literatura.lv septembra jubilārei Emīlijai Benjamiņai – 140!

Benjamina-Emilija-01.jpg

"Emīlija Benjamiņa pieder pie harismātiskām personām Latvijas preses vēsturē. Viņa ir sieviete, kas tautas apziņā par sevi radījusi nevīstošas slavas apvītu čaklās veiksminieces tēlu. Viņa ir pieņēmusi Preses karalienes pagodinošo nosaukumu. Tautas atmiņā joprojām vējo mīts, ka gaišreģis Eižens Finks viņai pēc bagātās un slavas pilnās dzīves paredzējis bada nāvi. Emīlijas Benjamiņas sabiedriskā dzīve iemieso pilsonisko aprindu sievietes dzīves standartu – nodarbošanos ar labdarību un salona pasākumiem. "Visus galus" par savu dzīvi viņa bija veiksmīgi noslēpusi, atstājot lasošajiem palicējiem vien nojausmas par savu publisko tēlu." Laima Muktupāvela

Emīlijas Benjamiņas, dzimušas Simsones, vecāki ienākuši Rīgā no Kokneses novada. Tēvs Andrejs Simsons bijis dzelzceļa ierēdnis, miris 1899. gadā. Māte Ede Simsone (dzimusi Ūsiņa, 1849–1932) pēc vīra nāves viena uzturējusi sevi un savas trīs meitas – Minnu (skatuves vārds Tusnelda, 1876–1932), Emīliju un Anniju (1890–1967) – , strādājot par ekspeditori, avīžu izplatītāju un piepelnoties ar veļas mazgāšanu. Darbs laikrakstu ekspedīcijās – sākotnēji vācu, no 1886. gada laikraksta “Dienas Lapa”, pēc 1905. gada “Dzimtenes Vēstneša” ekspedīcijā. Šādā gaisotnē arī Emīlija jau agri iepazinusies ar darbu spiestuvē. Mācījusies tirdzniecības skolā, apguvusi grāmatvedību, no 17 gadu vecuma viņa strādājusi dažādu izdevumu (Rigaer Tageblatt u. c.) kantoros, kur labi iepazinusi avīžniecības tehnisko pusi, rakstījusi vācu un latviešu periodikā par latviešu teātri.

Emīlijas vecākā māsa Minna piedalījās Rīgas Latviešu biedrības teātra operas trupas uzvedumos. Apmeklēdama teātri, Emīlija iepazinās ar māksliniekiem un aktieriem, arī ar savu pirmo vīru, otrā plāna dziedātāju un aktieri Ernestu Elku-Elksnīti (1878–1940), ar kuru laulība noslēgta 1906. gada septembrī. Ģimenes dzīve nav laimīga un jau pēc diviem gadiem tiek likumīgi šķirta. Šajā laikā Emīlija jau ir iepazinusies ar par sevi 21 gadu vecāko četru bērnu tēvu Antonu Benjamiņu, kurš pēc sava veikala bankrotēšanas pārnācis uz dzīvi Rīgā un strādāja par ierindas žurnālistu. Abi uzsāk kopdzīvi 1911. gadā, bet oficiāli laulība noslēgta tikai 1922. gada 26. martā, kad bija šķirtas abu iepriekšējās laulības. “[..] mūsu likteņi tik cieši savijušies kopā, lai gan sākumā mēs bijām lieli pretstati viens otram. Mans vīrs bija dziļš jūsmotājs, un es drusku vīzdegunīga pilsētniece.[..] Viņš bija ļoti daudz lasījis, ka nebija gan laikam neviena literāriska jautājuma, uz kuru viņš nevarētu atbildēt. Arī sabiedriskā dzīvē viņš pašā pirmā gadā Rīgā ņēma īsti dzīvu dalību un arī mani ierosināja strādāt visur līdz. Tur laikam lika jau pamatu manam tagadējam sabiedriskam darbam [..]. Es esmu vienmēr praktiska un lietišķa bijusi, bet mans vīrs vienmēr liels ideālists, taču varbūt taisni tādēļ mūsu kopdzīve ir tik laimīga. Ja mans vīrs savos ideālos bija par daudz aizrāvies, tad es viņu vienmēr esmu mēģinājusi lēnītiņām atvest uz zemes virsu atpakaļ,” 1935. gadā raksta Emīlija.

Pašai Emīlijai bērnu nebija. Ar māsu Anniju bijusi noruna par vecākā dēla adoptēšanu gadījumā, ka Annijai būs vēl kāds bērns. 1926. gadā adoptējusi māsas Annijas Simsones vecāko dēlu Georgu (Juri, 1918–1993), vēlāko fotogrāfu, vienu no krāsu fotogrāfijas pionieriem Latvijā.

Benjamiņa nosvērtais un mierīgais raksturs kopdzīvi darīja drošu un paredzamu, savukārt profesionālajā jomā deva vaļu Emīlijas apķērīgajam un tālredzīgajam garam. Tieši Emīlija pierunāja Antonu 1910. gadā atstāt darbu Blankenšteina laikrakstā “Rīta Vēstnesis”, paņemot līdzi abonentu sarakstus. Pašas Emīlijas sagādātais pamatkapitāls spiestuves dibināšanai un arī 1916. gadā no Krievijas bankas aizņemtais un neatdotais kredīts vairāku miljonu rubļu apmērā papīra iepirkšanai kļuva par uzņēmuma finansiālo pamatu. Apzinoties cilvēku nepieciešamību pēc dažādām precēm un pakalpojumiem, liela loma avīzē atvēlēta sludinājumu sadaļai, – pati Emīlija sludinājumus sagādājusi.

Fragments no Laimas Muktupāvelas romāna “Mīla. Benjamiņa”: “[..] Apmierinājos ar brīvkartēm teātra apmeklējumiem recenziju dēļ. Jā, es sēdēju teātra kasē un tirgoju biļetes. Sludinājumus vācu ar divkāršu skubu. Es iepazinu katru, kam bija drosme atvērt savu uzņēmumu. Kā tik kāds sāka šūt, lāpīt, tirgot, ražot, tā es klāt.
Mani vienkārši nevarēja nezināt. Es pazinu katru biznesa cilvēku visā Rīgā. Un tas nav maz. Galvenais bija sakari un pazīšanās. Citi to vēl nesaprata. Benjamiņš man ļāva vaļu, mazliet gan brīnīdamies, nosaucot manu darbošanos par uzbāzīgu. Lai sauc, kā grib, bet nauda nāca un krājās.” (2005, 143)

Pirmā pasaules kara laikā publicētie bēgļu brīvsludinājumi laikrakstam “Jaunākās Ziņas” ļāva sasniegt vēl nepieredzētu avīzes metienu – 90 000 eksemplāru. Lasītājiem saistošu un aizraujošu lubu romānu publikācijas turpinājumos, aktuālu ziņu publikācijas no speciālkorespondentiem visā pasaulē, plašs un daudzpusīgs 1924. gadā izveidotā žurnāla “Atpūta” saturs, kas ietērpts augstvērtīgās ilustrācijās, Latvijas labāko literātu un mākslinieku piesaistīšana – ir tikai daži no iemesliem, kas padarīja Benjamiņu izdevumus par sabiedrībā plaši pieprasītiem un lasītiem. Līdzās abu laulāto kopējam uzņēmumam Emīlija Benjamiņa 1917. gadā atvērusi tolaik latviešu lielāko rakstāmlietu veikalu Rīgā, Audēju ielā. Mazāk zināma viņas darbības joma ir bērnu grāmatu izdošana 20. gadu otrajā pusē un 30. gados.

“Viņa bija ļoti ārišķīga, gribēja jebkurā sabiedrībā izcelties kā ievērojama dāma. Bija acīmredzot ļoti apmierināta, ka viņu visi godāja, slavēja, cildināja. Katru gadu E. Benjamiņa brauca uz ārzemēm, sevišķi iemīļojusi bija Berlīni (kur viņa varēja brīvi justies ar savu perfekto vācu valodu) un Parīzi, kurp devās ne vien iegādāties modes tērpus, bet arī, lai izdarītu kosmētiskas operācijas. E. Benjamiņa vienmēr gribēja izskatīties jauna, skaista un eleganta. Sevišķu uzmanību viņa pievērsa savai frizūrai. Acīs palikusi aina Antona Benjamiņa 75. dzimšanas dienas svinībās Dailes teātrī. Iekāms sākt savu jubilejas runu, E. Benjamiņa krietnu brīdi stāvēja skatuves priekšā, bužināja savus matus un tad tik stājās pie runātāju pults.” (Konstantīns Karulis. Komentāri. No: Jānis Kārkliņš. Latvijas preses karalis. Rīga: Karogs, 1990, 247. lpp.)

“Nekronētas karalienes varu Emīlija bija ieguvusi, izveidojot savu salonu Benjamiņu dzīvoklī Pumpura ielā 5, pēc tam bijušajā Pfābu pilī Barona ielā 12. Šo pili Benjamiņi nopirka 1928. gadā. Emīlija Benjamiņa rīkoja viesības ar mākslinieku piedalīšanos. Tam, kurš gribēja iekļūt dziedoņu kastā, bija jāuzstājas Emīlijas Benjamiņas salonā. Tā kā “Jaunākās Ziņas” publicēja kritiķa Ernesta Brusubārdas rakstus par izrādēm un operas uzvedumiem, bija iespējams ar iznīcinošu kritiku likt svītrot no repertuāra vai tajā saglabāt jebkuru izrādi, atlaist vai pieņemt aktierus, dziedātājus, dejotājus.” (Laima Muktupāvela. Emīlija Benjamiņa (1881–1941). 100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2008, 76. lpp.)

Emīlija Benjamiņa bijusi vairāku sabiedrisku organizāciju goda biedre, tostarp Latvju sieviešu nacionālajā līgā, Latviešu un zviedru tuvināšanās biedrības dāmu komitejā, Jūrmalas palīdzības biedrībā, Rīgas pilsētas sabiedriskās palīdzības komitejas līdzekļu vākšanas komisijā. Par izciliem sasniegumiem Emīlija Benjamiņa apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni un vairākiem ārzemju ordeņiem un goda zīmēm.

1939. gada 14. jūnijā savā iekoptajā lauku īpašumā Valdeķos mūžībā aiziet Antons Benjamiņš. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā tika nacionalizēti visi Benjamiņas īpašumi (mājas Rīgā un Valdeķos, vasarnīca Rīgas Jūrmalā, izdevniecība un veikals). Emīlija Benjamiņa pāriet uz nelielu dzīvoklīti Barona ielā 19. Laiku pa laikam viņa sastopama jaunā ministru prezidenta Viļa Lāča uzgaidāmajās telpās, gaidot, kad rakstnieks, kam reiz viņa ļāvusi gūt nepieredzētu popularitāti, pateicoties romānu publikācijām savos preses izdevumos, atvērtu durvis viņai.

““ … nu beidzot būs labi. Man apsolīja piešķirt divas istabas Valdeķos. Tur es varēšu mierīgi iepazīties ar latviešu un cittautu literatūru. Tik daudz pa šiem gadiem nokavēts. Lai ņem tos lielos īpašumus. Man pašai ar vēl te kāds briljantiņš somā palicis. Daudz jau nevajaga…”
Vai tā bija laikmetīga maska vai vērtību pārvērtēšana? Klusa vientuļa dzīve laukos – bez mantas, bez varas, bez slavinājumiem… Tik naivi sirsnīgu, mānīgā pašsuģestijā iemigušu šo skaidrā prāta sievieti nekad vēl nebiju redzējis. No patiesas sirds vēlu viņai visu labu un mēs draudzīgi šķiramies – lai nekad vairs neredzētos.” (Jānis Kārkliņš. Latvijas preses karalis. Rīga: Karogs, 1990, 46. lpp.)

1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā Emīliju Benjamiņu aizveda uz Krieviju un ieslodzīja Usoļlaga soda nometnē, kur viņa mirst 1941. gada 23. septembrī no bada un dizentērijas.


***
Emīlija Benjamiņa lauza sava laikmeta stereotipus par sievietes vietu un lomu sabiedrībā un radīja modernas, emancipētas, finansiāli situētas sievietes paraugu. Paliekamu pieminekli viņa sev radījusi gan laikraksta “Jaunākās Ziņas” un žurnāla “Atpūta” lappusēs, gan līdz šodienai savu godību saglabājušās ēkās – bijušajā Pfābu pilī Krišjāņa Barona 12 un vasarnīcā Majoros, Jūras ielā 13, kuras greznos vārtus vēl aizvien rotā E. B. monogramma. Bet Otrajos Meža kapos Simsonu ģimenes atdusas vietā esošā piemineklī atradīsim liecību arī tālumā mirušās Emīlijas piemiņai.

Mīti un leģendas ap Emīlijas Benjamiņas dzīvi atdzīvojas mākslas darbos. Pamatīgs dokumentu un citu materiālu izpētes darbs ieguldīts lasītājiem jau pazīstamajā rakstnieces Laimas Muktupāvelas romānā “Mīla. Benjamiņa” (2005, Apgāds Daugava; atkārtoti 2010. gadā Jumavā), kas 2021. gadā izdevniecībā “Latvijas Mediji” piedzīvo jaunu izdevumu. Jaunākos laikos tapušas vairākas izrādes, kas tieši vai pastarpināti skar E. Benjamiņas dzīvi, piemēram, Baņutas Rubesas iestudētā izrāde “Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam” (2011). 2021. gada 20. septembrī kinoteātrī "Splendid Palace" pirmizrādi piedzīvo vēsturiskā daudzsēriju filma "Emīlija. Latvijas preses karaliene"


***
“Man jābūt kā vīrietim. Katru dienu, parakstot “Jaunākās Ziņas” kā izdevēja, es parakstu nāves spriedumu trīs vaļiem, kuri tur mūsdienu sievietes pasauli. Vai tiešām man tie jānosauc? Ne man bērnu, ne ķēķa, ne sievišķīgas niekošanās un koķetērijas ar Dievu. Un lai dzīvo rakstāmmašīna “Continental”, kas tik daudzām jaunkundzēm ir ļāvusi no šiem trim vaļiem veiksmīgi izvairīties!”

“… guļam mierīgi, vešerieņu meitas, guļam…” (Muktupāvela, 2005, 147)


Aicinām aplūkot digitalizēto Emīlijas Benjamiņas rokrakstu – no Marienbādes sūtīto pastkarti dramaturgam Jūlijam Pētersonam 20. gadsimta 20. gados. #rakstniekarokraksts
Pieejams: https://www.literatura.lv/lv/illustration/Emilijas... https://www.literatura.lv/lv/illustration/Emilijas...

Emīlijas Benjamiņas profilu datubāzē literatura.lv aicinām skatīt https://www.literatura.lv/lv/person/Emilija-Benjam...


Informāciju apkopoja Signe Raudive 2021. gada 9. septembrī.

Rokrakstus apkopoja Ruta Kurpniece.
Rokraksti digitalizēti un pētnieciskie apraksti izstrādāti LU LFMI projektā “Personība. Process. Piemiņa. Literatura.lv digitālā satura inovācijas" ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu mērķprogrammā “KultūrELPA

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.