Ciemā pie tautiešiem

Saturs
Ciemā pie tautiešiem
Ziedu lāsts
Jumtiņa kunga joks
Mūks Stefans un Nellija
Kā Jānis Agati paveda
Ēnas
Kolumbine
Zenta
Zvaigzne
Bads
Raja

Vērtējums kritikā
Elīna Zālīte par Zamaičas stāstu krājumu raksta: "Zem tās pašas laika zīmes, kā Baumanes stāsti, stāv Zamaičas pārrunājamā grāmata. Gandrīz visu viņas varoņu lozungs – vairāk baudas! "Mums ir tikai mīlas šodiena. Centīsimies viņu izdaiļot, atrast viņā vairāk baudas", saka kāda stāsta varone. Tā tad mīlestībā tiek meklēta tikai bauda, bet miesas kaisums drīz pāriet, un rezultātā ir izirstošas laulības ar dažādam intrigām un neķītrībām. Autore labi pazīst vienas daļas pilsoņu ģimenes dzīvi un tēlo viņu nesaudzīgi, bez kādas idealizēšanas, bet arī bez sodīšanas. Viņa tikai it kā konstatē neapgāžamu faktu, kurā vienādu lomu spēlē ir vīrieši, ir sievietes. Neviens no viņiem neuzstāda dzīvei nekādas augstākas prasības. Vīrieši no sievietes prasa skaistu miesu, un sieviete ar to pērk sev dzīves ērtības (vienalga vai laulībā, vai ārpus tās). Un viņas to nebūt daudz neslēpj, nemēģina sevi idealizēt. Šīm sievietēm nav nekādu pienākumu, viņas visas garlaikojas, un lielākā daļa viņu "grēku" ir bezdarbības sekas. Vietām liekas, ka autore pārspīlē krāsas, tēlodama pilsonisko laulību, kura, runājot kāda stāsta varones vārdiem, ir "novazāta morāle",
un viņas sekas autore rāda trijos stāstos "Ciemā pie tautiešiem", "Ziedu lāsts" un "Antiņa kunga joks." Pirmā viņa blakus ģimenes dzīvei rāda ari tā saukto augstāko aprindu "sabiedrisko dzīvi," viegli ironizēdama par dažādām tradīcijām, ierašām. Pavīpsno arī par augstākiem ierēdņiem, departamentu direktoriem, ministriem, par pārspīlēto nacionālismu, demokrātiskumu, uzupurēšanos tautai, izdzīves kāri, dzīšanos pēc visa ārzemnieciskā u. t. t. Dzimstošā Latvija viņai nav pievilcīga. Labākais stāsts grāmatā šķiet "Raja". Nicinātā žīdietē, sabiedrības kaislību upuri, parādās liela dziļa sievišķība. Savas tautas atstumta, vēcāku nolādēta, viņa pārdod savu miesu, lai varētu dzīvot. Nāk mīlestība un nomazgā no viņas dvēseles visus netīrumus. Kad dziļā laimē viņa grib sinagogā
pielūgt savu Dievu, tēvs viņu ar akmeni nosit. Pilnīgi savrup stāv tēlojums "Bads", kur vienkāršos vārdos un
darbos slēpjas dziļš un satriecošs traģisms, šis stāstiņš rāda, ka autore var arī apstrādāt citus sižetus, kā erotiskos. Bet – mūsu rakstnieces (jaunās) jau vispār šos pēdējos sevišķi mīl un viņus apstrādā ar tādu nekautrlbu, ka vīrieši viņām netiek līdz. Izlasot grāmatu, rodas tukšuma sajūta. Vai tās būtu autores nepietiekoši dziļā mākslinieciskā
vēriena sekas? (Zālīte, E. Lūcija Zamaič. Ciemā pie tautiešiem. Latvju Grāmata, Nr. 3, 01.05.1926)