Paulīna Bārda

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (24); Sastādītājs (2); Recepcijas persona (19)

Attēli: Persona attēlā(6)

VārdsPaulīna Bārda
Papildu vārdiPaulīne
Dzimtais vārdsPuskalne
KopsavilkumsDzejniece Paulīna Bārda (1890–1983) regulāri publicējusies periodikā (1920–44), dzejā dominē mīlas un dabas lirika. 1932. gadā izdots dzejoļu krājums "Vientulības prieks". Rakstījusi arī dzejoļus bērniem. Friča Bārdas sieva.
Personiska informācijaDzimusi laukstrādnieka ģimenē kā ceturtais bērns septiņu bērnu ģimenē. Bērnība pagājusi grūtos apstākļos. Pašai agri vajadzējis sākt pelnīt. Arī ilgas pēc izglītības nebija iespējams pilnībā apmierināt. Zināšanas pa lielākai daļai vajadzējis iegūt pašmācības ceļā.
1908: sākusi sarakstīties ar Frici Bārdu, atsaucoties uz laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" 1908. g. 24. jūlijā ievietotu sludinājumu: "Vēlos iepazīties ar nopietni izglītotu, bet klusu, kliedzošu emancipāciju nemīlošu (Grietiņas dabas) jaunavu. Vēstules ar ģīmetni (ko uz pirmo vēlējumos returnē) šās avīzes kant. zem "Fausts" Nr. 1740."
1915: apprecējusies ar Frici Bārdu.
1916: 4. aprīlī piedzimst dēls Zigurds (Sigurds; miris 1984. gada 1. augustā Melnburnā).
1917: 4. janvārī piedzimst meita Ulrika Tamāra (mirusi 1920. gada 22. janvārī).
1919: mirst Fricis Bārda.
1920: mirst arī meitiņa.
1920: aizbrauc uz laukiem un strādā Pociema pagastskolā kā skolotāja.
1921: atgriezusies Rīgā, strādā Ebreju skolā par latviešu un vācu valodas skolotāju.
Tulkotāja laikrakstā "Pēdējā Brīdī".
Korektore apgādā "Valters un Rapa".
Profesionālā darbība1920: pirmā publikācija – dzejolis "Namdurvīs" (veltīts Fricim Bārdam) publicēts laikrakstā "Latvijas Sargs" (12. maijā).
1920–44: periodikā regulāri iespiesti dzejoļi, stāsti un pastāsti.
1923–1926: kopā ar Antonu Bārdu sakārtojusi Friča Bārdas grāmatas "Dziesmas un lūgšans Dzīvības Kokam" (1923), "Vēstules" (1926).

Dzeja

1932: "Vientulības prieks"

Dzejoļu izlases

1973: "Rudens putniņš"
1982: "Vakarsaulē"

Dzeja bērniem

1974: "Vanadziņš un mazputniņi"
1979: "Bērnu dienas"

Tulkojumi

1933: A. Širokauers. "Vecā un jaunā mīlestība" (publicēts ar Antona Bārdas vārdu laikrakstā "Jaunākās Ziņas").
1942: Gotfrīds Kellers. Romāns "Zaļais Indriķis". Tulkojuši Jānis Kārkliņš un Paulīna Bārda (Latvju Grāmata).
1944: Dita Holesch. "Melnais Bento" (Elmāra Saulītes apgāds).
1955: N. Ņekrasovs "Ģenerālis Ķepainis" Dzejas jaunākā skolas vecuma bērniem (LVI).

Tulkojusi J. V. Gētes, A. Puškina u.c. autoru dzejoļus.

Daudz Paulīnas Bārdas dzejoļu ir komponēti (Adolfs Ābele, Jāzeps Mediņš, Imants Kalniņš, Juris Karlsons, Rihards Dubra, Ēriks Ešenvalds u.c.).
Citātu galerija
"Mūsu jaunāko dzejnieču vēl nenoskaņotā korī, nelīdzinādamās nekam un nejaukdamās ne ar ko, skan kāda dīvaini skaidra un dziļa melodija, Paulīnes Bārdas spēlēta, uz vienkāršas fleites. Acumirklī šīs skaņas vēl pārtrauc un padara nesadzirdamas literāriskas ikdienas troksnis, bet kam viņas ieskanējušas ausīs, — tas viņas vairs neaizmirst. Jaunākos laikos tik divas dzejnieces–sievietes ir likušas atskanēt tiem valdzinošiem akordiem, kuriem likusi atskanēt Paulīne Bārda. Tā ir tagadējā krievu dzejniece Anna Ahmatova un XIX. g. s. pirmajā pusē dzīvojusi franču dzejniece Marselīna Debor–Valmor. Uzkrītoši vienādi likteņi, kuri ķēruši šīs trīs rakstnieces, ir izsaukuši vienādas skaņas no viņu koklēm. Paulīne Bārda sāka savus dzejoļus drukāt tikai no 1920. g. Pārlasot viņus, izkaisītus pa avīzēm un žurnāliem, jāsaka, ka neviena latviešu dzejniece nav pratusi izteikt intīmāki, vienkāršāki un aizkustinošāki savas dzīves postu un savas sirds žēlabas. Viņā ir kaut kas no tās uzvarošās sievišķības, kura raud pie Kristus krusta pakājes un kuras smaids atstarojies neskaitāmās gleznās. Paulīne Bārda dzejo tik pat nepiespiesti, kā čalo avots vai dzied putns. Vai tas būtu prieks, bēdas vai mīlestība, viņa tos izteic reliģiozi, nelietodama neviena nolietota izteiciena. (..) Paulīnes Bārdas dzejoļi ir pilni dziļas dabas saprašanas un burvīgs mūzikālisms viņus visus pavada. Tā mūsu jaunāku dzejnieču pulkā, starp daudzām īstām un neīstām balsīm, aizvijas, lejas un burbuļo Paulīnes Bārdas dzeja, skanēdama visam pāri, kā visdaiļākā melodija."

Edvarts Virza. Paulīne Bārda. "Latvijas Jaunatne" Nr. 92, 1.04.1933.

"Vienkārša, sirsnīga, reliģiozas pazemības pilna savos dzejoļos ir Paulīna Bārda. Mīla, vientulība, Dievs — tie ir galvenie motīvi viņas lirikā. Romantikas un vieglas smeldzes apņemtai, viņai nav impulsīvas domas, uz priekšu raujošu ideju. Bārda meklē apskaidrību vientulībā, kur dvēsele var sarunāties ar Dievu un, atvairījusi no sevis katru emociju satrauktību, mierīgi skatās pretīm savam liktenim. Visur to pavada mīlas maigā elpa un rudenīgas saules skumji gaišais mirdzums. Viņas dzejas forma tikpat vienkārša, cik vienkāršs tās saturs."

Jānis Ķelpe. Latvju jaunākās rakstniecības vēsture. 1934.


Par dzejoļu krājumu "Vientulības prieks" (1932)


"Dzejoļu krājumā "Vientulības prieks" (1932) dominē mīlas un dabas lirika, vienkāršā izteiksmē pausts reliģiskas rezignācijas apskaidrots pasaules redzējums, valodai piemīt izteikta muzikalitāte."

Gints Jegermanis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.


Par dzeju krājumā "Vakarsaulē" (Liesma, 1982)


"Tā ir gaišas sāpes dzeja, kas brīžiem kļūst pavisam smeldzīga, pat izmisīga, bet vairums gadījumos izstaro spēku, ticību un bezgalīgu mīlestību. Dzejoju krājuma tematika nav plaša, visa uzmanība koncentrēta uz mīlestību pret otru cilvēku un dzimteni un tas ļauj dzejniecei izjūtas un atziņas atklāt ļoti daudzveidīgi, niansēti, kopumā sasniedzot iespaidīgu māksliniecisko veselumu."

Atis Skalbergs. Smeldzīga himna mīlestībai un uzticībai. Karogs, Nr.3 (01.03.1983)
SaiknesAntons Bārda - Radinieks
Fricis Bārda - Vīrs
Zigurds Bārda - Dēls
Nodarbesdzejniece
Dzimšanas laiks/vieta08.06.1890
Jelgava
Jelgava
Dzīvesvieta1905
Rīga
Rīga

1915–1919
Rumbiņi
"Rumbiņi", Katvaru pagasts, Limbažu novads, LV-4061

1915–1919
Rīga
Rīga

1919–1983
Rīga
Rīga
IzglītojiesStendes skola
Stende
Stende, Talsu novads

Pastendes skola
Pastende
Pastende, Ģibuļu pagasts, Talsu novads

1915
Rīga
Rīga

Ieguvusi mājskolotājas tiesības vēsturē un vācu valodā.

Darbavieta1905–1907
Rīga
Rīga
Grāmatvede aptiekas preču kantorī.

1907–1914
Rīga
Rīga
Aptiekāra mācekle.

1920–1921
Pociema pagastskola
Pociems
Pociems, Katvaru pagasts, Limbažu novads

Skolotāja.


1921–1924 (Datums nav precīzs)
Rīgas Ebreju skola
Rīga
Rīga

Latviešu un vācu valodas skolotāja.


1924 (Datums nav precīzs)
Laikraksts "Pēdējā Brīdī"
Rīga
Rīga

Tulkotāja.


1930 (Datums nav precīzs)
Valters un Rapa
Rīga
Rīga

Korektore.

Miršanas laiks/vieta07.10.1983
Rīga
Rīga
Apglabāts12.10.1983
Umurgas kapi
"Umurgas kapi", Umurgas pagasts, Limbažu novads, LV-4004
MuzejiRumbiņi
"Rumbiņi", Katvaru pagasts, Limbažu novads, LV-4061


Tiek rādīti ieraksti 1-17 no 17.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Jelgava
(Jelgava)
08.06.1890(nav uzstādīts)Pilsēta
2Rīga
(Rīga)
1905(nav uzstādīts)Pilsēta
3Rumbiņi
("Rumbiņi", Katvaru pagasts, Limbažu novads, LV-4061)
1915 - 1919(nav uzstādīts)Viensēta
4Rīga
(Rīga)
1915 - 1919(nav uzstādīts)Pilsēta
5Rīga
(Rīga)
1919 - 1983(nav uzstādīts)Pilsēta
6Rīga
(Rīga)
07.10.1983(nav uzstādīts)Pilsēta
7Umurgas kapi
("Umurgas kapi", Umurgas pagasts, Limbažu novads, LV-4004)
12.10.1983(nav uzstādīts)Kapsēta
8Rīga
(Rīga)
1915(nav uzstādīts)Pilsēta
9Stende
(Stende, Talsu novads)
(Nav norādīts)(nav uzstādīts)Pilsēta
10Pastende
(Pastende, Ģibuļu pagasts, Talsu novads)
(Nav norādīts)(nav uzstādīts)Ciems
11Rīga
(Rīga)
1905 - 1907(nav uzstādīts)Pilsēta
12Rīga
(Rīga)
1907 - 1914(nav uzstādīts)Pilsēta
13Pociems
(Pociems, Katvaru pagasts, Limbažu novads)
1920 - 1921(nav uzstādīts)Ciems
14Rīga
(Rīga)
1921 - 1924(nav uzstādīts)Pilsēta
15Rīga
(Rīga)
1924(nav uzstādīts)Pilsēta
16Rīga
(Rīga)
1930(nav uzstādīts)Pilsēta
17Rumbiņi
("Rumbiņi", Katvaru pagasts, Limbažu novads, LV-4061)
(Nav norādīts)(nav uzstādīts)Viensēta
Paulīna Bārda, dzimusi Puskalne, pasaulē nākusi 1890. gada 8. jūnijā Jelgavā. Mācījusies Pastendes, vēlāk Stendes pagasta skolā. Kad lauku skola pabeigta, viņa nolikusi eksāmenu Talsos un nu būtu varējusi mācības turpināt pilsētā, taču vecāku rocība to neļauj. Par izšķiršanos doties uz Rīgu un kļūt pastāvīgai viņa savās atmiņās raksta: "Kādu vakaru, nākot muižai cauri, satiku muižas pārvaldnieku jeb muižkungu. Viņš mani uzrunāja: "Ko tad tu, tā mācīdamās, domā darīt? Kļūt par freileni?" – "Jā," es teicu, "par kalponi muižā jau nu gan nepalikšu. Braukšu kaut uz Rīgu darbu meklēt." – "Traka pasaule!" norūca muižkungs. Tas bija 1905. gads. (..) Man bija jākļūst patstāvīgai, jāieiet lielajā dzīvē. Bet ko darīt? Kur palikt? Ko mācīties? Skolā mani visvairāk bija sajūsminājuši stāsti par Lomonosovu. Kā viņš, vienkāršs zemnieka dēls, varēja tik gudrs kļūt? Kāpēc es nevarētu kaut drusku viņam līdzināties? Kā muižkungam biju teikusi, pie tā arī spītīgi paliku: braukšu un braukšu uz Rīgu." (Paulīna Bārda. Atmiņas. Varavīksne, 1990)

1905. gadā, 15 gadu vecumā, Paulīna dodas uz Rīgu un apmetas pie radinieces. Drīz viņa nonāk vāciskā vidē – sākumā strādā pie kādas vecas vācu dāmas, darīdama sīkus darbiņus, tad par grāmatvedi Riharda Deibnera aptiekas preču kantorī Kungu ielā Vecrīgā. Kad Deibners savu kantorīti likvidē, viņš Paulīnu iesaka aptiekāram Bartelsam par mācekli praktikanti aptiekā Pētersalas ielā aiz Ķeizardārza. Septiņus gadus Paulīne nodzīvo pansijā Bartelsa ģimenē, kur kā māceklei viņai ir sava istaba, viņa pelna un ir brīva no ikdienas rūpēm. Paulīnas darba stundas ir garas, un vakaros viņa turpina pašizglītību, mācās latīņu valodu, labi iemācās vācu valodu. Lai arī materiāli Paulīnai nekā netrūkst, nomāc Bartelsa ģimenes stingrie un šaurie uzskati: "Bartelsa jaunkundze tad nu mani arī uzskatīja kā bērnu, kas jāaudzina. Varbūt šī vāciešu stingrība un sīkumainība bij par svētību manai jaunībai, bet es tomēr jutos kā klosterī. Viņiem bij daudz grāmatu, varēju daudz lasīt, varēju ar Bartelsa jaunkundzi iziet kopējās pastaigās pa Ķeizardārzu. Bet viena? Kur man vienai jāiet?" Ilgodamās pēc kāda prieka, pēc aizrautības, Paulīna atbild uz Friča Bārdas iepazīšanās sludinājumu avīzē, kas pavisam nejauši nonācis viņas rokās.

Savās atmiņās viņa raksta: "1908. gadā, kad kļuvu astoņpadsmit gadus veca, dzimšanas dienas rītā uz kafijas galda man bija nolikta vāze ar baltām narcisēm. Ūdenī zaļās vāzes dibenā mirdzēja zelta piecrubļu gabals. Tik jauki mani apsveica manā jaunajā darba vietā. Drīz pēc tam aizgāju pie fotogrāfa. Iznāca glītas bildītes. Ko ar tām iesākt? Aizsūtīju vecākiem, tantēm, nekādu draudzeņu man nebija. Kaut varētu iepazīties ar kādu patīkamu jaunu cilvēku! Iedotu arī viņam savu bildi. Vācieša Bartelsa aptiekā, kur strādāju par mācekli, neviena tāda nebija, un tas viss tā kā par tuvu. Braucot tramvajā, skatījos uz visiem, kas tur sēdēja. Nē, tur arī nekā nevarēju saredzēt. Ar grūtu sirdi urbos atkal savās grāmatās, pa starpām lasīju Gētes "Fausta" pirmo daļu, nekā daudz gan nesaprazdama par Grietiņu. Un te nu man kā sūtīta rokās iekrita avīze "Dzimtenes Vēstnesis" ar zināmo sludinājumu: "Vēlos iepazīties ar nopietni izglītotu, bet klusu, kliedzošo emancipāciju nemīlošu (Grietiņas dabas) jaunavu." Lūdz arī fotogrāfiju, ko uz pirmo vēlēšanos sūtīšot atpakaļ. Parakstījies – "Fausts". Tā! Tāds pats Fausts kā tur tai Grietiņai. Bet Grietiņas vārdu es gan nerakstīšu, ja vispār rakstītu. Bet kāpēc gan ne? Neviens to neuzzinās. Un fotogrāfijas arī man ir! Nopietni izglītotu? To es varu vēl panākt. Bet kas tā emancipācija tāda ir? Pajautāju man draudzīgajam Lipem, Bartelsa palīgam. Tā un tā, viņš man izskaidroja, tāpat kā dažkārt šo to no vācu avīzes, ko aptiekā visi lasījām." (Paulīna Bārda. Atmiņas. Varavīksne, 1972)

Sākas sarakstīšanās ar Nezināmo, kas Paulīnas dzīvei piešķir jēgu un mērķi – "mācīties tā, lai attaisnotu savu atsaukšanos", bet galvenais – viņai nu ir savs noslēpums, sava pasaule! Viņa sāk dzīvot it kā divas dzīves – vienu, kas ir visiem redzama, otru – viņai pašai vien zināmu, kas norit vēstulēs. Ar to Paulīnai pietiek, satikšanos ar Nezināmo viņa nemaz nevēlas, jo bail un kauns par "savu niecīgumu". Un, pat ja to vēlētos, tas nebūtu iespējams stingrās uzraudzības dēļ.

Viņi sāk satikties tikai pēc divu gadu sarakstīšanās. Fricis Bārda ir desmit gadus vecāks par Paulīni, izglītotāks un daudz lasījis, viņš runā, un Paulīna klausās. Vasarā, braukdams uz laukiem, viņš sadod Paulīnei grāmatas, ko lasīt. Vēlāk, 1912. gada rudenī Fricis Bārda pierunā Paulīni nepalikt aptiekas darbā, bet labāk kļūt par skolotāju. Uzzinājis par kādas vācietes vadītu "labāko meiteņu" privātskolu, kuru Paulīna varētu apmeklēt pēcpusdienās pēc darba, viņš iesaka tur pieteikties. Paulīna privātskolu var atļauties, jo pelna pietiekami un 1915. gadā, pēc privātskolas apmeklēšanas viņa noliek skolotājas eksāmenu un iegūst mājskolotājas tiesības vēsturē un vācu valodā.

Tikmēr sācies 1. Pasaules karš. 1915. gadā Paulīna un Fricis Bārda apprecas. Viņu ģimenes dzīve, nedaudzie kopdzīves gadi kara apstākļos ir smagi, jo nomāc pārtikas trūkums, visapkārt valdošā nedrošība un vēlāk arī Friča Bārdas slimība. 1916. gadā ģimenē piedzimst dēls Zigurds, bet gadu vēlāk meitiņa Ulrika Tamāra. 1919. gada martā mirst Fricis Bārda, bet 1920. gada janvārī difterijas epidēmijā nomirst arī meitiņa. 1920. gada 12. maijā laikrakstā "Latvijas Sargs" publicēts Paulīnas Bārdas dzejolis "Namdurvīs". Tas veltīts Fricim Bārdam. Seko dzejoļi "Uružiņai", "Skumja prieka cauri austas ...", "Bēdas".

Uružiņai
(Savai mirušai meitiņai.)

Uružiņa, man ik naktis
Zvaigznēs atmirdz tava seja
Mīļa, maziņa un skaidra,
Kad es skumja gulēt eju.
Uružiņa, žēl man tavu
Tumšo, plato acu dzīles;
Uružiņa, kas nu mani
Zemes virsū žēlos, mīlēs.
Uružiņa, es ik dienas
Dziļas sēras sirdī nesu
Uružiņa, es bez tevis
Nabaga un tukša esmu.
Uružiņa, bērniņ manu,
Grūti dzīvot tukšu mūžu.
Tukšam šūpulīšam dziedāt
Ikvakaru, aijā-žūžu . . .
Uružiņa, mīļā, mazā,
Lai zum tava dvēselīte
Tā ap manu miesas būdu,
Kā ap tumšu stropu bite.
Latvijas Vēstnesis, Nr.44 (07.09.1920)

Kas mudina Paulīnu Bārdu savus pārdzīvojumus izteikt dzejā? "Rakstīju jau agrāk. Devu Fricim lasīt savus dzejoļus. Iepazinies ar tiem, viņš kļuva tāds domīgs, teica, lai es nerakstot. Paklausīju. Ja būtu dzīvojis Fricis, es nebūtu rakstījusi," atceras dzejniece. (Bērsons, Ilgonis. Kautra, dāsna sirds. Karogs, Nr.6 (01.06.1975)) Tātad, ja Fricim Bārdam būtu lemts garāks mūžs, iespējams, nebūtu dzejnieces Paulīnas Bārdas?

Līdz 2. Pasaules karam Paulīna Bārda regulāri publicē dzejoļus, stāstus un tēlojumus presē. 1932. gadā iznāk Paulīnas Bārdas dzejoļu krājums "Vientulības prieks", kurā dominē mīlas un dabas lirika. Viņas dzeja dēvēta par smeldzīgu himnu mīlestībai un uzticībai. Kritikā izcelta Paulīnas Bārdas dzejas valodas muzikalitāte. Edvarts Virza, saskatīdams līdzības Paulīnas Bārdas, Annas Ahmatovas un Marselīnes Deboras Valmoras biogrāfijās un dzejā, raksta: "Mūsu jaunāko dzejnieču vēl nenoskaņotā korī, nelīdzinādamās nekam un nejaukdamās ne ar ko, skan kāda dīvaini skaidra un dziļa melodija, Paulīnes Bārdas spēlēta, uz vienkāršas fleites. Acumirklī šīs skaņas vēl pārtrauc un padara nesadzirdamas literāriskas ikdienas troksnis, bet kam viņas ieskanējušas ausīs, – tas viņas vairs neaizmirst. Jaunākos laikos tik divas dzejnieces–sievietes ir likušas atskanēt tiem valdzinošiem akordiem, kuriem likusi atskanēt Paulīne Bārda. Tā ir tagadējā krievu dzejniece Anna Ahmatova un XIX. g. s. pirmajā pusē dzīvojusi franču dzejniece Marselīna Debor–Valmor. Uzkrītoši vienādi likteņi, kuri ķēruši šīs trīs rakstnieces, ir izsaukuši vienādas skaņas no viņu koklēm." (Latvijas Jaunatne, Nr.92 (01.04.1933))

Paulīna Bārda raksturota kā klusa, dāsna sirds, bikla, kautra, patiesa dvēsele, kas bez pretenzijām dzīvojusi Friča Bārdas personības ēnā – šādā iespējā saskatot savas dzīves piepildījumu. 1930. gados autobiogrāfiskajā apcerē, ko Paulīna Bārda nosaukusi "Cerības koka pavēnī", viņa raksta: "Jaunības pārgalvībā izlaidu vēstuli izplatījumā kā Noasa balodi. Tas atgriezās pie manis ar zaļu cerības zariņu. No šī zariņa pamazām izauga koks, kura pavēni piedzīvoju tik daudz laimīgu brīžu, ka cauri nāves ēnai šīs gaismas atblāzmā vēl tagad pateicībā pieticīgi pavadu savas bezlaimes dienas." (Ķelpe, Jānis. Sieviete latvju rakstniecībā, 1936) Arī atmiņās, kas publicētas 1970. gados viņa raksta par savu satikšanos ar Frici Bārdu kā dzīves augstāko punktu: "Man viņš bija visu sapņu piepildījums un vēl pāri palikums visam mūžam." (Bārda, Paulīna. Atmiņas. Varavīksne, (1972) 35. lpp.) Taču atmiņās ieskanas arī nepieciešamība izstāstīt savu stāstu: "Gribu kaut ko uzrakstīt no tā, ko atceros par Frici Bārdu – savu vienīgo īsto draugu šinī pasaulē. Bet, rakstot par Frici Bārdu, man jāpastāsta arī par sevi pašu – kas es biju, ko darīju un kā mēs satikāmies. (..)" (Bārda, Paulīna. Atmiņas. Varavīksne, (1972) 35. lpp.)

Paulīnas Bārdas dzeja ir ļoti konkrēta, tajā valda subjektīvie pārdzīvojumi. Viņas dzeja ir kā liriska dienasgrāmata, kurā autore fiksē savas dvēseles jūtas un pārdzīvojumus, savu iekšējo pasauli. Friča Bārdas brāļameita Biruta Bārda, kas bijusi kopā ar dzejnieci viņas dzīves pēdējos 20 gadus, atmiņās raksta: "Dzejoļi viņai laikam radās impulsīvi. Pie gultas gan vienmēr bija zīmulītis. Visa viņas dzeju bija ļoti konkrēta, apkārtējā dabā uzsākta. "Rumbiņos" viņai vienmēr stāvēja galdiņš – verandā, ar skatu uz lazdām pie dīķa. Vakaros viņa mīlēja tur pasēdēt. Tas viņai bija tāds gaismas lodziņš." (Progress (Limbaži), Nr.67 (07.06.1990))

Mūža nogalē izdotas Paulīnas Bārdas dzejoļu izlases "Rudens putniņš" (1973) un "Vakarsaulē" (1982), kur dzejniece turpina rakstīt par savām izjūtām, "gadu gaitā dzejnieces stils nav mainījies, izteiksme palikusi tā pati. Bet ne jau stila īpatnībā un izteiksmes līdzekjos meklējama Paulīnas Bārdas dzejas vērtība. Tā atrodama viņas iekšējā pasaulē," raksta Andris Bergmanis. (Bergmanis, Andris. "Lai mīļā saule rīt vēl spožāk spīd..." Literatūra un Māksla, Nr.16 (21.04.1973)) Iznāk arī divas dzejoļu grāmatas bērniem "Vanadziņš un mazputniņi" (1974) un "Bērnu dienas" (1979). Iecerētā sestā grāmata – "Laipnie ļaudis", kurā tiktu apvienotas atmiņas, stāsti un vēstules (Bērsons, Ilgonis. Atvadu rindas. Dzimtenes Balss, Nr.42 (20.10.1983)), netiek izdota.

Paulīna Bārda mirusi 1983. gada 7. oktobrī Rīgā, apbedīta Umurgas kapos.

Apraksts sagatavots 2020. gada jūnijā. Informāciju sagatavoja Zita Kārkla.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.