Egons Līvs

3 pictures

31.08.1924 – 01.04.1989

Egons Līvs (īstajā vārdā Egons Gūtmanis; 1924–1989) – rakstnieks, publicists, scenārists. Daiļrades galvenā tēma – zvejnieku dzīve un to darbs. Stāstos tēloti daudzkrāsaini, savdabīgi, ideāliem uzticīgi raksturi, liktenīgas kaislības, pilnskanīgas dzīves situācijas, meklēti cilvēka atsvešinātības cēloņi. Daiļdarbu vēstījums lielākoties lakonisks un emocionāli tēlains. Egons Līvs ir vairāku Rīgas kinostudijas filmu scenārija autors. Mūža pēdējos gados pievērsies kontaktu dibināšanai ar bijušajiem un esošajiem latviešu jūrasbraucējiem, seno latviešu jūrniecības tradīciju apzināšanai un propagandēšanai (publicējis piemiņas rakstus, rakstījis par Latvijas jūrniekiem un jūrskolām, ievadus rakstu krājumos u. tml.). Par godu rakstniekam 1990. gadā un 2010. gadā dibināta Egona Līva prēmija.

Birth time/place

31.08.1924
Jelgava

Place/time of death

01.04.1989
Rīga

Personal information

Dzimis dzelzceļnieka Jāņa (1896–1941) un Lilijas Ērikas (1903; dzimusi Lazda) Gūtmaņu ģimenē. Māsas – Mirdza Milda (1926–1927), Zeltīte (1927), Rasma (1941) un brāļi – Harijs (1931) un Ziedonis (1937), pusbrālis – Andris (1943).
Līdz 1938: ģimene dzīvojusi Jelgavā.
1938: tēvu Jāni Gūtmani (lokomotīves vadītāju) sliktā redzes dēļ pārceļ darbā par stacijas uzraugu uz Garozu Jelgavas rajonā, pēc tam – par pārmijnieku uz Gaviezi Liepājas rajonā.
1942–1945: dienests Latviešu leģionā.
Pēc 1945, 8. maija: Otrā pasaules kara beigas sagaidījis Polijā, Helas pussalā, gūstekņu nometnē, pēc tam – filtrācijas nometnē Grodņā.
1945, maijs–1946, aug.: pārsūtīts uz filtrācijas nometni Baltās–Baltijas jūras kanāla būvniecībā Karēlijas autonomās republikas pilsētā Medvežjegorskā, Oņegas ezera ziemeļu krastā. Šeit sācis rakstīt prozu.
1946, aug.–1950, jūn.: dienests Sarkanajā armijā, Igaunijas PSR.
1949, janv.: dienesta laikā sācis rakstīt stāstu "Aija", "Ilze", "Gane" un "Pavasara dubļos notašķītais autobuss apstājas ceļa galā..."(datējums manuskriptu klades sākumā).
Kopš 1950: civillaulība ar Emīliju Garozu, kura uzdevusies par šķirteni, bet pēc kāda laika no armijas atgriezies viņas vīrs Alfrēds.
1953, febr.: civillaulībā ar Emīliju Garozu piedzimst meita Velga.
1957, okt.: iepazinies un sācis draudzēties ar sievu Edīti Parņicku (1930; dzimusi Robežniece). Abi ir kolēģi Liepājas motorizētās zvejas stacijā Liepājas zvejas ostā. Atsācis rakstīt prozu.
1960, 30. janv.: laulības ar Edīti Gūtmani (tobrīd – Parņicku (pirmo laulību uzvārds)). Edītes meitu Inesi (1955) no pirmās laulības Egons Gūtmanis adoptēja un deva savu uzvārdu – Inese Gūtmane.
1961, 4. febr.: Edītes un Egona Gūtmaņu laulībā piedzimst meita Dace.

Professional activity

1959: pirmā publikācija – stāsts "Cīruļu putenī" – Liepājas rajona laikrakstā "Komunists".
Stāsti1962: "Selgas vīri".
1963: "Kapteinis Nulle"
1964: "Prelūdija".
1968: "Vecā romantiķu pirts".
1972: "Meldru mežs".
1974: "Slieksnis" (izlase).
1977: "Pārnākšana".
1983: "Viena diena uz labās, mīļās zemītes" (izlase).
1984: "Skumjās rotaļas" (izlase).
Romāns
1966: "Velnakaula dvīņi".
Dzeja un vēstules2000: "Asteru medus" (izlase).
Biogrāfiskā proza1992: "Rēta lūpas iekšpusē un ...".
Dokumentālā proza1966: "Vērts bij vīriem satikties".
2014: "Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem" (sakārtojis Ēriks Kūlis).
Darbība kinodramaturģijā1964: "Kapteinis Nulle" (kopā ar Leonīdu Leimani).
1966: "Rīta miglā" (kopā ar Imantu Krenbergu).
1970: "Meldru mežs".
1973: "Tandēms" (pabeigts scenārijs, filma netika uzņemta).
1974: "Pirmā vasara".
1978: "Lielā Jaungada nakts" (filma krievu valodā "Большая новогодняя ночь").
1979: "Nakts bez putniem" (kopā ar Gunāru Cilinski).
1983: "Akmeņainais ceļš" (pēc Viļa Lāča romāna motīviem).
1984: "Parāds mīlestībā" (kopā ar Ēriku Kūli).

Egons Līvs mūža pēdējos gados pievērsies kontaktu dibināšanai ar bijušajiem un esošajiem latviešu jūrasbraucējiem, seno latviešu jūrniecības tradīciju apzināšanai un propagandēšanai (publicējis piemiņas rakstus, rakstījis par Latvijas jūrniekiem un jūrskolām, ievadus rakstu krājumos u. tml.).
Pagodinājumi1984, 24. aug.: zvejnieku kolhoza "Boļševiks" Goda kolhoznieka nosaukums.
1990, 1. sept.–?: Liepājas zvejnieku saimniecība "Kursa" izveidoja Egona Līva prēmiju, kas tika piešķirta reizi divos gados.
Kopš 2010: Egona Līva piemiņas balva "Krasta ļaudis". Egona Līva piemiņas balvu "Krasta ļaudis" pasniedz ar mērķi veicināt interesi par latviešu literatūras klasiķi Egonu Līvu un viņa literāro mantojumu un devumu jūrniecības popularizēšanā. Konkurss aktualizē latviešu autoru darbus un akcentē jaunāko devumu latviešu literatūrā. Balva tiek piešķirta divās kategorijās: par labāko oriģinālliteratūras prozas darbu latviešu valodā un par labāko skolu jaunatnes literāro darbu. Prēmiju organizē Liepājas pilsētas Kultūras pārvalde sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību un Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociāciju.
2013, nov.: Latvijas Jūras akadēmija piešķīra savai bibliotēkai Egona Līva vārdu.

Quotes

"Latviešu jūrniecības atdzimšanas vēsturē rakstnieku un publicistu Egonu Līvu (īstajā vārdā Egons Gūtmanis; 1924–1989) mēdz dēvēt par mūsdienu Krišjāni Valdemāru, jo tieši viņš kaismīgi uzstājās par latviešu pievēršanu jūrai un puišu piesaisti jūrnieka arodam. Visus viņa literāros darbus, jau romānu "Velnakaula dvīņi" (1966), stāstu "Kapteinis Nulle" (1962), skaudro dienasgrāmatu "Rēta lūpas iekšpusē" (1989) un citus caurstrāvo latvju jūrniecības atjaunotnes doma, cik nu kurā laikā droši un atklāti varēja izteikties."

Šīmanis, Gints. Egona Līva devumu pieminot. Akadēmiskā Dzīve, Nr. 43, 2006, 1. janv., 116. lpp.
"Stāstos tēlota zvejnieku dzīve un darbs, daudzkrāsaini, savdabīgi, ideāliem uzticīgi raksturi, liktenīgas kaislības, pilnskanīgas dzīves situācijas, meklēti cilvēka atsvešinātības cēloņi; vēstījums lakonisks, emocionāli tēlains. Romānā "Velnakaula dvīņi" (1966) uz kāda Kurzemes zvejnieku ciema sadzīves fona risinātas cilvēka izdzīvošanas problēmas Otrā pasaules kara beigu posmā, psiholoģiski smalki zīmēti stipri, kaislīgi raksturi, kuri ekstremālos apstākļos spēj saglabāt cilvēcisko lepnumu, pašcieņu, tīras sirdsapziņas diktētu rīcības izvēles brīvību."

Gudriķe, Biruta. Līvs Egons. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003, 375. lpp.
"Egons Līvs savās krūtis nesa aizcirstas, aiznāvētas
paaudzes sirdi. Abām pusēm otrajā pasaules karā bija vajadzīgi Latvijas
zaļoksnie zēni, un liktenis viņus nesaudzēja. Latvija ir karagājienu slieksnis.



Egonam sāpēja visu mūžu. Latvijas sāpe bija viņa sāpe, un
tieši tādēļ viņš kā tēvzemei miniatūrā, kā glābiņam bija pieķēries savai
ģimenei. Sieva, meitas, mazbērni, klusas ģimenes svinības ar Ziemassvētkiem kā
visa svētā sākumu par to Egonu var apskaust. Viņi prata sargāt to savu laimes
loku.


Egona Līva lielā ģimene bija jūrasbraucēji. Ne reizi vien
Vesetas ielas pagalmā redzējām sirmus, spītīgi staltus večus jūrnieku mundieros
ar sarkanām neļķēm rokās... Pat bērni zināja tie vīri iet pie Egona Līva. Un,
ja mēs, rakstnieki, aizmirsām sava kolēģa dzimšanas dienu, tad jūrnieki
nemūžam. Ja mums neizdevās aprunāties, tad jūrniekiem – nemūžam.


[..] Maiga vīrišķība. Tā man gribas raksturot rakstnieku
Egonu Līvu. Viņš spītīgi un nelokāmi cīnījās par savai tautai aizliegto jūru,
par mūsu tiesībām dzīvot tā, kā jūrastautai pienākas. Un... viņš ātri raudāja.
Siltāks rokasspiediens, mīļāka dziesma, tautas kopības brīdis, un Egona acīs sariesās
asaras. Varbūt, ka visu sevi kā vīrieti un kā latvieti rakstnieks netieši ir
ierakstījis Kasparā Velnakaulā sava romāna “Velnakaula dvīņi” galvenajā varoni.
Karš, dvīņi, silts piens, jūra, sagūstīts zaldāts, kurš arī ir cilvēks,
dzemdībās mirusi zvejnieka sieva, divu armiju elles ugunis, ticība, cerība,
mīlestība – tas ir Egona Līva dvēseles kliedziens, adresēts kara cietsirdībai
un cilvēka, šī sāļā krasta cilvēka, vīrišķīgajam maigumam."

Peters, Jānis. Egons Līvs. Literatūra un Māksla, Nr. 14,
1989, 8. apr., 3. lpp.
"Līvs bija redzējis zvejnieku un jūrnieku dzīvi bez
izskaistinājumiem, bez apromantizējumiem, un tāda — skarbi vienkāršā,
ikdienišķā bija saskatījis daudz interesanta, nozīmīga, savam laikam
raksturīga. Līvs bija sastapis zvejniekus un jūrniekus, kas nekūpināja tikai
pīpes, kas nebija varoņi ar naivām dvēselēm. [..]


Tiešais dzīves vērojums, ikdienā sastapti tipi, ikdienā iepazīti
konflikti, ikdienā dzirdēta valoda — tas bija materiāls, kas, mākslinieciski
atlasīts, sintezēts un radoši apstrādāts, kļuva par Līva literāro ierosmju
galveno avotu. Rakstnieks stāsta, ka savu “Kapteini Nulli” (1963) viņš pilnībā
pabeigt varējis tikai tad, kad pats uz zvejas kuģa bija izvagojis Ziemeļjūru un
iepazinis okeāna zvejnieku darbu. Lūk, te arī atbilde, kāpēc Līva skatiens
zvejnieku dvēselēs tik dziļš, kāpēc viņa tēlotie raksturi tik patiesi, dzīvi,
viņa valoda tik krāsaina. [..]


Augsta pienākuma apziņa pret rakstnieka uzdevumiem, liels,
neatlaidīgs darbs, nemitīgi bagātinot gan dzīves pieredzi, gan literāro amata
prasmi, stingra pašdisciplinētība un kritiska attieksme pret savu veikumu
raksturo Līvu kā rakstnieku un cilvēku. [..]


Līva izaugsmi raksturo ne jau tikai žanriska daudzveidība.
Ar katru jaunu darbu padziļinās rakstnieka attieksme pret dzīvi, pilnveidojas
viņa amata prasme, izkristalizējas mākslinieciskā individualitāte. Ar “Kapteini
Nulli”, bet jo sevišķi ar savu romānu “Velnakaula dvīņi” Egons Līvs ir ienācis
mūsu literatūrā kā spilgta, savdabīga personība, kas daudzējādā ziņā — gan ar
tematiku, gan raksturu izveidi, gan dzīves parādību uztveri — turpina tās
tradīcijas, ko mūsu literatūrā iedibinājis Vilis Lācis. Tāpat kā Vilis Lācis,
Līvs ir dzīves apliecinātais, pozitīvu ideālu paudējs, kas jebkurās dzīves
pretrunās prot atklāt nākotnes perspektīvas.


Ar pirmajiem stāstiem Līva attieksme pret dzīvi ir ļoti
aktīva. Viņš nepretendē uz novatorismu tēmas izvēlē. Viņš cenšas pēc dzīves
patiesības, pēc padziļināta mums dažkārt labi zināmo parādību skatījuma. Līvs
galvenokārt tēlo zvejnieku dzīvi, darbu, savstarpējās attiecības. Tā ir
parasta, ikdienišķa darba diena, kādu mēs redzam viņa stāstos, viņa “Kapteini
Nullē”, un tomēr tā atklāj lasītājam ļoti daudz jauna. Un atklāj tāpēc, ka Līvs
nevienkāršo dzīvi, nenogludina asumus. Viņš cenšas tvert dzīvi visā tās
sarežģītībā un pretrunu daudzveidībā, jo dzīve arī savā ikdiena nerit kā
dzīpars no kamola. Tāpēc cilvēku rīcību un savstarpējās attiecības rakstnieks
skata dialektiski un parāda, ka neatkarīgi no mūsu gribas labais dažkārt
pārvēršas sliktajā, bet šķietami sliktais nereti glabā sevī labu, racionālu
kodolu."

Gudriķe, Biruta. Dialektika, raksturi, stils Egona Līva daiļradē. Karogs, Nr. 3, 1967, 1. marts, 132., 133. lpp.

Affinities

Edīte Gūtmane - Wife
Ojārs Pētersons - Son-in-law

Name at birth

Egons Gūtmanis

Pseudonym

E. Svile

Residence

1924–1938
Jelgava

1938–1941
Gaviezes stacija

1941–1942
Priekule
Krogzemju stacija

05.1945–08.1946
Medvežjegorska

08.1946–06.1950
Igaunija

06.1950
Oskara Kalpaka iela 95, Liepāja
Tolaik – Sarkanarmijas iela.

30.01.1960–1964
Vēju iela 5, Liepāja

1964–1969
Baznīcas iela 20, Liepāja
Tolaik – Komunālā iela.

1969–1972
Ģertrūdes iela 81, Rīga

1972–1978
Dzirciema iela 47, Rīga

1978–1989
Vesetas iela 8, Rīga

Education

1933–1938
Jelgavas pamatskola
Jelgava

1938–1939
Liepājas Kārļa Ulmaņa 28. janvāra Draudzīgā aicinājuma pamatskola
Rīgas iela 50, Liepāja

1939–1942
Liepājas vakara tehnikums
Liepāja

10.1954–08.1955
Liepāja
Mācās kuģu mehāniķu-dīzelistu skolā Liepājā, iegūst vidējo tehnisko izglītību, kuģa mehāniķa-dīzelista 3. pakāpes diplomu.

Working place

1939–1941
Liepāja
Strādājis par atslēdznieka mācekli Liepājas dzelzceļa darbnīcās.

1941
Gaviezes stacija
Telefona līniju montieris dzelzceļa līnijām Liepāja–Priekule, Liepāja–Rucava

07.1950–1952
Liepāja
Nozvejas inženieris Liepājas motorizētās zvejas stacijā Liepājas zvejas ostā.

1952–1953
Liepāja
Inspektors Latvijas Komunālās saimniecības energosistēmā.

1955–1957
Liepāja
Līnijas mehāniķis Liepājas motorizētās zvejas stacijā Liepājas zvejas ostā.

1958–1964
Liepāja
Liepājas zvejnieku kolhoza "Boļševiks" zvejas brigādes brigadieris un zvejas ostas dispečers. 1959. gada vasarā E. Līvs tika atlaist no darba sakarā ar zvejas kuģa bēgšanu uz Zviedriju. Aptuveni gadu, līdz 1960. gada septembrim, viņš strādāja kurpnieku darbnīcā.

26.11.1964–1969
Laikraksts "Cīņa"
Liepāja
Speciālkorespondents Liepājā.Rakstījis reportāžas par zvejniekiem (apkopotas krājumā "Vērts bij vīriem satikties", 1966).

14.11.1969–1973
Riga Motion Pictures Studio
Šmerļa iela 3, Rīga
Scenāriju redakcijas kolēģijas redaktors

1973–1974
Latvian Soviet Writers’ Union
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Prozas konsultants

Service

02.1942–08.05.1945
Latvian Legion
Latviešu leģiona 15. un 18. divīzijas sastāvā.

08.1946–06.1950
Sarkanā armija
Igaunija
Dienests militārajā daļā Nr. 0541.

Deported

05.1945–08.1946
Medvežjegorska

Participation in organisations

11.1961
Liepājas literārā apvienība
Liepāja
Biroja loceklis

1963–1989
Latvian Soviet Writers’ Union
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedrs

1973
Latvijas PSR Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs
Krišjāņa Valdemāra iela 11A, Rīga

Travelled

10.1979
Vācijas Demokrātiskā Republika
Latvijas Padomju rakstnieku savienības delegācijas sastāvā. Dalība starptautiskajā rakstnieku-marīnistu konferencē.

Memorials

31.08.2014
Baznīcas iela 20, Liepāja
Piemiņas plāksne pie nama, kurā dzīvojis Egons Līvs.

Buried

07.04.1989
Rīgas Otrie Meža kapi

Awards

Medaļa "Par varonīgu darbu. Atzīmējot V. l. Ļeņina 100. dzimšanas dienu"
1970

Viļa Lāča prēmija
Prēmija piešķirta par garstāstu "Nakts bez putniem" un ieguldījumu zvejnieku dzīves atainošanā.
1979