Jānis Klīdzējs

5 bildes

06.05.1914 – 02.05.2000

Jānis Klīdzējs (1914–2000) – rakstnieks. Dzeju sācis rakstīt jau skolas gados. Pirmie stāsti iespiesti žurnālā "Sējējs" 1937. gadā. Popularitāti ieguva ar romānu "Jaunieši", kas iznāca 1942. gadā. Literāros darbus rakstījis gan latgaliešu rakstu valodā, gan literārajā valodā. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1950. gadā izceļoja uz ASV, dzīvoja Demoina, Čikāgā, kopš 1956. gada Kalifornijā, Napā. Kalifornijas Universitātē ieguvis maģistra grādu klīniskajā socioloģijā (1957). Atzīstams latviešu prozas meistars, kura daiļradei raksturīgs arī lirisms un poētiskums, mazāk zināma daiļrades šķautne dzeja. Pazīstamākais no tiem – dziesma "Brūnacīte", komponists Tālis Matīss. Divdesmit piecu prozas grāmatu autors, kuros spilgti izgaismots dzimtais novads, ļaužu likteņi un attiecības, kā arī psiholoģiski smalki atklātas arī svešuma sāpes un trimdas atsvešinātā vide. Pēc literāro darbu motīviem tapušas filmas "Cilvēka bērns" un "Likteņdzirnas".

Dzimšanas laiks/vieta

06.05.1914
Kūrpinīki
Dzimis Viļānu pagasta Kurpniekos (Kūrpnīkos).

Miršanas laiks/vieta

02.05.2000
Napa

Personiska informācija

Dzimis Aleksandra un Virgīnas Klīdzēju ģimenē. Dažu mēnešu vecumā pārcēlies uz Sakstagala Livžas (Lyužys) ciema Upmaļiem, kas vēlāk tēloti vairākos darbos, piemēram romānā "Cilvēka bērns".

1940: 3. decembrī Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā salaulājies ar Emīliju Svilāni.

1977: pensionējies un nodarbojies tikai ar literāro jaunradi.
1978, 1992: viesojās Latvijā.

Profesionālā darbība

LITERĀRĀ DARBĪBA

Jau skolas gados sācis rakstīt dzejoļus un tēlojumus, publicēdams tos skolas žurnālā "Mūsu Centieni" (Myusu Centīni).

1931: pirmā publikācija – dzejolis "Vēsture" žurnālā "Sauleite" 3. numurā. Pats rakstnieks pirmo dzejoļu un arī prozas darbu publikācijas par savas daiļrades sākumu neuzskata.
Par daiļrades sākumu uzlūkoja 1934. gadu ar stāsta "Mozais bods" un 1935. gadu ar stāsta "Lācis" publikācijām. Pēc tam regulāri publicējis dzejoļus, tēlojumus, stāstus, rakstus latgaliešu periodiskajos izdevumos, kopš 1934. gada – arī latviešu literārajā valodā.
1934: aizsākās arī publicista darbība, laikrakstā "Rīts" iespiests raksts "Ar jauniem lemešiem", 22. septembrī; regulāri publicējies žurnālā "Straume", laikrakstos "Jaunais Vōrds" un "Daugavas Vēstnesis".

LITERĀRIE DARBI

Īsprozas darbi
1943: "Gājputnu dzīsme" (latgaliešu rakstu valodā).
1946
: "Mīlētāji un nīdēji".
1948: "Pajumte".
1948: "Cilvēki uz tilta".
1951: "Grēks un pusēm".
1954: "Viņas un viņi".
1967: "Dzīvīte, dzīvīte..."
1968: "Debešu puse" (latgaliešu rakstu valodā).
1973: "Tās balsis, tās balsis".
1976: "Ievainotā dzīve".
1984: "Laidiet, laidiet!".
1989: "Satikšanās Rīgā".
1990: "Neraudi, ja nepārnākšu".
1991: "Seši kalni" (izlase).
1993: "Eņģelīši nav miruši" (izlase).

Romāni
1942: "Jaunieši".
1955: "Dženitors".
1956: "Cilvēka bērns".
1960: "Zilie kalni".
1963: "Sniegi".
1979: "Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī".
1983: "Otrais mūsos".
1986: "Dāvātās dvēseles".
1995: diloģija "Bārenis" ("Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī" un "Gribējās saullēkta").

Eseju krājumi
1975: "Prezidents un viņa paaudze".
1976: "Ievainota dzīve".

DARBU TULKOJUMI

1957: romāns "Jaunieši" tulkots lietuviešu valodā, solīta publikācija lietuviešu laikrakstā "Draugas" literārajā pielikumā ar nosaukumu "Zilās naktis" (Melynosios naktys).

LITERĀRĀ LĪDZDALĪBA CITOS PROJEKTOS

Stāstu "Benedikta armonika" jeb "Zelta krustiņš" autors pārveidojis par raidlugu "Viņsētas Benedikts" ar Tāļa matīsa dziedāto dziesmu "Brūnacīte".

1991: uzņemta filma pēc romāna "Cilvēka bērns" motīviem ar tādu pašu nosaukumu (režisors – Jānis Streičs).
1998: uzņemta filma "Likteņdzirnas" pēc romāna "Sniegi" motīviem (režisors – Jānis Streičs).
2019: Daugavpils teātrī pēc romāna "Sniegi" (scenārija autore Ludmila Roziņa) motīviem režisora Viestura Roziņa režijā izrāde "Kliedzēji".

1947: Kultūras fonda (Vācija) godalga par īsprozas krājumu "Mīlētāji un nīdēji".

Daudzi feļetoni, dzejoļi, recenzijas un apcerējumi par literārām, nacionālām, politiskām, trimdas un jaunatnes problēmām publicēti latviešu trimdas presē.

1992: ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktoru.

Citātu galerija

PAR JĀŅA KLĪDZĒJA LITERĀRO DARBĪBU

"J. Klīdzēja Latvijā sarakstīto darbu galvenais virsuzdevums ir bijis rādīt dzimtās Latgales ļaudis, viņu dzīves apstākļus un savstarpējās attiecības, viņu pasaules redzējumu, rādīt tās pozitīvās pārmaiņas, ko nesusi Latvijas neatkarība."

Salceviča, Ilona. Saucējs: apcere par Jāni Klīdzēju. Rīga: Zinātne: 2012,38. lpp.

"J. Klīdzēju mēdz dēvēt par pozitīvistu, jo viņš, apliecinot trīsdesmito gadu ideālus, cilvēkos pirmām kārtām teicas saredzēt radoši pozitīvo, gaišo spēku, tiekdamies vairot tā potences. Taču "Gōjputnu dzīsme" nav nekādas trīsdesmito gadu "zelta bedres" dokumentējums, bet "likteņa lauzēju" paaudzes atklāsme, dzīves šķērsgriezums visā tās sarežģītībā un pretišķīgumā. Ar drāmām, ar nepiepildītām cerībām."

Zeile, Pēteris. Divu grāmatu prizmējumā. Karogs, 2005, Nr. 9.

"Jānis Klīdzējs pirmskara Latvijā bija pieskaitāms visdrīzāk pie Alberta Sprūdža pozitīvi orientētās, dzīvi apliecinošās, uz nākotni vērstās Latgales rakstnieku prozas skolas. Bagātajā latviešu trimdas literatūrā viņš stāvējis ir kā savrup, ārpus skolām un skoliņām, palikdams uzticīgs pats sev, savam stilam, savam tematiskajam lokam, savai latgaliskajai un katoliskajai dvēselei."

Salceviča, Ilona. Saucējs: apcere par Jāni Klīdzēju. Rīga: Zinātne: 2012,198.–199.lpp.


PAR ROMĀNU "JAUNIEŠI" (1942)

"Klīdzējs sniedz lasītājiem neseno dienu ģimnāzistu dzīves ainu. [..] Vispirms gribētos romānā kaut ko dzirdēt par Latgales vidusskolnieku dzīves savādībām. Tomēr to lasītājs redz maz. Te būtu jāatzīmē spēcīgais Latgales jauniešu vitālisms, kas viņos izpaužas diezgan spilgti. Tad vēl pieminams viegls dziesmu prieks un skaļums. Turpretī par skolnieku reliģisko dzīvi, kas tik raksturīga Latgalei, zinām tikai tik daudz, ka galvenais varonis Andris Rugājs netic Dievam. Tas ir par maz. Otrkārt, arī vispārīgā ģimnāzistu garīgā attīstība nav pietiekami notēlota. Mēs neredzam, kā aug ģimnāzistu iekšējā pasaule, kā veidojas viņu estētiskie, ētiskie un reliģiskie uzskati. Rakstnieks kavējas pie skolnieku dvēseles perifērijas, bet nenogremdējas dziļāk psihē. Tā mēs labi neredzam ģimnāzistu garīgās pasaules. [..] Tomēr jāsaka, ka romāns ir jaunības sajūsmas apdvests. Tā tēli visumā ir diezgan dzīvi, stils gleznains, svaigs un īpatnējs. Romāns būs patīkama un viegla lasāma viela kā jaunatnei, tā pieaugušiem. Tas aizrautīgi stāstīs par ģimnāzijas jaunatni, par viņas sapņiem un centieniem. Tas paudīs jaunības nesalaužamo tieksmi pēc gara gaismas. Tas mācīs mīlēt dzīvi un godāt, dzimteni."

Kārkliņš, Kārlis. Jaunatnes slavinājums. Tēvija, 1942, 5. dec.

PAR ROMĀNU "DŽENITORS" (1955)

".. autors prot parādīt svešo pasauli sava "es" formā tvertā varoņa pārdzīvojumā. Klīdzēja lirisms pa šiem gadiem ir kļuvis klusāks un dziļāks, un blakus tam pamazām kopta un slīpējusies otra raksturīgā viņa darbu pamatskaņa, kas arī iezīmējusies no pašiem Klīdzēja rakstīšanas pirmsākumiem – ironija, kas dažreiz vēršas sarkasmā, jauneklīgā bravūrā vai pārgalvībā. Šīs divas pamatskaņas Klīdzējs ļoti bieži mēdz savīt vienā akordā, un tā tās abas līdzsvarojas, lai lirisms nekļūtu par tik lipīgu, ka tajā vairs netiek uz priekšu stāsta pavediens, un lai sarkasms savukārt neliktos tikai par jauneklīgu manieri. Abu pamatskaņu savīšanu var rādīt šāds raksturīgs Klīdzēja motīvs. [..] redzīgums cilvēcisko vērtību dziļumos piešķirt Klīdzēja darbiem lielu šarmu."

Andrups, Jānis. Romāns ar divi pamatskaņām. Ceļa Zīmes, Nr. 31, 1956.

PAR ROMĀNU "ZILIE KALNI" (1960)

"Klīdzēja rakstīšanu un tipus ir grūti ievietot pie mums atzīto romāna formu ietvaros. īsteni viņam nemaz nav kaut kādas stingras, pieņemtas romāna formas. Bet tas nav nepieciešamā kārtā mīnuss. Viss ir atkarīgs no rakstnieka talanta. Ja pēdējais ir pietiekoši spēcīgs un nemierīgs, tad nevērība pret pastāvošajiem kanoniem var būt tikai pluss un, vislabākā gadījumā, gluži jaunu ceļu atrašana. Kliīzējam toties ir ļoti stingra "iekšējā forma", un tas ir kaut kas tāds, kas mūsu literātūrā retāk sastopams. Var to saukt arī par saturu, tikai ne tādā nozīmē kā intriga, notikumi, bet gan – kā vispārēja noskaņa, vai vienkārši darba skaņa, tonis. Klīdzēja darbs "Zilie kalni" skan nepārprotami klīdzējiski, kā jau tas vienmēr ir bijis, un šī skanēšana ir tāda rakstura, ka tajā nav iespējams klausīties vienaldzīgi. Klīdzējs, protams, aizrauj, taču nevis ar intrigas spēku, bet izgaismojot, izprātojot "intrigu", ko sauc par cilvēka dzīvi, aizrauj ar paša godīgo neziņu un vienmēr svaigo brīnīšanos par dabas un cilvēku notikšanām, ar nemieru, kurā nav paštīksmes un tikai mazliet pašapziņas."

Mūks, Roberts. Jāņa Klīdzēja kalns. Latvija Amerikā, 1961, 11. febr.

PAR ROMĀNU "SNIEGI" (1963)

"Rakstnieks Jānis Klīdzējs, vairāk, pilnīgāk un skaistāk, kā neviens cits, ir neatkarīgās Latvijas Latgali un latgaļus ievedis mūsu literātūrā. Jānis Klīdzējs ir rakstnieks ar dziļu un īstu sirsnību pret cilvēkiem, to tikumiem un netikumiem, tāpat psīchiskajiem meklējumiem, režģiem. Savā jaunākajā romānā Sniegi viņš risina triju cilvēku dzīves un likteņus: aklas jaunavas Anastasijas, iesauktas Tāsītes, sīkzemnieka un amatnieka Eduka Sembeļa un apkārtklaiņotāja ciemu spēlmaņa Ruduka. [..] Sniegi ir piemiņas zīme tai Latgalei, kuras pēdējie liecinieki mēs bijām."

Pelēcis, Valentīns. Jāņa Klīdzēja – Sniegi. Tilts, Nr. 58.-59, 1964.

PAR STĀSTU KRĀJUMU "TĀS BALSIS, TĀS BALSIS" (1973)

"Latviešu literātūrā nav daudz rakstnieku, kam būtu tik izteikts pasaules un dzīves skatījums kā Jānim Klīdzējam. Savos darbos viņš seko savam iekšējam impulsam, kas ir organiskā saistībā ar vidi, kur Jānis Klīdzējs audzis un gājis skolā. Viņa dvēseles dziļākos pamatos ir ieslēgta Latgale. Jānī Klīdzējā nav jūtama tā garīgā sterilitāte, kas pašreiz vērojama daudzos literāros darbos. Viņš necenšas pēc oriģinalitātes,kas bieži ir samākslota. Viņa oriģinalitāte ir viņš pats. Jānis Klīdzējs nebaidās arī no sentimenta. Viņš apzinās, ka doma, kas nesakņojas jūtu pasaulē, pieder citai sfairai – zinātnei. Rakstnieks tēlo dzīvi un cilvēkus, šo laiku garīgajā un fiziskajā smacenī Jāna Klīdzēja grāmata Tās balsis, tās balsis aizved lasītāju vidē, kur eksistē ne tikai ciešanas, deprimejoša vientulība, sāpes, slimības, dzīves nejēdzības, bet arī mīlestība, draudzība, labestība, līdzjūtība un ilgas pēc izlīdzinājuma cilvēku starpā."

Kociņa, Elvīra. Tās balsis, tās balsis. Latvija Amerikā, 1974, 12. janv.

Saiknes

Emīlija Klīdzējs - Sieva
Pēteris Klīdzējs - Brālēns

Izglītība

1929
Sakstagols
Beidzis Sakstagala pamatskolu jeb Ciuciņa pamatskolu.

1929–1933
Rēzeknes Valsts komercskola
Rēzekne

1933–1940
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Studējis Lauksaimniecības fakultātē agronomiju. Lauksaimniecības fakultāte atradusies Kronvalda bulvārī. Līdztekus nodarbībām fakultātes klausītavās un laboratorijās, apmeklējis arī filologu, filozofu, vēsturnieku, mākslas vēsturnieku, astronomu lekcijas un priekšlasījumus.

1955–1957
Bērkli
Beidzis Kalifornijas Universitātes Sociālās labklājības zinību institūtu (School of Social Welfare) ar maģistra grādu klīniskajā socioloģijā.

Dzīvesvieta

1933
Rīga
Uzsākot studijas Latvijas Universitātē, pārcēlies uz dzīvi Rīgā. Dzīvojis Cēsu ielā, vēlāk Mežaparkā.

1944–07.1950
Vācija
Visilgāko laiku nodzīvojis Bavārijā, par Latgales Aglonu sauktā bēgļu nometnē Altetingā.

06.1950
Demoina

1951–1953
Čikāga

1955–1957
Bērkli

1957
Napa
Kopš 1957. gada dzīvoja Napā.

Darbavieta

1933–1940
Latvijas Republikas Tautas labklājības ministrija
Rīga
Strādāja Veselības departamenta slimokasē.

1937–1940
Laikraksts "Jaunais Vōrds" (1931–1940)
Rīga
Pielikuma "Literatūrai un Mōkslai" redakcijas kolēģijas loceklis.

1943–1944
Laikraksts "Daugavas Vēstnesis" (1941–1944)
Daugavpils
Redaktors un redakcijas loceklis, daudzu publicistisku rakstu autors.

1950
Demoina
Strādāja dažādus darbus, ilgāku laiku Svilfta gaļas izstrādājumu rūpnīcā; pieredzētais atklājas stāstā "Džūna".

1951–1953
Čikāga
Strādājis metālfabrikā, kādu laiku laikraksta "Chicago Tribune" par ēkas pārzini un apkopēju, kā arī izdevniecības ēkā par iespiedmašīņu eļļotāju. Šie ikdienas darba iespaidi atklājas romānā "Dženitors".

1957–1977
Napa
Strādā Napas psihiatriskajā slimnīcā par sociologu jeb sociālo darbinieku (social worker).

Dalība organizācijās

1933
Rīga
Iestājies studentu biedrībā "Latgale".

1939
Latviešu preses biedrība

Emigrē

1944
Altetinga
Devies bēgļu gaitās, dzīvojis vairākās bēgļu nometnēs Vācijā — Hernsdorfā Šlezvigā un Altetingā Bavārijā.

1950
Demoina
Emigrējis uz ASV, dzīvojis Demoinā, Čikāgā, strādājis dažādus darbus.

Ceļojums

1979
Austrālija
Devās uz Austrālijas Latviešu Rakstnieku dienām un Kultūras dienām. Pavadīja tur divus mēnešus.

1992
Viesojās Latvijā.

Apbalvojumi

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu "Eglānu viensēta".
Literatūra
1937

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu "Dziedonis rijā".
Literatūra
1940

Kultūras fonda prēmija
1963

PBLA Krišjāņa Barona prēmija
Dzīvīte, dzīvīte šūpojos tevī
1980

PBLA Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Otrais mūsos".
1983

PBLA Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par stāstiem un romāniem, kas sarakstīti pēdējos divos gados.
1985

Jāņa Jaunsudrabiņa balva
Balva piešķirta par romānu "Dāvātās dvēseles".
1986

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu krājumu "Satikšanās Rīgā".
1990

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar Ordeņa domes 1995. gada 12. aprīļa lēmumu.
IV šķira
1995