literatura.lv decembra jubilārei Cecīlijai Dinerei – 100!

Logo_Dinere.jpg

25. decembrī dzejniecei, rakstniecei un tulkotājai CECĪLIJAI DINEREI – 100!


Es slīkstu grāmatu kaudzēs
Vienmēr, kur atrodos.
Tās ir mūžīgā haosā uz mana galda.
Tādā haosā kā manas mūža dienas,
Kā ļaudis, kurus satieku,
Ar kuriem runāju,
Un daži paliek manī uz kādu laiku.
Ne visi cilvēki paliek manī,
Un ne visas grāmatas.
Tagad es dzīvoju
Montas Kromas pēdējo dzejoļu krājumā
"Esmu"
Un es izstaigāju viņas dīvaino
Domu labirintus,
Kuros dziļi apslēptas skumjas.
Es ilgi dzīvoju tajās,
Aizmirsdama savējās,
Un vēl uz galda blakus Montai Kromai
Ir Nikolajs Gumiļovs.
Un es pa viņa kā marmorā izkaltām
Četrrindu pantu plāksnītēm,
Nesot līdz manī neizzūdošās
Montas dīvainās vārsmas,
Eju lēni virs melna bezdibeņa.
Viņš bija ģeniāls aristokrāts,
Viņam par to piesprieda nāves sodu.
Šis melnais bezdibenis aprija daudzus.
Es neesmu ģeniāla, neesmu aristokrāte.
Man nāve nāk pati pretī
.

(Literatūra un Māksla, Nr. 51 (23.12.1989))

Cecīlija Dinere dzimusi Krāslavas pagastā amatnieka ģimenē. Beigusi Krāslavas Valsts ģimnāziju (1936), kur viņas mīļākie mācību priekšmeti bija latviešu literatūra, vācu un latīņu valodas. Latviešu literatūras skolotāja Zelma Mūrniece centīgajā meitenē ieraudzīja potenciālu literāru talantu, atbalstīja un iedrošināja viņu turpināt izglītoties, par ko C. Dinere savai skolotājai bija pateicīga visu mūžu. Pārcēlusies uz Rīgu, C. Dinere strādāja par privātskolotāju, par retušētāju fotolaboratorijā, par strādnieci aušanas darbnīcā u. c., kā arī apmeklēja Rūdolfa Egles literāro studiju, intensīvi nododamās pašizglītībai. Vēlāk viņa mācījās Rēzeknes skolotāju institūtā un no turienes 2. Pasaules kara laikā evakuējās uz Gorkijas apgabalu, kur strādāja kolhozā. Kara laikā beigusi radiotelegrāfistu kursus, viņa bija radiste frontē. Pēc kara C. Dinere atgriezās Latvijā, strādāja laikrakstos "Cīņa" (1944-47) un "Padomju Latvijas Dzelzceļnieks" (1949-50).

C. Dineres pirmie dzejoļi publicēti 1943. gadā frontes laikrakstā "Красноармейская правда", vēlāk dzejoļi publicēti laikrakstā "Cīņa". Literatūrā viņu ievadījis dzejnieks Aleksandrs Čaks, kolēģis laikrakstā "Cīņa". C. Dineres pirmajai grāmatai – poēmai "Seržanta Sarmas dziesma" (1947) seko dzejoļu krājumi "Spožie spārni" (1948) un "Mums dārgs ir miers" (1951), kuros galvenokārt tipiski pēckara laika dzejoļi ar frontes uzvaru un jauncelsmes darba panākumu cildinājumu, tomēr tajos jūtams liriķes talants. Liriskā intonācija pastiprinās turpmākajos dzejoļu krājumos, pastiprinās arī smeldze un rezignācija liriskās varones dzīves skatījumā. Pēdējajā C. Dineres dzejoļu krājumā "Vaga uz nekurieni" (1990) ietverti dzejoļi ar izteiktu vientulības, atsvešināšanās un dažkārt pat pilnīgu bezcerības izjūtu, kam kontrastā mazdēlam veltīti sirsnīgi mīlestības pilni dzejoļi.

C. Dinere rakstīja arī dzeju un prozu bērniem – "Mazais rīdzinieks" (1951), "Mēs būsim dzelzceļnieki" (1952), "Kates rotaļlietas" (1953), u.c.

C. Dineres prozā tāpat kā viņas dzejā ir daudz autobiogrāfiska materiāla. 1961. gadā iznāca viņas bērnības atmiņu tēlojumu grāmata "Upe šalc un šalc", kurā tēlotas spilgtas bērnības un skolas gadu epizodes Krāslavā. Par darba turpinājumu var uzskatīt autobiogrāfisko tēlojumu grāmatu "Pasakiet ko labu" (1965), kur atklātas jaunas meitenes gaitas Rīgā un kara laikā evakuācijā. Nozīmīgs ir C. Dineres romāns "Cilvēks no Šeherezades" (1971), kas veidots kā jaunas dzejnieces atmiņas un pārdomas par mīlestību, par mākslinieka sūtību, par pienākumu pret ģimeni un aprūpējamu slimu cilvēku, dzejnieces Lauras tēlā ierakstot arī šādu atziņu: "Īsta mīlestība, tāpat kā īsta dzeja, ir neredzamas sāpes, bet tās nevar noslēpt, kaut arī rakstītu par visgaišākām lietām." ("Cilvēks no Šeherezādes", 96)

C. Dinere tulkojusi no vācu valodas, atdzejojusi ukraiņu un krievu dzeju. 1960. gados C. Dinere sāka apgūt franču valodu un atdzejot no franču valodas. Viņa sakārtojusi un atdzejojusi franču dzejas izlasi bērniem "Poēzijas zeme" (1967), piedalījusies franču dzejas izlasē "Es tevi turpinu" (1970) ar Gijoma Apolinēra, Pola Eliāra, Žaka Prevēra atdzejojumiem. No franču valodas atdzejusi arī Morisa Karēma dzejoļus bērniem, Žana Pjēra Beranžē dzejas izlasi u.c. No senfranču valodas C. Dinere atdzejojusi Fransuā Vijona krājumu "Dzeja" (1987, atkārtots izdevums 2019) un episko poēmu "Dziesma par Rolandu" (1992).

1990. gados C. Dinere kopā ar meitu Liliju uzturējās Bonnā, Vācijā, kur Lilija Dinere piedalījās mākslas projektos un izstādēs. 1996. gadā C. Dinere devās uz Izraēlu, lai kopā ar atdzejotāju strādātu pie savas dzejas izlases atdzejojuma krievu valodā. Negaidīti pasliktinās C. Dineres veselība, un viņa Izraēlā mirst.

Autobiogrāfiskums C. Dineres dzejā un prozā liecina par autores izjūtu, ka dzīve nav atdalāma no literatūras un radošuma. Viņas darbi atklāj tiekšanos dziļi izprast cilvēka, īpaši sievietes iekšējo pasauli un uzskatu, ka cilvēka dzīves svarīgākais uzdevums ir sevis pilnveidošana un pašrealizācija. C. Dineri raksturo nemitīga pašizglītošanās, tai starpā franču valodas apgūšana un ārzemju literatūras atdzejošana arī kā izaicinājums un iespēja pārtapt.

Apskatu sagatavojusi literatūrzinātniece Zita Kārkla. Pateicamies Cecīlijas Dineres meitai Lilijai Dinerei par fotogrāfijām.

Ar Cecīlijas Dineres profilu aicinām iepazīties “Literatura.lv” datu bāzē – http://literatura.lv/lv/person/Cecilija-Dinere/871694

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.