Spoguļi



Publicitātes informācija
Mazformāta izdevumā laista klajā Cecīlijas Dineres stāstu grāmata "Spoguļi". Lilijas Dineres mākslinieciskā apdare. Grāmatas metiens 30 000 eksemplāru. Cena 29 kapeikas.

Saturs:
Toms
Naktī
Pirmā loma
Raits un viņa mācekles
Acis
Zibeņnovedēji
Rīgas Kukažiņa
Kafejnīcā "Ambrozio"



Vērtējums kritikā
Stāstu kopīgā pamatproblēma, uz kuru atbildi meklē autore, ir laimes jautājums – vai tas būtu bārenis, rūpnīcas strādnieks Toms, jauna meitene, kura alkst pēc mīlestības, sieviete, kura visu dzīvi veltījusi darbam, dodas pensijā, pensionāre, kura dzīves jēgu atradusi rūpēs par mazbērniem, visiem kopīgs ir šis laimes jautājums. Jānis Čākurs raksta: "Spoguļu" pamatproblēma ir cilvēka laimes jautājums, kas neizbēgami saistīts ar esamības jēgas un – vēl tālāk – ar dzīves veida problēmu. Kā dzīvot un kam dzīvot?" (Čākurs, J. Spēkus uzkrājot. Stāsts un novele 1972. gadā. Karogs, Nr. 6, 01.06.1973) Savukārt, Astrīda Skurbe rakstā "Laimes vienādojums" raksta: "(..) rakstnieces stāstu krājums "Spoguli" runā par cilvēku laimi. Rīgas Kukažiņa Anna Zaubīte to atradusi mazbērnu aprūpēšanā, Lienei Sarmai darbs palīdzējis tikt galā ar visām dzīves grūtībām, un viņa justos laimīga, ja varētu šo savu atziņu iedvest meitai Elīnai, aktrises Kandidas laime atkarīga no tā, kā viņai izdosies notēlot savu pirmo lielāko lomu. Stāstā "Pirmā loma" rakstniece veiksmīgi ieskicē aktrises iekšējo drāmu visu dzīvi viņa veltījusi teātrim, pat pašas meita vienmēr atradusies otrajā vietā, taču viņa nav bijusi tik talantīga, lai tēlotu lielas lomas. Pirmā lielākā loma iemantota jau mūža otrajā pusē, un no tās atkarīgs viss vai aktrises dzīve nav bijusi velta. Turpretī stāstā "Kafejnīcā "Ambrozio"" autore viegli pāriet pāri lielai drāmai cilvēka dzīvē. Augusts Skrūvis mīl vakarus pavadīt kafejnīcā, nevis kopā ar ģimeni. Meitene oficiante diezgan bezceremoniāli viņam aizrāda: "Vai tad jūs neviens negaida? Vai jums neviena nav?" un "Bet tas taču ļoti interesanti zināt katru sīkumu par saviem bērniem!" "Mani interesē, ko tās (cūkas) ēd, bet jūs pat neinteresē, ko ēd jūsu dēli!" Un ar to pietiek, lai Augusts Skrūvis sāktu domāt, ka viņš ir netaisns pret ģimeni, ka varbūt viņa sieva ir nelaimīga. Bet acīmredzot nelaimīgs ir pats Augusts. Un tas, ka cilvēkam ir sieva un bērni, vēl nenozīmē, ka dzīvē viss kārtībā. Var dzīvot blakus ar tuviniekiem un justies vientuļš. Butu jāmeklē šīs iekšējās vientulības un atsvešinātības sociālās un psiholoģiskās saknes un jāatklāj tās lasītājam. Astrīda Skurbe: "Autore paliesi tēlo vientuļas Emmas Krauciņas psiholoģiju, viņas tieksmi pēc tuvas būtnes (Acis), interesanti iepazīties ar Toma dzīves uzskatiem (Toms), Stāstos "Naktī" un "Zibeņnovedēji" ieskicēti vecāku un bērnu konflikti, bet tie risināti pārāk virspusēji, pievēršot daudz uzmanības šo nesaskaņu ārējām izpausmēm: modernajām dejām ciniskajam žargonam vai Lienes meitas Elīnas ārienei "bāla, mati savēlušies, sejā un drūmajā noskaņā bohēmas zīmogs". Taču nav atklāta ne Džeka, ne Sandras mātes, ne Elīnas psiholoģija. Tāpēc arī ne visai ticam tam, ka Elīna atnāk māti nomainīt pie darbgalda. C. Dineres ļaunākie daiļdarbi apliecina autores tendenci dziļāk ietiekties mūsdienu cilvēka, jo sevišķi sievietes, iekšētā pasaulē, meklējot atrisinājumu cilvēka laimes vienādojumam: apliecina arī to, ka tas nav viegli un ne vienmēr vainagojas ar panākumiem." (Skurbe, A. Laimes vienādojums. Literatūra un Māksla, Nr. 8, 19.02.1972)

Čākurs: "C. Dineres talantam piemītošais sirsnīgais lirisms vietumis te uzsit it augstu vilni, atstādams mums tādu humānisma caurstrāvotu raksturu kā pašaizliedzīgā Anna Zaubīte (Rīgas Kukažiņa). Kaut kur ieblakus viņai stāv čaklā, tomēr pavientuļā triju pieaugušu bērnu māte Liene Sarma (Zibeņnovedēji), kurai mūža straujajā ritumā nekad nav bijis vaļas, kurai pašlaik no visiem iespējamajiem pieturas punktiem atlicis vienīgi rūpnīcas cehs un drīz vien vairs nebūs arī tā. Un vēl patālāk redzam gluži vientuļo (ja neskaita citus tādus pašus pensionārus parkā uz soliņa) pensionāri Emmu Krauciņu, kas "būtu mierā arī ar nepateicīgu vedeklu", bet vedeklas nav, jo nav dēla – četrdesmit piektā gada pavasarī piecpadsmitgadīgais dēlēns Šmerlī uzskrējis uz mīnas (stāsts Acis). Aktrise Kandida (Pirmā loma) nav tik vientuļa: viņai ir meita, kas mācās vidusskolā, un ir teātris, kurā gan viņai pavisam pieticīga vieta – pirmā kaut cik jūtamā loma nāk, kad māksliniecei labākie gadi jau secen. Citkārt te varētu rasties pamats mākslinieka traģēdijai, bet autore mums piedāvā ko citu: mātes un meitas konfliktu. Pēdējā ar sev piemītošo jaunības maksimālismu un bērna kategorisko egoismu netieši izvirza prasību, lai mātes sirdī viņai būtu pirmā vieta. Un šeit rakstniece dibināti izvirza jautājumu: ko bērni (septiņpadsmitgadīgā Vita gan, protams, sevi uzskata par pieaugušu) zina par saviem vecākiem? Maz taču. Paaudžu konfliktu C. Dinere savos stāstos necilā. Būdama sievišķīgi iejūtīga, rakstniece cenšas iedziļināties gan vecākās paaudzes, gan šodienas jauniešu pasaulē, izprast kā vienus, tā otrus un akcentē domu, ka sevišķi svarīgi nodibināt pareizās attiecības starp vecākiem un bērniem tai posmā, kad bērni vairs nav bērni, bet nav vēl arī pieauguši, kad tendencei uz patstāvību (tā sakrīt ar pirmo nopietno jūtu uzplauksmi) vēl nav stabila pamata reālajā esamībā (Naktī; Pirmā loma). Arī šo sadzīves norišu aplūkojumā varam vērot analītiskā momenta pastiprināšanos uz lirisma rēķina, tikai žēl, ka autores filozofija bieži vien bez pamatota pielāgojuma tiek ielikta mutē tam vai citam varonim (Toma māksloti patētiskās runas stāstā "Toms", Vitas mātes nodeldētā mutvārdu publicistika ("Māksliniekam ar savu vārdu karaspēku jāsatriec šī pelēcība. Labs aktieris lugas finālā ir uzvarētājs..." u.tml.) un pašas meitenes spriedelējumi stāstā "Pirmā loma"). Tas rada varoņu divatnību – viņos saskatāms organiskais (no attiecīgajiem vides apstākļiem nākušais) un mehāniskais (no grāmatu pasaules, no literatūras paraugiem ienestais) elements. Nevar sacīt, ka šāds pievienojums (dzīvais pie nedzīvā) būtu bez iekšējas pretestības pieņemams. (Čākurs, J. Spēkus uzkrājot. Stāsts un novele 1972. gadā. Karogs, Nr. 6, 01.06.1973)

Izdevējs

Izdevniecība "Liesma"

Izdevuma veids

Grāmata

Darba veids

Oriģināldarbs

Darba autors

Mākslinieks

Izdošanas gads/vieta

1972, Rīga