Andrivs Jūrdžs

Dzimis zemnieku Meikuļa un Johannes Jūrdžu ģimenē kā otrais dēls. Tēvs nomira, kad Andrīvam bija tikai 10 gadi. Pēc vīra nāves māte apprecējās otrreiz.

Autodidakts, lasīt viņu bija iemācījusi māte no lūgšanu grāmatas. Pašmācības ceļā apguvis rakstītprasmi, pie vietējā ērģelnieka apguvis poļu un krievu valodu. Pratis runāt arī lietuviešu valodā, nedaudz pārvaldījis latīņu valodu.

18 gadu vecumā apprecējies ar Zuzannu Meikstumu no Dricānu pagasta Sosiņiem. Laulībā dzimuši 11 bērni (5 dēli, 6 meitas) – Antons, Izidors, Vincents, Pēteris, Staņislavs, Veronika, Johanna, Franciska, Broņislava, Anna, Viktorija –, četri no tiem miruši bērnībā.
Dēls Pīters kritis Pirmajā pasaules karā 1914. gadā pie Varšavas.
Dēls Staņislavs par atteikšanos piedalīties 1905. gada revolūcijas apspiešanā notiesāts ar pieciem gadiem ieslodzījumā un miris Pleskavas cietumā ar tuberkulozi.
Dēls Izidors 17 g. v. pret vecāku gribu devies uz Pēterburgu, kur apprecējās ar kādu poļu tautības pilsētnieci. 1917. gadā ar vecākiem izlīdzis, 1922. gadā saņēmis jaunsaimniecību Kurzemē un pārcēlies turp.
Andrīva Jūrdža mājas mantoja viņa dēls Ontons, bet tā dēls Aleksandrs kļuva par Andrīva Jūrdža bibliotēkas aprūpētāju. Grāmatniecībā darbojies arī otrs viņa mazdēls Modests Jūrdžs.
Meitas Veronika, Johanna un Franciška izprecinātas tuvākajā apkārtnē un izveidojušas savas ģimenes.

Dziedājis Nautrēnu baznīcas korī. Literāro darbu veicis vakaros un naktīs skala, vēlāk mazas lampiņas gaismā, jo dienā strādājis zemnieka darbus. Ap 1919. gadu pilnībā zaudējis redzi.

Andrīva Jūrdža raksti
Kopš 15 gadu vecuma brīvajā laikā pievērsies tekstu pārrakstīšanai (par samaksu arī citām personām), veidojot laicīga un reliģiska satura grāmatas. Sākotnēji nodarbojies ar svēto rakstu pārrakstīšanu un ar grāmatiesiešanu, vēlāk sācis pārrakstīt, tulkot un sacerēt arī laicīgus tekstus. No krievu un poļu preses un kalendāriem pārtulkojis latgaliešu rakstu valodā pēc viņa ieskatiem vērtīgākos un latgaliešiem derīgākos materiālus, dažādus praktiskus padomus.

Pierakstījis tautasdziesmas, sakāmvārdus un parunas, ticējumus, vērojumus, kā arī oriģināldzejoļus. No sarakstītajām lapiņām veidojis ap 1000 lpp. biezus sējumus, izplatījis tos, tādējādi cenšoties mazināt drukas aizlieguma (1865–1904) radīto postu Latgalē. Pārrakstītos tekstus mēdza radoši pārveidot, šī iemesla dēļ oriģināldarbi precīzi nav nosakāmi.

Pats iesējis savas personiskās grāmatas un rokrakstus, atsevišķos gadījumos – arī citām personām par atlīdzību. Mākslinieciska vērtība ir Jūrdža darinātajiem ādas iesējumiem ar iespiestu ornamentu.
Ar pārrakstīšanu nodarbojies līdz 1917. gadam, kad darbu turpināt liedzis progresējošais aklums.

Literārā darbība
Ap 1860. gadu sācis rakstīt dzeju. Jūrdžs iesūtījis savus dzejoļus, aforismus, mazus stāstiņus, folkloras materiālus, kā arī dzimtā pagasta kultūras un saimnieciskās dzīves aprakstus laikrakstiem "Gaisma" un "Dryva". Jūrdža dzejoļi iespiesti pirmajā latgaliešu dzejas antoloģijā "Kūkle" (1914).


Jūrdža bibliotēka
No 19. gadsimta 60. gadiem līdz 20. gadsimta 20.–30. gadiem Jūrdža ģimenē tika izveidota unikāla Latgaliešu zemnieku mājas bibliotēka (vairāk par 200 grāmatu un periodisku izdevumu – reliģiskā literatūra, kalendāri, beletristika). Īpašu vērtību bibliotēkai piešķir lasīšanas atzīmes un dažāda satura piezīmes grāmatu eksemplāros.
Pēc Andrīva Jūrdža nāves par grāmatu krājumu rūpējās viņa mazdēls Aleksandrs Jūrdžs. Mūsdienās bibliotēka glabājās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.


Andrīva Jūrdža rokrakstu liktenis
1925. gadā liela daļa no Pētera Stroda izveidotajā Latgales Centrālajā muzejā Rēzeknē nodotās Andrīva Jūrdža bibliotēkas un rokrakstiem, tostarp 15 rokrakstu grāmatas gāja bojā ugunsgrēkā.

30. gadu vidū Vladislavs Locis pārdeva Valsts bibliotēkai (tagad – Latvijas Nacionālā bibliotēka) latgaliešu drukas aizlieguma laika dzejnieka Andrīva Jūrdža rokraksta grāmatas, kuras viņa meitas bija saņēmušas no tēva kā kāzu dāvanu. Viena no tām bija nejauši nokļuvusi Dricēnos un Vladislava Loča īpašumā, otru savai mātei – Andrīva Jūrdža meitai Johannai izlūdzās J. Cybuļskis. (pēc: Lilija Limane. Latgaliešu grāmatniecības attīstības veicinātāji. Bibliotēku Pasaule, Nr. 41, 01.01.2008, 60. lpp.)

50. gadu beigās Misiņa bibliotēkas rīcībā nonāk Andriva Jūrdža rokraksti no 1912. gada. Jūrdža rokrakstu krājums tiek papildināts arī 1970. gadā

Mūsdienās liela daļa pārpalikušā mantojuma glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas un LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā – 5 rokraksta grāmatas un vairāki fragmenti LNB, 1 grāmata – LUAB, 1 – privātā krājumā. Vecākā saglabājusies grāmata datēta ar 1875. gadu.
Pēc dažādiem avotiem noskaidroti pavisam eksistējuši 34 Andrīva Jūrdža rokraksta grāmatu sējumi: 8 jaukta satura grāmatas, 5 prozas grāmatas, 3 kalendāri, 1 sakāmvārdu un parunu krājumi, 2 grāmatas ar ziniska un praktiska satura tekstiem, 12 reliģiska satura grāmatas, 3 nenoskaidrota satura grāmatas.


Piemiņas saglabāšana
1949. 3.III Traunšteinā (Bavārijā, Vācijā) dibināts Andrīva Jūrdža fonds – organizācija Latgales kultūras attīstības veicināšanai. Tā vadītājs ilgus gadus bija izdevējs Vladislavs Locis.
1970. gada vasarā Desetnieku kapos atklāts B. Buļa un A. Velikāna veidots piemineklis "Latgales Prometejam".

1999. gadā Latgales Kultūras centra apgāds izdeva Andrīva Jūrdža rokraksta grāmatu "Myužeigais kalinders" ar vairāk nekā 800 lappusēm.

"Jūrdžs bija sabiedrisks cilvēks, citos laikos viņu dēvētu par "sabiedrības dvēseli". Viņš prata spēlēt kokli, zināja ļoti daudz dziesmu, viņam bijusi laba balss – tenors. Tādēļ Jūrdžs labprāt gaidīts bērēs, kāzās, krustībās un citās godībās apkārtnē. [..]
Jūrdža dienas ritēja zemnieka darbā, bet rakstīšanai tika atlicinātas nakts stundas un svētdienas. Tāpēc piederīgie par viņu izteikušies: "Dīnu zemnīks, nakti rakstnīks." Skolas izglītību Jūrdžs nav saņēmis, lasīt viņu iemācīja māte pēc dziesmu grāmatas, bet rakstītprasmi zēns apguva patstāvīgi. Sākotnēji viņš esot mācījies rakstīt ganu gaitās, ar ogli uz bērza tāss vilkdams burtus pēc iespiesto parauga. Jūrdžs, tāpat kā daudzi rokraksta grāmatu izgatavotāji, vēlāk rakstīja skaidriem, vienkāršotiem vilcieniem, lai lasītājiem būtu vieglāk uztvert. Viņš bija iemanījies vairākās valodās – krieviski, ar ērģelnieka palīdzību poliski, kāds ceļojošs grāmattirgotājs, nakšņodams Jūrdžu mājās, mācījis viņu lietuviski, bet latīņu valodu nedaudz ierādījis būs mācītājs.
Rakstītāja darbam Jūrdžs veltīja ik brīvu brīdi. Skala vai lampiņas gaismā Jūrdžs uzrakstījis desmitiem sējumu. [..] Izaugusi no nepieciešamības paplašināt grāmatu klāstu, rakstīšana viņam kļuva par radošu nodarbi un no zemnieka izveidoja dzejnieku. Rakstu aizlieguma apstākļos visapkārt valdošajam tukšības un bezcerības noskaņojumam pretī Jūrdžs lika intelektuālu rosmi, saturīgu domu, atziņu bagātību.
Savas sarakstītās grāmatas Jūrdžs deva lasīt tuviniekiem, kaimiņiem, izgatavoja tādas citiem par maksu. Šī literatūra gāja no rokas rokā, no mutes mutē un, iedzīvotājiem migrējot, izplatījās plašā areālā, dzīvoja rakstītā un mutvārdu tradīcijā. [..]"

Aleksejs Apīnis, Ināra Klekere, Lilija Limane. Rakstītājs no Nautrēniem. Andriva Jūrdža dzīve un veikums. Rīga: Liesma, 1989, 22.–24. lpp.
Avoti
Aleksejs Apīnis, Ināra Klekere, Lilija Limane. Rakstītājs no Nautrēniem. Andriva Jūrdža dzīve un veikums. Rīga: Liesma, 1989.
Lilija Limane (b. g.). Šķirklis Jūrdžs Andrivs. Datubāze "Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam". http://lgdb.lnb.lv/index/person/385/

Andryvs Jūrdžs, Andrievs Jurdžs, Andrīvs Jūrdžs

Sanktpēterburga
Vienreiz mūžā Andrīvs Jūrdžs devies pie dēliem uz Pēterburgu. Šajā apciemojuma reizē pie kāda Pēterburgas fotogrāfa izgatavots arī vienīgais zināmais dzejnieka portrets.

Sešus mēnešus pavadījis cietuma, nepatiesi apsūdzēts par pagasta magazīnas klēts izlaupīšanu, par kuras pārzini ticis ievēlēts.

Nautrēnu Romas katoļu baznīca
Dziedājis Nautrēnu baznīcas korī.

07.06.1938
Desetnīku kapi
1938. gada 7. jūnijā Latgales skolotāju biedrība uz Andrīva Jūrdža kapa uzstādīja piemiņas plāksni.

30.05.1970
Desetnīku kapi
1970. gada 30. maijā Nautrēnu Desetnieku kapos atklāts Antona Velikāna un Bērtuļa Buļa veidots piemineklis Andrīvam Jūrdžam – "Latgales Prometejam".

04.1925
Desetnīku kapi
Apbedīts Desetnieku kapos.Vecais kapa krusts ar miršanas datiem 30. gados glabājies Rēzeknē, Latgales centrālajā muzejā.