Lalita Muižniece

lv
Ziņot redaktoram

Коллекции (1) Коллекции (2)

Работы: migrate (30); migrate (1); migrate (1); migrate (1); migrate (21)

Аудио/видео: migrate (2)

Иллюстрации: Лицо в фото(4)

ИмяLalita Muižniece
Родное имяLāce, Lācis
РезюмеNora Valtere atzīmējusi, ka Lalitas Muižnieces dzeja izaugusi konkrētas realitātes ierosmē, ir pilna krāsu, dzejā raksturīgi arī smeldzīgi pagātnes / bērnības motīvi. Visumā Lalitas Muižnieces dzejoļi ir vairāk statiskas dabas - tās ir ainavas, gleznas, pārdomas, izjūtas, vērojumi.
Interešu lokā gan latviešu trimdas, gan latviešu padomju dzeja, kā arī latviešu folklora, tautas dziesmu metrikas jautājumi, fonoloģija. Muižniece.
Dzejniece, valodniece, redaktore, apskatniece, ilggadēja Rietummičiganas universitātes Latviešu valodas kursu vadītāja, Latviešu centra Kalamazū vadītāja.
Личная информацияDzimusi dzejnieces Rūtas Skujiņas un rakstnieka Jūlija Lāča ģimenē.

1958: apprecējusies ar sabiedrisko darbinieku un kiropraktiķi Valdi Muižnieku (1927-2009).
1974: pirmo reizi pēc aizbraukšanas 1944. gadā viesojās Latvijā.
Kopš 1990: Latvijā viesojas regulāri, pavadot vairākus mēnešus.

Daudz ceļojusi, tostarp vairākkārt uz Meksiku, Austrāliju, Jaunzēlandi.
Профессиональное деьтельность

Pirmā publikācija

Pirmās publikācijas Kalamazū Latviešu jaunatnes kopas biļetenā, pirmais dzejolis gan uzrakstīts 1944. gada vasarā, dzejoļi pierakstīti burtniciņā arī uz bēgļu kuģa, tikai juku laikā gājuši zudībā. Nākamā rakstīšana bijusi atkal kuģī - no Vācijas uz Ameriku - sava veida dienasgrāmata, tad dzejas publikācijas angļu valodā Bētlemes vidusskolas literārajā žurnālā.

1955
: 17. augustā raksts laikrakstā "No trijām valstīm" un žurnāla "Jaunā Gaita" pirmajā numurā.
1956: pirmo reizi piedalījās jauno autoru literārā sarīkojumā Indianapolē, lasot Aivara Ruņģa dzeju un nelielu savu skici "Nesaprastais".
Kopš 20. gs. 60. gadiem lasīja savu dzeju literāros sarīkojumos, 70. gados referējusi arī par latviešu padomju rakstniecību, piedalījusies Latviešu dziesmu svētku Rakstnieku cēlienos un citos literāros notikumos, Baltijas Studiju konferencēs.
"Lalita Muižniece atklājusi īpatnēju savas dzejas skandēšanas veidu. Ar nodomu viņa runā tik klusi un vienkārši, lai piespiestu publiku uzmanīgi sekot katram viņas vārdam. Nolasītajos dzejoļos dominēja dziļa dabas izjūta, īstenībai savijoties ar šķitumu."
/Zaļinskis, Auseklis. Laiks, 1970, 14. febr./

"Lalitas Muižnieces lasīto dzejoļu vairumam bija dabas motīvi par pļavām, āboliem, arī kumeļiem, pavīdot jaukiem salīdzinājumiem."
/Zirnītis, Valters. Latvija Amerikā, 1970, 28. febr./

1965: jaunatnes žurnāla "Mēs" 16. numurā īsprozas darbs "Sagadīšanās" un pirmā dzejoļa publikācija "Sudmaliņu spārnos".

Rakstījusi par latviešu jauniešu organizāciju darbu, latviešu jauniešu kongresiem, kursiem, sabiedriskām un literārām aktivitātēm, "Laiks", "Latvija Amerikā", "Jaunā Gaita", "Mēs", "Mazputniņš" un citviet.
Literāros darbus un recenzijas par grāmatām publicējusi latviešu trimdas izdevumos: "Mēs", "Ceļa Zīmes", "Jaunā Gaita", "Treji Vārti", "ELJAs Informācija", "Austrālijas Latvietis", "Londonas Avīze".

1981: ieguvusi doktores grādu lingvistikā par disertāciju "Linguistic analysis of Latvian death and burial songs" ("Latviešu miršanas un bēru dziesmu lingvistiskā analīze").

Dalība periodisko izdevumu redakcijās

1956-1958: žurnāla "Jaunā Gaita" redaktore.
1959-1961: bērnu žurnāla "Mazputniņš" redaktore.
1961-1966: žurnāla "Mēs" redakcijas locekle.
1971-1981: apgāda "Ceļinieks'' redaktore.

Sabiedriskā darbība

20. gs. 50. un 60. gados aktīvi darbojusies Kalamazū Latviešu jaunatnes kopā un Amerikas Latviešu Jaunatnes apvienībā (ALJA).
1957-1958: strādājusi par skolotāju Kalamazū latviešu skolā.
Darbojās Kalamazū preses darbinieku un literātu kopā.
Darbojusies K. Goppera fonda balvu piešķiršanas komisijā.

Pedagoģiskais un akadēmiskais darbs

2x2 un 3x3 nometnēs, Gaŗezera vidusskolā vadījusi latviešu valodas seminārus.
Kopš 1966: kopā ar profesoru Jāzepu Leli vadīja latviešu valodas vasaras kursus Rietummičiganas universitātē Kalamazū; izstrādājusi jaunas un modernas valodas mācīšanas metodes trimdā dzimušo latviešu valodas mācīšanai.
1969: ieguvusi vidusskolas latviešu valodas skolotāja tiesības, mācoties neklātienes kursos pie valodnieces Rasmas Sinātes.
1970: pabeigusi maģistra darbu Rietummičiganas universitātē Kalamazū.
1980: izveidoja akreditētu Latviešu studiju programmu Rietummičiganas universitātē, izveidojot Latviešu studiju centru.
20. gs. 90. gados regulāri lasījusi lekcijas par latviešu folkloru un trimdas dzeju Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā.

Latviešu centrā Kalamazū dokumetējusi latviešu trimdas periodikas bagātīgo pienesumu latviešu rakstniecībā, veidojot dažādas
datu bāzes.
Veidojusi populārzinātniskas Latvijas vēstures un ģeogrāfijas grāmatas "Latvija: zeme, ūdeņi, kalni" (1968) un "Latvija: daba, ļaudis, darbi" (1970).

Kopā ar citiem sastādījusi pareizrakstības rokasgrāmatu "Turi pa rokai, iemet aci" (1990, papildināts izdevums 1991).

Dzeju komponējis Arnolds Šturms.
Галерея цитат "Dzejā atspoguļota trimdinieka tieksme atrast svešatnē sev radniecīgo, latvisko, dzimtenes atmiņu reālijas, kā arī modernās dzīves steigas un haosa negatīvs tēlojums."

Vecgrāvis, Viesturs. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 2003.

".. darba veicēja ir mūsu jaunās paaudzes dzejniece Lalita Muižniece Kalamazū. Pēc pabeigtā kursa latviešu folklorā, literāturā. gramatikā un poētikā viņa eksāminējās pie ALAs izglības biroja apstiprinātas komisijas, pārbaudījumos uzrādīdama tik izcilas zināšanas minētajos priekšmetos, kādas varētu sagaidīt tikai Latvijas laika skolās.
Rakstveida pārbaudījumā viņa izvēlējās tematu, ko vismazāk varēja gaidīt: „Tautas tradiciju mantojums vēlākajā latviešu literatūrā." Cik ir to mūsu jauno literātu, kuriem tik nopietni būtu paticis iedziļināties mūsu folklorā un agrāko paaudžu rakstos? Bet Lalita Muižniece, saprazdama kontinuitātes principa svarīgumu, šo darbu bija veikusi ar dziļu interesi un pārzināja tematu tik pilnīgi, ka brīvi sniedza izlīdzinātu pārskatu no Ausekļa un Pumpura tautas atmodas laikā līdz pat Aivaram Ruņģim mūsu dienās."

Aistars, Ernests. Klusu veikts darbs. Latvija Amerikā, 1968, 21. dec.

"Žuburu rota" (1970)

"Lalita Muižniece ir apbalvota ar tiešām redzīgu aci un jūtīgu krāsu uztveri, tāpēc šie dzejoļi ļoti uzskatāmi, gleznieciski, krāsaini. [..] Lalitas Muižnieces dzejoļus varētu skaisti ilustrēt, un tas katrā ziņā būtu jādara krāsās! [..] Lalitai Muižniecei raksturīgais konkrēto piedzīvojumu un pārdzīvojumu laiks. Grūti pašreiz iedomāties otru dzejnieku, kas dzejā tik tieši, tik pilnīgā reālitātē apzinātas un izjustu to dvēseliski sarežģīto situāciju, kādā jādzīvo bēglim, kas ilgus gadus atšķirts no savas tautas, bet kas to pārāk mīl, lai kaut uz brīdi to aizmirstu vai aizliegtu. Lielā sirsnībā dzejniece piemin tās tipiski latviskās bagātības, kas tai nākušas līdz no paaudžu paaudzēm, vienmēr un visur meklē ceļus, lai svešumā nepazustu, meklē citus līdzīga likteņa biedrus, jo pulkā var cits citu balstīt, drošināt, stiprināt. Kaut it kā caur stikla sienu, kaut tikai domās, iztēlē, sapņos vai ilgās - dzejniece vienmēr alkst arī saskares ar brāļiem un māsām, kas palika "mājās", jo jūtas nesaraujami un dziļi ar tiem vienota."

Valtere, Nora. Noreibums krāsu priekā. Laiks, 1970, 9. dec.

"Lalitas Muižnieces grāmata Žuburu rota, vismaz man tā šķiet, ir viņas sirds tikšana ar dzīvi galā. Valoda, ne runāta, bet rakstīta, ir tas medijs, ar kuru viņa meklē saprašanos ar citiem, izsaka sevi un izsakot — "tiek galā". Pie tam — viņas valoda ir latviešu valoda un ļoti laba latviešu valoda, it īpaši ievērojot to, ka dzimteni Laika ir atstājusi, deviņi gadi veca esot. Izaugusi viņa ir svešumā, chaotiskā un nežēlīgā laikā, kas ir postījis viņu, tāpat kā kuru citu domātāju cilvēku. Tādēļ ir saprotami, ka sirreālistiskais virziens, vismaz
izteiksmes un dažu motīvu ziņā, ir virziens, kujam viņa daļēji ii pakļāvušies. Lalitas Muižnieces dejā netrūkst ne sapņu, ne mistērijas, ne zemapziņas strāvojumu, ne irracionālu gleznu, nedz protesta. Tāpat kā sirreālisti ari viņa saredz pasaulei gaišāku nākotni, tikai viņai tā nav nenoteikta kā cktautu sirreālistiem, bet ir loti konkrēti saredzama: mājas, atgriešanās uz mājām, Rīga.
Nākotne tātad ir mājas un visa dzīvošana tagadnē ir tikai dzīvošana uz riteņiem, lai ar tiem ripotu uz mājām. [..] Tāpat kā Lalita Muižniece pati, ar viņas dzeja ir "turpinājums", daļa no latviešu dzejas, kas ir bez sākuma un jātic, arī bez beigu. "

Sināte, Rasma. Žuburu rota. Ceļa Zīmes, Nr. 47, 1971.

"Viņa tos lasa balsī, kas ir tik klusa kā aprimusi vēsma. Un tā tam jābūt. Lalitas Muižnieces dzeja nav domāta skaļuma mīlētājiem. Tāpat kā tiem, kas piemiegtām acīm paraduši vērot, kā saules spožums ar asiem ēnu ielogiem atdala lietu no lietas, izceļot katru par sevi tās īpatajā apveidā. Jaunajai dzejniecei tuvāka šķiet mākoņu aizsegta, klusināta gaisma, kas vairāk par atšķirībām ļauj saskatīt visam kopīgo. Tādā gaismā ir arī vieglāk pārmest laipu laika un paaudžu plaisām.

Zeltiņš, Teodors. Tuvos un tālos ciemos. Laiks, 1970, 17. okt.

Grāmata "Pēdas" (1975)

"Autore notēlo tautas traģēdiju lielu juku laikā un atsevišķas ģimenes pārdzīvojumu prizmā. Viņa rāda, cik grūti, pat neiespējami atklāt, kas vairāk, kas mazāk vainīgs pie notikmu risinājuma. Autore liek ari saprast, ka traģēdija vēl arvien turpinās, un vispēdīgi — autore notēlo mūsu laikmeta universāltraģēdiju — masas pārvarīgo uzmācību un individa izmisīgo ciņu: paturēt savu individualitāti, nenogrimt masā bez pēdām. [..] Pirmkārt, grāmata uzrakstīta ļoti askētiski; skopā, bet ne nabadzīgā valodā. Nav lieku vārdu, lieku notikumu, kurus varētu nosvītrot, darbam nezaudējot nozīmi. Izskatās ļoti vienkārši, bet šī vienkāršība maldina: tā radusies, rūpīgi filtrējot
un koncentrējot dažādos iespaidus, pārdzīvojumus un savāktos materiālus. Otrkārt, prasmīgi izraudzīti un sakārtoti dzejdarba dažādie izteiksmes līdzekļi. Darbība noris vienlaikus vairākās plāksnēs: ir tagadnes ieskicējums (marginālijas), atcere par bijušo, sapņi. Dažādi laiki kļūst lasītāja apziņa vienādi dzīvi un vienādi nozīmīgi: sapnis papildina dzīvē notiekošo. Zūd starpība starp ārējo, t.i. pulksteņa laiku un iekšējo t.i. pārdzīvojuma laiku. Tā mirkli var izteikt gadu notikumus."

Zaļinskis, Auseklis. Meitene tiesā laikmetu. Laiks, 1975, 25. okt.

СвязиSarma Muižniece - Daughter
Rūta Skujiņa - Mother
Austra Skujiņa - Mother's sister
Jūlijs Lācis - Father
Māra Celle - Sister
Ojārs Celle - Svainis
Ieva Solveiga Celle-Harms - Radiniece
Виды деятельностипоэтесса
лингвист
Место рождения11.08.1935
Rīga
Rīga

migrate
Kalamazū
Kalamazoo, Michigan, United States

1935–00.10.1944
Mežaparks
Rīga


00.10.1944–00.06.1950
Vācija
Germany
Dzīvoja latviešu bēgļi nometnēs Minhenē, Fišbahā un Dillingenā.

09.06.1950

Izceļoja uz Ameriku.

migrate1953
Bētlihema
Bethlehem, Pennsylvania, United States
Beigusi ģimnāziju.

1958
Kalamazū
Kalamazoo, Michigan, United States

Beigusi studijas Rietummičiganas universitātē ar bakalaura grādu humanitārajās zinātnēs; studēja vācu un angļu literatūru.


Kalamazū
Kalamazoo, Michigan, United States
Mācījusies Rietummičiganas (Western Michigan) koledžā.

19.06.1981
Annarbora
Ann Arbor, Michigan, United States

Mičiganas universitātē ieguvusi doktores grādu lingvistikā; doktora disertācija "Linguistic analysis of Latvian death and burial songs".

место работы1970
Kalamazū
Kalamazoo, Michigan, United States
Rietummičiganas univeristātes profesore.
migrate1989
Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda Goda balva Pedagoģijas nozarē par latviešu valodas programmas izveidošanu un ilggadēju latviešu valodas un literatūras mācīšanu Rietummičigenas universitātē.

1991
K. Goppera fonda balva Vispārējā nozarē kopā ar Rasmu Sināti un Sandru Kronīti-Sīpolu par latviešu valodas pareizrakstības rokasgrāmatu "Turi pa rokai, iet aci".

2009

Pasaules Brīvo latviešu apvienības augstākais apbalvojums Goda diploms Lalitai un Valdim Muižniekiem par kopīgo, neatlaidīgo un sekmīgo darbu, izveidojot latviešu studiju programmu un veicinot internāta izbūvi Rietummičigānas universitātē (RMU), kas deva iespēju studentiem iegūt akadēmiskās zināšanas latviešu valodā.

migrateLatvian Academy of Sciences
Rīga
Rīga
Ārzemju locekle.

Latviešu Rakstnieku apvienība

Latvijas PEN klubs
migrate00.12.1973–00.01.1974
Austrālija
Australia

Piedalījusies Austrālijas latviešu 23. Kultūras dienās.


1974
Rīga
Rīga
Pirmo reizi viesojās Rīgā pēc aizbraukšanas 1944. gada rudenī.
Показаны записи 1-12 из 12.
#МестоДатаТипТип местаФрагмент текста
   
1Mežaparks
(Rīga)
1935 - 30.09.1944migratePilsētas daļa
2Kalamazū
(Kalamazoo, Michigan, United States)
(Не указано)migratePilsēta
3Rīga
(Rīga)
11.08.1935Место рожденияPilsēta
4Vācija
(Germany)
30.09.1944 - 31.05.1950migrateValsts
5Kalamazū
(Kalamazoo, Michigan, United States)
1970место работыPilsēta
6Austrālija
(Australia)
30.11.1973 - 31.12.1973migrateValsts
7Rīga
(Rīga)
1974migratePilsēta
8Rīga
(Rīga)
(Не указано)migratePilsēta
9Annarbora
(Ann Arbor, Michigan, United States)
19.06.1981migratePilsēta
10Kalamazū
(Kalamazoo, Michigan, United States)
1958migratePilsēta
11Bētlihema
(Bethlehem, Pennsylvania, United States)
1953migratePilsēta
12Kalamazū
(Kalamazoo, Michigan, United States)
(Не указано)migratePilsēta

:Категория не указана

:Категория не указана

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.