Ernests Arnis

lv
Ziņot redaktoram

Работы: migrate (14); migrate (3); migrate (3)

Иллюстрации: Лицо в фото(1)

ИмяErnests Arnis
ПсевдонимKaijs, Kajs
Родное имяRuncis
Личная информацияErnests Runcis (no 1933. gada pieņem pseidonīmu Ernests Arnis) dzimis Valkas apriņķa Mēra pagasta Mēra muižā, dārznieka Mārča Runča un Annas ģimenē. Literatūrā ir norādīti vairāki viņa dzimšanas datumi: 1884. gada 6. janvāris, 1885. gada 24. decembris un 1888. gada 1. janvāris. 1930. gadu publikācijās ir nostiprinājies pēdējais datums. Sākotnēji mācījies Smiltenē, taču iepazīstas ar J. Akurateru un Apsesdēlu (Augusts Apsītis) un aizraujas ar sociālā taisnīguma un nacionālās atbrīvošanās idejām, kā rezultātā 1904. gadā aiziet no skolas un iesaistās Latvijas Sociāldemokrātu savienībā. Nodarbojas ar aģitāciju, ir iesaistīts nelegālo izdevumu „Strādnieks” un „Laukstrādnieks” izdošanā. Tulko sociālistiskus darbus un sāk rakstīt arī pats. Viņa dzejoļi „Tik skaties droši vien uz priekšu...” un „Apkārt melnas ēnas krājas...” 1905. gadā tiek publicēti izdevuma „Latvietis” pielikumā, bet nākamajā gadā iznāk viņa un Apsesdēla kopīgi sagatavotais apcerējumu un tulkojumu izdevums „Pie degošām mājām”. Atdzejojis revolucionāra satura dzejoļus, tulk. V. Lībknehta, V. Brakes, K. Kautska darbus.
Pēc revolūcijas Arnis turpina uzsāktās revolucionāra gaitas, par ko 1906. gada 28. jūlijā tiek aizturēts, jo pie viņa atrod aizliegto literatūru. Gaidot tiesu, cietumā viņš pavada divus gadus. Tiesa notiek 1908. gadā no 11. līdz 13. jūnijam, un Arnis ir tikai viens no apsūdzētajiem, jo process ir par piederību Sociāldemokrātu savienībai un noziedzīgām darbībām. Starp apsūdzētajiem ir arī Apsesdēls, kas tiek uzskatīts par savienības vadītāju. Arnim un Apsesdēlam piespriež vislielāko sodu no visiem apsūdzētajiem – 10 gadus katorgā.
Pirmos divus gadus Arnis pavada cietumā Rīgā, pēc tam līdz 1916. gadam sodu izcieš Smoļenskā, līdz 1917. gadam – Irkutskā. Šie gadi viņam psiholoģiski ir īpaši smagi, astoņus no tiem viņš pavada vieninieku kamerā. Pēc Februāra revolūcijas Arnis tiek atbrīvots un atgriežas Latvijā, kur aktīvi piedalās Latvijas Revolucionārās sociālistu partijas, agrākās Latvijas Sociāldemokrātu savienības, darbā. Aleksandra Kerenska Pagaidu valdības laikā Arnis ir frontes komisārs, ir laikraksta „Darba tauta” līdzstrādnieks. Vācu okupācijas laikā iesaistās partizānu kustībā un līdz 1918. gada novembrim nonāk vācu gūstā. Atbrīvots viņš ātri iesaistās Latvijas Revolucionāro sociālistu partijas laikraksta „Uz Priekšu!” izdošanā, ieņemot redaktora amatu, līdzās Apsesdēlam un Ž. Gruzevskim. Laikraksts iznāk līdz 1919. gada maijam.
1919. gadā īsu laiku strādā Izglītības ministrijā par Arhīvu un bibliotēku nodaļas pilnvarnieku, pēc tam vairāk kā 10 gadus strādā par vecāko bibliotekāru Valsts bibliotēkā, organizē lauku bibliotēku komplektēšanu. Šajā laikā darba uzdevumos viņš brauc uz Krieviju un Lietuvu. Darbā iepazīstas ar sievu Annu Birki. Pēc drauga Jāņa Kārkliņa aicinājuma no 1926. gada ar pārtraukumiem uzsāk darbu Benjamiņu avīzē „Jaunākās Ziņas” un žurnālā „Atpūta”, kur strādā par redaktoru līdz 1937. gadam.
Paralēli redaktora darbam publicē politiskus, filozofiskus, literatūrkritiskus un literārus darbus, kā arī tulko. Publikācijās īpaši jūtama sociālpolitiskā un filozofiskā ievirze. Daudz rakstījis par nacionālas ideoloģijas nepieciešamību tautas vienotībai (piemēram, rakstu sērija „Nacionālās ideoloģijas ceļos”, 1934), īpaši uzsverot rakstnieku lomu. Veltījis atsevišķas apceres J. Akurateram (1923), J. Neikenam (1924) un J. Porukam (1925). 1934. gadā publicē grāmatu „Latvju tautas politiskā atmoda” par M. Valteru, E. Rolavu, J. Akurateru un Apsesdēlu, kurā pievēršas Latvijas Sociāldemokrātu savienības biedru nozīmei nacionālās ideoloģijas izveidē un attīstībā, kā arī marksisma kritikai, uzskatot to par vulgāru sabiedrības attiecību skaidrojumu, ja netiek ņemti vērā tādi aspekti kā tautas mentalitāte, tās īpatnējā vēsture un ideoloģija.
1923. gadā iznāk Arņa dzejoļu krājums „Liktenīgie ceļi”, bet 1931. gadā – „Smīns”. Tajos atspoguļota revolūcijas, cietuma un kara laika drūmā, traģiskā pieredze, rezignēts lirisms, taču „Smīnā” ir atrodami arī dzejoļi, kuros paustas gaišas strādnieku nākotnes cerības. No prozas darbiem minams divu stāstu krājums „Bulvāra taiga” (1923) un romāni „Andreja Salgala dzīve un nāve” (1928) un „Mīlas lemti likteņi” (1929), kur galvenajos varoņos saskatāmas autobiogrāfiskas iezīmes, Sibīrijas ļaužu tēlojums un spraigā sižetā ietverti kolorīti personāži. Sarakstījis četras filozofiska satura intermēdijas ar kopīgu nosaukumu „Likteņa loto” (1923), iesaistot darbībā pasaules literatūrā populārus personāžus (Fausts, Dons Žuans, Pečorins u.c.), un sadzīves lugu „Virsmežziņa māja” (1925). Vispazīstamākais darbs ir viņa satīriskais romāns „Tauriņu kauja”, kas pa daļām iznāk „Jaunākajās ziņās” no 1929. līdz 1932. gadam. Tulkojis D. F. Veinlanda grāmatu „Rulamans” (1923), B. Benua „Atlantide” (1924), F. Molnāra „Pāvilielas zēni” (1931).
Nespējot sadarboties ar Antona Benjamiņa dēlu Jāni, 1937. gadā Arnis pamet redaktora darbu un saņem valsts pensiju. Šajā laikā vairāk pievēršas filozofiskām pārdomām, kas apkopotas 1939. gadā publicētajā grāmatā „Cilvēks meklē patiesību: Septiņi apcerējumi par domas uzvarām un maldiem”. Šeit viņš pieskaras L. Feierbaha, E. Maha, R. Avenariusa un A. Bergsona filozofijai.
1940. gadā, padomju varai ienākot Latvijas teritorijā, Arnis tiek uzaicināts par „Padomju Latvijas” tehnisko redaktoru. Taču 1941. gadā ir savākti materiāli, kas apliecina viņa vainu vairākos noziegumos pret Padomju Savienību un Marksa mācību. 14. jūnijā Arnis ar sievu tiek apcietināti, viņš tiek pārvests uz Usoļlaga (Usoļjē, tagadējās Soļikamskas rajonā) nometni. Jau izsūtījumā notiek lietas izskatīšana, viņš tiek atzīts par vainīgu un viņam tiek piemēroti 10 gadi izsūtījumā.
1943. gada sākumā Arnis rakstiski lūdz palīdzību V. Lācim, solot pārstrādāt savus publicētos darbus padomju režīmam pieņemamā veidā. Birokrātiskā aparāta dēļ atbrīvošanu viņš nepiedzīvo, jo 1943. gada 29. jūlijā, vairākus mēnešus pirms atbrīvošanas sprieduma saņemšanas, Arnis mirst.
 
Ps.: Kaijs, Kajs, rode Aleksandrs.
L. Goba A. Arnis // Piesaule, 1931, 3; Kiršentāle I. Ernests Arnis un romāns "Tauriņu kauja" // Arnis. Tauriņu kauja. R., 1990.
A. Rožkalne
Виды деятельностипоэт
Место рождения01.01.1888
Tolaik Mēra pagasts
migrate
mācījies
mācījies Smiltenē
migrate30.07.1943

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.