Aleksandrs Čaks

Dzejnieks, rakstnieks, latviešu modernās urbānās dzejas aizsācējs Aleksandrs Čaks (īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis). Dzimis Jāņa Čadaraiņa un Emīlijas ģimenē. Tēvs – drēbnieks.
Aleksandrs Čaks iesvētīts Rīgas Debesbraukšanas latviešu pareizticīgo baznīcas draudzē.

1923–1924: draudzība ar klasesbiedreni Rīgas 2. Valsts vidusskolā – Leontīni Amāliju Rundeli.
1925. gada rudenī: iepazīšanās ar Angeliku Blau, kurai veltīti dzejoļi "Atzīšanās" ("Miglā asaro logs") un "Tev" ("Liepas satumst").
1936. gada 26. martā: no plaušu vēža mirst māte Emīlija.
1938: draudzība ar mašīnrakstītāju Anitu Bērziņu. Dzejnieka pirmā tikšanās ar Anitu Bērziņu 1933. gadā kādās viesībās.
1941. gada 18. oktobrī: laulības ar Anitu Bērziņu.
1943. gada 27. martā: sastapšanās ar Mildu Grīnfeldi viņas studiju biedra Jāņa Rudzīša jubilejas svinībās. Tulkotāja Milda Grīnfelde kļūst par dzejnieka mūzu un līdzgaitnieci pēdējos mūža septiņos gados; viņai veltīts dzejas krājums "Debesu dāvana".

No 1922: intensīvi literārie eksperimenti, kas apkopoti kladēs ar nosaukumu "Mana dienasgrāmata" (RMM krājumā), kā arī dzejas teorijas un latviešu literatūras studijas.

1925. gada 1. februārī: pirmais latviešu valodā publicētais dzejolis "Sapņi" laikrakstā "Latvijas Kareivis".

Sākot ar 1928. gadu, daudz rakstījis par aktuāliem rakstniecības jautājumiem, analizējis citu dzejnieku daiļradi (žurnālos "Trauksme", "Latvju Grāmata", "Zaļā Vārna", "Daugava", laikrakstos "Sociāldemokrāts", "Pēdējā Brīdī", "Rīts", "Dienas Lapa").

20. gadsimta 30. gados publicēja recenzijas par teātri, kino.

1941: Čaks iesaistījās padomju kultūras dzīvē - rakstīja tēlojumus, recenzijas par literatūru un kinomākslu, 1941. gadā atsāka publicēt dzejoļus periodikā. Gatavojoties 1941. gada rudenī paredzētajai latviešu literatūras un mākslas dekādei Maskavā, kopā ar Eriku Ādamsonu veidoja operas libretu par latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Vienlaikus rakstīja arī operas "Zelta zirgs" libretu.

1941–1944: vācu okupācijas laikā Čaks ar savu vārdu darbus nepublicēja, bet tas bija ražīgs posms Čaka daiļradē, – top poēma "Matīss, kausu bajārs" (1943), "Spēlē, spēlmani!" (1944), mīlas lirikas krājums "Debesu dāvana" (1943), filozofisku pārdomu dzeja krājumā "Lakstīgala dzied basu" (1944). Daļa šajā laikā rakstīto darbu publicēti sākot ar 20. gadsimta 70. gadiem; pilnībā Aleksandra Čaka Kopoto rakstu sējumos.

1943: ar Mildas Grīnfeldes vārdu izdots Čaka dzejojums "Tētis – karavīrs".

1944–1949: aktīvi darbojās literatūras, teātra, kino un tēlotājas mākslas kritikā.

Pēc kara iznākuši dzejoļu krājumi "Zem cēlās zvaigznes" (1948; pirmajā redakcijā 1946. gadā, grāmata nenonāca apgrozībā) un "Patrioti" (1948).

Pēc Čaka nāves izdots krājums "Cīņai un darbam" (1951, Jāņa Sudrabkalna ievads un sakārtojums).

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā ar negatīvu raksturojumu figurējis kultūras darbinieku ''melnajā sarakstā''.
1946. gada 30. augustā laikrakstā “Literatūra un Māksla” Aleksandram Čakam tiek pārmests apolitiskums.
1946–1949: atbalstot un īstenojot latviešu literatūrā un mākslā PSKP CK lēmumus, tika organizēta Aleksandra Čaka literārās un recenzenta darbības kritika, pārmetot viņam atkāpšanos no marksisma pozīcijām, apolitiskumu, formālismu, buržuāzisko estētismu.
1949. gada 28. februārī: kosmopolītu lieta – Aleksandrs Čaks no Arvīda Pelšes saņem KP vadības nosodījumu speciālā sanāksmē par formālismu, kosmopolītismu, revizionismu un nacionālismu.

Čaks pirmais latviešu dzejā uzlūkoja pilsētu par suverēnu mākslas objektu. Pirmajos krājumos priekšplānā - pilsētas sociālie pretstati, tās reāliju un sociālo tipu plakātiski poētisks atveidojums. Liriskais pārdzīvojums izteikts ar novatoriskiem pilsētas dzīvē un ritmos sakņotiem tēlainības līdzekļiem. Dzejisko priekšstatu pamatā - konkrētība, sabiezināta tēlainība, nedaiļā estetizācija; klasisko pantmēru un brīvā panta lietojums.

Daiļrades sākumā noskaidrojās arī Čaka pamattēma - personība un laikmets. Čaka pirmie liroepiskie darbi "Poēma par ormani" (1930), "Umurkumurs" (1932) dēvētas par "lieko siržu" poēmām, tās raksturo garīguma, cilvēcīguma, personības kā pašvērtības nevajadzību materiālistiski ievirzītā un sociāli netaisnīgā sabiedrībā.

20. gadsimta 30. gadu 2. pusē Čaks pievērsās apraksta un tēlojuma žanram. Čaka prozas īpatnības veidojis liriskais, subjektīvais pasaules redzējums. Čaks akcentējis dzīvās un nedzīvās pasaules vienotību un veselumu; raksturīgs ir notikumu deficīts, maz izteikts sižets; nozīmīgs ir īpatnēju, neparastu psiholoģisko izjūtu un pārdzīvojumu atveidojums, dzejas elementu ienesums (bagātīgi tropi, frāzes veidojums).

20. gadsimta 40. gadu sākumā, iekšēju pretrunu lauzīts, Čaks tiecās iekļauties padomju dzīvē, taču arī viņam bija jāpakļauj savs spilgtais, izkoptais talants pirmo pēckara gadu socistiskā reālisma dogmām un ideoloģiskajam diktātam: normatīvismam, deklaratīvām konstrukcijām, didaktikai un ideoloģiskām aktualitātēm.
(Ieva Kalniņa)