“Ticiet man, Vidzemes ļautiņi, jūs latvieši, mani sirds mīļi!
Gaužas sirdssāpes kremtušas manu sirdi, jūsu badu, jūsu trūkumus
izgājušos gados redzot! Vai ne izdzināt jau pēdīgus lopus pēc
pārdošanas? Izdevāt visas savas drēbes, postījāt gauži savus
ciemus, tik gribēdami sev un savus bērnus no bada nāves glābt!”
/No
Cekels F. J. Kartopeļu dārs, ko tāpēc, lai
mīļi Vidzemes latvieši ne vairs uz priekšu grūtu bēdu cieš,
viens no viņu uzticamiem dzīves biedriem še rakstos stāda. Rīga:
J. K. D. Millers, 2. lpp./