Rakstniecības dzimtu izziņas ciklā "Saradojušies": Grīnu dzimta

Logo_Grini.jpg

Rakstniecības dzimtu izziņas ciklā "Saradojušies" literatura.lv iepazīstina ar GRĪNU dzimtu – brāļiem rakstniekiem Jāni (1890–1966) un Aleksandru Grīniem (1895–1941), kā arī Jāņa Grīna dēlu – Richardu Rīdzenieku (1925–1979)!

#rakstniecibasraduraksti #saradojušies #Grīni

Ievads

Latvijas kultūrtelpa bagāta stiprām un radošām dzimtām. Turpinot rakstu kopas par literārām dzimtām – ģimenēm, šoreiz aplūkosim Grīnu ģimeni, kuras saknes meklējamas Biržu pagasta Ziedos, līdzenumā pie Bancānu ezera. Mājas Grīni apsaimniekojuši vairākās paaudzēs. Jēkaba (vēlāk pazīstams ar Aleksandra vārdu) un Jāņa Grīna vecāki – Jēkabs Grīns (tēva dzimta nāk no netālajiem Klaucāniem) un Anna Grīna (dzimusi Svilumbērza). Pēteris Ērmanis atzīmējis, ka Grīni dzīvojuši noslēgti. Tēva rados bijuši spīva rakstura un skarbas dabas cilvēki, savukārt mātes rados – bravūrīgi bajāriskas iedabas ļaudis. Māte nākusi no Slates, tagad Rubeņu pagasta Miglānu mājām “Ošāres”, kurus abi brāļi atminas un savos darbos piemin kā mīļākos, skaistākos ciemus no bērnības. Tur jumta pažobelēs bijušas īpašas kastes baložiem, ēka grimusi ceriņos, pie mājas liels ābeļdārzs, bet visskaistākais, pēc brāļa Jāņa vārdiem, bijis plašais un arhitektoniski brīnišķi izdevies pagalms. No mātes puses Aleksandram un Jānim Grīnam attālos rados ir rakstnieks Jānis Akuraters.

Redaktors un rakstnieks JĀNIS GRĪNS (1890–1966) bija erudīta personība. Viņa ģimeni veidoja sieva zobārste Alvīne Grīna (dzimusi Jannaus; 1885–1967); brālis Aleksandrs Grīns, dēls Ervīns Grīns (literārais pseidonīms Richards Rīdzinieks), meitas – žurnāliste, filoloģe Rasma Grīna (1918-1985), gleznotāja Rūta Grīna (1921–1954), kinorežisore Laima Žurgina (1943).

Literatūrkritiķis Jānis Rudzītis Jāni Grīnu, kurš ilgus gadus darbojies arī literatūrkritikā, nākamībai saglabājot viedokļus un domas par latviešu literatūras attīstību, tendencēm, spilgtākajiem autoriem un to devumu, raksturojis šādi: “Kopš pusaudža gadiem juzdams durstīgas kultūras slāpes, ar savu ģeniālo intuīciju atrazdams un pēc tam mīlēdams patiesās vērtības un sirdīgi nīzdams lētus vizuļus vai tukšu niekošanos, Jānis Grīns garus gadus ir neatlaidīgi pūlējies, lai briedinātu latviešu literāro kultūru un paceltu to līdz Eiropas literātūras līmenim. Kad vajadzējis runāt par garīgo spriegumu un neremdinātu zinātkāri, Jānis Grīns ir mēdzis lietāt vārdus “alkatīgs” un “alkatība.” Viņam pašam šie vārdi piestāvēja kā reti kādam citam. Kopš 18. mūža gada Jānis Grīns ir bijis skolotājs, redaktors, valsts laika lielākā grāmatu apgāda vadītājs, Nacionālā teātra direktors, rakstnieks, bibliotēku darbinieks Latvijā un aktīvs talcinieks gandrīz vai visās Zviedrijas latviešu galvenajās trimdas organizācijās. [..] ārkārtīgi raženā mūža svarīgākā daļa pieder latviešu literātūrai, kur Jānim Grīnam vēsturiski nopelni. Pats radošam darbam nododamies tikai aizgūtnēm un ar lielām atstarpēm, vērtīgākos sasniegumus gūstot stāstniecībā, sevišķi vēsturiskajā žanrā un trimdinieku psiholoģijas tēlojumos, viņš kā neviens ir rūpējies, lai citi, īpaši jaunie talanti, darītu bagātāku latviešu literatūru, lai tajā allaž būtu svaigums, jaunas, savdabīgas vērtības. Šai ziņā slavenākie ir Jāņa Grīna redaktora gadi (1928-1937) mēnešrakstā “Daugava” – mūsu visu laiku ievērojamākajā žurnālā. Vienīgi Grīna “Daugavai” jāpateicas par to cēlumu, kas mūsu literātūrā radās valsts laika otrā pusē un kas tagad kļuvis par latviešu modernās rakstniecības klasisko pamatu.” / Jānis Rudzītis. Alkatīgais daugavietis aizsaulē. Laiks, 1966, 5. marts /

Jāņa Grīna jaunākā brāļa rakstnieka un karavīra ALEKSANDRA GRĪNA (1895–1941) mūžu skaudri skāra pirmais padomju okupācijas gads. Visu mūžu dzīvojis kā īstens latvietis, cīnījies arī par Latvijas valstisko neatkarību, savos literārajos darbos iemūžinājis varonību un cīņassparu, arī gribu, bezbailību un nelokāmību, viņš tika apcietināts un izsūtīts uz Astrahaņas cietumu, kur tiesāts, piespriežot nāves sodu. Tikai 1991. gada 18. martā Aleksandrs Grīns tika reabilitēts. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā pieredzējis spožus panākumus ar pirmo romānu “Nameja gredzens” (1931) un arī ar romānu “Dvēseļu putenis” (1-3, 1932–1934) visu nākamo padomju periodu Latvijā Aleksandrs Grīns bija aizliegto un noklusēto autoru vidū; Valdemārs Ancītis minējis, ka rakstnieks gandrīz simtprocentīgi ticis izdzēsts no latviešu literatūras. Ja vien kāds Aleksandra Grīna vārdu zinājis, “tad nevis kā ievērojamu literatūras meistaru, bet vienīgi kā “reakcionāru rakstnieku”, “klaju nacionālšovinistu”, “pagātnes idealizētāju”, “mistiķi” un tā tālāk.” / skat.: Valdemārs Ancītis. Mantojuma atgaita. Oktobra Karogs, 1989, 13. jūn. /
Aleksandru Grīnu atminējās, viņa darbus atkārtoti izdeva latvieši, dzīvodami svešumā, trimdā. “Aleksandrs Grīns – šis daudzpusīgais, vīrišķīgais, apdāvinātais, patriotiskais rakstnieks, kas mīl dēkas un piedzīvojumus, paliek ievērojams latviešu jaunākajā literātūrā. Viņu arī daudz lasa emigrācijā, no jauna izdod viņa darbus. Aleksandrs Grīns ir dzīvs mūsu vidū kā tautas iedvesmotājs un vienotājs mūsu pašu, latviešu garā.” / Oļģerts Liepiņš. Aleksandrs Grīns. Ceļš, 1948, Nr. 10-12 /

Valdemārs Ancītis minējis, ka “30. gadu vidū un otrajā pusē A. Grīns pieder pie pašiem produktīvākajiem, vienlaikus arī pašiem populārākajiem latviešu autoriem. 1935. gadā viņam iznāk deviņas, bet 1938. gadā pat desmit grāmatas!”. Valdemārs Ancītis arī atzīmējis, ka jau ar pirmajiem literārajiem darbiem Aleksandrs Grīns apliecināja “gan spožas stilista, gan tabulas vērpēja spējas, spilgtu iztēli un prozas ritma izjūtu. līdz ar to iemantodams respektējamu rakstnieka vārdu. Aleksandrs Grīns tātad pieder pie tiem rakstniekiem, kas nevis savu lasītāju acu priekšā izaug par meistaru, bet kas – taisni pretēji – ir meistars jau kopš pirmajām iespiestajām lappusēm.” / Valdemārs Ancītis. Mantojuma atgaita. Oktobra Karogs, 1989, 13. jūn. /

Rakstniecībai pievērsās Jāņa Grīna dēls Ervīns, savus literāros darbus publicēdams ar RICHARDA RĪDZINIEKA vārdu, savukārt kā mākslinieks, aktieris un laikrakstu “Latvija” (1976–1978) un “Laiks” (1978–1979) redaktors viņš darbojās ar dzimto Grīnu uzvārdu. Viņš rakstniecībā debitēja 20. gs. 40. gadu izskaņā. Viņa liktenī ieaudusies paaudzes traģika, kas izlasāma literāro darbu lappusēs. No literāro darbu klāsta Latvijā savulaik 1999. gadā apgādā “Jumava” Dzintara sērijā izdots romāns “Zelta motocikls”. Literārajā rokrakstā samanāmas sasauces ar Gunta Zariņa prozu un darbu noskaņu, ņemot vērā agrā jaunībā pieredzēto kara ceļos. Literārās izteiksmes, valodas, meklējumu un tematikas ziņā viņa darbus var aplūkot Ilzes Šķipsnas, Aivara Ruņģa, Tālivalža Ķiķaukas, Benitas Veisbergas un citu daiļrades kontekstā.

Dzintara kokli paņem klēpī,
stīgas lai liegi vaid,
atdod visu, ko gadu no gada,
esi dvēselē slēpis.

Slāpušas dvēseles, kas tev ir rada
māmuļas sveicienus gaida,
tās − kas, pēc mūža gaŗa un sūra,
ar saulīti grimusi jūŗā.

Spēlē, koklētāj, mūžu savu,
mīlestību un sapņus
un tevi no sāpēm un posta austa
visbaltākā villaine apņems. / Richards Rīdzinieks. Koklētājam. 28 / 1 – 75. Jaunā Gaita, 1979, Nr. 126 /


1. JĀNIS GRĪNS
“Esmu no dabas savāds entuziasma un skeptiķa maisījums”

Jānis Grīns (1890–1966) – dzejnieks, stāstu un lugu rakstnieks, skolas grāmatu sastādītājs, redaktors un sava laika literatūrkritikas autoritāte. Izglītību ieguvis Biržu pagastskolā, Jēkabpils pilsētas skolā, beidzis LU tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti. Strādājis par skolotāju. Pirmās literārās publikācijas kopš 1909. gada. Darbojies laikrakstu “Latvijas Kareivis” un “Latvis” redakcija, īpaša nozīme redaktora darbam žurnālā “Daugava” (1928–1938, darbību atjaunoja trimdā Zviedrijā), laikraksta “Latvju Ziņas” redaktors (Stokholma, 1945–1950). Bijis Nacionālā teātra direktors (1937–1940), vairākāk nekā desmit gadus bija saistīts ar akciju sabiedrību “Valters un Rapa”, apgāda daļu, padomju gadā vadīja “Valters un Rapa” grāmatveikalu. 1943. gadā grāmatā “Dzejas ceļos” sakopojis mazāka apmēra literātūrteorētiskus rakstus, tāpat apceres par dažiem latviešu rakstniekiem; strādāja pie “Teātra un drāmas attīstības vēstures”.

Jāņa Grīna literāro darbu klāstā: “Pirmdiena” (1911), viencēliens “Glābts gods” (1912), krājums “Rožu ugunis” (1914), stāstu un leģendu krājums “Rūsa rietumos” (1920), viencēliens “Imperfectum” (1920), stāstu krājums “Laikmeta kumēdiņi” (1923), komēdija “Kaļostro Jelgavā” (1932), stāstu krājums “Dadzīvotāji rezonē” (1951), stāstu krājums “Trīs leģendas” (1960). Pēteris Ērmanis atzinis, ka “Grīna attīstības ceļš ir konsekvents, viņa meklējumu gaita pakāpeniska un loģiski skaidra: no naivās idilles uz izsmalcināto lirisko romantiku, no liriskās romantikas uz episki-romantiskiem teiku dziedājumiem, no teiku dziedājumiem uz jaunklasisko liriku, no jaunklasiskās lirikas uz prozu.” / skat. Ritums, 1924, Nr. 7.

Sastādījis vairākas īsprozas tekstu grāmatas bērniem – “Apvāršņi” (1917), “Bērnības pagalmos” (1914, 1923). Kopā ar Jāni Ezeriņu sarakstījis vairākas lasāmgrāmatas un ābeces “Valoda” un “Valodiņa”. Jānis Grīns ir arī 1935. gadā izdotā grāmatas “Clausula rebus sic stantibus vispārīgās un mūsu civiltiesībās” autors.

20. gs. 20.–40. gados dažādos periodiskajos izdevumos publicējis virkni recenziju par teātru izrādēm, recenziju par jaunākajām grāmatām un literāro procesu; arī trimdā līdzās Jānim Rudzītim bija viens no ražīgākajiem latviešu grāmatniecības procesu vērtētājiem un recenzentiem.

Jāņa Grīna dzejai raksturīga romantiska ievirze, īsprozas darbos skartas modernā cilvēka problēmas. Novators bija kopā ar Valdi Grēviņu sarakstītais (ar pseidonīmu V. J. Gregri) fantastiskais dēku romāns “Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi parādā” (1928). Kopš 1944. gada rudens dzīvoja trimdā Stokholmā.

“Diletantiskais nav latvisks, latviskais nedrīkst būt diletantisks!” bija viens no daudzpusīgās / daudzveida – Jāņa Grīna personības pamatpārliecībām.

Pēc 11 gadiem skolotāja darbā Jānis Grīns pievērsās avīžniecībai. Strādāja laikraksta “Latvijas Kareivis”, pēc tam “Latvis” redakcijā. Paralēli studēja un 1925. gadā beidza studijas Latvijas Universitātes Juridiskajā un Tautsaimniecības fakultātē; jurista darbs viņu nesaistīja un viņš pieņēma A / S “Valters un Rapa” direktora vietu, kur vadīja apgāda daļu.

1928. gadā Jāņa Grīna redakcijā sāka iznākt literārais mēnešraksts “Daugava”, kurā publicēta tolaik ievērojamāko rakstnieku, zinātnieku un kritiķu darbi. Tajā nebija aizmirsta arī cittautu rakstniecība. Laiks, kas saistīts ar mēnešrakstu “Daugavu” un spilgtajām rakstnieku personībām atklājas viņa apceres, kas 1955. gadā parādījās laikraksta “Laiks” lappusēs un pēc nāves dēla Ervīna apkopojumā izdotas ar nosaukumu „Redaktora atmiņas” (1968), kur atklājas sava laika literārās vides un literārās Rīgas un personību konturējums. Līgotņu Jēkabs atzīmējis, ka Jānis Grīns “savā īpatnībā laimīgā kārtā spēj sintezēt skeptiski vērojošo un nemierīgi meklējoši alkstošo.”

Jānis Sudrabkalns vērtējis Jāņa Grīna darbu mēnešrakstā “Daugava”, kur publicētas arī recenzijas un īsas piezīmes par laikmeta parādībām un uzdevumiem. – “Grīna uzmudinājumi palīdzējuši daudziem atrast ticību, apzināties savus spēkus, plašāk izplest spārnus. [..] Grīnam ir vai visas laba redaktora īpašības: viņš spēj ielīksmoties par jaunu dzejas puķi, bet spēj arī gluži aukstasinīgi izpētīt tās saknes, augšanas īpatības un nākotnes izredzes. Te labvēlīgi iedarbojas nevien skepse, kas apjēdz visu pasaules krāšņumu neviltoto vērtību, bet arī Grīna zināšanu un tieksmju daudzpusība, plašā ļaužu pazīšana un ilgā darbība dažādos dzīves laukos. Nav arī jāaizmirst, ka dzejniekam un temperāmenta cilvēkam aiz muguras stāv skolotājs. No tā šaurā skolmeistara gara, kas labprātīgi piesien pats sevi pie nedzīvā burta, Grīnā gan nav ne kripatiņas, bet kādas īpašības, kādas mācības no ilgā mācīšanas, labošanas un vadīšanas darba tomēr būs palikušas.” / Sudrabkalns, Jānis. Redaktors Jānis Grīns. Daugava, 1938, Nr. 1. /

Vairākus gadus Jānis Grīns (1937–1940) bija Nacionālā teātra direktors. Padomju un vācu okupācijas gadi ienesa krasas pārmaiņas. Padomju gadā tika represēts brālis Aleksandrs, 1944. gada rudenī Jānis Grīns izšķīrās atstāt Latviju un bēgļu laikā mēroja bīstamo ceļu pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Tur viņš nonāca viens pats – dēls Ervīns bija iesaukts Latviešu leģionā, bēgļu gaitās Vācijā nonāca sieva Alvīne un meitas Rūta un Rasma. Taču 1945. gadā nogalē ģimene beidzot atkal bija visa kopā – Zviedrijā. 1946. gada 5. janvārī Jānis Grīns rakstīja Jānim Jaunsudrabiņam: “Mana pamilija laimīgi atbrauca. Spriež, ka te daudz labāk nekā Vāczemē bijis. Te ir pavisam citādi. Te netrūkst ne putna piena. Sliktāk nekā Rīgā ir naudu resp. peļņu. Bieži jāstrādā nepiemērots vai neierasts darbs, jo neprotam valodu. Ervīns strādā jau 3 ned. spiestuvē par izsūtāmo zēnu, Rūta ir kādā ēdienu veikalā par trauku novācēju no galdiem. [..] Izpeļņa nav liela, bet apģērbties un paēst var it labi. Protams, kas nav radis un nav noskaņots strādāt, tam liekas grūti. Mēs kā nekā visi stāvām uz savām kājām.” Savukārt pats par savu ikdienu Jānis Grīns 1946. gada 23. februārī Jānim Jaunsudrabiņam stāsta: “Esmu starp citiem mūsējiem liels optimists un pozitīvists palicis. Es visai daudz strādāju. Viens pats taisu avīzi, Daugavu, kalendāru; lasu korektūras un pildu pat izsūtāmā zēna pienākumus. Rakstu arī tādu kā romānu – ik numuram pa nodaļai. Nostrādājos diezgan, bet esmu laimīgs šādā dzīvā un pa pusei ierastā darbā, lai arī sliktākos un grūtākos apstākļos. Citi mūsējie, kas tikuši tā sauc archīva darbā, nopelna to pašu, bet viņiem jādara neproduktīvs un bieži arī nevajadzīgs darbs, kas ar laiku stipri apnīk.” Šajās rindās atklājas arī latviešu bēgļu ikdiena Zviedrijā.

Strādājot literārā periodikā, Jānis Grīns pazina ļoti daudzus rakstniekus un dzejniekus. Vairāki dzejnieki veltījuši Jāni Grīnam arī dzejas rindas.

JĀNIS GRĪNS / Jānis Veselis
MĪĻAJAM DRAUGAM 70 GADU DIENA, 23. MARTĀ

No kādas zemes nāca Jānis Grīns?
Viņš atnāca no gaišās, zaļās Sēlas laukiem,
No alkšņu, ievu tvertiem upju līčiem jaukiem,
No Biržu birzīm, Zasas tumšām mežu vīlēm,
Kas pilnas riekstenīcām, dzeguzēm un zīlēm.

Kur tālāk meklēt gāja Jānis Grīns?

Mazs pilsēts Daugavkrastos viņu skolā ņēma,
Tam pirmās šaubas, atziņas un viedes lēma.
Tad – skolotājs viņš klusā Rūjienā un Bauskā,
Bet ziemu klausījās vēl labprāt spalgā lauskā.

Kas Jāņam Grīnam domas vērta maiņās?

Lūk, brāžas Piektais gads un vecos spraišļus dragā,
Kā plūdons aizskalota vecā dzīve smagā,
Ir Darvins zinātniski jūdu Mozu gāza,
Un Dzelmes dzeja simboliskus skatus vāza.

Kā pantus vija sākumā Jānis Grīns?

“Dubļi aukstām, melnām rokām
Rauj no kājām zābaciņus.”

Tā vērās jautra, draiskulīga zēna aina,
Bet pļāvējs nogurušais saimniekmeitu gaina,
Bāls, priecīgs vasarviesis steidza tēva druvās,
Kaut dumpī nopeltās, joprojām tuvās.

Ko jaunās dienās mantojis bij Jānis Grīns?

Pret visu jauno vaļā lai ir zibošs prāts!
Nost māņus, tumšumu, kas reliģijās krāts!
Lai šaubas jūsmu veic, un jūsma — šaubas valda,
Tad mūžam vieta būs pie laikameta galda.

Ko brīvās Latves gados veica Jānis Grīns?

Viņš Daugavu kā kuģa kapteins vadīja, rīkoja
Un jaunus rakstniekus ap sevi pulcināt tīkoja,
Viņš viņus mācīja ir skoloja, pat rāja,
Bet dzejas iztirzām bij vaļā viņa māja.
Dažs liels tur izauga zem laipnā mēnešraksts spārna,
Bet cits kā bij, tā palika tik noplukuši vārna.

Kurp lielos vaidu gados bēga Jānis Grīns?

Viņš pāri putojošiem jūras viļņiem zviedru škērās
Uz citu drūmu dzīves posmu smīnīgs, cerīgs vērās.
Ne tikai dadzīvot, bet meklēt, lūkoties pēc jauna,
Un mācīt lasīt daudz, lai bēgļos dzīve nekļūst ļauna,
Lai mūžam prāts ir zibošs, jauna kārs un spožs,
Tad arī gadu simtā Jānis Grīns būs možs! / Latvija Amerikā, 1960, 26. marts

JĀNIS GRĪNS KAFEJNĪCĀ / ALEKSANDRS ČAKS

Pulkstens viens. Uz kafejnīcu steidzas
Ātriem soļiem, drusku kratot stāvu,
Grīns no sava kabineta šaurā.
Brillēs lēkā bulvāris un liepas.
Auto aizskrien, izkvēpinot gaisu.
Steidzas Grīns, viņš zin: sēd garā rindā
Augšas zālē zilā sola galā
Jaunie dzejnieki un gaida viņu.
Jāaiziet un jāpārmij, kas sakāms.
Kafejnīca, ģērbtuve, tad zāle.
Ienāk Grīns ar smīnu lūpu kaktos;
Jaunie tā kā sarokojas, kā pieplok
Kafejnīca pilna zilu dūmu.
Debesis uz logu pusi steidzas.
Lapas tup kā stikliem vidū rāmas.
Ātri ienāk Grīns, sniedz visiem roku,
Pašā vidū atsēstas. Aiz brillēm
Jautri acis vīpsnā kā pēc joka.
- Vai jūs zināt - noliecies viņš saka,
- Anekdotu par to? ... - Nē! - Un ausis
Visiem notupstas uz galda Grīnam
Pašā priekšā, sakrustotām kājām.
Un tad Grīns sāk stāstīt anekdotu.
Beidzis ātri pasūta sev tasi
Kafijas un saldā mīklā ceptu
Ābolu; to ātri, stingri pieveic,
Kādam paprasot pa starpām stāstu,
Dzejoli vai recenziju labu.
Vienam otram uzmet savu aci.
Redz - tas vārs, bet nesaka ne vārda.
- Gan jau pāries - domā savā prātā,
- Dzejniekam jau sāpes arī noder. -
Tad vēl pasaka ko, pasmej līdzi.
Beidzot, visam skatu pāri laidis,
Pieceļas, dod stingri savu roku
Un tad aiziet atkal savā darbā. / Daugava, 1938, Nr. 1.

Jāņa Grīna darbīgā un daudzpusīgā mūža rezumējums atklājas literatūrkritiķa Jāņa Rudzīša reiz rakstītajā: “.. ir runa par cilvēku, kura personībai bagāts saturs, par cilvēku, kas kustējies un arvien vēl kustas kā ūdenszāle, par cilvēku, kas iespiedis savas zīmes tajā vaskā, kura formēts latviešu pēdējo gadu desmitu garīgās kultūras veidols. Protams, vistiešāk te domāta mūsu literārā kultūra, bet šis tas no Grīna aicinājumiem būs atbalsojies arī citos kultūras dzīves novados. [..] vienmēr bijušas apskaužamas spējas asi ieraudzīt un asprātīgi formulēt, piemēram, kāda rakstnieka iedabu vai kāda literāra darba kodolīgās īpašības. Arī pats par sevi viņš teicis visai pareizu spriedumu, pasvītrodams alkatīgo dabu un to, ka ir entuziasta un skeptiķa savāds apvienojums. [..] viņa uzskati un domas ir grodi vērptas, dažkārt viņš var būt ass, īgns, visai bieži dzēlīgi zobgalīgs, bet neviens lai neteic, ka Jānis Grīns būtu kādreiz bijis apzinīgi un nevietā ļauns, un pavisam nav iedomājams, ka viņš varētu būt nīkulīgs.” / Rudzītis, Jānis. Daugavas laivinieks. Laiks, 1955, 23. marts.


2. ALEKSANDRS GRĪNS (1895–1941): personība un daiļrade

Kārlis Kārkliņš “Latviešu literatūras vēsture” (Fišbaha, 1946) atzīmējis, ka Aleksandrs Grīns sevišķi izkopis vēsturisko romānu, godā celdams Latvijas senatni, tēlodams latviešu varonības sparu un brīvības garu.

Aleksandrs Grīns (īstā vārdā Jēkabs Grīns) dzimis 1895. gada 15. augustā Jēkabpils apriņķa, Biržu pagasta Ziedos saimnieka ģimenē. Mazāk zināms fakts, ka reizē ar
Jēkabu ir dzimis dvīņu brālītis Mārtiņš, kas gan divu gadu vecumā miris. Bērnība aizritējusi vientuļa – “Esmu izaudzis ar Bībeli, Skolas maizi un suni.” Brālis Jānis Grīns “Redaktora atmiņās” raksta: “Viņš klusu sēdēja pie mājas lieveņa zālītē un spēlējās ar veco, melno Pakānu. Kad iemācījās lasīt, tad, tā kā bilžu grāmatu nebija, urbās Skolas maizē vai Bībelē: tās atkārtoti pārlasīdams... Kad sāka mācīties rakstīt, izrādījās, ka mazais brālis ir ķeiris. Pieaudzis vienādi veikli rakstīja ar abām rokām pārmaiņus, jo kā citādi tik daudz varētu sarakstīt, 'satecināt', kā viņš mīlēja sacīt.”

Skolas gadi Aleksandram Grīnam izvērtušies visai raibi – mācījies dažādās skolās – Biržu Muižgala skolā (šo skolu Jānis Akuraters aprakstījis grāmatā “Degošā sala”), Jēkabpils tirdzniecības skolā, kur sevišķi aizrāvās ar dabas zinātnēm, un skolas žurnāla publicēta viņa apcere par dzīvības izcelšanos pēc darvinisma teorijām. Pēc tam neilgi mācījies Rūjienas proģimnāzijā un K. Millera reālskolā Cēsīs, kur sadraudzējas ar nākamo karavīru un literātu Edvīnu Medni (1897–1967). Skolas gados Aleksandrs Grīns aizrāvies ar Oskara Vailda, vēlāk ar Edgara Alana Po un Gustav Flobēra darbiem, kas valdzināja ar noslēpumiem pilno pasauli, iztēli un stāstīšanas mākslu. Šo rakstnieku daiļrade, vēstījums un poētiskie elementi ietekmēja topošo rakstnieku, sniedzot arī lieliskus literārus paraugus.

Kopš 1915. gada, kad Aleksandrs Grīns pabeidza Alekseja kara skolu Maskavā, viņa ikdienas saistās ar karavīra gaitām. Vispirms viņš bija spiests doties uz Galīcijas fronti, taču vēlāk pievienojās latviešu strēlnieku pulkiem.
Pirmais pasaules kaŗš un karavīra / strēlnieka dzīve un varonība ir lielākais Aleksandra Grīna mūža pārdzīvojums, kas klātesošs bija visa mūža garumā un atplaiksnīja arī viņa prozas darbos. 1917. gadā Aleksandrs Grīns tika ievainots, kādu laiku pavadīja, ārstēdams ievainojumu, slimnīcā, līdz demobilizējās. 1918. gada rudenī Aleksandrs Grīns devās uz Tērbatu studēt medicīnu, taču 1919. gada martā atkal tika mobilizēts. Šis laiks saistās ar straujām pārmaiņām viņa militārajā ceļā. 1919. gada rudenī Aleksandrs Grīns turpināja medicīnas studijas Latvijas Universitātē, vēlāk pievērsās vēstures studijām, tomēr dažādu iemeslu dēļ studijas ne medicīnā, ne vēsturē netika pabeigtas. Taču vēstures zināšanas tika liktas lietā, rediģējot “Pasaules vēsturi” (1–4, 1929–1930), “Zeme un tautas” (1–4, 1929–1931), “Kultūras un tikumu vēsture” (1–2, 1931), sastādot “Varoņu grāmatu” (1935) un citos darbos. Aleksandrs Grīns ir arī skolu vēstures grāmatu autors. Interese par karavīru likteni, karā pieredzēto apstiprina daži Aleksandra Grīna veiktie tulkojumi – Eriha Marijas Remarka “Rietumu frontē bez pārmaiņām” (1929), Ludviga Renna “Karš” ( 1929) un citi. Turpmākās viņa darba gaitas saistītas ar laikrakstiem “Latvijas Kareivis” un “Brīvā Zeme”.

Aleksandra Grīna pirmā publikācija iezīmēja daiļrades pamattēmu – tas bija raksts par Ziemassvētku kaujām un to varoņiem – “Veļi” (publicēta laikrakstā “Brīvā Zeme” 1919. gada 25. decembrī), arī pirmā literārā publikācija laikrakstā “Brīvā Zeme” 1920. gada 1. janvārī – “Iz leitnanta Vanaga dienasgrāmatas” turpina šo būtisku tēmu.

Aleksandrs Grīns ir vēsturisko romānu autors. Šīs ievirze lielprozas uzplaukums saistās ar latviešu vēstures pētījumiem. Aleksandrs Grīns savos prozas darbos, īpaši jau romānos centies atdarināt zināmu vēstures laikmetu līdz pat detaļām. Pamatīgi iedziļinājās pagātnes vēsturiskajos notikumos, pētīja un, papildot vēsturisko materiālu ar savu rakstnieka fantāziju, tapa nozīmīgi vēsturiski romāni. “Ikvienā Al. Grīna romānā varam saskatīt pašu autoru, kas paslēpies aiz notēlojamiem varoņiem. Tie cauri kaŗa un mēŗa briesmām cīnās Latvijā, Vācijā, Itālijā un citās zemēs. Al. Grīna darbu varoņos izpaužas uzņēmība, drosme, spars. Vispār Al. Grīna notēlojumā Latvijas seni laiki ir spēka, varonības un dzīves prieka pilni.” / Kārlis Kārkliņš. Latvieši literatūras vēsture. Fišbaha, 1946, 87. lpp. /

Ieskatam varam minēt Aleksandra Grīna īsprozas darbus – stāstu un noveļu krājumus “Krustneša gaitas” (1921), “Pieviltā vīra atriebšanās un citas noveles” (1922), “Septiņi un viens” (1926), “Likteņa varā” (1928), “Svētā Meinarda brīnumdarbs jeb Atpestītais velns” (1938), kā arī citi, kuru sižeti risinās gan viduslaikos, gan Latvijas kultūrtelpā. Literatūrkritikā atzīmēts, ka Aleksandrs Grīns ir arī viens no spožākajiem vēsturiskās noveles autoriem latviešu literatūrā, kas spilgti atklājas Kultūras fonda godalgotajā noveļu krājumā “Klusie ciemiņi” (1935), kas veltīts latviešu strēlnieku piemiņai.
Aleksandra Grīna romāni: vēsturisks romāns “Nameja gredzens” (1932); romāns “Dvēseļu putenis” (I–III, 1933–1934), vēsturisks romāns “Tobago” (1934). triloģija “Saderinātie”: “Pelēkais jātnieks” (1938), “Sarkanais jātnieks” (1938), “Melnais jātnieks” (1940), romāns “Trīs vanagi” (l, 1938.), diloģija “Zemes atjaunotāji”: “Meža bērni” (1939), “Atdzimusī cilts” (1939). Vairāki no romāniem iznākuši atkārtoti. “Dvēselu putenis” izdots Roberta Klaustiņa saīsinājumā skolu vajadzībām (1936). Par “Nameja gredzenu” un “Dvēseļu puteni” autoram piešķirtas Kultūras fonda godalgas.

Aleksandrs Grīns ir arī vairāku lugu autors. Lugas iestudētas, bijušas Latvijas teātru repertuārā. Grāmatās izdotas četras drāma “Karoga meklētāji” (1936), 13. gadsimta vīzija “Zemgales atmoda” (1937), laikmetīga luga “Tēvzeme” (1938) un jautra tautas luga “Kalēja līgava” (1938). Bieži Aleksandra Grīna vārds sastopams 20. gs. 30. gadu otrās puses Rīgas lielo teātru afišās – gan lugas, tostarp arī “Pumpurs un Lāčplēsis” (1938), gan romānu “Dvēseļu putenis”, “Nameja gredzens”, “Tobago” dramatizējumi. 1937. gadā rodama ziņa, ka Aleksandrs Grīns strādā pie kara lugas “Vampīrs”, kurā mistiska darbības gaita, bet reālas beigas (nav ziņu, vai šāda luga (pabeigta); ka autoram padomā luga par Oskaru Kalpaku, kā arī par Nameju kā zemgaļi, lietuvju, senprūšu pavēlnieku cīņā pret vācu ordeni. 1938. gadā komponists Mārtiņš Jansons sarakstījis operu pēc romāna “Tobago” libreta.
1925. gadā Aleksandrs Grīns izveidoja ģimeni ar medicīnas studenti Alīdi Cerbuli, kura daudz palīdzēja, pārrakstot viņa darbus. Arī meitai Zentai (dzimusi 1926. gada 25. decembrī; precējusies Romāne) saglabājušās maz atmiņu par tēvu: “Atmiņā palikusi tikai tēva balss un rakstāmmašīnas klaboņa.”

Rakstnieks Oļģerts Liepiņš atzīmējis, ka 20. gs. 30. gados Aleksandrs Grīns iegūst episku plašumu un neatlaidīgā gaitā tuvojas savas slavas un varenības zenītam. “Šai laikā Al. Grīna rakstnieka spalva pievēršas plaši veidotai nacionālai tematikai. Viņš pats ieguvis redzīgumu, romānistam nepieciešamu tieksmi uz tēlojuma detaļām, stāstījuma gausumu un pakāpenību. Reizē viņa valoda patur spēku un mākslu, aprobežoties ar pašu svarīgāko un galveno.” / Oļģerts Liepiņš. Aleksandrs Grīns. Ceļš, 1948, Nr.10-12 / Arvīds Dravnieks 20. gs. 30. gadu izskaņā uzskatīja, ka vēsturiskais romāns kā nopietni vērtējama mākslas daļa latviešu literatūrā īsteni ienākusi tikai ar Aleksandra Grīna daiļdarbiem. “Viņa “Nameja gredzens” un “Dvēseļu putenis” joprojām vēl ir šī rakstu mākslas novada dižākie sasniegumi, kaut arī tieši pēdējos gados daudzi ir jutušies aicināti uz vēsturisko romānu rakstīšanu, bet šo daudzo pulkā nav bijis neviena izredzētā.”
No Aleksandra Grīna romānu klāsta pakavēsimies pie diviem – “Nameja gredzens” un “Dvēseļu putenis”, taču lasītājiem, kurus saista senvēsture, varonība un cīņasspars, būtu rosinoši pārlapot arī citus Aleksandra Grīna romānus.

Romāns “NAMEJA GREDZENS” (1932)

Aleksandrs Grīna pirmais romāns vispirms publicēts turpinājumā laikrakstos “Latvijas Kareivis” (1928) un “Brīvā Zeme” (1931). “Aleksandrs Grīns pieder pie tiem retajiem, kas pauž tīro varoņgaru, pie tam raksturīgākais pie viņa ir tas, ka citas īpašības viņš nemaz nespēj attēlot. Kad viņš mēģina rādīt maigumu un cilvēka dvēseles norises, tad tās kļūst par vājākām vietām viņa darbos, un viņa romāns Nameja gredzens ir ieroču šķindoņas, līķu un sāļas asiņu smakas pilns; ugunsgrēki un sārti, uz kuriem sadedzina latviskās raganas, skrejoši debesu kāvi apgaismo drūmus, spilgtus un fantastiskus peizažus, pakalnus ar karātavām un mietiem, uz kūļiem, pēc XVI. gadsimteņa parašas, uzdur noziedzniekus un sagūstītus ienaidniekus. Aleksandrs Grīns karu un kaujas sparu ņem absolūtās varonības no zīmē, kā to saprata senie episkie dzejnieki ar Homēru priekšgalā.” / Jānis Veselis. Aleksandrs Grīns. Nameja gredzens. Daugava, 1932, Nr. 4 /

Kārlis Štrāls rakstīja: “Romāna darbība norisinās XVI. un XVII. gadu simteņu maiņā. Kamēr pašā Zemgalē tiek ar visbargākajiem līdzekļiem izravētas pat pēdējās atmiņas, pēdējās dziesmas, kas vēl varētu atgādināt zemniekiem viņu seno slavu un brīvību, tikmēr kaut kur Polijā vēl dzīvo paša Nameja pēcnācēji viņa meitas līnijā. Tie – Slavutas kņazi Gundari. Neraugoties uz to, ka viņu īpašums atrodas Polijā, ka viņi vairāku paaudžu laikā ir jau salējušies ar poļu pārējo šļachtu un tās interesēm, viņi tomēr glabā svētus talismanus: savu senču valodu un Nameja testamentu. Bet šis testāments dod pilnas tiesības tikai tam, kas valkās arī Nameja gredzenu. Bet kur atrodas šis gredzens, to kņazu Gundaru dzimta nezina, un pāris mēģinājumu atgūt sava senča mantojumu tiem ir beigušies tikai traģiski. Turklāt viņi ir vairāk karotāji nekā diplomāti, un tā ir spiesti nolūkoties, ka par Kurzemes hercogu tiek viltīgais lapsa Ketlers, nevis viņi. Pie tam viņu dzimta taisās arī izmirt. Ap 1600. gadu ir dzīvi vairs tikai sirmais kņazs Jānis (Polijas kanclera Zamoiska draugs) un viņa dēla dēls Bogislavs - Skumants, kas, romānam sākoties, studē Vakareiropā. Abi viņa vecākie brāļi ir krituši, ka rodami Polijas pulkos, un uz Skumantu tad nu kņazs Jānis arī liek vēl visas savas cerības, nododams savas nāves brīdī viņam vāzi ar Nameja testāmentu. Metoties pie mirstošā vectēva, vāze jaunajam studentam izkrīt, saplīst un no tās skambām izlobās arī Nameja gredzens. Šis atradums tad arī ietekmē kņazu Bogislavu uz viņa tālāko darbību. Sākas dramatiska cīņa sava lielā senča uzdevuma piepildīšanai. Šai laikā par hercogu Jelgavā sēž Ketlera dēls, slimais un asinskārais Fridriķis. Būdams labs kompozīcijas meistars, Grīns sava stāstījuma celtni veido veikli un noteikti.” / Piesaule, 1932, Nr. 7 /

Rakstnieks Jānis Veselis atzīmējis, ka “viela te jau tīri nacionāla, patriotiska – teika par Zemgales pēdējā ķēniņa Nameja pēcnāci, kas izaudzis Lietuvā, skaitās pie poļu muižniekiem, grib iegūt Kurzemes hercogu troni sev laikā ap 1600. gadu. Pārdzīvojis visādas dēkas gan karā, gan poļu ķēniņa galmā, viņš beidzot vada savus izkaptīm, dakšām, sakumiem bruņotos augšzemniekus pret kņaza Radzivila jātniekiem, algotņiem cīņā par savām troņa tiesībām. Cīņa ir asa, nežēlīga. Nameja pēcnācis sakauts, tiesāts, dzīvs uzdurts uz mieta mirst briesmīgās mokās. Romāns uzrakstīts dzīvi, spēcīgi. Sevišķi kauju asiņainā aizrautība, cīņas trakums, varonība aprakstīta tik spilgti, tēlaini, ka to redz. Varonis mirst kā savas tautas izredzētais glābējs, taisnais nesavtīgais cīnītājs par brīvību, apspiestās tautas ciešanu nesējas ar vārpu vainagu uguns stīpu galvā, bet Nameja gredzens pāriet uz viņa dēlu, ko jau ieņēmusi kāda linmataina Augšzemes meitene.” / Jānis Veselis. Latviešu rakstniecības vēsture. Omstede, 1947, 148. lpp.

Kaut rakstnieks Oļģerts Liepiņš norādījis, ka šajā romānā Aleksandram Grīnam vēl nav izdevies atraisīties no saviem novelista paņēmieniem, tomēr “Nameja gredzena vēstījumam ir liela elpa un daudzas vērtīgas romāna īpašības. Joprojām autors pārsteidz ar lielo drosmi un veiklību, orientējoties vēstures notikumos un sarežģījot ar tiem savu personāžu likteņus. Liela mākslas veiklība ļauj viņam pārcelties no vienas vides otrā un iedomāties dažādos apstākļos. Diezgan oriģināla, mūsu rakstniecībā droša, kaut gan nav bez precedentiem pasaules literāturā, arī fabula: uz prūšiem 13. g. s. emigrējušā karaļa Nameja tāļš pēctecis 17. gadsimteņa valdnieku un karu režģos grib atbrīvot savu zemnieku kārtas stāvoklī nospiesto tautu. Tā kā vēsturiski tas nenotika, tad varonim jāiet bojā, kāpēc tas, saprotams, apveltīts dzejnieka un fantasta īpašībām.” / Oļģerts Liepiņš. Ceļš, 1948, 1948, Nr. 10-12. /

Par romānu “Nameja gredzens” izteicās arī cienījami vēsturnieki un senlaiku pētnieki. Profesors Kārlis Straubergs atzinis, ka romāna temats dod vietu plašām laikmeta gleznām, kas tēlots izjusti un pamatoti; romāns izskaņā kļūst par gaišu cerību rādītāju nākotnē, reizē izvēršoties arī par vērtīgu nacionālu poēmu. Profesors Arnolds Tentelis, aplūkojot romānu kā vēsturnieks, atzinis, ka “lielā romāna pamatos vēsturiskā patiesība par zemgaļu ķēniņa Nameja cīņām ar vācu ordeni 13. gadu simteni. Namejs ir vēsturiska persona. Pēc pirmām lielajām cīņām ar vācu ordeni, viņš aizgājis uz Lietuvu. No turienes vēlāk devies uz prūšiem un tur no jauna sācis cīņu ar ordeni. Krustneši Baltijā tad sākuši jaunu karu ar zemgaļiem. Tik tālu vēsture. Profesors Arveds Švābe atzīmējis romāna skaidro stilu, brīnišķīgos laikmeta un cilvēku tēlojumus.

ALEKSANDRA GRĪNA romāns strēlnieku epopeja “DVĒSEĻU PUTENIS”

“Dvēseļu putenis” nav aizmirsts. Strēlnieku varonība, drosme un cīņas spars bija nozīmīgs Latvijas valsts tapšanā. Par to liecina fakts, ka 21. gs. Dzintara Dreiberga režijā top kino filma, kas vizuāli iespaidīgi varēs izstāstīt valsts tapšanu un apliecinās, cik būtiska nozīme ceļā uz valsti bija katra indivīda drosmei un spējai (uz)upurēties. Nule jūlija beigās Latvijā viesojās komponiste Lolita Ritmane un tika ieskaņota viņas komponētā mūzika šai filmai. – Gaidīsim lielo notikumu – filmu.

20. gs. 30. gados Aleksandrs Grīns sarakstīja savu vispazīstamāko darbu strēlnieku cīņu triloģiju “Dvēseļu putenis” (1933–1934), kurai virsraksts tapināts no pazīstamās Edvarta Virzas balādes par Fridrichu Briedi. “Aleksandrs Grīns kļuvis visai darbīgs un ražīgs: pērn viņš izlaida vēsturisko romānu Nameja gredzens, šogad – šo vēstījumu lielo par latvju strēlniekiem, kas – liekas, - pagaidām būs labākais strēlnieku sajūsmas attēlojums, atskaitot pat Akurātera daiļos, sapņaini aizslīdošos “Ugunīgos ziedus”. Aleksandram Grīnam ir visas īpašības, lai kļūtu par labu kara tēlotāju: vīrišķīga, cieta attieksme pret pasauli, varonības cildināšana, gars, kas mīl dēkas, cīņas un asiņu skatus, viegli pacilāta, gandrīz svinīgi patētiska valoda, kam tomēr netrūkst reālitātu izjūtas. [..] Vispār romānam kā uz pieredzi dibinātam strēlnieku tēlojumam liela nozīme” rakstīja Jānis Veselis / Daugava, 1933, 11 /

Karavīrs un literāts Edvīns Mednis norādījis uz romāna realitāti, tā “pacelta līdz sakāpinātai pārreālībai un tā skan, kā suminājums visiem cīnītājiem, kas pārcietuši strēlnieku kaujas elles. Nevien Nāves salā, bet arī citur. Šī grāmata nav kaŗa sauss dokumentējums, vai protokolējums, bet gan varoņdziesma prozā, latvju zemes pirmo karotāju cēls un spēcīgs suminājums”. / Aizsargs, 1933, Nr. 11 /
Roberts Klaustiņš atzīmējis, ka “Dvēseļu puteņa” “temats aptver latviešu tautas vis-
traģisko un viscildeno likteņa mijkrēsli, kad svaru kausos bij likts mūsu dzīvības un nāves jautājums.” / Skat.: Daugava, 1935, Nr. 7 /

Pēc romāna pirmās daļas iznākšanas, Alfonss Francis rakstīja: “Jau vairāk par gadu desmitu mierīgos apstākļos dzīvodami, esam aizmirsuši kara drausmas un izskanējušo cīņu varenību, un tikai retas ekskursijas vēl reizēm atceras un apmeklē asiņaino kauju vietas. Tādā ekskursijā cīņas laukā, kad tanī nāvējošo tērauda šķembu lietū griezās dvēseļu putenis, aizvada arī A. Grīns savā romānā, tikai viņā gūtie iespaidi ir vēl nesalīdzināmi spēcīgāki, jo autors savā atmiņā nav ļāvis nekam pāraugt pāri aizmirstības sūnai, kas sedz kritušo cīņas biedru kapu kopas un viņu varonību apliecinošos pieminekļus.” / Jaunā Raža, 1933, Nr. 5 /
Romāns tika arī dramatizēts un izrādīts.

“Īstā liela prozista vērienā iegājis, Grīns varbūt izjuta vēlēšanos sarakstīt ko tiešāku, mūslaicīgāku, jo pastāvīgie vēstures stilizējumi bija tam apnikuši. Vai tad varēja būt pateicīgāka viela, kā strēlnieku laiks, ko rakstnieks bija pats pārdzīvojis, šās lielās epopejas ceļu pats savām asinīm slacīdams. Uztvērumu, novērojumu bija atliku likām. Autors ķērās pie darba – un tas tiešām brieda plašumā un stiepās garumā, aizņemdams daudzus Latvijas Kareivja n-rus, kur tika publicēts. [..] nav šaubu, ka romāna populāritātei stipri par labu nāca Al. Grīna līdz šim iegūtā prozaiķa rutīna, meistarība, jau aprādītās īpašības: spožais stils, veiklā, trauksmīgā fābula, vienkāršotie un cēlinātie raksturi, prasme raiti un krāsaini sarežģīt situācijas un veikli atrisināt tās.” vēlāk rakstīja Oļģerts Liepiņš / skat.: Ceļš, 1948, Nr. 10-12 /

Kaut arī bija tapis vērienīgs prozas darbs, Aleksandram Grīnam nesekmējās ar izdevēja atrašanu. Šajā ziņā samanāma līdzība ar vācu rakstnieku Erihu Mariju Remarku un viņa romāna “Rietumu frontē bez pārmaiņām” (1929) izdošanas peripetijām. Arī viņam nācās doties izdevēja pie izdevēja un galvenā atruna bija gluži tāda pat kā Aleksandram Grīnam – karš ir pagājis un cik daudz lasītāju gan tagad interesējot vēstījumi par karu. Tiesa, ka iznāca gan Remarka romāns, gan arī Aleksandra Grīna romāns tie pieredzēja lasītāju sakāpinātu interesi, pieredzēja atkārtotus izdevumus un ir pazīstami līdz pat mūsdienām.

Piemēram, 1935. gadā Roberts Klaustiņš atzīmējis, ka Aleksandra Grīna romāns “Dvēseļu putenis” iespiests ceturto reizi un īsā laikā pārdots desmitiem tūkstoš (I un II daļa 15. 000, bet III – 13. 000) eksemplāros. Tādus panākumus viņš tolaik uzskatīja par cildeniem grāmatniecības tirgū, kur it teicamas grāmatas bijis iespējams pārdot vidēji pieci līdz seši simti eksemplāros, tālab Roberts Klaustiņš uzskatīja, ka Aleksandra Grīna darbs ieguvis lielu nozīmi, tas cildināms un kļuvis par notikumu latviešu rakstu pasaulē. / Skat.: Daugava, 1935, Nr. 7. /

Jānis Veselis atzīmējis, ka romānu triloģijā Aleksandrs Grīns ļoti plaši tvertā laikmeta ainā rāda latviešu tautas pārdzīvojumus, ciešanas, strēlnieku varonību, Ziemassvētku kaujas un daļēji arī Latvijas atbrīvošanas cīņas.

ALEKSANDRS GRĪNS / Noslēgums

“Aleksandrs, īsteni Jēkabs, Grīns ir liela vēriena rakstnieks un spēka vīrs mūsu rakstos, vienlīdz mākslinieks un erudīts, kas nav kautrējies laisties pasaules vēstures neaptveramos laikos un tautās. Viņš aizvien mēdz latvieti izvadīt vispasaules notikumos. “Dvēseļu putenī” viņš iesviedis latvieti lielā kara un revolūcijas mutuļos. Romāna “Nameja gredzens” varonis Gundars, izceļojis Itāliju, metas lielā poļu, zviedru, leišu, un Kurzemes hercoga valstiņas likteņos, politikā un karā. Vēsturiskā romānā “Tobago” varonis aizklīst Vidus Amerikas salā un dodas kā jūras laupītājs internacionālās holandiešu, franču, angļu, spāniešu un portugāļu savstarpējās cīņās un dēkās. Nelūkojot labu tiesu avantūrisma, kas ievērpts romānu pavedienos, varoņi cīnās un mirst dzimtenes un tēvijas labā. Grīns ir liels patriots, stingras pārliecības, pašaizliedzības, drausmīgu cīņu, drošsirdības sludinātājs. Patriotisms un pārliecība ir viņa būtes pamati, pirmatnējie dati, pirmdotības, kas nav ne pierādāmas, ne iztirzājamas: tajās viņš dzīvo, dvašo, rod spēku, attaisnojumu un nolūku. Tās viņu saista ar tautu, laikmetu, vēsturi, sadzīvi un valsti. Atsevišķais varonis ar savām individuālām ciešanām, domām un centieniem, ar savu psīcholoģiju pilnīgi ietveras lielos vispārības notikumos, kļūst mazs un niecīgs tautu un laikmetu likteņos. Pašos pamatos Grīns nošķiras asi no parastā impresionistiska moderna romāna autoriem, kas mēdz nogrimt taisni subjektīvismā, sludina antinacionālo un antisociālo. Kaut tomēr tā saknes nav meklējamas modernistu nespēkā, aistētismā un formālismā, kas pārsmalcinātā juteklībā apzinīgi spīlē sīkākos notikumus un situācijas, bet gan tautas masu, karavīru cīņas straujā romānu darbība atgādina impresionistisku sprindzinājumu, spēkā un spriegumā. Dažus impresionistu mākslas līdzekļus, vārdus, izteicienus viņš gan, kā vēlāk redzēsim, lieto, tikai pavisam pretējā nolūkā un darinājumā.” / Roberts Klaustiņš. Latviešu tautas spēks. Daugava, 1935, Nr. 7 /

Jāpiebilst, ka represijas vēlāk skāra arī Aleksandra Grīna ģimeni dzīvesbiedri un meitas, tāpēc rakstnieka arhīvs ir izpostīts. Daži rokraksti atrodas Rakstniecības un mūzikas muzejā, maz labu fotoattēlu.

1994. gadā literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons rosināja domāt par Aleksandra Grīna Kopotiem rakstiem, kas aptvertu visas viņa daudzpusīgās personības darbības jomas.

1995. gadā pie nama Baznīcas ielā 4a atklāja tēlnieka Jāņa Strupuļa veidoto piemiņas plāksni. 1995. gada augustā pie “Ziedu” mājām tika atklāta piemiņas plāksne. Drīz pēc tam Rīgā, Pārdaugavā parādījās Aleksandra Grīna bulvāris. Paradoksāli – tik tuvu piemineklim Pārdaugavā, kurp 9. maijā plūst ļaužu bari sarkanām tulpēm vai neļķēm rokās. Padomju atbrīvotājiem. Atminamies, ka Aleksandrs Grīns 1941. gadā tika arestēts, deportēts un nonāvēts. 1995. gadā tolaik Raiņa Literatūras mākslas vēstures muzejā (tagad Rakstniecības un mūzikas muzejs) tika sagatavota izstāde “Laiki un likteņi – Aleksandra Grīna 100-gade”. 1998. gadā TV ekrānos parādījās televīzijas filmas: Aleksandra Grīna “Šāviens miglā”, TV filma (režisore Maija Dance, operators Andris Bētiņš, mākslinieks Zigfrīds Antons, komponists Aivars Ozols, aktieris Juris Rudzītis) un “Klusie ciemiņi” (režisore Maija Dance, operātors Andris Bētiņš, mākslinieks Zigfrīds Antons, komponists Aivars Ozols, aktieris Jānis Skanis).
Reiz Aleksandrs Grīns rakstījis, ka vēsture ir tautu mūžīgā skolotāja, savukārt 21. gs. varam teikt, ka Aleksandra Grīna vēsturiskie romāni arī var būt ierosmes avoti pētīt un neaizmirst dažādus vēstures posmus, arī ceļā (vai tikt sapnī) uz savu valsti.

Aleksandrs Grīns 1940. gada martā laikrakstā “Brīvā Zemē” rakstīja: “Tā ticība labā galīgai uzvarai ir cauraugusi arī visus mūsu senču ticējumus, viņu pasaules uzskatus, ar to savīta arī viņu nešaubīgā paļaušanās savai latviešu tautas taisnībai. Šo paļaušanos nespēj satricināt, nedz saliekt ilgie atkarības laiki, it nekādas mūsu vēstures gājumā gadījušās nestundas. Mūsu tauta noturējusies pretī tām, kā āra bērzs turas pret visiem vējiem. Cik daudzas svešas varas nav savā laikā mēģinājušas ieperināties mūsu zemē, noenkuroties te ar savām pilīm, saviem kakla kungiem un saviem visu krāsu karogiem. Vēstures vējš tos kungus un viņu karogus allaž ir aizpūtis, jaunu laikmetu pavasara pali aizskalojuši visas viņu pilis, pamezdami tikai kādas pūču un spoku iemīļotas krāsmatas. Palikuši esam tikai mēs, šīs zemes turētāji, kuru sentēvi noslēguši ar Daugavas krastiem mūžīgu draudzību un iesakņojuši ar saviem kapiem savu tautu šajos krastos, tā ka latviešu dzīvības koka saknes nejaudā izraut no viņu dzimtenes nekādas viesuļvētras.” Viņam lemts bija nodzīvot vēl tikai vienu gadu.

Pēteris Ērmanis atzinis, ka aiz raupjā smējēja slēpies izpalīdzīgs un laipns cilvēks. Paziņas ir Aleksandru Grīnu pazinušas kā cilvēku ar džentlmenisku manieri, pieklājīgi vēsu izturēšanos, mazrunīgu, kurš nereti lietas nosauc ne vienmēr sabiedrībā pieņemtos vārdos. Šajos miniatūrapcerēs nav analizēts viss Aleksandra Grīna literārais devums un darbība jomas, nav arī šķetinātas dažādās versijas, kā un kāpēc Jēkabs Grīns tapa par Aleksandru Grīnu.

Grāmatizdevējs Helmars Rudzītis grāmatā “Manas dzīves dēkas” humorīgi raksta: “Aleksandram Grīnam bija apbrīnojamas darba spējas. Rīgā runāja, ka Grīns daudzus darbus paveic, rakstīdams abām rokām. Tas bija domāts kā joks, bet tā bija patiesība. Grīns tiešām rakstīja ar abām rokām. Kad pagura viena, tikpat labi varēja izlīdzēties ar otru. Ne jau ar to izskaidrojamas viņa neparasti lielās darba spējas.
Pirmais darbs, ko sarunāju ar Aleksandru Grīnu, bija Pasaules vēsture. To varētu dēvēt par Grīna varoņdarbu. Šīs grāmatas titullapā ir rakstīts: Aleksandra Grīna redakcijā. Patiesībā nekādas redakcijas nebija. Viss darbs no viena gala līdz otram ir Grīna sarakstīts. Un tas ir veikts labi un īsā laikā.”


3. RICHARDS RĪDZENIEKS

RICHARDS RĪDZINIEKS, īst. v. Ervīns Grīns, dzimis 1925. gada 1. janvārī Jāņa Grīna ģimenē – rakstnieks un mākslinieks. Viņa paaudze, kas dzimusi ap 20. gs. divdesmito gadu vidu pieredzēja daudzu sapņu un cerību sairumu – viņa vienaudži no skolas, no augstskolas sola nonāca Darba dienestā vai Latviešu leģionā. Ar šo pārdzīvojumu smeldzi un karavīra ceļā pieredzēto viņiem nācās dzīvot visu mūžu. Bieži arī nespējot ar to sadzīvot.

Viktors Hausmanis rakstījis: “... pieder tai traģiskajai paaudzei, kuras jaunību pārrāva karš. Viņa bērnība un zēnības gadi pagāja garīgu interešu piesātinātā atmosfērā, jo Ervīna tēvs, rakstnieks Jānis Grīns, vairākus gadus bija Nacionālā teātra direktors. Pēc Rīgas Pilsētas 1. ģimnāzijas beigšanas E. Grīnu iesauca darba dienestā, pēc tam – Latviešu leģionā. Viņš nonāk frontē, iepazīst karavīra dzīves sūrmi, ievainojuma sāpes, gūsta pazemojumu, līdz 1945. gadā izdodas nokļūt Zviedrijā. Un viss jāsāk no gala.”

Izgājis kara gaitas un gūstu, viņam izdevās nokļūt Zviedrijā pie tēva Jāņa Grīna, kur no Vācijas bija ieradusies arī māte Alvīne un māsas Rūta un Rasma.

Pirmās publikācijas ar Richarda Rīdzinieka vārdu parādījās Stokholmas latviešu laikrakstā “Latvju Ziņas”. 1949. gada 8. septembrī tur publicēti dzejolis “Pomerānija” un skice “Lazaretē”.. Viņš bija rīdzinieks – dzimis, audzis, Rīga kļuva par viņa ilgu simbolu. Vēlāk viņa literārās publikācijas lasāmas latviešu trimdas periodiskajos izdevumos “Latvju Ziņas”, “Latvija”, “Daugavas Vanagi”, “ELJAs informācija”, “Laika Mēnešraksts”, “Mēs”, “Ceļa Zīmes”, “Brīvība”. Kopš 20. gs. 50. otras puses piedalījās literāros sarīkojumos, Jaunatnes dienās ELJAS norisēs ar literāro darbu lasījumiem un referātiem.

Andrejs Irbe atzīmējis, ka “Rīdzinieka dzeja ir laikmetīga dzeja, tā ir arī polemiska, asa un skarba, bet šis tiešums un nemākslotā atklātība izskan arī dzejoļos ar intīmi personisku iekrāsojumu”. / Irbe, Andrejs. Jaunās dzejas pirmais 2x2. Latvija Amerikā, 1968, 6. marts.

Richarda Rīdzinieka personības traģismu un reizē arī paaudzes traģismu atvadvārdos ierakstījis viņa draugs un skolasbiedrs, rakstnieces Ilzes Šķipsnas brālis Alvis Šķipsna: “Audzis Rīgā redaktora Jāņa Grīna ģimenē, mācījies un veidojies Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā Latvijas neatkarības laikā Ervīns Grīns vienmēr savās krūtīs nesa dzīvu brīvības sapni un ticību Latvijas nākotnei. Šī ticība bija kopsaucējs visai viņa dzīvei, visā viņa daudzveidīgā darbošanās. [..] Strādādams maizes darbu Stokholmas reklāmu zīmēšanas firmā, viņš atrada laiku grāmatu ilustrācijām, viņjetēm un trāpīgām karikatūrām. Viņš darbojās arī kā skolotājs latviešu skolā, daudz laika veltīja darbam ar jaunatni.” / Šķipsna, Alvis. Atvadvārdi Ervīnam Grīnam. Laiks, 1979, 9. jūn.

1951. gadā viņš beidza Berga reklāmu un grafiskās mākslas skolu; strādāja par zīmētāju lielajā “Allkopia” ofseta spiestuvē, veidoja arī latviešu grāmatu vākus; pēc viņa iniciatīvas 20. gs. 60. gadu beigās latviešu apgādā “Imanta” Kopenhāgenā izveidota t. s. dzejas mazgrāmatiņu sērijā.

Richards Rīdzinieks ir vairāku grāmatu autors – 1965. gadā iznāca īsprozas krājums “Cirvis ozolā”, 1967. gadā dzejas krājums “Patiesību meklējot, rakstītas ritmiskas piezīmes, lasāmas skaļā balsī” un 1976. gadā romāns “Zelta motocikls” – viņš bija solījies tēvam uzrakstīt romānu, fragments ar nosaukumu “Rezignācija” lasīts jau 1958. gadā Jaunatnes dienās. Richarda Rīdzinieka aizraušanās bija arī teātra spēlēšana, tā tapa lugas “Spoguļa sienas”, kuru 1971. gadā Stokholmā iestudēja pats autors, un 1974. gadā izrādīta luga “Alģimants jeb nelaime uz 33. ceļā” arī autora režijā. Jāpiebilst, ka lugu “Spoguļa sienas” var izlasīt lugu krājumā “3 lugas” (1980, kopā ar Valteru Nollendorfu un Aivaru Ruņģi) vai grāmatā “Trimdas lugas” 2. sējumā (1995). Kopā ar Dzintaru Sodumu tulkojis Džona Steinbeka romānu “Par pelēm un cilvēkiem” (1954).

Literatūras kritiķis Jānis Rudzītis rakstīja: “Ja būtu pamats runāt par latviešu aizlauzto paaudzi, tad starp literātiem, kas sākuši rakstīt trimdā. Richards Rīdzinieks ir viens no “aizlauzto” zīmīgākajiem pārstāvjiem. Audzis patriotu ģimenes literāri piesātināti atmosfairā un pusaudža acīm skatījis Latvijas neatkarības spožuma kulmināciju, jau 15 gadu vecumā viņš piedzīvo valsts bojā eju. Vēl 3 gadi, un Rīdzinieks, tikko beidzis ģimnāziju, tiek ierauts Otrā pasaules kara cīņās, kam seko gūsts. Nokļuvis Zviedrijā, jauneklis spiests domāt par eksistences cīņu. Blakus arodizglītībai iespējama vēl vienīgi pašmācība. Tā jaunajam literātam ir devusi daudz, bet nav varējusi likvidēt kaut vai zemapzinīgu rūgtumu par saburzītiem un samaltiem gadiem, kas dzīvē mēdz būt starp pašiem skaistākajiem. Rūgtums prasās pēc noreaģēšanās. Tas bija jūtams skiču krājumu Cirvis ozolā (1965). Tas jūtams arī tagad dzejoļu burtnīcā ar pārāk garo un manierīgo nosaukumu. Tieši manierīgums ir izrādījies par vienu no piemērotiem noreaģēšanās veidiem. [..] Richards Rīdzinieks ir šī laika dzejnieks. Kā tāds viņš, visumā paturēdams skaidru domu, par stingrāku formas kalumu domā mazāk.” / Rudzītis, Jānis. Aizlauztās paaudzes ideālists. Latvija, 1968, 17. febr.

DRAUGIEM
Mūsu gājumam jānes
lietaini pelēka debess;
vai raudat,
kad smilšu graudi
caur pirkstiem birst?
Balta,
tik balta ir bērziem tāss,
tur, kur paaudzes nokautās
dus.
Mūsu gājumam jāsargā saules ogle.
Divdesmit, trīsdesmit gadus
jāsargā ogle;
jāsarga, jāsarga kvēloša ogle,
jāsargā saules ogle.
Līdz jaunas paaudzes izaug. / Londonas Avīze, 1968, 17. maijs

Richarda Rīdzinieka personību Jānis Gulbītis raksturojis šādi: “Ervīns Grīns aizgāja karā, divdūjiņas dūdodams, tieši no skolas sola. No savām kara gaitām viņš īsti nekad vairs arī nepārnāca. Vienalga, vai savā dzejā, prozā vai sarunās ar draugiem, Ervīns vienmēr brida vēl Pomerānijas dubļus, sāpēja līdzi savu kara biedru miesās un garā sistām brūcēm. Dažs labs nospieda savas vecās “kara utis” pavisam veicīgi un it brangi “ietaukojās” savu patvērumu zemju labumos, bet Ervīns, it kā spītējot, izvēlējās sava veida askētiska patriota dzīvi. Visu viņa personību caurstrāvoja tāds mazliet naīvs, intensīvs nacionālisms, kas nekad neatrāvās no savam kultūras saknēm. [..] Ar Ervīnu Grīnu biju draugos. Tāds Ervīns bija ar daudziem – viņa cilvēcība pievilka. Viņš prata runāt ar ļaudīm, saistīt tos pie sevis, bet tas nenozīmēja, ka viņš atklāja un atdeva sevi citiem bez ierobežojumiem. Gluži otrādi – viņš allaž paturēja nelielu distanci pret savu apkārtni. Lauzties tuvāk par viņa novilktām līnijām bija riskanti – Ervīnu varēja ātri sakaitināt. Savā draudzībā viņš mēdza paturēt skeptiska smīnētāja vaibstu, kas neļāva pieglausties, apskaut.” / Jānis Gulbītis. Draugos ar Ervīnu Grīnu. LaRAs Lapa, Nr. 22, 1980. /

Līdzās dzejai un karavīra pārdzīvojumu / ikdienas skicējumiem īsprozas darbos, kurus viņš nereti dēvēja par skicēm, būtiska nozīme arī latviešu trimdas prozas kontekstā ir romānam “Zelta motocikls” (1976), par kuru Anšlavs Eglītis rakstīja: “Rīdzinieks apstrādā vienu no aktuālākajām modernās literatūras problēmām – grūto, dažkārt izmisīgo cilvēka identitātes meklēšanu.” /Anšlavs Eglītis. Par rakstniekiem un grāmatām. Rīga, 1993, 203.–204. lpp.

Romāna gaitā caur šaubām galvenais varonis Igors nonāk pie atziņas, ka “nav iespējams mainīt savu identitāti, ka latvietim nav iespējams pārvērsties par zviedru vai vācieti”.

Kārlis Rabācs rakstīja: “Pēdējā laikā parādījušies vairāki literāri darbi, kas veltīti latviskās identitātes problemātikai. Arī Richarda Rīdzinieka Zelta motociklu var pieskaitīt šai kategorijai. Lai gan priekšvārdos autors saka, ka viņa “nolūks ir bijis parādīt laikmetu un cilvēkus tajā,” taču romāna varonis Igors Kalniņš ir nosacīti izvēlēts, noteikta laika un noteiktu pārdzīvojumu cilvēks. Protams, viņš pieder arī savam laikmetam paplašinātā nozīmē. [..] Dziesmu svētkos izjustais līdz pamatiem uzvanda kā viņa paša, tā pasaules pretrunas viņā un, atgriežas Stokholmā, viņš ir kā vajātais, kas vairs nespēj palikt agrākajā ikdienas ritmā. [..] Zelta motocikls, kā modernā literatūrā tagad parasts, rakstīts vairākās plūsmās. Tāds paņēmiens dod ekonomijas priekšrocības un ļauj ar parallēļu konfrontācijām sasniegt izteiksmes plašāku apjomu, asumu un dažādīgumu, no lasītājiem savukārt prasīdams lielāku koncentrāciju. Bet arī literatūrā nekas nav sasniedzams par neko. Romāna norišu atstāstījums tāpēc spēj radīt tikai fabuliska sadara skeletu, kaut grāmatas saturs vēsta ne tikai par Igora un daudzu viņam līdzīgu drāmu, bet visnotaļ reaģē arī uz modernās dzīves un morāles pretrunām.” / Rabācs, Kārlis Vienas paaudzes drāma romānā. Laiks, 1976, 15. dec. / Un jāatzīst, ka recenzijai dotais virsraksts precīzi atklāj rakstnieka piederību t. s. zudušajai paaudzei.

Par šo romānu rakstnieks saņēma Ērika Raistera piemiņas fonda balvu. Psiholoģe Aina Siksna atzinusi: “Ervīna Grīna romāns Zelta motocikls ir viens no nozīmīgākiem trimdas latviešu romāniem, kur latvietis var studēt latviskos mītus, latviskos aizspriedumus, latviskās rupjības un latviskos svētumus. Tas ir patiess romāns, kur katrs vārds ir dziļi un pārliecinoši motivēts. To varēja uzrakstīt tikai cilvēks, kas nebaidās patiesības, cik arī tā būtu sāpīga.” / Jaunā Gaita, Nr. 135, 1981 /

Dedzinot sveci no trim galiem, netaupīdams sevi - tā bija dzīvojis un par sevi teicis Richards Rīdzinieks. 54 gadu vecumā viņš aizgāja mūžībā, strādādams pie kārtējā latviešu laikraksta “Laiks” numura.

Pasaule, viņsaule, piesaule, aizsaule
— daudz ir pasaulē sauļu
Meitenes acis, acteku svētnīca,
piektajā toni, japāņu karogā,--
Stokholmā, Minskā, Ķelnē un Nicā,
Katrā lapā, ziedā un ogā!
Piekrastes sīkākā vilnīti laisties.
brīnumainas, tev meitas ir
skaistas,
sērdiene rakstos tevi ieauda.
Un pat vieglprātis melnīgsnējs
italiets
tevi ir kianti vīnu iebauda!
Strēlnieks tevi aiznes uz sirds,
pusaudzim Daugavmalā
pie cepures mirdzi
Ave sol! / Ave, sol! Latvija, 1975, 30. aug.

Richards Rīdzinieks pēc Latvijas atstāšanas nekad tur vairs neatgriezās. Taču viņš uzskatīja, ka latviešu tautas kodols ir palicis Latvijā, tolaik padomju Latvijā. Interesanti, ka kādā literārā sarīkojumā Vācijā 1977. gadā Richards Rīdzinieks nolasījis Rīgas braucienam veltīto ciklu – 32 dzejoļus. Dzejoļi no “Rīgas brauciena cikls” publicēti žurnālā “Jaunā Gaita” 1979. gadā 126. numurā.

Pirms pusgadsimta viņš rakstīja: “Kāda būs nākotnes Latvija? Tāda, kādu tu to vēlēsies. Kādu es vēlēšos. Un viņš un viņa. Iedomājies savu līniju uz nākotnes Latviju! Taisnu, līkumotu, cilpainu, spirālveida. Un visas citas. Kādā vietā visas šīs līnijas krustosies, būs fokusā. Krustu režģī ģeometriski aplēs vidus punktu! – Tur ir nākotnes Latvija, kādu mēs to vēlamies. Tu un es. Un visi citi. Brīva, skaista un taisnīga. Ja mēs to vēlamies.” / Mēs, Nr. 29, 1969 /


Par projektu

Rakstu sēriju par Grīnu dzimtu sagatavojusi literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe. Rakstu pirmpublikācija literatura.lv lapā sociālajā tīklā Facebook no 2019. gada 23. augusta līdz 18. septembrim.

Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta projektā "Saradojušies. Rakstniecības raduraksti" notiek rakstniecības dzimtu un ar tām saistīto personu profilu izstrāde literatūras datubāzē Literatura.lv.

Ar Grīnu dzimtas profiliem aicinām iepazīties šeit:
Jānis Grīns: http://literatura.lv/person/872946?lang=lv
Aleksandrs Grīns: http://literatura.lv/person/872945?lang=lv
Rihards Rīdzinieks: http://literatura.lv/lv/person/Rihards-Ridzinieks/872582

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.