Egīls Ermansons

Egīls Ermansons (1940–2007) līdzās Aivaram Freimanim, Jānim Streičam, Valdim Eglītim un Austrai Zīlei pārstāv spilgtus Latvijas kino profesionāļus, kuri ar panākumiem darbojušies arī literatūrā. Egīls Ermansons publicējis četrus romānus: "Cilvēks ar bērnu ratiņiem" (1994), "Mala" (1999), "Lāsts un mīlestība" (2005) un "Gaisma no vakariem" (2007). Darbojies arī īsprozā un publicistiskā, bērnu literatūrā un dramaturģijā – sarakstījis lugas "Teicējs" (1995), "Žagaru nastiņa" (2001), "Eh!" (2004) un "Subates Fen Šui" (2004). Egīla Ermansona darbus raksturo reālistisku detaļu un fantastisku, arī absurdu situāciju savijums.

Egīls Ermansons piedalījies 1977. gada Jauno autoru seminārā un tajā pašā gadā debitējis prozā ar divām īsprozas publikācijām: "Literatūrā un Mākslā" dienasgaismu ierauga stāsts "Notikums", savukārt "Karogā" – stāsts "Sarkanais "Ikarus"". Laikabiedri atceras, ka tā bijusi interesanta un daudzsološa debija, taču turpinājums tai seko tikai pēc 16 gadiem, jo Egīla Ermansona ikdiena lielāko mūža daļu bijusi saistīta ar kino.

Egīls Ermansons dzimis tramvaja vadītāja un bibliotēkas pārzines ģimenē. 1960. gadā beidzis Rīgas 45. vidusskolu, 1960.–1962. gadā strādājis par ģeoloģijas laborantu, 1962. un 1963. gadā – par apgaismotāju un operatora asistentu Rīgas kinostudijā, 1966. gadā sācis strādāt apvienībā "Telefilma–Rīga", no 1966. līdz 1978. gadam bijis apvienības operators un režisors. Paralēli šim darbam 1969. gadā beidzis Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta Kinooperatoru fakultāti Maskavā. No 1978. līdz 1986. gadam Egīls Ermansons bijis kinorežisors PSRS Meliorācijas ministrijas Rīgas kinotehnoloģiskajā nodaļā, no 1986. līdz 1994. gadam ­– režisors, scenāriju un tekstu autors studijas "Eesti Reklaamfilm" Rīgas nodaļā.

Egīls Ermansons kā operators uzņēmis pilnmetrāžas dokumentālās filmas "Prieks" (arī līdzrežisors, 1973), "Saimnieki un kalpi" (1990), "Celtnieki" (1991), daudzas īsmetrāžas dokumentālās, pasūtījuma un koncertfilmas – viņa kontā ir apmēram 30 operatora darbu, 24 režijas un 18 scenāriji. Īpaši tuvs Ermansonam bijis autorkino – 1976. gadā viņš vienatnē uz motorollera apceļojis Vidusāziju, ekstremālos apstākļos veidojis sižetus un sūtījis tos uz Rīgu. Šī ceļojuma iespaidi 2004. gadā publicēti žurnālā "X Piedzīvojumi". Ermansons darbojies arī kā fotogrāfs – 2004. gadā viņa fotodarbi bija redzami izstādē "Melnbaltā pasaule – tālā un tuvā".

1993. gadā intervijā Aijai Lācei Egīls Ermansons stāsta par savu pievēršanos literatūrai: ".. filmējot vienmēr paliek pāri, – jāfilmē tas, tas, tas… Bet tu taču redzi vairāk! Kur liksi to? Šausmīgi interesantas lietas, bet kur tu liksi? Un tad sāc pierakstīt visādas piezīmes un krāt filmu atgriezumus… – Sataisīšu kaut kādu filmu, tādu, ko nelaiž uz ekrāna… Tad atkal – nepatīk viens režisors un nepatīk otrs… Nu, bet viņš ir liels un varens, viņš raksta tekstu, montē, viņš taisa filmu, un tu, muļķis, tikai filmē… Un tad sāc pamazām rakstīt, rakstīt, rakstīt… Tā beidzot nokļuvu Jauno autoru seminārā 77. gadā, toreiz publicēja divus stāstus no šī semināra konkursa."

Kinoindustrijas sabrukums 90. gados ļauj atkal pievērsties prozai. Rakstnieks kategoriski atsakās no profesionāla operatora un režisora pārtapt par producentu: ".. bet tā kinopasaule… No tās neaiziet, tā saka, – no kino aiznes ar kājām pa priekšu. Bet tas, kas tur tagad notiek, tas naudas bads… Nez kāpēc vajag naudu, bet es negribu. Darba dalīšana pasaulē izgudrota pirms nez cik simtiem gadu, es gribu, lai turpinās darba dalīšana, man ir idejas, man ir galva, kāpēc man nauda jāmeklē?! Es negribu! Taču – nē, – visiem jābūt organizatoriem, visiem jābūt sagādniekiem… Nē, es negribu!"

1993. gadā Raimonda Gerkena un žurnāla "Karogs" rīkotajā romānu konkursā ar 2. vietu tiek godalgots Ermansona pirmais romāns "Cilvēks ar bērnu ratiņiem", kas tiek publicēts žurnālā un gadu vēlāk arī grāmatā ar žanra apzīmējumu – fantastisks romāns. Iemeslus, kāpēc pievērsies šim žanram, skaidro rakstnieks: "Tas man ir šausmīgi svarīgs jautājums, proti, kāpēc es rakstu fantastiku. Tā atbilde būs ļoti stulba, nekad nedomāsiet, ka tā var atbildēt, – tāpēc, ka es nepazīstu dzīvi. Tikai tāpēc. (..) .. redz, man nav kontakta ar dzīvi, tagad, kad nav filmēšanas. Kad braucām filmēt, tā vai citādi tajā dzīvē tikām iekšā. Taču liktenis man bija lēmis strādāt televīzijā, bet tur ir īsie komandējumi, pats ilgākais – nodzīvo kādas trīs dienas tajā rajona centrā. Tad jau sāc saprast, kas notiek. Ja varētu kādu mēnesi… Ko es varu uzrakstīt?... Taču tie vārdi šausmīgi prasās uz papīra. Tas laikam slikti skan, ka tā saka, – pats rakstīšanas process šausmīgu baudu sagādā. Bet ko tad lai es rakstu? – Ā! Es izdomāšu, es izdomāšu! Izdomāšu mākslīgu situāciju, tur, protams, iespraudīšu visus dzīves vērojumus, nu, ja tie ir pārliecinoši, rodas ilūzija, it kā es to dzīvi pazītu."

Ildze Kronta, recenzējot romānu "Cilvēks ar bērnu ratiņiem", rakstījusi: "Egīla Ermansona fantastiskais romāns ir pārpilns ar mūsdienīgām psiholoģiskām izjūtām, tas, ja tā varētu teikt, savdabīgi modelē nākotni. Cilvēks ar bērnu ratiņiem ir Arhivārs, kas staigā pa Latviju pēc tās Briesmīgās Dienas, "kad visi nomira" (lūdzu, nesāksim skaidrot tā, ka dzīvība bija Padomju Latvijā, bet atmoda ir Briesmīgā Diena − nāve). Arhivārs meklē nedaudzus dzīvos palikušos, lai pierakstītu, kā viņi izglābušies un kā dzīvo tagad."

Līdzās rakstniecībai Egīls Ermansons 90. gados darbojies žurnālistikā – no 1994. līdz 1997. gadam laikrakstā "Neatkarīgā Rīta Avīze", 1997. un 1998. gadā – laikrakstā "Jaunā Balss", no 1998. līdz 2001. gadam – kā ārštata korespondents dažādos preses izdevumos.

"Neatkarīgās Rīta Avīzes" redaktora biedrs rakstnieks Ēriks Hānbergs atceras: "Būtiskākā Egīla iezīme bija tā, ka viņš prata uzdot bērnišķīga izbrīna pilnus jautājumus, bija ārkārtīgi zinātkārs un spēja palūkoties uz dažādām lietām no pilnīgi netradicionāliem skatupunktiem. Laikam tieši tādēļ viņa raksti pat par tik šķietami sausu jomu kā ekonomika vienmēr sanāca interesanti." (Kusiņa, Linda. Gaisma no vakariem. Pēdējā. Latvijas Avīze, 30.11.2007.)

Atzinību Raimonda Gerkena un "Karoga" romānu konkursā guva arī Ermansona nākamais romāns "Mala" (1999), savukārt nākamos darbus – "Lāsts un mīlestība" (2005) un kriminālromānu "Gaisma no vakariem" (2007, jau pēc autora nāves) – publicēja "Lauku Avīzes" apgāds laikrakstā "Latvijas Avīze" un grāmatu sērijā "Lata romāns". Autors bija gandarīts par šo sadarbību un iespēju sasniegt plašāku auditoriju.

Egīla Ermansona daiļradē īpaša nozīme ir dramaturģijai, viņa sarakstītās lugas ir likumsakarīgs turpinājums devumam kinoscenāriju jomā. Ermansons sarakstījis lugas "Teicējs" (1995), "Žagaru nastiņa" (2001), "Eh!" (2004) un "Subates Fen Šui" (2004). Kā atzinis Dainis Grīnvalds, tieši netradicionālā, absurdā skatījuma dēļ viņš bijis pieprasīts autors skolu teātros: "Egīls bija intelektuāli ļoti drosmīgs cilvēks. Nekad viņš nerakstīja kaut ko sadomātu, nebalstījās uz iepriekšējiem pieņēmumiem, bet lika uz papīra tikai to, ko pats bija izdzīvojis un sapratis. Prasme palikt pašam ir ļoti reta, domāju – tieši tā viņam ļāva saglabāt jaunu garu.” (Kusiņa, Linda. Gaisma no vakariem. Pēdējā. Latvijas Avīze, 30.11.2007.) Pirmo un vienīgo pilna apjoma lugu "Subates Fen Šui" Egīls Ermansons rakstījis vairākus gadus, un pirmajā Nacionālajā lugu konkursā 2004. gadā luga ieguva pirmo vietu. Lugā aprakstīts Latvijas Republikas simt gadu jubilejas laiks, taču līdz pat mūsdienām, cik zināms, luga nav tikusi iestudēta.

Ārpus grāmatu vākiem periodikā palikuši publicēti desmit Ermansona īsprozas darbi, fragmenti no nepabeigtas dokumentālas grāmatas "Dzīves lūzums" (1997) par pārmaiņām Latvijas laukos, jau minētais ceļojuma apraksts "Vienatnē pa Padomju Savienību", kā arī publicistika un vairākas grāmatu recenzijas.

Apskatu sagatavojis pētnieks Jānis Oga (projekts Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482), 13.10.2020.