"1886. gadā Jelgavā Ģ. Kārkliņš tiek iepazīstināts ar Ā. Alunānu un, tā mudināts, sāk rakstīt satīras (vairums publicētas Ā. Alunāna "Zobgaļa Kalendārā"). Savu dzejoļu kopojumu autors mīļi sauc – "mani bērni". Daudziem dzejoļiem nav izcilas vērtības, bet daudzi ir trāpīgi liecinieki sava laika sociālajai iekārtai, literatūrai, cilvēku savstarpējām attiecībām. Asa ir Ģ. Kārkliņa mēle, runājot par sabiedrības "pīlāriem" – dažādu biedrību vīriem un mācītājiem. Nereti viņš, dzejoļus veidodams, izmanto homonīmus. Interesanti ir viņa aforismi, kuru skaits sniedzas simtos [..].
Ģ. Kārkliņa atstātajās atmiņās un piezīmēs ir daudz informācijas par savas dzimtās puses cilvēkiem un viņu gaitām tautas likteņceļā no Kurzemes hercoga Jēkaba laikiem līdz Jaunajai strāvai, 1905. gada revolūcijai, Pirmajam pasaules karam.
Ģ. Kārkliņš bijis viens no tiem cilvēkiem, kas vēlākajiem laikabiedriem liekas īpatņi tāpēc, ka centies sevi izteikt ritmā un atskaņās, centies saglabāt vēstures un kultūras vērtības tur, kur citi redz tikai vecus, aprakstītus papīrus."
Inta Baltgalve. Izdziedāt pasauli. Komunisma Ceļš (Bauska), Nr. 107, 07.09.1985, 3. lpp.