Astrīde Ivaska

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (5)

Darbi: Darba autors (61); Atdzejotājs (4); Sastādītājs (1); Redaktors (1); Komentāra autors (2); Recepcijas persona (83)

Audio/video: Teicējs (5)

Attēli: Persona attēlā(6)

VārdsAstrīde Ivaska
KopsavilkumsAstrīde Ivaska (1926–2015) – dzejniece un atdzejotāja. Dzejai raksturīgs intīmi klusināts pasaules vērojums, smalkjūtīga iedziļināšanās dabā kā ētiski stabilā esamībā, tās harmonijā un skaidrībā. Dzejā dominē pirmatnējas sajūtas, intuitīva garīgās realitātes apjauta, kas izteikta impresionistiski precīzā, simboliski ietilpīgā tēlainībā, nereti arī bērnības un jaunības emocionālās un tikumiskās pieredzes retrospekcija. Dzejai raksturīgas gan klasiskā panta formas, gan asociācijām bagāts verlibrs. Krājumos un izlasēs izdota dzeja, liriskā proza, ceļojuma piezīmes un atdzejojumi.
Personiska informācijaDzimusi Latvijas armijas ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa ģimenē.

1944: devusies bēgļu gaitās uz Vāciju.
1949: apprecējusies ar igauņu dzejnieku un literatūrzinātnieku Ivaru Ivasku.
1949–1991: pārcēlusies uz ASV.
1991–2001: pārcēlās uz dzīvi Fauntinstaunā, Īrijā.
Kopš 2001: dzīvoja Rīgā.

2015: piemiņas raidījums Latvijas Radio Kultūras Rondo, klausīties: Latvija mūžības ceļā pavada Astrīdu Ivasku / Raksts / LSM.lv
2017: raidījums Latvijas Radio 1, klausīties: Astrīde Ivaska - izjustas un smalkas dzejas autore, tulkotāja / LR1 / / Latvijas Radio (lsm.lv)
1999: tapusi dokumentāla portretfilma "Vēju loki", režisore Maruta Jurjāne.

Pie Vītolu fonda izveidota Astrīdes Ivaskas piemiņas stipendija.
Profesionālā darbība

Literārā darbība

Pirmā publikācija
1959: dzejoļu kopa žurnāla "Jaunā Gaita" 23. numurā

Dzejas krājumi
1966: krājums "Ezera kristības".
1968: krājums "Ziemas tiesa" (Zinaīdas Lazdas balva, 1969. Balvas piešķiršanas motivācijā pasvītrotas dzejoļkrājuma valodas vērtības, kas "valdzina, ir pati vienkāršība, bet ar savu plūsmu aizved pie aizdabīgā ieraudzīšanas tik nešaubīgi, itkā tas būtu daļa nodabas. Kā reti kur citur, Astrīdes lvaskas dzejoļkrājumā visu jūt gravitējam kādam vienam kopējam centram. Kaut kur aiz visa ir "slepena pasaules sirds."")
1973: krājums "Solis silos".
1982: krājums "Gaisma ievainoja".
1987: izlase "Vārdojums" (1987, Latvijā 1993, kopā ar liriskās prozas krāj. "Līču loki").
1997: "...jo rudens ir mans atgriešanās laiks".
2007: kopdzejas un atdzejas krājums "Dzeja un atdzeja".

Liriskā proza
1981: ceļojuma aprakstu krājums "Līču loki".
2003: "Pasaules pagalmos".

1981: "Kaķis, kam salūza dzirnaviņas".
1984: īsproza bērniem "Pārsteigumi un atklājumi".
2014: dzeja bērniem "Skaties!"
2016: dzeja bērniem "Ačgārni".

Dzeja angļu valodā

1980: "Oklahoma poems" .
1982: "At the fallow's edge" ("Papuves malā", atdzejojusi Ināra Cedriņš).
1988: "Tapio, master of the forest" ("Tapio, silu valdnieks").

Atdzejojumi
Dzeja atdzejota franču, igauņu, īru, islandiešu, itāļu, lietuviešu, rumāņu, somu, spāņu, vācu un zviedru valodā.

Atdzejotāja
Latviešu valodā atdzejojusi amerikāņu, igauņu, somu, lietuviešu, krievu un citu tautu dzeju.

Publicējusi recenzijas un apceres par latviešu un cittautu literatūru, īpaši žurnālā "Jaunā Gaita", "Tilts", "World Literature Today" (agrāk "Books Abroad"), "Journal of Baltic Studies" un citviet.
Almanahā "Arhīvs" (1966, 6) publicējusi latviešu trimdas dzejas pārskatu, pārskats par latviešu literatūru – izdevumā "Encyclopedia of world literature in the XXth century" (1967).

Dzeju komponējuši Longīns Apkalns, Bruno Skulte, Arnolds Šturms, Pēteris Plakidis, Gundega Šmite, Laura Jēkabsone.
Citātu galerija"Astride Ivaska ir dzejniece ceļā – viņas ceļojumi tomēr nav bezsatura traukšanās no vienas tūristiskas vietas uz otru. Gluži otrādi – viņa uzlasa pasaules pagalmos gan nokritušos, cilvēku un laika aizmirstos graudus, gan arī tos, ko pasniedz satiktu sarunu biedru un kollēgu rokas. Amplitūda ir plaša – Spānija, Grieķija, Austrija, Francija, Vācija, Somija un Zviedrija abiem Ivaskiem nav vairs svešums, bet pazīstamiem avotiem bagāti novadi, kur gūt un smelties darbam, pārdomām, dzejai un sev pašam."
Irbe, Andrejs sarunā ar Astrīdi Ivasku. Lauva ēd visādus dzīvniekus. Latvija, 1965, 25. sept.

Par dzejas krājumu "Ezera kristības" (Šipenville: Upeskalns, 1966)

"Ar jaunās dzejnieces Astrīdes Ivaskas pirmo dzejoļu krājumu "Ezera kristības" mūsu pēdējā laika dzejā radusies itin zīmīga pārmaina Un, tā ka krājuma uzņemtie dzejoļi sacerēti veselu deviņu gadu garā posmā (1957–1965), tad liekas, ka Astride Ivaska kā dzejniece jau stabilizējusies un arī nākotnē turpinās sākto ievirzi, tādā kārtā palīdzot pasargāt mūsu dzejas attīstību no nosvēršanās diskutējamā vienpusībā. [..] Astride Ivaska pavisam noteikti ir atgriezusies pie dabas un pat pie rustikālisma, tā kas viņas dzejā no urbānisma elementiem tikai retumis uzejams kāds sīkums. Pat atmiņas par Rīgu, kur dzejniece dzimusi. saistās ar ābolu smaržu Marijas ielā, ar Tērbatas ielā redzēto sienu, ar smiltīm un dūjām. Kā dabas mīlētāja Ivaska varējusi Latvijas galvaspilsētai piešķirt pirmreizīgi skaistu epitetu – "... smilšainā, dūju dūkanā Rīga." Ka daba šai dzejniecei nav tikai tematisku ierosmju devēja, kas varētu nozīmēt ari zināmu nevarību, bet dziļāk iepazīta un ar nopietnu interesi iemīlēta, liecina Ivaskas leksika, kur vecie, bet tagad daudziem aizmigtie latviešu floras un faunas nosaukumi uzņemti tik lielā skaitā un ar tādu poētiskās vērtības apjautu, ka brīžiem gribot negribot jāatceras Zinaīda Lazda."
Rudzītis, Jānis. Atgriešanās pie dabas un īstenības. Laiks, 1966, 18. jūn.

Par dzejas krājumu "Ziemas tiesa" (Šipenville: Upeskalns, 1968)

stas dzejas pazīme ir spēja sakustināt lasītāju jūtu ieviļņojumam, bet pār visām lietām gaišredzei, saskarei ar personīgo, it kā neatveramo, ikdienas acīm neredzamo un tomēr dziļāko reālitāti, kas ir ap mums, pāri mums, kas mūs ietver sevī un no kuras neizbēgt. Astrīdes Ivaskas dzeja ir visvairāk tieši šīs saskares dzeja. Kontakts, tuvums, tīra un tieša intuīcija par reālitāti, kas slēpta aiz ārējo lietu pasaules, ir – manuprāt – viņas dzejas raksturīgākā pazīme. Zīmīgi, ka Ivaskai ļoti daudz dzejoļu rakstīti "tu" vai "mēs" formā. Trešās personas forma – "viņš", „tas" ietur distanci, norāda uz kaut ko ārpus savstarpējas tuvības loka; "es" ir izolācijas un vientulības vārds, bet "tu" un "mēs" ir kontakta, personīga dialoga forma. [..] ir atšķirība savas dzimtās zemes tuvuma pārdzīvojumā starp Ivasku un citiem dzejniekiem, kas arī izjutuši lielo lūzumu, pēkšņo atšķirtību un dzīvi tālumā un svešumā. Šo pēdējo dzejnieku dzeju bieži raksturo divi skaidri saskatāmi motīvi: tīri latviskais, sakņaini senais, un pašreizējais, „modernais", kas abi vai nu savijas kopā, vai nomainās viens aiz otra, vai pat it kā vienlaicīgi spīd viens otram cauri. Ivaskai šādu divu motīvu nav. Viņa it kā gājusi vēl soli tālāk. Mazā zeme patālā ziemeļu pusē, ko viņa nemēdz saukt pat vārdā, Ivaskas dzejā kļuvusi kāda pārlaicīga un mūžīga reālitāte, tā ir tepat ap viņu, tā ir „tu", ar ko dzejniece ik brīdi var sarunāties ārpus laika un telpas. [..] Tikpat zīmīgs Astrīdes Ivaskas dzejā ir absolūts patosa un sentimenta trūkums – še valda it kā vēsa, intellektuāla lietišķība, bet tieši šī lietišķība, šī ikdienas konkrētība ir tā, kas daudz dzejoļu piesātina gandrīz vai ar eksplozīvu spēku."
Valtere, Nora. Ziemas tiesa – Astrīde Ivaska. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 1969, Nr. 4.

Par dzejas krājumu "Solis silos" (Stokholma: Daugava, 1973)

".. jaunās grāmatas saturs ir ārpus sevis esošu pasauļu atklāšana, šai ziņā tā ir reta parādība, atšķirīga no parastās lirikas ievirzes, kas atklāj tikai dzejnieka iekšējo pasauli un ārpasauli rāda vai nu kā savu pārdzīvojumu projekciju, vai dekorējumu. Astrīde Ivaska turpretim nemitīgi izkāpj no sava individuālā loka un meklē ieskatīt ārpusē esošo. [..] Lai kādu ārpasaules daļu labāk izgaismotu, dzejniece pie tās atkārtoti atgriežas; dzejoļi tāpēc virknējas ciklos par mežu, par jūru, par vasaras balsīm u.t.t. [..] Astrīdes Ivaskas uzburtā pasaules ainava ir duālistiska: aiz skatāmās pasaules pastāv pārreālā pasaule.[..] Astrīdes Ivaskas galvenais dzejas līdzeklis ir intensīvais vārds. Par prieku tiem,kam patīk formulas, varētu teikt, ka viņas dzeja ir intensīvā vārda maģiskais reālisms, šis intensīvais vārds, piesātināts un gandrīz līdz eksplozijai kāpināts ar ārpasaulē sastaptās reālitātes pārdzīvojumu, ir ļoti daudzveidīgs. Dzejniecei nav pieņemtas manieres un gatavu spiedogu. [..] Nav šablonu arī šīs dzejas skaņu ietērpā. Astrīde Ivaska piekopj brīvos ritmus, ikreiz citādā izveidojumā, kas piemērots noskaņojumam. Bieži lietotas aliterācijas, kas parādās jau grāmatas titulā. [..] Astrīdes Ivaskas trešā grāmata rāda dzejnieces ceļu uz arvien koncentrētāku izteiksmi, arvien taupīgāku valodas lietošanu un arvien intensīvāki] dzejas vārda spēku, kur tas jau top par burvju vārdu."
Andrups, Jānis. Intensīvais dzejas vārds. Ceļa Zīmes, Nr. 53, 1973.

Par liriskas prozas grāmatu "Līču loki" (Stokholma: Daugava, 1981)

"Literārā paveida ziņā šīs grāmatas darbi viscaur ir liriski episkas miniatūras, kuru satura viela ir dzejnieces ceļojumu impresijas. No Ivaskas skaistajiem dzejoļiem šīs miniatūras atšķiras gandrīz vai tikai ar divi īpašībām vien. Pirmkārt, runājot par izteiksmi, ar organizāciju prozas teikuma formā, otrkārt, ar darbos biežāk iekaisītiem episka vēstījuma motīviem. [..] Atgriežoties pie sintaktiskajiem izteiksmes līdzekļiem, piebilstams, ka Ivaskas mainīgajā toniskajā sistēmā sacerētie dzejoļi dažviet pāriet t. s. brīvajā dzejā. Pa rindām sadalītas, dzejniece tanī reizēm ieloka poētiska prozas teikuma vārdkopas, pie tam pazīmīgas A. Ivaskai ir vienkāršu paplašinātu teikumu konstrukcijas un no tām darinātas parataktiskas grupas. Vēl vairāk nekā dzejoļos tās duras acīs miniatūrās, kur tās daudzkārt mijas ar gramatiski vienkāršiem un nepilniem teikumiem, pie kam abi literārajās kategorijās dzejniecei ir teicama valodas ritma izjūta. Vārdu satura gleznas, ar greznojas Ivaskas dzejoļi, vērojamas arī miniatūrās, un brīžam tās še liekas pat vēl pieaugam savā poētiskajā spēkā. [..] Dzejnieces lielums ir cilvēcība un ziņa sajust un parādīt zūdīgas un mūžīgas kvalitātes dabā un cilvēka, kā arī atklāt Dieva pasaules mazo lietu lielumu, pie kam Ivaska izaug liela un nokļūst pie atziņas, pa greznas vārda mākslas ceļu. Lietājot metaforas, sakāms, ka šī miniatūru grāmata ir skaisti zaļa atvase Ivaskas dzejas mākslas cera."
Gāters, Alfrēds. Dzīvot pretī mūžībai. Latvija, 1981. 1. dec.

Par dzejas krājumu "Gaisma ievainoja" (Stokholma: Daugava, 1982)

"Ja viņu varam saukt arī par izcilu vai lielu latviešu dzejnieci, tad tam tomēr ir vēl arī citi iemesli: absolūta vārdu meistarība, dzejnieces acs un sirds un spīdoliski vaidelotiska personība. [..] Dzejoļu krājums sakārtots 6 nodaļās, katra ar atšķirīgu temu un kopsaucēju. Pirmā nodaļa ar savu pirmo dzejoli devusi nosaukumu visam krājumam. Pats cikls "Gaisma ievainoja" it kā rāda dienas un nakts pretmetus piejūras imāžu ietvarā. [..] Otra nodaļa "Mēmais laiks" veltīta dzejoļiem par tautas gaitām svešumā gan kolektīvā, gan individuālā izpausmē. [..] Trešā nodaļa "Atelpa" šķiet sasaucamies ar dzejnieces prozas grāmatu "Līču loki". Atelpa ir atvaļinājuma laiks, kas ļauj apbraukāt iemīļotus pasaules nostūrus. [..] Arī ceturto nodaļu "Delfi" varētu uzlūkot kā liriskus iestarpinājumus un papildinājumus "Līču lokiem". Sestā nodaļa "Variācijas" ietver tieši to – variācijas, impresijas un tulkojumus no citu dzejnieku darbiem. Neapšaubāmi viena no nozīmīgākajām visā krājumā ir piektā nodaļa "Vēstis". Tajā atrodam patiesa un izcilas patriotiskās dzejas paraugus bez fanfārām, bungām un trompetēm. Arī bez artilērijas."
Brēdrichs, Inārs. Saules loka grāmata. Jaunā Gaita, Nr. 152, 1985.

Par grāmatu bērniem "Pārsteigumi un atklājumi" (Annarbora: Ceļinieks, 1984)

".. sakopoti dzejoļi un stāsti bērniem. Stāstu darbība norit dažādās pasaules malās. Tie ir stāsti par mūsdienu latviešu bērniem, un tie ir laikmetīgi, sarakstīti raitā, saistīgā un mūsdienu bērniem saprotamā valodā. Autore nevairās atrast nosaukumus un apzīmējumus lietām, ko Latvijā nepazina vai nepazīst. Ivaskas stāsti nemorālizē, bet tajos ir dziļa morāle – cieņa pret dabu, iejūtība un mīlestība pret dažādu tautību cilvēkiem un ģimenes locekļiem. Stāstos tēlotās situācijas ir neikdienišķas, bet to risinājumi noved pie ikdienā lietojamām praktiskām dzīves gudrībām. Krājumā sakopotie dzejoļi ir atjautīgi un veikli."
Latvija Amerikā, 1985, 6. apr.

Par dzejas izlasi "Vārdojums" (LaRas Grāmatu Klubs, 1987)

".. jaunā grāmata, kurā sakopota laba daļa no dzejnieces iepriekš iznākušajām sešām grāmatām un arī savs skaits dzejoļu ārpus tām, tad nu ir uzbūvēta pēc plāna, kas pakāpeniski un loģiski atklāj šo personīgi nozīmīgo, pārdzīvoto īstenību. [..] grāmatas nodaļas ritinās tālāk pa gaismas un tumsas, dzīvības un nāves, tuvuma un svešuma pakāpēm, līdz nonāk pie pēdējās – 12. nodaļas, kas
veltīta dzejnieka dzīvības maizei – vārdiem. Atrast īstā brīdī īsto vārdu nozīmē saprast īstenību, uzminēt sevi, atklāt patiesību. [..] Sajuzdama godbijību pret īstenību, kas jāatšifrē, lai rastu atbildes uz savas dzīves jautājumiem, dzejniece atklāj ārējo īstenību tādā intensitātē, kas rada reālas esamības priekšstatu. [..] Savas dzejas formā dzejniece piekopj brīvos ritmus, tos dažādi variēdama. Bieži lietotas aliterācijas. [..] Pēc sešām dzejoļu grāmatām 36 gados Astrīde Ivaska ir ieguvusi ļoti atšķirīgu, savrupu un svarīgu vietu mūsdienu latviešu lirikā ar savu intensīvā vārda dzeju."
Andrups, Jānis. Intensīvā vārda dzeja. Brīvā Latvija, 1988, 1. aug.

Par dzejas krājumu "Oklahoma Poems" (Norman, OK. Poetry Around, 1990)

"Astrīdes Ivaskas dzeja jau vairākkārtīgi parādījusies tulkojumos angļu, franču un spāņu valodās. Šajā izlasē sakopotā džeja, rakstīta tieši angļu valodā, veltīta dzejnieces Oklahomas draugiem un pazinām, bet jo vairāk pašai zemei, tās ainavām un ļaudīm, indiāņu pēcnācējiem, kas gan dzīvo savā zemē, taču, daļēji pazaudējuši savu kultūru, tur ir zināmā mērā kā svešinieki. Oklahomas ainavas ir krāsainas un kontrastējošas, kur karstās, tuksnešainās pusizžuvušās upju gultnes var gadalaiku mijā ātri pārvērsties par pārplūdušām, veldzētajām straumēm, un neauglīgais sarkanais māls kļūst par zaļo vairogu. [..] šī plānā dzejas grāmata, intima, bet neieslēdzoties kādā personīgā "es", ir dziļu izjūtu un domu pilna, kā tas tik raksturīgi Ivaskas dzejai. Un, kaut arī valoda ir cita, Ivaskas spēja saliedēt tās skaņu, ritmu, domas un izjūtas viengabalainā izteiksmē ir nemainīgi tieša un īsta."
Silenieks, Juris. Oklahomas zaļais vairogs. Laiks, 1990, 4. jūl.
SaiknesIvars Ivasks (1927–1992) - Vīrs
Nodarbesdzejniece
atdzejotāja
Dzimšanas laiks/vieta07.08.1926
Rīga
Rīga
IzglītībaI Rīgas valsts ģimnāzija
Raiņa bulvāris 29, Rīga
Raiņa bulvāris 29, Rīga, Latvija, LV-1050

Hānavas latviešu ģimnāzija
Hānava
Hanau, Hesse, Germany

nezināms – 1944
Rīgas Franču licejs
Krišjāņa Valdemāra iela 48, Rīga
Krišjāņa Valdemāra iela 48, Rīga, LV-1013

1946 – 1949
Marburgas universitāte
Vācija
Germany

Beigusi romānu, ģermānu un slāvu valodas ar cand. phil. grādu.

Darbavieta1950 – 1952
Minesota
Minnesota, United States
Bibliotekāre Minesotas universitātes Mākslas nodaļā.

1958 – 1966
Minesota
Minnesota, United States
Mācījusi valodas Sv. Olafa koledžā Minesotā.

1958 – 1966
Oklahoma
Oklahoma City, Oklahoma, United States
Mācījusi valodas Oklahomas universitātē.

1961 – 1982
Žurnāls "Jaunā Gaita"
Toronto
Toronto, Ontario, Canada
Darbojusies redakcijā.

1971
Ceļa Zīmes
Londona
London, Greater London, United Kingdom
Redkolēģijā.
Dalība organizācijāsLatvijas PEN klubs
Stokholma
Stockholm, Södermanland, Sweden

Īrija
Ireland
Īrijas Rakstnieku savienībā.

1993
Latvijas Rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Ceļojums00.12.1983 – 00.01.1984
Austrālija
Australia
Miršanas laiks/vieta24.03.2015
Rīga
Rīga
Piemiņas vietas17.05.2016 līdz šim
Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka
Rūpniecības iela 10, Rīga
Rūpniecības iela 10, Rīga, LV-1010

Misiņa nodaļā atklātas dzejnieku Astrīdes un Ivara Ivasku memoriālās istabas.

ApbalvojumiZinaīdas Lazdas prēmija
Ziemas tiesa
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Ziemas tiesa".
1969

Kultūras fonda prēmija
Solis silos. Dzejoļi 1968-1971
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Solis silos".
1974

Jāņa Jaunsudrabiņa balva
Līču loki
Balva piešķirta par aprakstu krājumu "Līču loki".
1981

Goppera fonda balva
Pārsteigumi un atklājumi
Balva piešķirta par īsprozas krājumu bērniem "Pārsteigumi un atklājumi".
1984

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Ordeņa domes 2000. gada 12. marta lēmumu.
IV šķira
2000

Latvijas Literatūras gada balva
Balva piešķirta par mūža ieguldījumu dzejā.
Mūža ieguldījums
2009

Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības raksts
Atzinības raksts piešķirts par ieguldījumu latviešu literatūras bagātināšanā un Baltijas valstu kultūras sakaru veicināšanā.
2011

Kartes leģenda















Tiek rādīti ieraksti 1-16 no 16.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
07.08.1926Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
24.03.2015Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Raiņa bulvāris 29, Rīga
(Raiņa bulvāris 29, Rīga, Latvija, LV-1050)
(Nav norādīts)IzglītībaĒka, māja
4Krišjāņa Valdemāra iela 48, Rīga
(Krišjāņa Valdemāra iela 48, Rīga, LV-1013)
1944IzglītībaĒka, māja
5Hānava
(Hanau, Hesse, Germany)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
6Vācija
(Germany)
1946 - 1949IzglītībaValsts
7Minesota
(Minnesota, United States)
1950 - 1952DarbavietaNovads
8Minesota
(Minnesota, United States)
1958 - 1966DarbavietaNovads
9Oklahoma
(Oklahoma City, Oklahoma, United States)
1958 - 1966DarbavietaPilsēta
10Toronto
(Toronto, Ontario, Canada)
1961 - 1982DarbavietaPilsēta
11Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
1971DarbavietaPilsēta
12Austrālija
(Australia)
01.12.1983 - 01.01.1984CeļojumsValsts
13Stokholma
(Stockholm, Södermanland, Sweden)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsPilsēta
14Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1993Dalība organizācijāsĒka, māja
15Īrija
(Ireland)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsValsts
16Rūpniecības iela 10, Rīga
(Rūpniecības iela 10, Rīga, LV-1010)
17.05.2016Piemiņas vietasĒka, māja
Dzejniece un atdzejotāja Astrīde Ivaska (1926–2015) dzimusi Latvijas armijas ģenerāla Hartmaņa ģimenē. Tolaik vēl ģimnāziste, kura spiesta doties bēgļu gaitās uz Vāciju, līdzi svešumā paņēma atmiņas par tēvu, par Lestenes muižu, kur vadītas bērnības vasaras, un atmiņas par lībiešu krastu. Latvijas laikam līdzi nāca Vācijā, Amerikā un Īrijā aizvadītais laiks, daudzie ceļojumu iespaidi un vissvarīgākā atgriešanās – 2001. gadā Astrīde Ivaska atgriezās uz dzīvi Latvijā, Rīgā. Savus redzējumus, izjūtas un vēstījumus viņa ierakstījusi dzejas rindās, dzejprozā un garīgi radniecīgo pasaules autoru atdzejojumos.

1926. gada 7. augustā Latvijas armijas ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa ģimenē piedzima meita Astrīde. Meitene mācās Rīgas 1. valsts ģimnāzijā un Rīgas Franču licejā. No tēva meitene mantojusi lielo mīlestību uz grāmatām. “Viņš tur pirka man bērnu grāmatas vācu, franču valodā, un viņš pats labprāt lasīja svešvalodās.” Taču ģimeni nežēlīgi skāra sāpes – 1940. gada pirms Ziemassvētku laikā tēvs no Lestenes tiek aizvests. Un tikai vēlākos gados dzejniece spēj dzejas rindās ar tēvu sarunāties, viņi satiekas sniegā rakstītās vēstulēs.

1944. gada vasaras izskaņā Astrīde Ivaska ar māti un brāli dodas bēgļu gaitās – “Piederu tai paaudzei, kas atstāja dzimteni, vidusskolu nepabeiguši”, Astrīde Ivaska nonāca Hānavas latviešu bēgļu nometnē un mācījās turienes latviešu ģimnāzijā, studēja romāņu, ģermāņu un slavu valodas Mārburgas Universitātē pie Lānas (1946–1949). 1949. gadā Astrīde Hartmane apprecas ar igauņu dzejnieku un literatūrzinātnieku Ivaru Ivasku (1927–1992), kļūst par Astrīdi Ivasku un pārceļas uz dzīvi ASV, Minesotas pavalstī Ziemeļlaukos, kā viņi sauc Nordfildu (Northfield). Neilgu laiku viņa strādāja par bibliotekāri Minesotas Universitātes Mākslas nodaļā, mācīja valodas Sv. Olafa koledžā Minesotā, pēc pārcelšanas uz Normanu Oklahomas pavalstī, strādāja Oklahomas Universitātē.

Astrīde Ivaska daudz ceļojusi un iepazinu citas zemes un to kultūru, viņa sāk rakstīt dzeju un atdzeju, piedalās rakstnieku sarīkojumos un publicējas preses izdevumos, darbojas žurnālu “Jaunā Gaita” (1962–1982) un “Ceļa Zīmes” redakcijas kolēģijā.

Manu skapju dziļumos
kaut kas paslēpies,
no kā man lietainos rītos
mazliet bail.
Varbūt tā ir
pasaules daļa,
kas pieder
vienīgi man. /1969

1991. gadā Astrīde un Ivars Ivaski pārcēlās uz dzīvi Īrijā, bet kopš 2001. gada Astrīde Ivaska dzīvoja Rīgā un bija sastopama dažādos literāros un kultūras sarīkojumos. Īpaši krāšņa viņa izskatījās savā tautastērpā, skandējot savu dzeju.

Astrīdes Ivaskas pirmās dzejas publikācijas parādījās 1959. gadā žurnālā “Jaunā Gaita”, 1962. gadā viņa pirmoreiz piedalījās rakstnieku sarīkojumā. Pagāja pāris gadi, un 1966. gadā Upeskalna apgādā 300 eksemplāros iznāca pirmais dzejoļu krājums “Ezera kristības” – sākotnēji gan bija iecere to saukt “Saules sala”, kurā veidojas četras nodaļas – “Senči”, “Ezera kristības”, “Pasaules pagalmos” un “Patiesības brīdis”. Pēc pirmā krājuma iznākšanas tulkotāja Ruta Spīrsa rakstīja: “Šķietamais “vieglums”, ar kuru viņa raksta savus dzejoļus, patiesībā nemaz nav tik “viegls” kā izskatās. [..] viņa dzejo tad, kad viņai tiešām ir kas ko teikt. Dzejiskā izjūta un iedzimtais takts reti viņu atstāj; nekad viņa neatļaujas pārspīlētas jūtas vai nepatīkami personiskas atklāsmes dzejā. Nekad neatslābst domu līdzsvarotais spēks, nezūd intelektuālais pamats, kas nepieciešams labai dzejai. [..] Lasot Astrīdes Ivaskas dzeju, mēs nemanot maināmies, sākam redzēt viņas acīm; un mēs sākam cienīt viņas drosmīgo meklētāju garu.”

Arī kritiķis Jānis Rudzītis atzinīgi novērtēja jaunās autores debijas krājumu, “... trimdas paaudzes autori likuši mūsu dzejai strauji un radikāli urbānizēties vai arī sacietēt personiska intelektuālisma kristālos, izteiksmē atraujoties no īstenības un par parasto atklāsmes veidu izvēloties imažinisku sirreālisma ņirboņu ar simbolisma mīklām un visādām vārdu rotaļām. Bet Astrīde Ivaska pavisam noteikti ir atgriezusies pie dabas un pat pie rustikālisma. (..) ar Astrīdes Ivaskas “Ezera kristībām” mūsu jaunā dzeja atgriezusies ne vien pie dabas, bet arī pie loģiskās īstenības, kas tverta sīkās impresijās.”

Es tevī iekožos kā maizes rikā,
īstenība,
tu vienīgā man iespēj spēku dot.
Ne sapņi, ilgas, dzīvei novērstība
var manu sirdi vairāk pabarot.
Es tevī iezīšos kā zilā plūmē,
īstenība,
un ļauju sulai lūpām pāri līt.
Pret tevi vienīgo man ir šeit
atbildība,
es tevī sevi gribu sataustīt.

Pirmajam krājuma sekoja citi krājumi – “Ziemas tiesa (1968), Somijā tapušais “Solis silos” (1973), “Gaisma ievainoja” (1982), dzejas izlase “Vārdojums” (1987, Latvijā kopā ar liriskās prozas krājumu “Līču loki” 1993. gādā), “... jo rudens ir mans atgriešanās laiks (Latvijā, 1997) un dzejprozas krājums “Pasaules pagalmos” (2003, Latvijā), kurā ietverti “Līču loku” (1981) dzejiskie ceļojumu vēstījumi un iespaidi, kurus papildina Ivara Ivaska melnbaltas fotogrāfijas. Tie sniedzas ārpus tūrista skatupunkta, jo ir intelektuāli dziļi, emocionāli piepildīti un rada sava veida gleznas efektu – Somija, Itālija, Grieķija, Īrija, Vidusjūrā. Tie ir ceļojumos gūtie atspulgi, kas atbalsi raduši dzejprozā, jo “pasaules milzīgā, neizskatāmā bilžu grāmata ver manām acīm lapu grāmata ir nonākšana mājās dažādās vietās, svešu vietu pārvēršana par savām.”

1984. gadā iznāca īsproza un dzeja bērniem “Pārsteigumi un atklājumi”, to godalgoja Goppera fonds, jo rakstniece nemoralizēja un grāmatu caurvija cieņa pret dabu, iejūtība un mīlestība pret dažādu tautību cilvēkiem un ģimeni.

Kritiķe Nora Valtere atzinusi, ka Astrīdes Ivaskas dzeja ir saskares dzeja, “kontakts, tuvums, tīra un tieša intuīcija par reālitāti, kas slēpta aiz ārējo lietu pasaules, ir - manuprāt - viņas dzejas raksturīgākā pazīme.” Kritiķis Jānis Rudzītis uzsvēris, ka “Astrīde Ivaska ir pilnīgi par sevi, ar savu pazīmīgu tembru, kas nekur nav kopēts un ko laikam arī citi nekopēs.”

Simbolisku nozīmi ietver Astrīdes Ivaskas dzejoļu krājumu nosaukumi, iezīmējot cilvēka un dabas vienotību, ziemas iznīcinošo spēku, zaudējumus, vēlmi saukt vārdā un izteikt pasauli un sevi pašu dzejā.

Astrīde Ivaska dzejojusi arī angļu valodā. Izdotas izlases angļu valodā “At the fallows edge (“Papuves malā”, 1981), “Tapio, master of the forest (“Tapio, silu valdnieks”, 1988). Astride Ivaska publicējusi recenzijas un apceres par latviešu un cittautu literatūru, īpaši žurnālā “Jaunā Gaita”, “Tilts”, “Books Abroad (vēlāk ‘World Literature Today”), “Journal of Baltic Studies” un citviet, publicējusi latviešu trimdas dzejas pārskatu (“Archīvs”, 6) un pārskatu par latviešu literatūru “Encyclopedia of World Literature in the XXth Century” (1967).

Dzejniece allaž bija atvērta pasaulei un tās skanējumam dažādās valodās – pati latviete ar lībiešu senčiem, vīrs Ivars Ivasks – Rīgā dzimis igaunis. Viņa daudz lasīja, piegājusi pasaules literatūrai ar atvērtu sirdi, meklējot sev tuvo, bet savu ceļu viņa meklējusi pati, - 1965. gadā konstatēja dzejnieks Andrejs Gunārs Irbe. Astridei Ivaskai tuva savulaik bijusi somu modernā lirika ar jaunas formas un izteiksmes līdzekļu meklējumiem, nekļūstot sausa un intelektuāla, bet saglabājot tuvību savas zemes dabai. Dzejniecei tuvas pasteļkrāsas un toņi, noskaņas.

Dzejnieces lirika atdzejota franču, igauņu, īru, islandiešu, itāļu, lietuviešu, rumāņu, somu, spāņu, vācu un zviedru valodā.

Astrīdes Ivaskas dzejā patvērušies dažādi laiki, sajūtas, emocijas un redzējumi. Dzejā un dzejprozā ienāk citas zemes, kultūras, kas radniecīgas, iepazītas, bagātinot un mudinot vērīgāk raudzīties pasaulē, kas ir mirklīga, jo

Dzīvē nevar visu pareģot,
no zvaigznēm, no delnām,
no rokraksta.
Neparedzētais atnāk,
un pasaule sadilst
par sērsnu sniegu.

Dažādās pasaules saplūst arī atdzejojumos – igauņu, somu, amerikāņu, lietuviešu un citu tautu dzejā.

Dzejas pasaulei raksturīga klusa, bet piepildīta skanēšana, kur vārds ir dziļš un jēgpilns, bez liekvārdības. Smalki ieejot dabā kā brīnumā un harmonijā, uzklausot vēju, lietus un jūras dziesmas, Tapio, sila valdnieku vai kalnu garus, raugoties ezera dzīlēs, redzīgā rasā un ūdenskritumu matos; gadalaiku mijas sabalsojas ar dvēseles noskaņu maiņām. Tā ir ieklausīšanās un ieskatīšanās. Dzejnieci saista dabas pirmatnība, viņa tic saulgriezēm, bet ziema ir pārdomu laiks, un tiek gaidīts pavasaris, tad vasara, “pēc vasaras pilnbrieda saule sadilst kā vaskaina svece, pamazām zeme apvelkas mākoņu jaku un lietus atspole auž rudens rasainos autus,” tuvojas laiks, kad kā gājputniem jāpulcējas ziemas gaidībās un “un cilvēkam ir laiks / sevī dziļāk ievilkties.”

Dzejniecē spēcīgas ir ilgas pēc mājām un atgriešanās kā putnam pēc ziemošanas un tāliem ceļiem –

Vārdi, mani mīļie veļi,
jāstaigā mums tāli ceļi,
līdz mēs mājas atrodam.
Un katrai dienai ir sava vērtība –
zelta bumbierī nobirst šī diena,
pirms vēl vasaras villainē irst.

Sarunā ar Anitu Rožkalni dzejniece teikusi: “Es mēģinu saskatīt, ka nav nekas, kas ir nesvarīgs, ka viss ir svēts un viss ir vienlīdz svarīgs. Tikpat būtiska nozīme ir katram sastaptajam cilvēkam, kas saistās ar tuviem cilvēkiem un vietām, ar tagadnes laiku, kas dzīvots citās zemēs un vietās, tomēr kā pamatstīga caurvijas dabas poētika un tikko manāma tuva cilvēka klātesme bez skaļiem vārdiem vai frāzēm.

1999. gadā tapa režisores Marutas Jurjānes dokumentāla portretfilma “Vēju loki”. 2007. gadā izdevniecībā “Pētergailis” izdots Astrīdes Ivaskas kopdzejas un atdzejas pamatīgais krājums “Dzeja un atdzeja”.
2012. gadā izdota literatūrzinātniece pamatīgā un faktoloģiski bagātībā monogrāfija “Lauva: dzejniece Astrīda Ivaska”.
2016. gada 17. maijā Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēkas Misiņa nodaļā atklātas dzejnieku Astrīdes un Ivara Ivasku memoriālās istabas.
Savukārt pie Vītola fonda ir iedibināta viņas stipendija.

Astrīdes Ivaskas mūžs novērtēts ar dažādām literārām balvām un godalgām, tostarp arī 2000. gadā viņa saņēma Latviešu Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu un 2011. gadā Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības rakstu par ieguldījumu latviešu literatūras bagātināšanā un Baltijas valstu kultūras sakaru veicināšanā.

Astrīde Ivaska nodzīvoja garu un piepildītu mūžu; viņai bija daudz draugu. 2015. gada 24. martā noslēdzās viņas mūžs. Dzejnieci Astrīdi Ivasku atminos kā ļoti gaišu un sirsnīgu cilvēku, valoda bija viņai ļoti svarīga, skaista un skanīga latviešu valoda. Aicinu noklausīties dažus dzejoļus dzejnieces lasījumā – tie pieejami dzejnieces profilā sadaļā ‘teicējs’, kā meklēt 2009. gadā izdoto CD “Ceļš”, kurā Astrīde Ivaska lasa savu dzeju.

Valoda, tu esi koks, - mēs lapas,
vēju rautas. Kur nu kura aizplīvusi,
nav mums spēka atgriezties.
Paliek vārdi, paliek vārti,
liepu gatve, egļu dzīvžogs,
sūrābele, līkais bērzs.
Paliek ceļi, paliek pēdas,
pirms mums lauku malā mītas,
vārdu pēdas atmiņā.
Valoda, tu esi sazarojis koks, -
mēs putni. Un pret nakti
tavos zaros sakrītam.
(No krājuma “Gaisma ievainoja”, 1982)

Rakstniece Dzidra Zeberiņa reiz atzinusi: “Astrīde Ivaska – zeltkale, dārgakmeņu slīpētāja. Lasīdama nevienu vārdu nepalaiž šā tā garām. Katru lēni un rāmi apskata, noslīpē, uzspodrina – skatieties nu, kas tas par vārdu!”

Informāciju 2021. gada 7. augustā sagatavoja Inguna Daukste-Silasproģe

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.