Jānis Gulbis

20.11.1885 – 05.11.1917

Jānis Gulbis (īst.v. Jānis Bullis, arī Bulle; 1885) – rakstnieks, žurnālists. Mācījies Jelgavas reālskolā. Piedalījies 1905. g. revolūcijā, izsūtīts uz Sibīriju, no kurienes 1906. gadā slepus devies uz ārzemēm. 1908. gadā atgriezies Jelgavā, strādājis laikrakstos "Sadzīve", "Tagadne", "Dzīve" . 1916. gadā pārcēlies uz Kislovodsku, kur strādājis intendantūrā. Dzejoļu krājumi "Nemiera stundās" (1906), "Dzimtenes mežos" (1907), "Pēc negaisa" (1909), "Magones" (1912) ar aktuālo revolūcijas tematiku savā laikā bija populāri, taču mazās mākslinieciskās vērtības dēļ paliekošu nozīmi neieguva. Prozas krājums "Asaras", "Pie zemes krūtīm" (abi 1910), dzejas un prozas izlasē "Vētras atbalss" (1926) tēloti galvenokārt reakcijas laika notikumi, kā arī strādnieku dzīve.

Birth time/place

20.11.1885
Jelgava

Place/time of death

05.11.1917
Kislovodska

Professional activity

1905: pirmā publikācija – dzejoļu kopa Bostonas latviešu laikrakstā "Amerikānietis" 15.IX.

Quotes

"6. decembrī paiet 20 gadi kopš tālu no dzimtenes, svešos ļaudīs un svešā zemē Kislovodskā, Kaukāzā ar sirds trieku mira kādreizējā Jelgavas laikraksta "Sadzīve" faktiskais redaktors, dzejnieks Jānis Gulbis (Bullis). [..] J. Gulbja pirmā dzeju grāmata „Nemiera stundā" iznāca 1906. gadā, kad pār Latviju bija nolaidusies smaga, drūma asiņaina reakcijas nakts. Šinī tumsā vēl šur, tur atskanēja pa balsi), ka nakts paies, nāks jauns rīts un sāksies ļauna dzīve. Tas viss atrada atbalsi J. Gulbja dzejā un tā kļuva toreizējā laika izpratnē ļoti populāra. Sešos gados Gulbim iznāca 5 dzeju un skiču grāmatas. Viņš lietoja parastu, viegli saprotamu valodu un viņa sirsnīgums lasītājus uzvarēta. J. Gulbja biogrāfija savos raksturīgākos vilcienos izlasāma jau viņa dzejā un skicēs. Tur daudz no viņa paša dzīves. Viņš ir 1906. gadā cietušais, ir bēglis, viņš dabū padzīvot svešumā un ilgoties pēc savas dzimtenes, ko dzejnieks ietērpis skaistos vārdos!
„Pie tavām krūtīm dzimtene, pie tavas sirds
Ļauj pieglaust savu sāpju karsto galvu man.
Ļauj tavās asarās man tīram, svētam kļūt
Un līdzi sērot, skumt, kad tavas vaidas skan.
Mums vienas sāpes, vienas nastas plecus spiež,
Un vienas ilgošanās dvealēs nesam.
Kā bērns pie mīļās mātes krūtīm saistīts tiek.
Tā dzimtene, mēs kopā sieti esam.
Kas visas zemes krāšņums, rotas, zelts
Pret mīlestību tavā sāpju šķeltā sirdī
ikkatru nopūtu, ko manas lūpas čukst,
Ikkatru lūgšanu tu sevi slēdzot dzirdi,
Un vārgs un satausta kad es kritīšu
Kad pēdējo sveicienu man tavi meži sūtīs.
Ļauj, dzimtene, pie tevis atkal kļūt,
Dod miera tad, dod mieru gurdās krūtīs"
Bet dzejniekam nebija lemts atgriezties dzimtene. .. Viņam vajadzēta mūža miegā apgulties sveša zeme — Kaukāzā. Nepiepildījās viņa ilgas pēc dzimtenes, kas bija viņa īstais pamats un atbalsta punkts dzīvē, bet piepildījās cerības, kas skanēja cauri Gulbja dzejai ka nāks jauns vilnis, nāks diena, kad visas šis ciešanas, upuri nebūs velti bijuši, bet gatavojuši ceļu jaunam laikam — tautas atbrīvošanas un patstāvības laikam
K. R. Dzejnieka un žurnālista piemiņai. Zemgales Balss, Nr.277 (06.12.1937)

Occupations

Education

mācījiesmācījies Jelgavas reālskolā

Deported

1905–1906
Sibīrija
Par dalību 1905. gada revolūcijā.

Working place

Residence

1908–1916
Jelgava

Emigrated

1916
Kislovodska

Buried

11.1917
Kislovodska