Vīriešu krietnums un sieviešu untums. 1. daļa

ROMĀNAM “VĪRIEŠU KRIETNUMS UN SIEVIEŠU UNTUMS” – 120!

“Sievietei jādod līdzīga izglītība vīrietim”, šīs domas tajā laikā, kad Ernests Dinsberģis tās cilāja 19.gs. 60., 70.gadu mijā, bija ķecerība pat progresīvo latviešu vidū, kā raksta Līgotņu Jēkabs grāmatā “Ernests Dīnsberģis” (1928); “mūsu sieviešu emancipācijas vēsturē vēl pirms Ausekļa tad ierindosim Dīnsberģi”.
Un ciešā sakarā ar šo ideju ir romāns “Vīriešu krietnums un sieviešu untums: romāns ar dažām tapinātam domām” (1900, 1902), kas izdots K.Ukstiņa apgādā Liepājā. Iespējams, ka tas ļaus šodien paraudzīties uz šo 19.gadsimta skolotāju, rakstnieku un ziņģu rīmētāju Dinsberģi citā gaismā. #gramatasjubileja
ERNESTS DINSBERĢIS UN EMANCIPĀCIJA
Dinsberģa motīvi emancipācijas idejas atbalstam nav vis politiski, bet gan pedagoģiski. „Baltijas Vēstnesī" (1871.), apskatīdams jautājumu, “kāpēc sievieši jāskolo”, Ernests Dinsberģis izsaka domu, ka vīriešus dažkārt māca dzīves skola, bet sievietes retāk atstāj tēva māju, tā tad „dzīves skolas" mācību maz dabū.
Dinsberģis: „Uz āru uz klajumu un uz tāļumu iet un darboties nav sieviešu dabas likums. Bet neņemiet par ļaunu mīļās meitas un cienījamās sievas, ka kāds sakāmvārds man te attrāpījās uzrakstīt: kā incim pieder krāsns, tā sievietei mājas dzīve. Un arī Luters uz tādu pašu vīzi saka (to raksta Lutera garīdzniecībai tieši padots tautskolotājs!: „Krāsns un saimniece paliek mājās". Un pa mājām vien dzīvodams, ko gan labu var iemācīties? Ar savām aitām un cūciņām papriecāties, pašām savā starpā papļāpāt, bērnus uckāt, labi izlādēties, tādas lietas jo vairāk pa mājām dzird,un jo vairāk dzird un redz, to vairāk patur un mācās".
Ernests Dīnsberģis savam laikam plaši uztvēris sieviešu izglītības problēmu: „Un tīri ar vienu vārdu jāsaka, visa cilvēcība no veciem laikiem līdz mūsu dienām par sieviešu mācīšanu un skološanu nav nebūt, vai maz vien rūpējusies". Tas ir raksturīgs vilciens Dinsberģa personībā un pelna, ka Dinsberģi vērtējot, to paturam atmiņā. Savukārt savu estēta spriedumu Ernests Dinsberģis apliecina tajā pašā rakstā: „Kālab sievieši jāskolo". Dīnsberģis prasa sievietei gudrību, prāta attīstību, bet tas nedrīkst notikt uz daiļuma rēķina. „Es pelnītu grēku", saka Dīnsberģis, „ja to teiktu, ka meitiņām, ko Dievs pats ar patīkamu skaistumu pušķojis, būtu aizliedzams koši ģērbties un pušķoties. To viņām vajaga un tā nav nekāda meita, kas neprot koši ģērbties!"
Tātad Dinsberģis grib redzēt sievietē apvienotu gudrību un skaistumu. Tikat būtiski uzsvērt, kā Dinsberģis izceļ mātes nozīmi, īpaši izglītotas mātes: „Kas ir mūsu zemkārtu bērnu pirmās mācītājas un skolotājas? Mātes! Kas ir mūsu pirmie kopēji un audzinātāji? Mātes. Kas ir bērnu pirmie pamatlicēji uz laicīgu un mūžīgu labklāšanos? Mātes. Kas irmūsu pirmās vadītājasun valdītājas Mātes! Nu redziet, mātes un atkal mātes ir mūsu bērnu pirmajās visu labumu iegruntētājas. Ja nu tās pašas ir labi izmācītas un izglītotas, tad tās arī varēs saviem bērniem ielikt labu grunti, uz ko pēcāk varēs visas labas mācības virsū būvēt un tās tur būvētas arī pastāvēs un augļus nesīs. Un ja tas tā būtu, vai tad mūsu sievas nebūtu tie lielu lielie palīgi pie tautas attīstīšanas un izglītošanas?" Kā grozītos visa dzīve, ja latvju sieviete būtu izglītota! Pēc 120 gadiem varam šo retorisko izsaucienu komentēt gluži droši.
VĪRIEŠU KRIETNUMS UN SIEVIEŠU UNTUMS
1900. gadā iznāk romāna “Vīriešu krietnu un sieviešu untums” 1.daļa, savukārt 1902 .gadā “Latviešu Stāstu Nodaļa” publicē ziņu, ka iznākusi 2.daļa Dinsberģu Ernesta romāns “Vīrieša krietnums un sievietes untums”. Romāns “ar dažām tapinātām domām”, nekur gan nav norādes, no kā tās tapinātas. Ziņas autors bilst, ka šo romānu var tikai pieminēt, ne pārspriest, un arī pēc 120 gadiem nekas nav mainījies, šo romānu var pieminēt, bet savu pārspriedēju tas vēl gaida! 1902. gada aprīlī pats Dinsberģis beidz šīs zemes gaitas 86 gadu vecumā. Tātad šo romānu rakstījis patiesi lielā vecumā. Un viņš pēc nāves tiek raksurots kā vecais, čaklais skolas un rakstu rūķis, kas rakstīja milzu manuskriptos izkrāsotiem drukas burtiem, kā senie mūki vai hronisti.
Šis romāns ar dzimumus kontrastējošo virsrakstu nav ticis pamanīts un izvērtēts ne savā laikā, ne vēlāk. 20.gs. 50. gados tieši to secina arī Pēteris Ērmanis, rakstot par aizmirstajiem romāniem, secina: “Nekur par to nekādas atzīmes vai kritikas laikrakstos. Vēlākos gados, kad dzīvoju pie Misiņa, iejautājos, vai tāds romāns vispār iznācis. Misiņš parādīja divus pabiezus sējumus.
Es: „Vai tiešām oriģināls?"
Misiņš: “Rakstīts jau tur tā stāv."
Es: “Vai esi lasījis?"
Misiņš tikai papurināja galvu, kaut ko norūca. Arī man nebija dūšas ķerties klāt Dīnsberģa tēva vecumdienu darbam. Cik tādu, kas to vispār lasījuši? Cik tādu, kas zina par šī romāna eksistenci? Un taču vecais, mūža beigās pusaklais vīrs tā bija pūlējies, romānu sacerēdams, rakstīdams, pārrakstīdams. Tā izgaist darbi, ne pēdas neatstādami.”(Laiks, Nr.102, 20.12.1952)
Mums #gramatasjubileja ietvarā ir iespēja šo romānu vismaz pieminēt, kas zina, varbūt kāds interesents vēlēsies izlasīt! Šodien uz to varam paraudzīties kā uz sava laika liecību, 19., 20. gs. mijas pētnieki tajā var meklēt sev interesējošos aspektus, kultūratsauces vai valodas īpatnības.
Un jāatzīst, ka atzīmēt šo grāmatu tās jubilejā pamudināja tieši virsraksts, kas papildina to latviešu literatūras klāstu, kas cenšas ietvert sava laika jautājumus par sieviešu emancipāciju, sievišķības konstruēšanu un mēģinājumus definēt sievietes ideālmodeli.
Un, piekrītot Pēterim Ērmanim, ka “nevaru teikt, ka vēlētos ēsties cauri” Dinsberģa lielajam, ar visu vājo acu gaismu rakstītajam romānam, vismaz iezīmēšu tā sižetu un pievienošu sulīgus citātus, kas atspoguļo Dinsberģa uzskatus par dzimumdiferenci, emancipāciju un sievietēm, kas pausti caur varoņu mutēm romānā.
SIŽETS
Sižeta pamatā ir stāsts par jaunu dreimani jeb galdnieku Vilis. Absolūti pozitīvais varonis Vilis brīvajā laikā vai nu iet pastaigāties, noteikti iegriežas baznīcā, un tad atkal atpakaļ mājās, savā kambarī, kur lasa laikrakstus "Austrums", "Mēneša rakstu" un derīgas grāmatas, kur atklājas paša Dinsberģa gaume un morāle: vecā Stendera "Pasakas un stāsti", "Augstas gudrības grāmata", jaunā Stendera "Auzān Ernsts", Hūgenbergera "Derīgs laika kavēklis", Dinsberga "Jumals un Līna", "Vecie Grieķi", "Ankel Toma būda" (kuru tulkojis pats Dinsberģis) Tāpat Vilis, lai iegūtu amata pieredzi, strādājis dažādās vietās un pie dažādiem saimniekiem, nu atgriezies sava meistara mājās. Tur viņš satiek savu pusaudža gadu draudzeni Emīliju, kas izaugusi par daiļu un emancipēti noskaņotu jaunkundzi. Paralēli saviem piedzīvojumu stāstiem viņs risina arī savu izvēli starp divām jaunavām, jo cita meistara mājā saticis daiļo un piemīlīgo Olgu, kā arī izklāsta savu pedagoģisko programmu un uzskatus par vīriešu un sieviešu atšķirībām, kuru pamatā ir sieviešu untumainā daba, kā arī, neņemot vērā untumainību, ir progresīvi noskaņots attiecībā uz sieviešu izglītošanos.
Tā kā šajā apskatā koncentrējos uz sievišķības konstruēšanas iezīmēm Dinsberģa romānā, piedāvāju tipiskākos citātus (ar nelieliem komentāriem), kas ar to saistīti.
CITĀTI
Kā jau minēju, Vilis svārstās starp divām jaunkundzēm, ar kuru saistīt sirdi un dzīvi, te daži argumenti:
Spēcīgākas sajūtas ir pret untumaino Emīliju, kaut viņai nepiemītot tie sirds un dvēseles jaukumi kā Olgai, jo "kad iedižojas, ir patgalvīga un neatlaižās, kamēr dabū savu gribu, - tas ir nelāgs netikums pie sieviešiem, un kas, kā man rādās, pie sieviešu emancipācijas vēl biežāki gadīsies. Ko tur varam darīt? Tas mūs vīriešus atgādina, ka vajaga arī paciesties, ka neesam vis tādi pilnīgi, kā esam iedomājušies, ka sknabaru meklējam sievu acīs un to resno baļķi savā paša acī nebūt neredzam. Un otrkārt: šis sieviešu emancipācijas sākums ir viegls atsities vīru nežēlīgai tirānībai (varmācībai) kurā tie, vecos un vidus laikos un pa daļai arī vēl tagad sievas verdzina."
Viļa domas par sieviešu izglītošanos pauž vecā Dinsberga jau gadiem skandināto: "Varbūt, ka sievām pašām arī augtu kāda maza galviņa, tad viņa nu arī pašos šinīs laikos vairāk piespiestos savu meiteņu pamācīšanas un vairs nelietātu to vecu norūsējušos un sasmakušu dziesmu: "Kam meitenes vajag skolot? Kad tās māk vērpt, aust, govis slaukt, sienu grābt u.t. vēl, tad diezgan. Labi, kad viņas šos darbus pareizi prot, un zināms kas vairāk nevar, tiem ar to jāpārtiek; bet kuri vecāki jel maz var iespēt, tiem vajadzētu savas meitas gan sūtīt skolā. Lai tās tur mācās nevien rakstīt un rēķināt, bet arī palikt jautras, mudras un prātīgas pazīst sevis pašas un pasauli. [..] Bet nu ir zināma lieta, ka cilvēkam nekad ar to nav gan, kā viņiem ir, bet grib arvien ko jo vairāk. Jo kad sievieši tiktāļ, tad nu jau sāk runāt par emancipācijas. Mūsu Latviešu sievieši vēl nu gan maz ko zina no tādas sieviešu brīvības un augstskološanās par skolotājām, advokātām, ārstām u.t. vēl. Bet citās tautās, īpaši Amerikā tādas ir jau lab tiesa. Ceru, ka arī drīz no mūsu Latviešu sievietēm ieraudzīsim tādās vietās kādas. Un vaj būtu kāds brīnums? Vaj sieviešiem nav prāts tāpat kā vīriešiem?"
Te vēl viena vīru saruna par laikmetīgiem jaunieviesumiem: “Grāmatu sējējs ar kurpnieku runāja itin nopietni. Pirmajs daudz grāmatas lasījis zināja daudz stāstīt ar dažiem jauniem izgudrojumiem, brīnodamies, ko cilvēki tagad nevar pasaulē. Grāmatu sējējs stāstīja, ka tagad izgudro braukt pa gaidu ar divriteņu ratiem, ka akmeni mēģinājot taisīt no salmiem, ka ar garaiņiem varēšot vainas izdziedināt, kādas brīnišķas lietas varēs darīt ar elektriciteti. Tad runāja daudz par sieviešu emancipāciju. Grāmatu sējējs to slavēja par lielu cilvēces attīstību, bet kurpnieks to turēja par nevajadzīgu un piezīmēja, kā jau Luters teicis! "Sievām un krāsnīm jāstāv mājās", kad nozīmējot,ka tām tikai jākopjot mājas iekšpuse. Bet grāmatu sējējs atkal rādīja uz Rebekas Izāka sievas, ka tā caur savu gudrību, lai gan piekrāpa savu vecu pusneredzīgu vīru, taču izdarīja Dieva gribu, ka lielākam jākalpo mazākam, vaj tad nepierāda, ka sievieši saprot labāk Dieva prātu, lai šī lieta šimbrīžam paliek nost.”
Dinsbergs dod balsi arī pašām sievietēm. Epizode meistara un viņas sievas sarunā, ko uzsāk sieva:
"Jūs ar mācītāja kungu, kā jau vīrieši, krītiet uz vienu roku, un ka mums sieviešiem, kad arī taisnība, vajagot to salocīt un dot jums vīriešiem to virsroku. Bet pie emancipētām sievietēm tas vairs tā nebūs, tur vairs nekādi glaimi, bet katram sava taisnība. Kā? Vaj es vainīga, ka es sieva? Kāpēc tad man savs labums jārauga dabūt ar glaimošanu un vīrs to var ņemt ar savu patvarīgu gribu?"
"Mīļā sieviņa," meistaris to noglaudīja, "tu nu arī visai daudz esi ieentuziasmojusies iekš savas sievietības. Kas zina, vaj viņa arī ir to vērta, un kas zina, vaj šai emancipācijas karstumā, aiz viņas šķidrauta nav paslēpies kāds vīriešu ģēnijs, kas kā suflers jums iečuksta ausīs tās acumirklīgās zinātnības kārības un tā jūs velk cauri un jums pasniedz algu bez nopelna?"
Lai godināts emancipācijas aizstāvis Dinsberģis!
Informāciju 2020. gada 16. novembrī sagatavoja literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone.
Grāmatas profils izstrādāts Valsts kultūrkapitāla fonds mērķprogrammā “Kultūras piedāvājums digitālā vidē” ietvaros atbalstītā projekta “Literatura.lv digitālā satura inovācijas”.