"Vēsturnieka izglītībai, protams, nav nekāda sakara ar tulkotāja profesiju. Kaut kādā ziņā man tā nosaka vienīgi tulkojamo darbu izvēli - parasti ņemu "vīrišķīgas" grāmatas, kurās ir arī aktuāls sociālais moments. Ārzemju slāvu literatūra pie mums ir maz pazīstama, un ja izvēlētās grāmatas tēma nesasaucas ar to, kas šobrīd nodarbina cilvēku prātus, tai grūti atrast lasītāju. Ar tulkošanu aizrāvos zināmā mērā nejauši, jo savā laikā labāk zināju, ko negribu, nekā to, ko gribētu darīt. Reiz manās rokās nonāca labs, asprātīgs vācu detektīvromāns. Treniņa nolūkā lasot, sāku izrakstīt nesaprotamos vārdiņus un... pārcēlu šo grāmatu latviski, kā nu pratu. Pēc tam lasīju poļu un čehu avīzes. Kad jutu, ka jau kaut ko sāku saprast, radās azarts. Un, šķiet, uzreiz arī atradu pareizo taktiku, metodiku - mācījos nevis teorētiski, bet praktiski tulkojot. [..] Tagad liekas pilnīgi neiespējami mainīt savas profesijas brīvību, izvēles iespējas, pret kaut ko citu. Ja var darīt labu, vajadzīgu darbu (vismaz man liekas, ka to daru), ko vairāk var vēlēties. Valodas zināšanas pilnveidojas ar katru pārtulkoto darbu - aizbraucot uz kārtējo semināru, jūtu, ka vieglāk runāt, ka vārdu krājums kļuvis plašāks. Taču līdz galam valodu apgūt nevar - tā pati visu laiku ir tapšanas procesā. Ar gadiem nāk arī valodas izjūta, un, ja valodu zin pietiekami labi, to var mīcīt kā māla piku, veidot, kā vien grib. Neciešu "diētisku", mehāniski pareizu valodu."
S. Pujēna sarunā ar tulkotāju Vinifredu Krauči. Tas tiltiņš, kurš jāuztur. Komunists (Liepāja), Nr.3 (04.01.1986).