Mūsu kaimiņš

Ķikure, Erna. Mūsu kaimiņš. Stāsti un tēlojumi. (Sidnejā) Salas apgāds. 1962. 148 lpp. 8 autores linogrebumi un vāka zīmējums. Austrālijas latviešu daiļdarbu sērijas 1. grāmata. LPB Austrālijas kopas izdevums.



Publicitātes informācija
Sākusi reālizēties Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas iecere par piektajā kontinentā dzīvojošo autoru literāro darbu regulāru izdošanu atsevišķās grāmatās: iznākusi pirmā grāmata, kas ir sidnejietes Ernas Ķikures stāsti un tēlojumi "Mūsu kaimiņš", ar autores 8 linogrebumiem. E. Ķikure ir rakstnieces pseidonīms, aiz kura paslēpusies Latvijas mākslas akadēmiju beigusi grafiķe E. Dzelme. Grāmata iespiesta rakstnieka Mintauta Eglīša spiestuvē Sidnejā, bet tās "kristības" notika Latviešu apvienības Austrālijā Kultūras daļas literātūras nozares vad. A. Zariņa mājā ar 30 cilvēku piedalīšanos. Sarīkojums beidzās tik jautri, ka vēlā vakara stundā dziedoņu seniors Kārlis Nīcis un aktieris Kārlis Gulbergs dejoja solo. (Laiks, Nr. 5, 16.01.1963.)

Saturs
Mūsu kaimiņš
Pēteris
Piezīmes (5 tēlojumu virkne)
Kazenes
Palmas
Zirgs mirst
Diena
Alkas
Viesnīciņa Lalaila ielā
Svētdiena nedēļas vidū
Vilšanās
Maliena
Kapu svētki

Jāņa Sarmas pēcvārds.



Darba sacerēšanas laiks un ierosme
1949. gadā Erna Ķikure ar ģimeni (vīru un divām meitām) emigrē uz Austrāliju, kur 1951. gadā nopērk lauku saimniecību netālu no Vaiongas (Wyong). Viņi audzē pīles un pārdod putnu olas un gaļu. Dienas ritmu nosaka kūts un lauku darbi un nebeidzamas rūpes par saimniecību. Kad vīrs aizliedz Ernai tērēt laiku ar zīmēšanu, viņa slepeni ķeras pie rakstīšanas, lielākoties rakstīdama brīžos, kad vīra nav mājās vai vēlu vakaros, kad visi jau guļ. Pirmās Ernas Ķikures stāstu publikācijas parādās presē 1950. gadu otrajā pusē un lielākā daļa viņas darbu vispirms publicēti laikrakstā "Austrālijas Latvietis". Stāsts "Mūsu kaimiņš", kur stāstītājas un kaimiņu fermera Džo pārdzīvojumu saspēle pamazām atklāj viņu abu nelaimīgo laulības dzīvi un niansēti un smalkjūtīgi viņu satuvināšanos, Latviešu Preses biedrības Austrālijas kopas sacensībā ieguva pirmo godalgu. Par grāmatas tapšanu diezgan detalizēti iespējams uzzināt lasot Ķikures saraksti ar rakstnieku Jāni Sarmu, kas publicēta grāmatās "Ķikures un Sarmas vēstules" (1980) un "Ķikures un Sarmas vēstules (1958–1962)" (1991). Sarakstē atklātas gan rakstnieces ikdienas grūtības atrast laiku rakstīšanai un vēlāk arī grāmatas ilustrāciju veidošanai, gan arī skumjas par grāmatas izdošanas grūtībām un lasītāju trūkumu. Ceļš no pirmās publikācijas 1954. gadā (stāsts "Baltās bikses" laikrakstā "Austrālijas Latvietis") līdz pirmajai grāmatai ir grūts. 1957. gada septembrī Ķikure vēstulē Sarmam raksta: "ja arī man (..) uz kādas necerētas laimes pamata [laimētos izdot savu grāmatu], cik tam vairs nozīmes, ja mēs visi neaugam savai tautai un savā tautā? (..) Kam vairs rakstīt, ja nav lasītāju?" (Ķikures un Sarmas vēstules, 1980) Vēstulēs pavīd arī pašcenzūra, kas saistīta ar stāstiem “Mūsu kaimiņš” un "Dienas", nevēlēšanās, lai tie tiktu uztverti kā autobiogrāfiski. 1961. gada 20. janvārī Ķikure raksta: “Pirms iespiež “Kaimiņu” avīzē, nosūtīšu Jums otru norakstu, svītrojot dažus sīkumus, lai noklusinātu vārdu – mans vīrs.” Savukārt vēstulē 1962. gada 29. jūlijā, gatavojot grāmatas manuskriptu publicēšanai: "Vēl bija viena lieta, kas mani spieda un es gandrīz domāju, ka nezin vai no tās grāmatas kas iznāks – tas bija "Kaimiņš". Viņā ir tik daudz personīga, ka es gandrīz vai baidījos to grāmatā likt. Protams, ne manis dēļ, bet varbūt mana vīra dēļ. Nezināju arī, ko un kā viņā, tas ir tanī stāstā, grozīt.” Savukārt, 1962. gada 28. augustā viņa raksta par stāstu "Dienas": “Par virsrakstu arī neko nevaru pateikt, tomēr “Dienas grāmatas fragmenti” būtu it kā par atklātu teikts. [..] es vēl izskatīšu cauri Dien. gr. lapas, negribētu grāmatu ar tām darīt par daudz rūgtu un visas pārāk nesavaldīgās lapas iespiest.” (Ķikure, E. Ķikures un Sarmas vēstules, 1958–1962, 45, 116, 128.)

Vērtējums kritikā
Austrālijas latviešu literatūras seniors Jānis Sarma grāmatas pēcvārdā raksta: "Šo stāstu un tēlojumu virknē E. Ķikure atestē sevi kā stāstnieci ar lirisku, smalkjūtīgu un tai pašā reizē arī konkrētu pasaules un dzīves skatījumu. Tas pateikts īpatā, impresionistiski svaigā veidā." (Sarma, J. Erna Ķikure–Bērziņa. Mūsu kaimiņš. Salas apgāds, 1962, 147. lpp.)

Arī grāmatas recenzentu slēdziens ir visnotaļ pozitīvs, apliecinot, ka latviešu literatūrā radusies jauna stāstniece ar neapšaubāmu talanta iezīmi, savdabīgu stilu un svaigumu. Izcelts Ķikures prozas psiholoģiskums, – autore mazāk uzmanības pievērsusi sižetam, vairāk koncentrējoties uz varoņu psiholoģiju. Viņas darbiem raksturīgs impresionisms, recenzijās izcelts Austrālijas vides kolorīts, kas parādās Ķikures stāstos, neiztrūkstot arī tēlojumiem, kuros autore atgriežas Latvijas vides sajūtās un atmiņās.

Jānis Rudzītis atzīmē: "Pagaidām Ķikure vairāk tēlojusi, mazāk stāstījusi. Arī viņas stāstos vēstījums nav nedz plašs, nedz ar izdomu bagāts. Fabulas pavediens sīks, nereti pagaist, pārtrūkst. Tomēr pārdomās paliek šo stāstu necilie varoņi, kas ieskicēti ļoti vieglām līnijām. Viņiem visiem raksturīga kāda psihiska zemdega, kur liesmu izšaušanos uz ārpusi kavē tāds kā izšķirīgas drosmes trūkums, tāda kā smalkjūtīga kautrība, kas tad dod vielu Ķikures psiholoģiskajam tēlojumam impresionistiskā garā." (Rudzītis, J. Jauna Austrālijas latviešu stāstniece. Latvija, Nr. 9, 06.03.1963)

Vitauts Kalve raksta: "Rakstniece, kas agrāk ilgus gadus nodevusies grafikai, rāda savā pirmajā stāstu grāmatā māksliniecisku briedumu un spēku. Viņa vairās no darbības dramatizēšanas par labu katras situācijas psiholoģiskajam padziļinājumam. Viņas stāstos un tēlojumos tādēļ valda psiholoģiskais notikums." (Kalve, V. Pienesums mūsu daiļliterātūrā. Latvija Amerikā, Nr. 99, 11.12.1963.)

Jānis Andrups recenzijā "Austrālijas kolorīts" īpaši uzteic Austrālijas dabas tēlojumu Ķikures prozā: "Ernas Ķikures stāstu un tēlojumu grāmatā dominē Austrālijas skati. Ir grāmatā arī daži darbi ar Latvijas vidi, bet tie nav spilgtākie, atskaitot tēlojumu "Kapu svētki", kurā pārdzīvojums izlauzies cauri pabālējušu atmiņu miglainību, kas iezīmē pārējos darbus ar Latvijas tematiku. Austrālijas daba turpretim notēlota ar lielu spēku, izceļot visus tos elementus, kas atmodina cilvēkā pirmatnīgās dziņas. (..) Literatūrai, kurā dominē dabas pārdzīvojums, iespējama ārpus lirikas tikai viena izteiksmes forma – tēlojums, un tas arī visbiežāk sastopams šai grāmatā. Secīgs notikumu risinājums autori nesaista. Grāmatā ir tikai trīs darbi: Viesnīciņa Laiaila ielā. Svētdiena nedēļas vidū un Vilšanās, kuru notikumu secība varētu izaugt līdz grodākai fābulai. Autore tomēr notikumus nesavērpj dinamiskāk, lai rastos kāds kāpinājums, viņa apmierinās ar viegli iezīmētām situācijām divu cilvēku pārdzīvojumos. Labākais krājuma darbs ir "Mans kaimiņš", kas devis titulu visai grāmatai. Tas arī vienīgais stāsts, kurā autores interese apstājusies pie cilvēku raksturiem. Triju cilvēku sejas tajā iezīmētas ļoti uzskatāmi, un šo cilvēku dīvainie likteņi ietverti varenajā zaļās dabas logātā, ko dod vienmēr kopjamais kalns un ieleja, kurus autore tēlo reizē ar naidu un mīlestību. Varētu vēlēties lielāku izteiksmes koncentrāciju un ciešāku turēšanos pie viena stāstījuma pavediena. Dažreiz sakāpinājusi lasītāja interesi, autore pamet kāpinājumu neatrisinātu, kā piem. tēlojumā par žagatas bērnu, kam jāpārnakšņo kailā zarā, nakts putnu apdraudētam, šis labi ievadītais kāpinājums atstāts neizmantots, un lasītājs pat neuzzina, kā putna bērns riskanto nakti pārlaidis. Vietām autore lieto angļu vārdus, kuriem latviešu valodā nav vietas: haivejs (63.), stick'em up (54.). paddok (77.; šis vārds ne īsti angļu, ne latviski fonētiskā rakstībā), čipi (81.). Ir arī dažs burtisks tulkojums no angļu valodas, piem.: Es esmu atteicies (16., 19., angliski I am resigned) tādā nozīmē, kā latvietis saka: Esmu padevies liktenim. (..) Cilvēcīgās alkas pēc savas pasaules paplašināšanas ir šīs grāmatas stiprākā un tīkamākā balss." (Andrups, J. Septiņas grāmatas. Austrālijas kolorīts. Ceļa Zīmes, Nr. 42, 01.06.1963)

Savukārt, Jānis Grīns raksta: "Ja atceramies vecveco likumību, ka mākslas stāstniecībā kā valodas stilam, tā psiholoģiskajam risinājumam jābūt kā dzīvai protoplasmai, kur redzami un neredzami viļņo dzīves garīgs šķidrums, tad Ķikures tēlojumos tas ir spilgti vērojams. Ķikures sasniegtajā meistarības pakāpē vēl par simpātisku var atzimēt lakonismu, nevis vārdu skopumu, bet taupību, jo ik lieks vārds jauktu spēli." (Grīns, J. Izcila debija literārā tēlojumā. Laiks, Nr. 26, 30.03.1963)

Lai arī Ernas Ķikures debija prozā neapšaubāmi vērtēta kā notikums un pēc pirmā stāstu krājuma "Mūsu kaimiņš" izdošanas autore vairākkārt mēģina izdot nākamo grāmatu, tas nevainagojas panākumiem – vai nu apgādi atsaka vai prasa iemaksāt naudas summu, kādas rakstniecei nebija. Nākamā viņas prozas grāmata izdota pēc teju vai 30 gadiem, kad 1989. gadā rakstnieces meita, māksliniece Inese Birstiņa, sāk izdot Ernas Ķikures prozas grāmatas mazos metienos.

Grāmatas profils izstrādāts Valsts kultūrkapitāla fonds mērķprogrammā "KultūrELPA" atbalstītajā projektā “Personība. Process. Piemiņa. Literatura.lv digitālā satura inovācijas”.
Apskatu 2021. gada decembrī sagatavoja literatūrzinātniece Zita Kārkla.