: "Neuzvarētais" (Liesma).
1985: "Atliktais laiks" (Liesma); atkārtots izdevums 2011 (Lauku Avīze).
1987: "Atnāc un paņem" (Liesma).
1987: "Atsacīšanās" (grāmatā "Ne jau katru dienu"; Liesma).
1993: "Nakts tiesnesis" (Avots).
1993: "Sāpes un triumfs" (Sol Vita).
1993: "Rēta akmenī" (Liesma); atkārtots izdevums 2017 (Lauku Avīze).
1994: "Kliedziens no debesīm" (Liesma); atkārtots izdevums 2019 ar nosaukumu "Betelgeizes gaisma" (Latvijas Mediji); kopā ar romānu "Asaras debesīs" veido diloģiju "Kliedziens no debesīm".
1996: "Sieviete visam mūžam" (Preses nams); atkārtots izdevums 2011 (Lauku Avīze).
1997: "Asaras debesīs" (Liesma); atkārtots izdevums 2019 (Latvijas Mediji).
1999: "Palīgā sauciens" (Daugava).
1999: "Privāttiesnesis" (Preses nams).
2000: "Notiesātais" (Lauku Avīze); kopā ar romānu "Cilvēks naktī" veido diloģiju.
2000: "Cilvēks naktī" (Lauku Avīze).
2001: "Tas, ko tu negaidi" (Lauku Avīze).
2002: "Naida nogurdinātie" (Lauku Avīze).
2002: "Krievu leitnanta mīļākā" (Lauku Avīze; atkārtots izdevums 2017).
2002: "Sprieduma izpildītājs" (Lauku Avīze).
2003: "Trīs saujas mīlestības" (Lauku Avīze).
2004: "Cilvēks, kurš negribēja mirt" (Zvaigzne ABC).
2005: "Dzīve pēc pasūtījuma" (Lauku Avīze).
2005: "Kam neskanēs zvans" (Zvaigzne ABC).
2005: "Latviešu žigolo" (Lauku Avīze).
2006: "Ugunī nosalušie" (Lauku Avīze).
2007: "Sarkanā luktura ēnā" (Lauku Avīze).
2008: "Mīlestības neredzamā puse" (Lauku Avīze).
2009: "Žēlsirdības dāvana" (Lauku Avīze).
2011: "Dzīve vienam mirklim" (Lauku Avīze).

Dramaturģija

1968: "Piemineklis" (raidluga).
1968: "Es gribu tev pateikt" (raidluga).
1969: "Sapņu labirinti" (Liepājas teātrī, režisors Andrejs Migla).
1972: "Kas viņu tiesās?" (raidluga).
1986: "Cilvēks naktī" (Liepājas teātrī, režisors Ilmārs Elerts).
1990: "Palīgā sauciens" (Rīgas Kamerteātrī, režisori Katrīna un Žanis Priekuļi).

Apraksti

1980: "Lāse karogā" (Liesma).
1984: "...un mana dzīvība arī" (par Padomju Savienības varoni Jāni Rainbergu) (Liesma).
Citātu galerija

Par Egila Lukjanska daiļradi

“[Egila Lukjanska] prozā – gan sižetu izveidē, gan dialogos, stilā – jūtamas arī daiļliteratūras ietekmju pēdas, īpaši Ernesta Hemingveja un Ēriha M. Remarka atstātās. Par stilu un valodu runājot, jāatzīmē, ka Lukjanska valoda ar sevišķu valodas kuplumu vai citām īpatnībām neiezīmējas (..), taču savs s t i l s viņam nenoliedzami piemīt. (..)
Kā rakstnieks Egils Lukjanskis visvairāk pievelk ar diviem komponentiem: ar savu personāžu, kur centrālās vietas ieņem t.s. stiprie cilvēki, un ar saviem sižetiem.
Kāds tad izskatās Egila Lukjanska stāstu un romānu stiprais cilvēks? Parasti viņš ir fiziski spēcīgs, dzīves grūtībās norūdīts, nereti nāk no tā paša Iļģuciema (..). Kaut kas viņos visos – neapšaubāmi – ir ielikts no paša autora biogrāfijas, psiholoģijas un filozofijas (..). Lai gan profesiju ziņā šie varoņi ir atšķirīgi – Filips Grantovskis (“Tev atvēlētais laiks”) un Regnārs Brints (“Atliktais laiks”) ir rakstnieki, Mārtiņš Zars (“Memento mori”) un Jānis Ozols (“Trešā iespēja”) – strādnieki un pagrīdnieki, Aivars Sniegs (“Atsacīšanās”) – inženieris mehāniķis, Arnolds Būvis (“Neuzvarētais”) – strādnieks un sportists ar noslieci uz mākslu utt. –, tomēr šim apstāklim bieži vien nav izšķirošas nozīmes autora mākslinieciskajos nolūkos un paša varoņa liktenī. E. Lukjanska darbos liela loma parasti ir situācijai, visbiežāk – izvēles situācijai un ar to saistītās cīņas dinamikai, uzplūdiem un atslābumiem, spējiem sižeta pavērsieniem. Reizēm E. Lukjanskis gandrīz pilnīgi attīra vēstījumu no laikmeta raksturojuma un sadzīves konkrētības un nospēlē darba partitūru kā šaha partiju (“Trešā iespēja”), kur cīņas norisē un daudzajās situāciju pārmaiņās maz atliek vietas tēla sociālajai biogrāfijai un psiholoģijas dziļākam izgaismojumam. Jau kopš pirmās grāmatas “Izvēle” (1966) E. Lukjanskis ir iemīļojis dramatiskas (un pat melodramatiskas) situācijas, kad galvenais varonis ir nolikts alternatīvas priekšā, kad viņam draud fiziska vai morāla bojāeja. (..)
Kādu es redzu Egila Lukjanska pastāvīgo lasītāju? Tas ir cilvēks, kam par smagiem un garlaicīgiem liekas Andreja Upīša un Viljama Folknera romāni, bet Tomasa Manna proza viņiem šķiet pārāk aizšifrēta un sarežģīta. Tas ir lasītājs, kas labprāt draudzējas ar Dž. Londona, Ē. M. Remarka un Viļa Lāča romāniem, lasītājs, kam nav iebildumu ne pret Miervalda Birzes un Ēvalda Vilka stāstiem, ne arī pret Dainas Avotiņas romāniem. Viņam – šim lasītājam – patīk skaidras, noteiktas cilvēku savstarpējās attiecības, patīk vīrišķīgi vīrieši (ne kafejnīcu dīkdienīgie nīkuļi), patīk skaistas mīlestības tēlojumi. Viņu pievelk spraigi sižeti ar negaidītiem pavērsieniem, dramaturģiskām peripetijām un retardācijām. Viņš ir priecīgs, ja romāns nobeidzas ar happy end, taču neraksta sūdzībvēstules redakcijām arī tad, ja stāsta vai romāna finālu nevar saukt par laimīgu.”

Čākurs, Jānis. Par Egilu Lukjanski, viņa paaudzi un viņa prozu. Lukjanskis, Egils. Ne jau katru dienu. Rīga: Liesma, 1987; arī: Čākurs, Jānis. Trešā grāmata. Rīga: Mansards, 2016, 65.–75. lpp.
Nodarbesrakstnieks
redaktors
Dzimšanas laiks/vieta06.01.1937
Rīga
Rīga
Dzīvesvieta1958 – 1962
Pavlodaras apgabals, Kazahija
Павлодар, Павлодар Г.А., Павлодарская область, 140000, Қазақстан
Izglītībanezināms – 1952
Rīgas 7. astoņgadīgā skola
Rīga
Rīga

mācījies un beidzis Rīgas 7. septiņgadīgo skolu


1952 – 1956
Rīgas 1. strādnieku jaunatnes vidusskola

mācījies Rīgas 1. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā

Darbavieta1953 – 1958
Valsts elektrotehniskā fabrika
Brīvības gatve 214, Rīga
Brīvības gatve 214, Rīga, LV-1039

atslēdznieks


1969 – 1972
Žurnāls "Liesma"
Rīga
Rīga
prozas konsultants

1972 – 1975
Izdevniecība "Liesma"
Aspazijas bulvāris 24, Rīga
Aspazijas bulvāris 24, Rīga, LV-1050
redaktors

1992 – 1997
Laikraksts "Neatkarīgā Rīta Avīze"
Balasta dambis 2, Rīga
Balasta dambis 2, Rīga, LV-1048
korespondents
Dalība organizācijās1969 – 1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050

1990 – 2008
Latvijas Rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Miršanas laiks/vieta19.10.2008
Apglabāts2008
Lāčupes kapi
Buļļu iela 82, Kurzemes rajons, Rīga, LV-1067, Latvia

Atvadīšanās notikusi ceturdien, 2008. gada 23. oktobrī plkst. 12 Krematorijas Lielajā zālē.

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-10 no 10.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
06.01.1937Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Pavlodaras apgabals, Kazahija
(Павлодар, Павлодар Г.А., Павлодарская область, 140000, Қазақстан)
1958 - 1962DzīvesvietaReģions, apgabals
3Lāčupes kapi
(Buļļu iela 82, Kurzemes rajons, Rīga, LV-1067, Latvia)
2008ApglabātsKapsēta
4Rīga
(Rīga)
1952IzglītībaPilsēta
5Brīvības gatve 214, Rīga
(Brīvības gatve 214, Rīga, LV-1039)
1953 - 1958DarbavietaĒka, māja
6Rīga
(Rīga)
1969 - 1972DarbavietaPilsēta
7Balasta dambis 2, Rīga
(Balasta dambis 2, Rīga, LV-1048)
1992 - 1997DarbavietaĒka, māja
8Aspazijas bulvāris 24, Rīga
(Aspazijas bulvāris 24, Rīga, LV-1050)
1972 - 1975DarbavietaĒka, māja
9Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1969 - 1990Dalība organizācijāsĒka, māja
10Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1990 - 2008Dalība organizācijāsĒka, māja
Egils Lukjanskis (19372008) ir viens no ražīgākajiem latviešu prozistiem, lielākā daļa viņa darbu tapusi psiholoģiskā detektīva un kriminālromāna žanrā. Sarakstījis vairāk nekā 30 romānu un garstāstu (vairums publicēti pēc 1990. gada), piecus stāstu un noveļu krājumus (īsprozas darbi apkopoti arī izlasē), rakstījis lugas un raidlugas, darbojies žurnālistikā.

Dzimis Iļģuciemā, viņa tēvs Zigfrids (19081956) bijis grāmatvedis, māte Lilija (19101997) strādājusi Latvijas Universitātē, pēc kara – Latvijas Valsts izdevniecības daiļliteratūras redakcijā par redaktori, pēc tam bijusi Latvijas Radio literāri dramatiskās redakcijas redaktore un vadītāja, arī tulkojusi un brīvajā laikā gleznojusi.

Egils Lukjanskis 1987. gadā atcerējies: “Tur, kur Rīgā beidzas Dzirciema iela un pēc dažiem simtiem metru sākas mežs un Spilves pļavas, stāv tagad pārbūvēta balta divstāvu māja. Apakšējā stāvā lielu un labi iekārtotu četristabu dzīvokli ar plašu verandu kādreiz aizņēma Lukjansku ģimene. Blakus mājai māte bija izveidojusi ja ne pašu skaistāko, tad nenoliedzami vienu no visneparastākajiem dārziem Rīgā, un mūsmāja, it sevišķi vasarās, vienmēr bija pilna ar visdažādākiem cilvēkiem. Četrdesmito gadu beigās un vēl visus piecdesmitos gadus mūsu māja radošās inteliģences vidū bija iecienīta sapulcēšanās, diskusiju, atpūtas un izklaidēšanās vieta. Un man šodien atliek tikai nedaudz paskatīties atpakaļ, lai tūlīt mūsu lielajā viesistabā ieraudzītu sēdam dzejnieku Pāvilu Vīlipu. (..) Un kaut kur uz brīdi redzu pazibam arī Aleksandra Čaka pliko pakausi un vēlāk Valda Rūjas diži kuplos matus, un redzu Tālivaldi Bričku un Ēvaldu Vilku, kas nopietns kaut ko mēģina iestāstīt skaistajai radio redaktorei Birutai Zeiberliņai. Un dzirdu, kā verandas lielos logus tricina Miķeļa Fišera varenā balss. Un redzu vēl daudzus jo daudzus māksliniekus, ārstus, režisorus un aktierus.

Taču mani šī “izredzēto sabiedrība” tomēr ne sevišķi vilināja, kā joprojām nevilina šodien. Tā bija cita, pieaugušo cilvēku padarīšana, tā bija viņu savādā pasaule, bet mani uz smilšainajām Iļģuciema ielām gaidīja draugi, kuri nebija pat redzējuši nevienu daudzmaz inteliģentāku cilvēku, kuri nevalkāja baltus un tīrus kreklus, jo to viņiem vienkārši nebija; kuri nekad nebija dzirdējuši normālu un pareizu latviešu literāro vai sarunu valodu, kuri atklāti nicināja baltrocīšus un labas uzvedības manieres; tie bija Iļģuciema ballīšu puiši, kuri kļuva pilnīgi slimi, sestdienas vakaros neizkāvušies un nenostrādājuši arī daudz nopietnākus “numurus”; tie bija zēni, kuru acīs un sirdīs vienmēr dega izaicinājuma liesmas pret apkārtējo sabiedrību.

Tā bija mana vide, mana īstā pasaule, kas vilināja ar visdažādākajiem piedzīvojumiem un nemitīgu risku un kur es jutos nesalīdzināmi labāk nekā mājās. Es desmit reizes jūtos labāk un brīvāk, būdams kopā ar vīriem, kuru krekli smaržo pēc sviedriem un sūra darba, kuru valoda ir pilna sājiem vārdiem un atmiņa glabā gan cietumos pavadītus gadus, gan atkāpšanos, kaujas un atkal atgriešanos ar Padomju Armiju, gan latviešu leģionāru neapskaužamo likteni un gūstu, gan buržuāzijas laikā riska pilnās pagrīdnieku cīņas, gan vēlāk arī atklātus apvainojumus, apmelojumus un nepamatotas represijas. Man šie cilvēki dvēseliski un garīgi ir nesalīdzināmi tuvāki nekā jūtīgi estēti, uzpūtīgi dzejnieki un rakstnieki vai vispār dzīvē labi iekārtojušies ļautiņi.”

1952. gadā Egils Lukjanskis beidzis Rīgas 7. septiņgadīgo skolu. No 1952. līdz 1956. gadam mācījies Rīgas 1. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā un paralēli strādājis rūpnīcā “VEF” par atslēdznieku (1953‒1958). 1958. gadā devies uz Pavlodaras apgabalu Kazahijā, kur strādājis par urbšanas meistaru hidroģeoloģiskajā ekspedīcijā. “.. tur man bija tik daudz piedzīvojumu, ka pietiktu ko rakstīt līdz mūža galam. Bet neko daudz tomēr neesmu uzrakstījis,” vēlāk atcerējies rakstnieks.

1962. gada rudenī Egils Lukjanskis atgriezies Rīgā, bijis strādnieks dažādās darbavietās un nopietni pievērsies rakstniecībai. No 1969. līdz 1972. gadam viņš bijis prozas konsultants žurnālā “Liesma”, redaktors izdevniecībā “Liesma” (1972‒1975). Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas strādājis par korespondentu laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze” (1992‒1997).

1986. gada septembrī Egilam Lukjanskim noformēta Valsts Drošības komitejas aģenta kartīte, tajā norādīta nodarbošanās “profesionāls literāts”, segvārds “Edmunds” un piederība VDK 5. daļas 2. nodaļai, kuras mērķis bija darbs ar radošo inteliģenci. Kā savdabīga atsauce uz šo faktu ir rakstnieka 50 gadu jubilejas reizē žurnālā “Karogs” publicētā apcere “Mazliet par sevi, literatūru un dzīvi”, kas veidota dialoga formā – kā rakstnieka saruna ar viņa senu draugu Edmundu.

Egila Lukjanska pirmais stāsts “Lilijas zieds” publicēts žurnāla “Liesma” 1963. gada 2. numurā. 1966. gadā iznāk viņa pirmā grāmata – stāstu krājums “Izvēle”. Viens no pirmajiem grāmatas eksemplāriem ticis dāvināts rakstnieka latviešu valodas skolotājai, par kuru rakstnieks teicis: “Ar vislielākajam simpātijām atceros savu vienīgo īsto skolotāju Lidiju Rusecku, kura pirmā manī izraisīja lielu un paliekošu interesi par literatūru un teātri un kurai es pirms daudziem, daudziem gadiem ar savu nevaldāmo un nekādai disciplīnai nepakļāvīgo raksturu un uzvedību sagādāju ne vienu vien sirmu matu un nemitīgas nepatikšanas. Vēlāk, būdams jau pieaudzis un precējies, es bieži, ka vainu izpirkdams, braucu pie viņas ciemos, un tad mēs ilgi runājām par dzīvi, par veco Iļģuciemu, par saviem bijušajiem klases biedriem un sarežģītiem cilvēku likteņiem.”

Par pirmās grāmatas tapšanu un savas daiļrades principiem Egils Lukjanskis rakstījis: “Es neteikšu, ka man šo grāmatu rakstīt bija grūti. Nē. Es vispār rakstu ātri un diezgan viegli. Taču grūti, dažreiz pat neticami grūti bija līdz šai pirmajai grāmatai nodzīvot. Tīri fiziski sevi saglabāt, daudz ko sevī pārvarēt un izturēt. Nemaz neslēpšu – es ar to lepojos. Jo neesmu bijis no vārgajiem. Es nesalūzu. Esmu spējis pats ar saviem spēkiem, neatlaidību un dzelzs gribu izkulties no visdziļākajām un melnākajām bedrēm. Nekad neesmu žēlojies vai kādu saucis palīgā. Nekad neko neesmu lūdzis. Acīmredzot es piederu pie to savādo cilvēku kategorijas, kuri ir ar mieru labāk lepni sev uz kakla uzkārt nabaga tarbu nekā kāda priekšā liekt muguru un pazemoties. Tādi bez izņēmuma ir arī visi manu stāstu, lugu un romānu varoņi. Jūs teiksiet – vienveidīgi? Droši vien. Es to pats labi apzinos, taču man dziļi riebjas gļēvie un neuzņēmīgie, slinkie un pakļāvīgie, liekuļotāji, pielīdēji un nodevēji. Man viņi ir tik nepatīkami, ka negribas tos pat attēlot savos literārajos darbos. Es visu rakstu “no sevis”. Un varbūt arī par sevi. Un tās ir manas personīgas domas un subjektīvas izjūtas, kuras attēloju kādā stāstā vai romānā. Bez tam jāņem vērā vēl viens ļoti nozīmīgs un būtisks apstāklis – es vienmēr rakstu tikai to, ko es gribu un kas man patīk. Rakstu tikai to, kas vispirms man pašam kā lasītājam sagādā prieku, estētisku baudu un spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu.”

Debijas krājumam seko īsprozas krājumi “Nekad nebeigsies” (1968) un “Pieskāriens” (1971), trīs garstāstu apkopojums “Bez žēlastības” (1973), stāstu krājums “Bronzas sieviete” (1975) un 1977. gadā – pirmie romāni “Memento mori” un “Neuzvarētais”. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā Lukjanskis darbojies arī dramaturģijā: raidlugas “Piemineklis” un “Es gribu tev pateikt” (abas 1968) un “Kas viņu tiesās? (1972) un luga “Sapņu labirinti” (1969. gadā iestudēta Liepājas teātrī, režisors Andrejs Migla).

80. gados tapis stāstu un noveļu krājums “Skrējiens bezgalībā” (1981), romāni “Atliktais laiks” (1985) un “Atnāc un paņem” (1987), divi garstāsti un romāns grāmatā “Ne jau katru dienu” (1987), lugas “Cilvēks naktī” (1986, Liepājas teātrī, režisors Ilmārs Elerts) un “Palīgā sauciens” (1990, Rīgas Kamerteātrī, režisori Katrīna un Žanis Priekuļi), kā arī aprakstu grāmatas “Lāse karogā” (1980), “...un mana dzīvība arī” (par Padomju Savienības varoni Jāni Rainbergu, 1984).

Visražīgākais laiks rakstnieka radošajā biogrāfijā ir pēc valstiskās neatkarības atgūšanas. Kopš 90. gadu sākuma līdz pat aiziešanai mūžībā viņa darbi nākuši klajā ar dzelžainu regularitāti, gandrīz ik gadu jauns romāns, dažkārt pat vairāki, to vidū: “Nakts tiesnesis”, “Sāpes un triumfs” (par komponistu par Eduardu Rozenštrauhu) un “Rēta akmenī” (visi 1993), diloģija “Kliedziens no debesīm” un “Asaras debesīs” (1994, 1997), “Palīgā sauciens” (1999), diloģija “Notiesātais” un “Cilvēks naktī” (abi 2000), “Krievu leitnanta mīļākā” (2002), “Dzīve pēc pasūtījuma” (2005), “Mīlestības neredzamā puse” (2008) un daudzi citi. 2006. gadā iznākusi stāstu un noveļu izlase “Sarkanas rozes mazliet nogurušai lēdijai”. Pēc rakstnieka aiziešanas iznākuši romāni “Žēlsirdības dāvana” (2009) un “Dzīve vienam mirklim” (2011), vairāki romāni izdoti atkārtoti. Lielākā daļa kopš 2000. gada izdoto romānu (četrpadsmit) publicēti laikraksta “Lauku Avīze” slejās un sērijā “Lata romāns”, rakstnieks pat dēvēts par ““Lata romāna” karali” un visproduktīvāko autoru pēckara latviešu literatūrā.

1999. gadā Egils Lukjanskis intervijā teicis: “Manā dzīvē ir tāda situācija, kāda sen nav bijusi. Pēkšņi apjēdzu, ka man nepastāv nekādas problēmas, arī naudas trūkums nesatrauc. Ar literatūru līdz šim nenodarbojos profesionāli, jo vienmēr esmu strādājis algotu darbu, lielākoties pat fiziski smagu. Tagad, kopš pārtraucu strādāt “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, ar literatūru patiešām nodarbojos profesionāli – tas ir mans vienīgais darbs. Arī pats esmu nedaudz par sevi izbrīnījies, jo lielākā daļa rakstnieku jau ir izpumpējušies. Pēc Freida teorijas, visa seksuālā enerģija sublimējas radošajā, un pašlaik tiešām esmu tā īsti radoši uzplaucis! Katru gadu uzrakstu vismaz vienu romānu. Gribu cilvēkiem pateikt, kas mani interesē. Tā ir cilvēka izvēle šajā dzīvē. Katru dienu nonākam lielākas vai mazākas izvēles priekšā, bet ir lieli lūzuma momenti, kuros rīcības izvēle mūs ietekmēs uz ilgu laiku.”

Egilam Lukjanskim bijušas saspringtas attiecības ar kritiku, rakstnieka darbiem reti veltītas labvēlīgas recenzijas, biežāk pārmesta paviršība un atkārtojumi, izdabāšana lētai gaumei, abstrakti pārspriedumi par t.s. “augstajām kategorijām”, nemitīga cīņa ar ļaunajiem varoņiem.

Objektīvu pārskatu 1987. un 2000. gadā par Egila Lukjanska darbiem centies sniegt literatūrzinātnieks un kritiķis Jānis Čākurs, kurš rakstījis: “[Egila Lukjanska] prozā – gan sižetu izveidē, gan dialogos, stilā – jūtamas arī daiļliteratūras ietekmju pēdas, īpaši Ernesta Hemingveja un Ēriha M. Remarka atstātās. Par stilu un valodu runājot, jāatzīmē, ka Lukjanska valoda ar sevišķu valodas kuplumu vai citām īpatnībām neiezīmējas (..), taču savs s t i l s viņam nenoliedzami piemīt. (..)

Kā rakstnieks Egils Lukjanskis visvairāk pievelk ar diviem komponentiem: ar savu personāžu, kur centrālās vietas ieņem t.s. stiprie cilvēki, un ar saviem sižetiem.

Kāds tad izskatās Egila Lukjanska stāstu un romānu stiprais cilvēks? Parasti viņš ir fiziski spēcīgs, dzīves grūtībās norūdīts, nereti nāk no tā paša Iļģuciema (..). Kaut kas viņos visos – neapšaubāmi – ir ielikts no paša autora biogrāfijas, psiholoģijas un filozofijas (..). Lai gan profesiju ziņā šie varoņi ir atšķirīgi – Filips Grantovskis (“Tev atvēlētais laiks”) un Regnārs Brints (“Atliktais laiks”) ir rakstnieki, Mārtiņš Zars (“Memento mori”) un Jānis Ozols (“Trešā iespēja”) – strādnieki un pagrīdnieki, Aivars Sniegs (“Atsacīšanās”) – inženieris mehāniķis, Arnolds Būvis (“Neuzvarētais”) – strādnieks un sportists ar noslieci uz mākslu utt. –, tomēr šim apstāklim bieži vien nav izšķirošas nozīmes autora mākslinieciskajos nolūkos un paša varoņa liktenī. E. Lukjanska darbos liela loma parasti ir situācijai, visbiežāk – izvēles situācijai un ar to saistītās cīņas dinamikai, uzplūdiem un atslābumiem, spējiem sižeta pavērsieniem. Reizēm E. Lukjanskis gandrīz pilnīgi attīra vēstījumu no laikmeta raksturojuma un sadzīves konkrētības un nospēlē darba partitūru kā šaha partiju (“Trešā iespēja”), kur cīņas norisē un daudzajās situāciju pārmaiņās maz atliek vietas tēla sociālajai biogrāfijai un psiholoģijas dziļākam izgaismojumam. Jau kopš pirmās grāmatas “Izvēle” (1966) E. Lukjanskis ir iemīļojis dramatiskas (un pat melodramatiskas) situācijas, kad galvenais varonis ir nolikts alternatīvas priekšā, kad viņam draud fiziska vai morāla bojāeja. (..)

Kādu es redzu Egila Lukjanska pastāvīgo lasītāju? Tas ir cilvēks, kam par smagiem un garlaicīgiem liekas Andreja Upīša un Viljama Folknera romāni, bet Tomasa Manna proza viņiem šķiet pārāk aizšifrēta un sarežģīta. Tas ir lasītājs, kas labprāt draudzējas ar Dž. Londona, Ē. M. Remarka un Viļa Lāča romāniem, lasītājs, kam nav iebildumu ne pret Miervalda Birzes un Ēvalda Vilka stāstiem, ne arī pret Dainas Avotiņas romāniem. Viņam – šim lasītājam – patīk skaidras, noteiktas cilvēku savstarpējās attiecības, patīk vīrišķīgi vīrieši (ne kafejnīcu dīkdienīgie nīkuļi), patīk skaistas mīlestības tēlojumi. Viņu pievelk spraigi sižeti ar negaidītiem pavērsieniem, dramaturģiskām peripetijām un retardācijām. Viņš ir priecīgs, ja romāns nobeidzas ar ‘happy end’, taču neraksta sūdzībvēstules redakcijām arī tad, ja stāsta vai romāna finālu nevar saukt par laimīgu.”

Egils Lukjanskis intervijā teicis: “Es turos pie principa, ka galvenais ir ŠIS MIRKLIS – šodiena. Tā ir tik fantastiska un prātam neaptverama nejaušība, ka mēs – es, tu, Jānis, Pēteris – ESAM. Ļoti daudzi cilvēki nepriecājas, ka viņi ir dzīvi. Nenoliedzami, daudziem dzīve ir milzīgs apgrūtinājums, bet es vienmēr sevi noskaņoju tā – ar mani varēja būt daudz sliktāk. Es izeju cauri Meža kapiem un jūtos laimīgs, jo pagaidām VARU tajos ieiet un no turienes iziet! Tā vietā, lai priecātos par laiku, kurš tev dots dzīvot, cilvēki pakļaujas ikdienišķiem, būtiski nesvarīgiem kreņķiem.

Tieksme un spēja vienam cilvēkam kaut ko dot otram, tas ir viens no galvenajiem manas eksistences būtiskākajiem mirkļiem. Mani vada vēlēšanās darīt cilvēkiem labu – tas arī mani tur uz strīpas. Atskatoties uz savu dzīvi, man ir gandarījums, ka nevienam neesmu izdarījis neko ļaunu. Arī tā ir laba apziņa.”

Egils Lukjanskis miris 2008. gada 19. oktobrī, apglabāts Lāčupes kapos.

2022. gada 6. janvārī informāciju apkopoja pētnieks Jānis Oga.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.