Valgonis

20.09.1859 – 29.02.1944

Valgonis (īstajā vārdā Jānis Valters; 1859-1944) – latviešu rakstnieks. Beidzis Dubultu draudzes skolu, pašmācības ceļā ieguvis mājskolotāja tiesības, strādājis par mājskolotāju, vadījis kori, piedalījies Majoru labdarības biedrības dibināšanā. 1880. gadu sākumā pārcēlies uz Maskavu, strādājis par mājskolotāju, iepazinies ar Krišjāni Valdemāru, Frici Brīvzemnieku un citiem latviešu inteliģences pārstāvjiem. Kļuvis pazīstams ar romānu "Dzīvības harmonija" (1886), kurā psiholoģiski smalki tēloti divu draugu pārdzīvojumi, viņiem kļūstot par sāncenšiem mīlestībā. Romāns ticis saukts par pirmo psiholoģisko romānu latviešu literatūrā, tam raksturīgs varoņu iedalījums pozitīvajos un negatīvajos, lauku tipāža tēlojumā – arī humors. Akcentēti galvenā varoņu tautiskie centieni. Romāna atziņas sasaucas ar idejām, kas paustas Maskavā izdotajos Valgoņa filozofiskajos apcerējumos. Pareizticīgā garīdzniecība Valgoņa apcerējumos saskatīja "brīvdomību", tāpēc Valgonis bija spiests Maskavu pamest. Strādājis par mājskolotāju Krievijā, Tambovas, Samaras, Penzas guberņās, vēlāk – par klavieru tīrskaņotāju. Nodarbojies ar lauksaimniecību Ukrainā, kur padomju laikā viņam piešķirta zeme, bet vēlāk – atkal atņemta. 1934. gadā Valgonis atgriezies Latvijā, dzīvojis Jūrmalā un publicējis rakstus, kuros nolasāmi autobiogrāfiski motīvi. Miris un apbedīts Dubultos.