Ārijs Geikins

Ārijs Geikins (14.02.1936–10.02.2008) – dramaturgs, prozaiķis, režisors un aktieris, dzimis Jelgavā autotehniķa un svešvalodu skolotājas ģimenē. 1955. gadā beidzis Jelgavas vakarskolu, darbojies mākslinieciskajā pašdarbībā un Jelgavas Kultūras nama dramatiskajā kolektīvā tēlojis režisora Jāņa Lūsēna veidotajās izrādēs.

1959. gadā Ārijs Geikins iestājies leģendārajā Dailes teātra 3. aktieru studijā, kur mācījies kopā ar Astrīdu Kairišu, Olgu Dreģi, Ilzi Vazdiku, Juri Strengu, Leonu Krivānu un daudziem citiem pazīstamiem aktierim un kopā ar viņiem studiju pabeidzis 1962. gadā. Vēlāk devies uz Maskavu, kur 1969. gadā beidzis A. Lunačarska Teātra mākslas institūta Režijas fakultāti.

Ārijs Geikins bijis aktieris Liepājas teātrī (1963–1964) un Dailes teātrī (1976–79), režisors Jaunatnes teātrī (1968–1970), Rīgas elektromehāniskās rūpnīcas kultūras nama Tautas teātrī (1974–1976 un kopš 1980), LVU Studentu teātrī (no 1974. līdz 90. gadu sākumam) un nomales teātrī “Sarkandaugava” (kopš 1997). Bijis aktiermeistarības pedagogs Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studijā (1968–1970) un Latvijas Kultūras akadēmijā (1992–1993), Teātra darbinieku savienības (kopš 1976), Rakstnieku savienības (kopš 1985) un Dramaturgu ģildes (kopš 1999) biedrs. Paralēli strādājis par viesrežisoru profesionālos teātros un filmējies raksturlomās aptuveni 15 kinofilmās.

Teātra zinātniece Silvija Geikina grāmatā “Pēdējie romantiķi. Dailes teātra 3. studija” (“Mansards”, 2009) rakstījusi:

“Ārija īpatnā humora izjūta, viņa nedaudz atsvešinātā, ironiskā attieksme pret dzīvi viņam palīdzēja sadzīvot ar laiku, kurā viņš dzīvoja, tā smagumu un ačgārnībām, ar padomju varas noziegumiem.

Padomju varu Ārijs ienīda, un savu naidu nebaidījās paust draugu un paziņu pulkā, kā arī savās lugās – simbolu, metaforu veidā. Viņš bērnībā un arī vēlākajos gados bija daudz cietis no padomju režīma. Baidoties no apcietināšanas un izsūtīšanas uz Sibīriju, Ārija tēvs emigrēja uz ārzemēm. Sava mūža lielāko daļu nodzīvoja Kanādā. Māti – svešvalodu skolotāju Jelgavā – tūlīt pēc Otrā pasaules kara apcietināja. Daudzo svešvalodu zināšana bija par iemeslu aizdomām, ka Irēne Geikina sadarbojas ar ārzemju spiegiem. Brīnumainā kārtā viņa izglābās no aizsūtīšanas uz Sibīriju, bet padomju cietumos pavadītie septiņi mēneši, pratināšanas, rupjības, ko viņa tur piedzīvoja, sagrāva inteliģentās, trauslās sievietes veselību. Viņa bieži slimoja. Ārijs to ļoti pārdzīvoja. Savu māti viņš mīlēja bezgalīgi, bieži jutās vainīgs, ka nevar mātei nodrošināt pienācīgu ārstēšanos un dzīves apstākļus. (..)

Dzīvē un savā daiļradē Ārijs bija ļoti patriotisks. Savu mīlestību pret Latvijas zemi un tautu viņš pauda ne tikai lugās un prozas darbos, bet arī nelielajā Āboltiņa lomā Aloiza Brenča veidotajā filmā “Ilgais ceļš kāpās”. Ārijs kļuva slavens ar vienu nozīmīgu un būtisku epizodi. Āboltiņš, kurš aktīvi cīnās pret padomju iebrucējiem un kļuvis par mežabrāli, spiests bēgt uz ārzemēm. Jūras krastā, pirms došanās uz viņu gaidošo laivu, Āboltiņš paņem sev līdzi Latvijas zemi. Šķiet, šajā epizodē aktieris nospēlēja visas Latvijas tautas traģēdiju, sāpes par zaudēto valsti un brīvību. Ārijs daudzkārt stāstījis par atzinību un komplimentiem, ko viņam par šo īso epizodi izteikuši latviešu emigranti ārzemēs.”

Līdzās darbam teātrī Ārijs Geikins nopietni darbojies dramaturģijā un prozā. Viņa pirmā publikācija iespiesta 1966. gada 19. februārī laikrakstā “Literatūra un Māksla” – dzejolis “Sveiciens”. Pirmā profesionālajā teātrī izrādītā luga ir “Leģenda par Kaupo” (1973. gadā Valmieras drāmas teātrī, režisors Oļģerts Kroders, publicēta lugu kopkrājumā “Intervijas”, 1982).

Ārijs Geikins rakstījis vēsturiskas drāmas, traģikomēdijas, sadzīves lugas, fantasmagorijas. Publicējis divus lugu krājumus. Grāmatā “Ogles sirds” (1988) ietvertas lugas “Ogles sirds”, “Bermudu trīsstūris”, “Putenī” (1978. gadā iestudēta Dailes teātrī, režisors Juris Strenga), “Saules dieva Fēba rotaļas” (1987. gadā Drāmas (Nacionālajā) teātrī autora režijā). Savukārt krājums “Rēgi miglā” (1999) apkopo lugas “Kaķu griesti” (1975), “Reiz dzīvoja kāds Jātnieks...” (1988. gadā Drāmas (Nacionālajā) teātrī, režisors Mihails Kublinskis), “Saimnieks” (1993. gadā Dailes teātrī autora režijā) un “Sarkanās dzīres” (1991). 2001. gadā Valmieras teātrī Ārijs Geikins iestudējis savu lugu “Dona Žuāna savaldīšana”. Kā atzinusi Inguna Sekste, “lugu mākslinieciskajam veidojumam raksturīga augsta nosacītības pakāpe, daudzslāņaina kompozīcija. Galvenās tematiskās līnijas – tautas vēsture, cilvēka garīgās pasaules netveramība”.

Kopš 20. gadsimta 90. gadiem Ārijs Geikins rakstījis galvenokārt prozu – stāstus, noveles un romānus, regulāri piedalījies un guvis atzinību Raimonda Gerkena un žurnāla “Karogs” rīkotajā romānu konkursā. Par 1997. gadā godalgoto romānu “Riharda Buša pirmā sezona” Aija Lāce rakstījusi: “Arī Ārijs Geikins aizvien kādos uzvarētājos un katrreiz – kā piedzimis no jauna: viņa pēdējo triju gadu romāniem nav nekāda sakara ar ūdenslāšu līdzīgumu ne avota, ne skata ziņā. Ironiskajam, pat satīriskajam vēstījumam iz mūsdienu teātra pasaules nav nekā kopīga ar Senās Romas smagnējo pamatīgumu.”

Ārijs Geikins publicējis romānus “Jukuma Zeltiņa ceļojums uz centru” (žurnālā “Karogs”, 1995, nr. 3),“...Tad jums taps atvērts” (žurnālā “Karogs”, 1997, nr. 7–9), “Riharda Buša pirmā sezona” (“Karogs”, 1998), “Slepkavība Saulstariņos” (“RaKa”, 1998), “Vēstījums par lībiešukuningu Kaupo” (“Annele”, 2005) un “Eņģeļu sezona” (“ARTE”, 2008), īsprozas krājumu “Tēvoča Rambuljē zirgu tirgotava” (“Nordik”, 2003) un memuārus “Otrajā realitātē: kādas dzīves atmiņu mozaīka” (ARTE, 2007).

Ārijs Geikins aizgājis mūžībā pēkšņi, kad 2008. gada 10. februārī pēc amatieru teātra festivāla “Rīga spēlē teātri” noslēguma vakara Mazajā ģildē, kāpjot lejā pa kāpnēm, pakritis un ceļā uz slimnīcu ātrās palīdzības mašīnā miris.

Informāciju sagatavoja pētnieks Jānis Oga.