Zaļais koks

Saturs
Zaļais koks
Dambrāna pēdējais pirkums
Mācītāja sieva
Nekur vairs nav jāiet
Apvainojums
Zaudētā laime
Viss notika vasarā

Stāstu krājums "Zaļais koks" apliecina izcilā un šobrīd piemirstā prozaiķa un īsprozas meistara vietu Ēvalda Vilka latviešu literatūrā. Ar sešdesmit gadu distanci kopš grāmatas iznākšanas nepārspīlējot var apgalvot, ka Ēvalds Vilks un viņa darbi ieņem pelnītu un neizdzēšamu vietu latviešu literatūrā blakus tādiem žanra meistariem kā Rūdolfam Blaumanim, Augustam Saulietim, Andrejam Upītim, Jānim Ezeriņam, Erikam Ādamsonam, Zigmundam Skujiņam, Regīnai Ezerai, Albertam Belam, Andrim Jakubānam (sarakstu, protams, var turpināt ar vairāku mūsdienu prozistu vārdiem).

Ēvalds Vilks (īstajā vārdā Ēvalds Lācis, 1923–1976), sešu stāstu krājumu autors, lielāko mūža daļu strādājis periodiskajos izdevumos – laikrakstā "Padomju Jaunatne", žurnālā "Zvaigzne", laikrakstā "Literatūra un Māksla". Lai arī īsprozā viņš debitējis jau 1945. gadā, Vilka radošā darbība attīstās un uzplaukst pēc staļiniskās diktatūras nosodījuma 20. gadsimta 50. gados, kad viņa daiļrade atrodas gan sabiedrības, gan kritikas uzmanības centrā. Daudzu viņa stāstu pirmpublicējumi presē raisa asas diskusijas, jo stāstos atklāti līdz tam netēloti cilvēka dzīves un esamības aspekti. Ēvalds Vilks piedāvā jaunu skatījumu uz savu laikmetu. Partijas vadības un oficiālās kritikas nosodījumu saņem viņa stāsts "Divpadsmit kilometri" (1963), kurā pirmoreiz pēckara literatūrā tēloti padomju nomenklatūras darbinieki un kurā autors centies izprast personības kulta rašanās apstākļus un sekas; divas reizes varas orgāni bremzē šī stāsta publikāciju grāmatā. Taču Ēvalda Vilka dzīves laikā atļauju publikācijai ne periodikā, ne grāmatā nesaņem viņa garstāsts "Recidīvists" (1966).

Vairāki 40./50. gadu mijā debitējušie prozaiķi (Zigmunds Skujiņš, Miervaldis Birze u.c.) uzsvēruši Ēvalda Vilka nozīmi pēckara prozas attīstībā un atbalstu jaunajiem rakstniecības kolēģiem. Lai arī noliedzis nepieciešamību turpināt 30. gadu beigās pārtrūkušo latviešu literatūras virzienu, kuru pārstāvēja t.s. ornamentālisti un uz kuru savukārt jaunos prozaiķus mudināja Rakstnieku Savienības prozas konsultante Mirdza Ķempe, Vilks izvēlas citu virzienu un turpina Blaumaņa un Saulieša tradīciju, tēlojot savu tautu un tās ikdienu, centrā liekot "vienkāršo darba cilvēku".

Būdams padomju režīma aizstāvis gan darbos, gan domās (Vilka laikabiedri atmiņās uzsver Ēvalda Vilka absolūto godīgumu un neliekuļošanu nekādos apstākļos) un tajā pašā laikā cietušais, kura darbus kritizē, kavē to publicēšanu vai nepublicē vispār, Vilks ir viens no retajiem, kurš konsekventi savā daiļradē un publicistikā runā par nepieciešamību rūpēties par savu tautu (ar to konkrēti saprotot tikai un vienīgi latviešu tautu), lepoties ar to un dokumentēt tās dzīvi literatūrā (kāds viņa raksts saucas "Lai literatūrā būtu tā kā dzīvē"), nevairoties no pagātnes un atmiņām un – protams, ņemot vērā laikmeta ierobežojumus, kurus Vilks izbauda visā pilnībā – pētot nevis izdomāto, bet patieso īstenību ar visām tās problēmām un pretrunām. Piemēram daži citāti: "Mums jāmācās būt tādiem padomju pilsoņiem, kāds bija Vladimirs Majakovskis, ja mēs tiešām gribam palīdzēt mūsu tautai virzīties uz priekšu." (1947); "Mēs abpusēji – gan rīdzinieki, gan maskavieši – Padomju valsts 50. gadadienas priekšvakarā gribam vēlreiz pasvītrot dažus mūsu dzīves pamatprincipus. Un proti: visas PSRS tautas, kā lielas, tā mazas, ir tiesībās vienlīdzīgas. Un otrkārt: katras atsevišķas nācijas intereses sakrīt ar visas valsts kopīgajām interesēm." (1972); ".. nevar iet uz priekšu, visu laiku raugoties tikai atpakaļ, taču tautas atmiņa nav papīra lapa, no kuras ar gumiju izdzēšama uzšņāpāta svītra." (1975)

Ēvalda Vilka rakstnieka liktenis ir traģisks, faktiski dažādu ierobežojumu un pazemojumu dēļ 70. gados viņš literāro darbību pārtrauc, šajā laikā publicēts pavisam nedaudz darbu. Dagnija Zigmonte 90. gados atcerējās: "Es saku [Vilkam] – klausies, nu, bet kā tad uz priekšdienām? Un tad viņš tādu ļoti skumju frāzi pateica, viņš teica: "Nu, bet kā tu domā, cik ilgi var rakstīt un gribēt rakstīt, ja tevi tikai dauza, dauza, dauza?" (Rožkalne, Anita. Zvaigznes šūpolēs. Rakstnieki – par dzīvi un literatūru. Rīga: Preses nams, 1999, 45. lpp.)

Darba sacerēšanas laiks un ierosme
Krājums "Zaļais koks" 1960. gadā izdod Latvijas Valsts izdevniecība 15 000 eksemplāru metienā. Visi septiņi krājumā iekļautie stāsti iepriekš publicēti periodikā no 1956. līdz 1959. gadam. Vēl turpinās "atkusnis", ko 1956. gada februārī aizsāk PSKP 20. kongress un tajā nolasītais Ņikitas Hruščova slepenais referāts "Par personības kultu un tā sekām", uz dažiem gadiem pieklusušas politiskās represijas. Laikā, kad periodikā publicēti "Zaļajā kokā" apkopotie stāsti, Latvijā valda sajūta – ir nedaudz pavērts logs un arī literatūrā drīkst un ir iespējams pateikt mazliet vairāk nekā iepriekš.

1960. gadā, kad klajā nāk Ēvalda Vilka "Zaļais koks", tiek izdots arī Dagnijas Zigmontes romāns "Jūras vārti", Mārtiņa Krieviņa autobiogrāfiskais romāns "Taurupē – viss kā Latvijā". Būtisks notikums togad ir Ojāra Vācieša trešā dzejas krājuma "Krāces apiet nav laika" iznākšana, publicētas divas Gunāra Priedes lugas – "Pozitīvais tēls" (grāmatā) un "Vikas pirmā balle" (žurnālā "Karogs"), turklāt abas lugas izrāda Dailes teātris. "Karogā" turpinājumos tiek publicēts Zigmunda Skujiņa romāns "Kolumba mazdēli", kas iegūs 60. gadu dižpārdokļa statusu, Visvalža Eglona (Lāma) stāsti un Ventas Vīgantes luga "Palmas zaļo vienmēr", kas jau 1959. gada rudenī iestudēta Dailes teātrī un turpmākajos gados gūs milzu popularitāti uz profesionālo, amatieru un skolu teātru skatuvēm. 1960. gadā pirmoreiz pēckara gados izdota Jāņa Ziemeļnieka dzejas izlase, gadu iepriekš iznākusi Friča Bārdas izlase, "Karogā" publicēti Aleksandra Čaka poēmas "Matīss, kausu bajārs" fragmenti, Elzas Stērstes un Jāņa Medeņa dzeja, pirmskara literatūras tradīcijas turpina arī Mirdzas Bendrupes grāmata bērniem "Visskaistākais dārzs". Rīgas kinoteātri izrāda Leonīda Leimaņa un Zigmunda Skujiņa filmu "Šķēps un roze" (1959), savukārt Rīgas kinostudijā top Gunāra Pieša un Gunāra Priedes filma "Kārkli pelēkie zied" un Ivara Kraulīša, Herca Franka un Ulda Brauna īsfilma "Baltie zvani", kas aizsāk tā saukto Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolu. Ir notikusi paaudžu nomaiņa, un ar pilnu jaudu literatūrā, teātrī un kino darbojas tie rakstnieki un režisori, kuru rokās būs latviešu kultūra līdz pat atmodai un neatkarības atgūšanai.

Paaudžu nomaiņu fiksē arī Ēvalds Vilks: "Padomju Latvijā aug jauna, lieliski izglītota paaudze, kas jau dzimusi sociālisma apstākļos, un komjaunatnē stājas jaunieši, kas nav pieredzējuši karu. Tauta ir radošas enerģijas pilna; kur vien raugies, visur būvē, veido, mācās, strādā... Un katru dienu Padomju Latvijas debesīs plaukst gaiši mierīgas un pārtikušas dzīves rīti." (“Karogs”, 1960, 7)

Kā atzinis literatūrzinātnieks Harijs Hiršs, 50. gadu otrajā pusē sarakstītajiem Vilka darbiem, īpaši "Viss notika vasarā" un "Zaļais koks","piemīt poētiski liriska, varbūt mazliet smeldzīga, bet gaiša noskaņa. Tāds ir mēness pielietās vasaras naktīs un mūžam nerimstošās Daugavas skaistums (..)." (Hiršs, H. Ar dzīves dedzinošo patiesību. // Vilks, Ē. Kopoti raksti 5. sējumos. 5. sēj. R.: Liesma, 1986, 321. lpp.)

Ierosmi stāstiem "Zaļais koks" un "Viss notika vasarā" rakstnieks guvis Koknesē 1957. gada vasarā. Vēstulē sievai Vizmai Lācei viņš raksta: "Es dzīvoju Kokneses parka malā pāris simts metrus no Pērses, tai pašā mājā, kur kādreiz dzīvojis Blaumanis un kur tagad atrodas mežrūpniecības kantoris. Dzīvoju mežrūpnieku viesnīcā – tā ir neliela istaba ar 4 gultām, un mani istabas biedri ir divi jauni puiši – šoferi. (..) Viens vada ceļojošo remonta darbnīcu, un es tam piekundējos līdz. Un tā tagad visu cauru dienu braukājam pa pasauli, mans šoferis un mehāniķis, kas arī brauc līdz, šo to pielāpa un es pa to laiku, acis izbolījis, skatos apkārt un iepazīstos ar dzīvi."

Galvenie tēli, personāžs, laiktelpa, kompozīcija
Kā jau minēts, Vilka stāstu galvenais varonis ir "vienkāršais darba cilvēks". Stāstā "Dēli" tas ir "sīks, daudzo gadu sadeldēts vīrs", kurš pretimnācējiem lielās ar saviem dēliem – priekšniekiem, kuri savu tēvu pilnīgi aizmirsuši, un brīnās, ka sastaptie rīdzinieki tos nepazīst: "Kā tad jūs, Rīgā dzīvodami, nevienu manu dēlu neesat satikuši? Nevar būt... Gan jau paši laikam no Cēsīm vai Siguldas... Gribējāt mani izjokot? Nekā, veco tik viegli vis uz mušpapīra nepaķersi!..."

Stāstā "Apvainojums" Vilks tēlo vienkāršo mežstrādnieku Labrenci, kurš atbraucis uz kolhoza kantori un sūdzas par kaimiņu, kas nopļāvis Labrenča pļavu. Labrencis gaida priekšnieku un visiem klāsta savas bēdas. Priekšnieks atbrauc un, citu rūpju un pienākumu pārņemts, pārmet Labrencim: "Ko tu sīc te apkārt kā uzbāzīgs ods. Pļavu, pļavu! Mūžīgi tev nav labi, nekad tu neesi apmierināts. Kā tas citiem visa kā ir diezgan? Kāpēc neviens cits nežēlojas? Čīkst kā veca sieva! Vai es varu katru pļavu izsargāt? Baļķi stāv mežā, nav kas izved, bet šis te ar savu pļavu." Labrencis dodas mājup un gremdējas skumjās pārdomās par sienu govīm, par veltīgi izdotajiem astoņiem rubļiem autobusa biļetei, līdz viņam izlaužas kliedziens ("Kāpēc mani sauc par odu un vecu sievu? Kāpēc?") – protests ne vien pret nevērīgo priekšnieku, bet arī pret izskaistināto skatu uz dzīvi, kas redzama avīžrakstos un lozungos.

Stāsta "Dambrāna pēdējais pirkums" centrā ir vecs latviešu zemnieks un viņa zirgs, kurš tagad pieder kolhozam un kuru vecuma dēļ nolemts izbarot lapsām. Dambrāns izvēlas sniegt zirgam cieņpilnāku nāvi. Nākamajā rītā Dambānu atrod mirušu. Viņš atstājis samaksu un zīmīti: "Tas par Salni. Es viņu tomēr pirkšu."

Kā atzinis Harijs Hiršs, "apjomā pavisam nelielais stāsts "Zaļais koks" nemanāmi un organiski izvērš rakstnieka tēlojumu milzīgā aptvērumā, no gluži ikdienišķu norišu fiksējuma aizvedot līdz pārdomām par visas tautas likteņiem. Te katrs teikums, katra detaļa stingri stāv savā vietā, tik dabiski un nepieciešami nolikta, ka stāsts liekas plūstam pats no sevis. (..)
Pat tāds sīkums kā salīdzinājums ar baļķu celšanu nav nejaušs, tas ved mūs tālāk uz staciju, kur redzēsim, kā vīri lādē vagonus. Turpat blāvā gaismiņa Līviķu mājas logā un neskaidrā balsu murdoņa friziera pirtiņā, kur vīri salasījušies uz kāršu spēli, ir detaļas, kas atbalsosies vēlāk – kad jaunais Līviķis jau rīta pusē noķers no kāršu spēles nākošo mācītāju, kad uzzināsim, ka mirusi vecā Līviķu māmuļa (tāpēc tur naktī lodziņā blāvoja gaisma). Un arī kuplo, vareno liepu, zem kuras plašajiem zariem visu nakti strādāja vīri, ieraudzīsim citādām acīm, kad uzzināsim, ka Līviķu māte pēdējā dienā likusi iznest sevi dārzā un sēdējusi tur ilgi, ilgi, pa reizēm pagriezdama krēslu uz vienu vai otru pusi – skatījusies apkārtējos laukos, pļavās, mežos, atvadījusies no vietām, kurās aizgājis mūžs, arī no stacijas liepas, kuras zaros savā tik tālajā jaunībā Jāņudienās kārusi vainagus.
(..) nesteidzīgais dabas mūžīgā skaistuma tēlojums sarit kopā ar pārdomām par cilvēka mūžu un vīru nakts darbs stacijā iegūst tādu kā mūžīguma pieskaņu – arī tas bija skaistuma un nozīmīguma pilns. Vagonus pielādējuši, vīri aiziet, paliek kuplā trīsžuburu liepa kā tautas nebeidzamās dzīves simbols: “Zaļais, stiprais koks, kas gadu simtus esi audzis pašā tautas dzīves vidū, – es zinu, ko tu runā. Tu esi redzējis atkal vienu nakti un cilvēkus, kas strādāja pie tavām kājām, kā arī tos, kas aizgāja garām." (Hiršs, H. Ar dzīves dedzinošo patiesību. // Vilks, Ē. Kopoti raksti 5. sējumos. 5. sēj. R.: Liesma, 1986, 323., 324. lpp.)

Koks, kurš simbolizē tautu, sasaucas arī ar Vilka vēlāko gadu daiļradi – sirmo vīru "Divpadsmit kilometros" un Vēstures tēlu stāstā "Pusnakts stundā" (1968).

Nozīmīgākie no krājuma darbiem ir titulstāsts "Zaļais koks", "Dēli", "Dambrāna pēdējais pirkums" un "Mācītāja sieva" – šos četrus stāstus Ēvalds Vilks vēlāk iekļauj arī izlasē "Labs paziņa" (1973), kas iznāk rakstnieka piecdesmit gadu jubilejas gadā un uzskatāma par viņa daiļrades kvintesenci –, kā arī garstāsts "Viss notika vasarā".



Vērtējums kritikā un sabiedrībā
Grāmatas recenzenti, to vidū arī rakstnieki, krājumu vērtē atzinīgi gan krājuma iznākšanas laikā, gan vēlākos gados. Par krājumu un tā stāstiem rakstījuši Voldemārs Melnis, Edgars Damburs, Jānis Niedre, Laimonis Purs, Ādolfs Talcis, Kārlis Krauliņš, Valija Labrence, Harijs Hiršs, Biruta Kalnača, Ingrīda Sokolova, Anda Plēsuma, Mārtiņš Kalndruva, Dagnija Zigmonte, Regīna Ezera, Jānis Kalniņš, Pēteris Zeile un citi.

Regīna Ezera raksta: "Krājums "Zaļais koks", kopumā ņemot, ir nozīmīga parādība mūsu literatūrā. Labākie stāsti apliecina, ka Ēvalds Vilks kā literāts vēl aizvien aug, vēl aizvien nav sasniedzis "savus griestus", un tas rada dibinātu pārliecību, ka rakstnieka talanta zaļais koks nākotnē sakuplos vēl vairāk.” (“Literatūra un Māksla”, 26.11.1960.)

Dagnija Zigmonte atzīst, ka Ēvalds Vilks necenšas "iet vieglāko ceļu" un ka "Zaļais koks" "ir autora tālākas augsmes apliecinājums. Viņa talanta raksturīgākās īpašības – dziļa, daudzpusīga varoņu raksturu atsegšana, iedziļināšanās notēlojamās parādībās, tieksme nevērot virspusēji, valodas krāsainība (..)." (“Karogs”, 1960, 6)

Savukārt tulkotājs Jurijs Abizovs Ēvalda Vilka krieviski tulkoto stāstu izlases (1967) pēcvārdā raksta: ".. Vilks "nesacer", bet skatās dzīvē. (..) Vilks pilnībā, ar visu savu būtni atrodas ātri skrejošajās dienās, šodienā, pūloties izteikt tikai to, ko viņš patiešām redz. (..) Tāpēc, ka Vilks ir drošāks un gatavs riskēt, viņa tēlojuma līdzekļi kļuvuši plašāki, valoda – sulīgāka, acs – asāka." (Cit. pēc: Hiršs H. Komentāri. // Vilks, Ē. Kopoti raksti 5. sējumos. 1. sēj. R.: Liesma, 1982, 563. lpp.)

Jāatzīst, ka par krājumu "Zaļais koks" gūtā atzinība rakstniekam ir iedrošinājums nākamajiem darbiem, to vidū stāstam "Divpadsmit kilometri".

1987. gadā, jau uz atmodas sliekšņa, literatūrzinātnieks un kritiķis Broņislavs Tabūns retoriski vaicā: “Un vai lēnais, bet gluži episkais vēstījuma plūdums Ē. Vilka stāstā "Zaļais koks" tautas dzīvi izteic vājāk nekā politiski tendētie viņa “Divpadsmit kilometri"?" (“Karogs”, 1987, 9)

Krājumā publicētie stāsti tulkoti lietuviešu, igauņu, angļu, krievu, vācu, slovāku, baltkrievu, ukraiņu, gruzīnu un turkmēņu valodā.

Pēc stāsta "Nekur vairs nav jāiet" motīviem uzņemta Rīgas kinostudijas īsfilma "Tu esi vajadzīgs" (Gunāra Priedes scenārijs, Gunāra Pieša režija).

Informācija presē
Madonas laikraksts "Stars" Madonā vēsta: "Jauno autoru zināšanai! 2. jūnijā plkst. 16.00 laikraksta "Stars" redakcijas telpās notiks jauno autoru apvienības sanāksme. Darba kārtībā pārrunas par Ēvalda Vilka stāstu krājumu "Zaļais koks" un jauno autoru sacerējumu analīze. Pēc sanāksmes plkst. 20.00 kultūras nama mazajā zālē notiks rajona jauno autoru tikšanās ar lasītājiem, dzeju un prozas darbu fragmentu lasījumi. Apmeklēt lūdz visus ieinteresētos." (“Stars”, 28.05.1960.)
Informāciju 2020. gada 29. oktobrī sagatavoja pētnieks Jānis Oga (projekts Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482).

Grāmatas profils izstrādāts VKKF mērķprogrammā "Kultūras piedāvājums digitālā vidē" ietvaros atbalstītā projekta "Literatura.lv digitālā satura inovācijas" ietvaros.