150 epitafu jeb kapuzrakstu

Epitāfijas tapušas laikā, kad liela to adresātu daļa vēl ir dzīvi. Pārdroša un bezkaunīga ideja, kas autoram ļauj paust visai kategoriskus spriedumus par vienas vai otras personas mūža laikā paveikto. Vienlaikus šāda provokatīva pieeja atdzīvina latviešu literatūras vēsturi, ļaudama nojaust par pretrunām, konfliktiem vai aizvainojumu, kas neizbēgami pastāv jebkura laikmeta liecinieku starpā. Izdevums sagatavots pēc manuskriptiem, kas glabājas Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā un Leukādiju arhīvā. Edvards Treimanis-Zvārgulis 1938. gadā izveidojis manuskriptu uz atsevišķām neliela izmēra (12,5x18,5 cm) lapiņām, pievienojot tobrīd zināmos personu dzīves datus. Krājuma sastādītāji precizējuši dzīves datus personām, kurām tie nav minēti dzejnieka atstātajā manuskriptā. Personvārdu pierakstā izmantoti mūsdienu atveides principi, dzejas tekstā saglabātas dzejnieka valodas īpatnības, veicot vien nepieciešamos ortogrāfijas un interpunkcijas labojumus.

Epitāfijas kārtotas personu dzimšanas gadu secībā. Sastādītāji katrai epitafijai devuši komentāru, lai sniegtu īsu personības un tās darbu raksturojumu, vietumis skaidrojot nianses, kas tekstā izceltas. Šajā izdevumā atlasīti un apkopoti 150 piemiņas panti, kas veltīti personībām, kuru vārdi ir pazīstami mūsdienu lasītājam, kā arī dažiem mazāk zināmiem kultūras vai sabiedriskajiem darbiniekiem.

Šis krājums ir kā neparasta latviešu literatūras, mākslas un vēstures portretu galerija, dažkārt arī greizo spoguļu galerija, kuras lasītājs ir laipni mudināts likt lietā kritisko domāšanu, lai spriestu pats – bija Zvārgulim taisnība vai tomēr ne.

Davīnuot atslāgvuordus