Ķikures un Sarma vēstules

Ķikures un Sarmas vēstules. Raven-Publishers AKA, Grand Haven, MI, 501 lpp.

Vērtējums kritikā

Nora Kūla raksta: "Piecdesmitie gadi bija nežēlīgs posms, it īpaši 2. Pasaules kara trimdiniekiem. Tas bija smaga, daudzkārt neierasta darba, atsacīšanās un vientulības laiks; laiks, kad cīnoties par tiešo eksistenci, par iespējami
labāku nākotni sev un bērniem, par "savu kaktiņu" vai nišu vietējā hierarchijā, par praktisku izglītību bija jāaizmirst savs "es", savas garīgās prasības, sava (un arī citu) jaunrade. Ja vēl klāt nāca personīgi konflikti, garīga atsvešināšanās no tuviniekiem, nespēja dalīties domās un izjūtās, tad šis laika posms daudziem kļuva divkārt nospiedošs vai pat traģisks. Šādos apstākļos ikviena instance kur garīgi tuvi cilvēki viens otru atrod un spēj stiprināt, pat ne reizes netiekoties, ir uzskatāms par mazu brīnumu. "Taču tagad ir tīri cilvēcīgais kaut tikai pāris vārdos pateikts ir dārga vērtība, kuru liktenis ne visiem piešķir." (Sarma, 9. lp)
Ernas Dzelmes - Bērziņas un Jāņa Kalniņa (Ķikure un Sarma ir viņu noms de plume) sarakste aptver 5 gadu laika posmu, no 1953.g. marta līdz 1958.g. novembrim." Vēstules rada iespaidu, ka "divi cilvēki ir apmainījušies ar dienas grāmatu fragmentiem. Sarma savas vēstules arī tā uzlūko. Ķikure reizēm savās vēstulēs ir ievietojusi fragmentus, kas vēlāk ir inkorporēti publicētos darbos. (..) Sākumā vēstules ir īsas, lietišķas; pēc apmēram gada tās kļūst garākas, iztirzā dziļāk, atklāj vairāk, kaut nekad pilnīgi. Daudz kas jānoprot no pusvārdiem vai ilūzijām. Lasītājs ir allaž itkā rēbusa vai krustvārdu mīklas vidū, kur ne visas zīmes vai mīklas ir noskaidrojamas vai atrisināmas. Daļēji tur vainojama ģeogrāfiskā distance, daļēji starpkontinentālā kulturālā attālinātība, kaut šodien pēdējā ir jūtami mazinājusies. Ar visu to maz būs to Amerikas vai Eiropas latviešu bibliotēku vai individu, kas ir abonējuši vai abonē Austrālijas periodiskos izdevumus, kur publicējas tā kontinenta rakstnieki. Nevar arī nepieminēt faktu ka vēstulēs caur caurīm dominē latviešiem tik raksturīgā atturība. Tā, protams, ir ļoti cēla īpašība, bet, diemžēl, maz palīdz jau tā miglaino situāciju noskaidrošanā.
Ja mums nevarētu, pat nedrīkstētu būt ne mazāko šaubu,kādēļ šāda sarakste kā Ķikurei tā Sarmām bija nepieciešama 50-tajos gados, tad šodien, tīri likumsakarīgi varam jautāt: kādi iemesli ir mudinājuši autorus šo saraksti publicēt 1980. gadā? (Cita starpā, grāmatas izdošanas datums ir tikai "nojausts," ne dokumentēts. Raugoties no bibliogrāfiska un kultūrvēsturiska viedokļa tas uzskatāms par kardinālu grēku.) Izdevēja ievadvārdi ir reti skopi: pāris pagarai teikumu ar vispārinājumiem par topošu autoru grūtībām, vērtīgām atziņām, literāro gaisotni, u.t.t. Grāmatas lielākie mīnusi ir bibliogrāfisko datu un vēstuļu redakcijas trūkums. Abu autoru patreizējās curriculum vitae būtu absolūti minimāla nepieciešamība. Tas nav tikai kaprīzs pieprasījums tukšas ziņkārības apmierināšanai. Vēstulēm ir kultūrvēsturiska vērtība, ko nepilnīgu datu dēļ būs grūti izmantot jau šodien, 23 gadus pēc publicētas sarakstes izbeigšanās. Paies vēl ceturtdaļgadsimta un grūtības pārvērtīsies neiespējamībā. Lasītājs jutīsies itkā būtu iesviests džungļu vidū, apbruņots tikai ar mazu kabatas nazīti. Bez nepieciešamām parindēm un bibliogrāfiskām ziņām,ko gan šis potenciālais nākotnes lasītājs zinās par,piem.,Sigurdu Kalniņu, Eduardu Silkalnu, Raitu Birkmani; par Zilo Otu? Un jau šodien gribas jautāt: kas ir "pažarnieki," "Brāļu būšana," "Prāta un Jūtu vakars"? Vēstuļu redakcija ir grūts, sīkumains, nepateicīgs, bet nepieciešams darbs. Tā nozīmi it sevišķi vajadzēja izprast Sarmām, kurš pats ir pavadījis neskaitāmas stundas meklējot un pārbaudot materiālus saviem vēsturisko sižetu romāniem.
Daļēju informāciju par abiem autoriem varam iegūt, urbjoties periodikā vai antoloģijās, bet šis process nevisai pilnīgi informē vai apmierina. Ar Sarmu ir vieglāk: būdams daudzrakstītājs viņš ir labi pazīstams arī citos kontinentos. Citādi ir ar Ķikuri. Vispilnīgākās (Sarmas sakopotās) biogrāfiskās ziņas par viņu atrodamas viņas stāstu krājumā Mūsu kaimiņš (Salas apgāds, 1962) beigās – gandrīz 20 gadu vecas ziņas! Jāpiemin, ka šī krājuma tituļstāsts būtu jālasa vienlaicīgi ar tām vēstulēm, kas atspoguļo tieši šo laika posmu un ietver šā darba pirmuzmetumu fragmentus. Tas pats sakāms par krājuma miniatūrām – zem virsraksta "Piezīmes." Tā lasītājs varētu pilnīgāk izprast fiziskos un emocionālos apstākļus kādos Ķikurei bija jādzīvo un kā šie pārdzīvojumi eventuāli tika pārkausēti literārā darbā.
Atgriežoties pie paša pirmā "kādēļ," nav pārāk grūti motivēt Sarmas vēlmes sarakstes publicēšanai. Lai gan viņš sakās neciešam jubilejas, godināšanas, rakstnieku cēlienus; lai gan viņš konsekventi protestē pret "garīgo
izģērbšanos," Sarma uzskata katru savu rakstīto rindu par potenciāli publicējamu materiālu: "...es nespēju vēstules rakstīt,ja tās nav domātas ievietošanai kādā stāstā." (292. lpp.) Arī savos darbos viņš sakās esam subjektīvs, pat autobiogrāfisks. Viņa vislabāk nostrādātais un saistošākais darbs — autobiogrāfiskais romāns Kalnakūļu Vikta, ir daļēji rakstīts vēstuļu formā. Jānis Sarma ir dzīvs pierādījums, ka rakstniekam saskare un mijiedirbe ar publiku ir nepieciešamība; vajadzība atklāties allaž atradīs veidu,kas apmierinās kā viņa personiskās, tā arī aistētiskās prasības. Šādai pieejai nenoliedzami ir daudz pozitīvu aspektu. Traģisko un komisko pārdzīvojumu drumslām, dziļā vientulība par spīti lielajam draugu un cienītāju pulkam, praktiskās ikdienas problēmas – tas viss dod pilnīgāku ieskatu par rakstnieku – radītāju. Tas savukārt atļauj lasītājam izprast un vērtēt viņa darbus no vairākiem
viedokļiem. Sarmas vērojumi un atziņas par biedriem, kollēgām, paziņām ir asi un humora piesātināti, vienkārši un atklāti. Tik atklāti, ka negribot jājautā: kā šodien jūtas tie "nemirstībā nokļuvušie" ļaudis, kas vēl staigā zem šīs saules un, varbūt, lasa šo grāmatu? Ķikures motivācijas ir grūtāk analizējamas. Varbūt ka šodien viņai tieši šis dzīves posms šķiet tik rēgains, ka tā dokumentēšana darbojas kā atkārtota katarze, palīdzot nostiprināt un saglabāt garīgo līdzsvaru. Varbūt tā ir pateicības izpausme Sarmām, kas tā laika kritiskajos brīžos palīdzēja viņai šo līdzsvaru saglabāt. Mēs nezinām vai Ķikures vīrs, patoloģiskā greizsirdība, garīgās tirānijas tieksmes un ekstrēmā machismo izpausme padarīja viņas dzīvi tik grūti panesamu, ir vēl dzīvs. Bet tas vairs nav svarīgi, tikai, varbūt, nekonvencionāli. lespējams, ka šīs sarakstes publicēšana ir simbolisks atbrīvošanās akts, notikums,, kas kā naža asmenis pārgriež visas pagātnes saites, atkārtots apliecinājums,ka bailēm no vajāšanas vairs nav pamatojuma. Erna Ķikure jau no jaunības ir kalpojusi trim mūzām. Būdama Latvijas mākslas akadēmijas absolvente, viņa līdztekus nodarbojas kā ar mūziku, tā ar rakstniecību. Abas pirmās mākslas nozares arī palīdz viņai pārvarēt pirmo bezcerīgo trimdas posmu gan reizēm tīri praktiskā, gan arī psiholoģiskā plāksnē. Rakstīšana šim laikā viņai ir nemitīgs protests, cīņa par savu psiholoģisko eksistenci. Diemžēl Ķikures darbi ārpus Austrālijas maz pazīstami.
Jācer, ka šīs sarakstes publicēšana līdztekus sekmēs Ķikures darbu popularizēšanu ārpus 5. kontinenta. Tādā gadījumā, par spīti augšminētajiem trūkumiem, grāmatas publicēšanu varētu uzskatīt par nozīmīgu notikumu 1980. gadā. (Kūla, N. Pirmie trimdas gadi piektajā kontinentā. Treji Vārti, Nr. 82, 01.05.1981.)

Izdevuma veids

Literārs krājums

Darba veids

Oriģināldarbs

Darba autors

Izdošanas gads/vieta

1980, Grandheivena