Zemgales sargi

Balādes pirmie uzmetumi, fragmenti jau 1888. gadā publicētajā krājumā "Jauns kas". Tās centrā vispārināts tautas varonis, kam piešķirts Zemgales valdnieka Nameiša / Nameikša vārds. Balādes zemsvītras piezīmēs skaidrota Nameiša vārda rakstība, norādot uz senās Zemgales valstiskuma iedīgļiem, kā arī Nameiša zemēm, kas ietiecas lietuviešu apdzīvotajās teritorijās – tātad uzsverot seno zemgaļu sabiedrības augsto attīstības līmeni un varenību. Tomēr kopējā balādes noskaņa ir rezignatīva, pat drūma, ne tikai tāpēc, ka Krusta karos iet bojā zemgaļu valsts, bet arī tādēļ, ka drūmas Siliņš redz latviešu tautas izredzes 20.gadsimta sākumā naida, apātijas, šķelšanās un nesaticības dēļ. Balādei ir trīsdaļīga forma: I daļa “Toreiz” atskatās uz zemgaliešu cīņām 13.gadsimtā, notikumi balstīti viduslaiku hroniku tekstos; II daļa “Gadu simteņu gaitā” tēlo Krusta karu laikā pakļauto un turpmākos gadsimtus tumsas klāto Zemgali. Tieši šajā daļā Siliņš ietver tautas atmodas literatūrā populāro motīvu par brīvības cīnītāja nosacītu bojāeju un iespējamo augšāmcelšanos nākotnē – līdzīgi Pumpura dzejas varonim Imantam un epa “Lāčplēsis” (1888) titulvaronim: Dziļi, dziļi kalnā / Guļ zemes sargi (..) Gaida vēl, gaida / Zemgales sargi, / Cīņu gaid` - atausīs / Ik laika galā. III daļa “Tagad” gan atstāj balādes izskaņu atvērtu, tomēr rada vairāk drūmu, nekā cerīgu iespaidu, sasaucoties ar nule publicētā krājuma “Laikam līdzi” noskaņu: “Šķil, šķil pērkoņa, / Rād` uguntiņu, /Simts gadus snauzdami / Vēl snaudīsami.”/ Nameikša kliedza, /Nameikša sauca - /Kā vaidu vaidēja /Pa tumšu nakti. Balādē viscaur Siliņš pārsvarā lieto trīszilbniekus, piešķirot kustības efektu cīņai kaujas laukā, bāliņu ceļam uz cīņu, laika ritējumam, cerībai un trauksmes kliedziena izskaņai tumsā. Alfrēds Goba “Zemgales sargus” vērtē kā labāko Siliņa sacerējumu (ZA FB
RK 7603 205. Goba, Alfreds. Matīss Siliņš. 1959. Mašīnraksts, 35.lpp.).
Balādes fragmentu komponējis Alfrēds Kalniņš.