Rakstniecības dzimtu izziņas ciklā "Saradojušies": Ķeniņi un Dāles

Logo_Kenina ar berniem-5daa0d8b46ba6.jpg

Rakstniecības dzimtu izziņas ciklā "Saradojušies" literatura.lv iepazīstina ar Ķeniņu un Dālu dzimtas spilgtākajiem pārstāvjiem – Ati Ķeniņu (1874–1961), Annu Rūmani-Ķeniņu (1877–1950), Austru Dāli (1892–1972), Paulu Dāli (1889–1968) un Karolu Dāli (1905–1967).

#rakstniecibasraduraksti #saradojušies #Ķeniņi #Dāles

Ķeniņu un Dālu dzimta ir spilgta, ar daudzpusīgu devumu latviešu kultūras vēsturē un sabiedriskajā dzīvē. Dzimta, par kuras līkločiem būtu vērts sarakstīt grāmatu vai plašāku pētījumu. Neraugoties uz 20. gadsimta vēstures kolīzijām un traģēdijām, šīs dzimtas pārstāvji vairākus gadu desmitus veidojuši latviešu kultūras, literatūras un sabiedrisko dzīvi.

1. ATIS ĶENIŅŠ

Atis Ķeniņš dzimis 1874. gada 28. jūlijā Grenču pagasta Sātu draudzes Lieļu mājās. Kalpa Kriša un Lības Ķeniņu ģimenē. Kalpu ģimene bieži bija ceļā no vieniem saimniekiem pie citiem, tāpēc pastāvīgas dzīvesvietas ģimenei nebija. Turklāt tēvs Krišs vēlāk devās strādāt uz Rīgu pie koku un citiem darbiem, bet rudeņos un ziemās atgriezās mājās, lai strādātu meža darbos, tāpēc reti bija mājās.

“Dzīvokļa mainīšana notika vai katru jaunu jurģu dienu: redzams, ka tēvam apnika ilgi uz vienas vietas dzīvot. Jaunās mājas bija visas nelielā apkārtnē, te Kuldīgas – Tukuma lielceļa, te Kandavas – Jelgavas lielceļa malā, te pie sena paaugsta pilskalna, ar lielu mežu un purvu nelielā attālumā, bet visvairāk pie Abavas upes, kādēļ, lielāks izaudzis, dažu labu vasaras nakti pavadīju Abavā vēžodams. Tā no mazām dienām esmu uzņēmis daudz un dažādus, arvien jaunus iespaidus; tā tas bija ar vietām, tā cilvēkiem. Nekur nepaguvu pilnīgi iedzīvoties, nedz pie ļaudīm, nedz vietām dvēseli saistīt. Ne pie vienas vietas nav mana sirds arī tagad pieaugusi; ar vārdu dzimtene manī nemostas kāds konkrēts dzimtās zemes stūrīša tēls, – mana dzimtene ir abstrakcija, ir ideja par nācijas uzdevumu realizēšanu, patstāvīga tauta ar skaistu īpatnēju kultūru. Pat ģimenes sajūta nodibinājās vairāk kā vajadzība un ilgas pēc tās, nekā ģimenes baudīšana.” (Atis Ķeniņš. Atis Ķeniņš. // Atziņas, II daļa (sast. Kārlis Egle). Cēsīs–Rīgā: O. Jēpes apgādībā, 1924, 134. lpp)

No astoņu gadu vecuma Atis devās ganu gaitās pie saimniekiem. Pēc Grenču pagastskolas beigšanas tēvs aizveda viņu uz Rīgu pie radiem, kur kādu brīdi viņš strādāja pagaidu darbus (viens no darbiem bija izsūtāmais laikraksta “Dienas Lapa” redakcijā), tomēr darbos sevišķi labi neveicās un viņš atgriezās atpakaļ pie vecākiem.

Atgriešanās bija veiksmīga, jo Sātu draudzes mācītājs E. Bīlensteins un Irlavas skolotāju semināra direktors G. Sadovskis piedāvāja mācīties Irlavas skolotāju semināra tādā kā sagatavošanā – pamatskolā, kur vēlāk jau pārgājis uz Irlavas skolotāju semināru, kuru absolvēja 1894. gadā. Pēc mācībām viņš pieņēma drosmīgu izaicinājumu – darbu Jelgavas kurlmēmo skolā. Balstoties personīgajā pieredzē, viņš tolaik publicēja virkni rakstu “Baltijas Vēstnesī” un “Jelgavas Latviešu Avīzē” par kurlmēmo izglītošanu, turklāt 1897. gadā Atis Ķeniņš izdeva arī brošūru “Kurlmēmais, viņa audzināšana un pirmmācība”.

Jelgavas pilsēta kļuva liktenīga. Tieši šeit viņš iepazinās ar savu pirmo sievu Annu Rūmani (1877–1950), kura iepazīšanās dienā Jelgavas Latviešu biedrībā uzstājās ar priekšlasījumu par sieviešu jautājumu un tiesībām. Un pavisam drīz, 1898. gadā, abi salaulājās, kopdzīvi uzsākot Zemītes skolā, kur tobrīd Atis strādāja par pagastskolas priekšnieku un ērģelnieku.

Šajā laikā viņš nodarbojās arī ar tulkošanu. Gan Atim, gan Annai patika modernā dzeja, īpaši franču, un Atis Ķeniņš bija pirmais Pola Verlēna atdzejotājs franču valodā.

1899. gadā viņiem piedzima meita Primavera (Vera) Litiņa (1899–1918), kura Parīzē 1918. gada oktobrī pāragri mira no spāņu gripas. Arī otra meita Maija, kura dzimusi 1903. gadā, divu gadu vecumā mira no šarlaka. Tas Ķeniņiem bija smags trieciens, kuru pāris pārvarēja, tobrīd vēl nezinādami, ka vēl divi kopīgie bērni – dēli Marģers Jānis (1901–1945) un Ilmārs (1906–1941) arī pāragri aizies mūžībā.

1900. gadā Ķeniņi pārcēlās uz Rīgu, kur Āgenskalnā nodibināja meiteņu proģimnāziju, Slokas ielā 4. Rīgā Atis Ķeniņš nodibināja draudzību ar Augustu Saulieti un Vili Plūdoni. Viņš apmeklēja arī Rīgas Latviešu biedrību un iepazinās ar literātu aprindām.

1904. gadā viņš iegādājās Tērbatas ielā 15/17 nacionālā romantisma stila namu (arhitekti Konstantīns Pēkšēns un Eižens Laube), kurā viņš atvēra tirdzniecības skolu, kas 1907. gadā pārtapa par reālskolu zēniem. Uz šo ēku no Slokas ielas 4 pārcēlās arī Annas Rūmanes-Ķeniņas meiteņu proģimnāzija. Šajā ēkā 1904. gadā Atis Ķeniņš nodibināja arī apgādu “Zalktis” (kopā ar Augustu Saulieti un Jani Rozentālu). Apgādā iznāca Jāņa Poruka un Kārļa Skalbes raksti, almanahs un žurnāls “Zalktis” (1906–1910), kuru rediģēja Atis Ķeniņš. Tērbatas ielas nams izveidojās par kultūras un mākslas salonu, kurā pulcējās Vilis Plūdons, Augusts Saulietis, Antons Austriņš u. c. T. s. “Zalkša” grupa aizstāvēja principu “māksla mākslas dēļ” un aicināja norobežot literatūru no sabiedrisko problēmu risināšanas.

1905. gadā Atis Ķeniņš piedalījās 1. skolotāju kongresā. “1905. gada skolotāju kongresa laikā Ķeniņš paliek “mazākumā”, aicinādams dziedāt kā Marseljēzu, tā “Dievs, svētī Latviju” un līdz ar revolucionāriem lozungiem augstu pacelt Kronvalda nacionālās kultūras karogu. Ķeniņi negrib iet cita pavadā, viņi meklē savu – nācijas un kultūras ceļu. Lai gan savos zelta vidusceļa meklējumos Ķeniņi vieniem tolaik bija par sarkanu, otriem – pelēku, tomēr šim pārim radās daudz spožu domubiedru.” (Nora Ikstena, Mūža pilnestība. // Ķeniņš, Atis. Mājup. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 1999, 206.–207. lpp.) Revolūcijas un soda ekspedīciju laiku ģimene pārlaida Somijā.

1912. gadā, materiālu apsvērumu dēļ, Ķeniņi diemžēl bija spiesti ēku Tērbatas ielā pārdot. Par naudu, kas bija iegūta no skolu pārdošanas, Atis Ķeniņš nopirka 65 hektārus lielo Siljāņu saimniecību Rīgas apriņķa Bebru pagastā un sāka nodarboties ar lauksaimniecību un rakstniecību, bet Anna Rūmane-Ķeniņa aizbrauca ar bērniem uz Ženēvu un sāka pedagoģijas un psiholoģijas studijas Žana Žaka Ruso Psiholoģijas institūtā. Tobrīd abi vēl nenojauta, ka Pirmais pasaules karš izšķirs viņus uz ilgāku laiku un viņi zaudēs agrāko tuvību.

Būtu es ķēniņš

Būtu es ķēniņš es noņemtu kroni,
Vecākais dēls mans lai valkā to stalts;
Rīkotu trejmasti bezrūpju kuģi,
“Gaigalu” vieglo, kas aizlīgo balts.

Divpadsmit jaunekļu ņemtu sev līdzi,
Divpadsmit jaunavu – līksme lai san.
Vakara krēslā, kad iedegas zvaigznes,
Ūdeņi sapņo, – lai kokles tad skan.

Sēstos es galdā ar septiņiem draugiem,
Viņa mums devītā, sirds kuŗu min.
Līgoši ūdeņi, lidoša dvēsele,
Mērķis – bezmērķība... Vējš to lai zin!

Pirmo reiz, pēdējo – klaiņot bez ziņas,
Apstāties krastos, kur mimozas zied,
Kavēties svētlaimes zaļmirtu salā,
Mēneša vizmots zils putnis kur dzied.

Atkal tad ceļā ar delfīnu bariem,
Tāļāk par jūŗām, pērles kur mirdz, –
Pats es te vilnis, te vējš, zaļa zvaigzne:
Mūžības spārnotais sapnis un sirds.

Būtu es ķēniņš!....

1914. gadā apgādā “Zalktis” iznāca Ata Ķeniņa pirmais dzejas krājums “Potrimpa zemē”. Neaptverami daudzo amatu un sabiedrisko pienākumu dēļ rakstniecībā Atis Ķeniņš literatūrā nav bijis sevišķi ražīgs. Mūža laikā viņam iznāca poēma bērniem “Ceļojums uz Saulespili” (1934) un vēl divi krājumi – “Rudens un zvaigznes” (1936) un “Ceļi un likteņi” (1942). Jau 1924. gadā viņš teicis: “[..] esmu vispārīgi mūsu sabiedriski-kulturelās un nacionāli-valstiskās patstāvības darbam nesalīdzināmi vairāk spēka un intereses ziedojis, nekā rakstnieciskai radīšanai. Rakstniecība mani interesējusi tikai kā daļa no vispārējā latviešu kultūras darba un rakstnieki, līdz ar tautas nacionālās atmodas ideologiem, kā ideālistiskākā mūsu kultūras darbinieku daļa.” (Goba, Arturs. Atis Ķeniņš. // Ilustrēts Žurnāls, Nr. 32, 1924, 8. aug.)

Pirmā pasaules kara laikā Atis Ķeniņš devās bēgļu gaitās uz Maskavu, savukārt sieva Anna tobrīd ar bērniem atradās Šveicē, vēlāk – Francijā un Anglijā. Šis posms bija nozīmīgs Ata Ķeniņa profesionālajā un personiskajā dzīvē. Nedzīvodami kopā, abi dzīvesbiedri pakāpeniski attālinājās viens no otra, un Ata un Annas laulība tika šķirta. Tomēr attiecības ar Annu saglabājās labas.

Atis Maskavā satuvinājās ar dzejnieci Austru Dāli, tobrīd skolotāju latviešu bēgļu skolās. Viņš ar Austru bija pazīstams jau no 1913. gada, kad abi piedalījās Zinību komisijas Vasaras sapulcēs Rīgas Latviešu biedrībā. Ar domubiedriem un ģimenēm kopā tik pavadīts arī brīvais laiks – laivu braucieni, viesošanās Ķeniņu lauku mājās – Jaunbebru Siljāņos, kur pa vasarām dzīvoja arī Antons Austriņš, Jānis Zālītis, dažkārt arī Teodors Reiters, Pauls Dāle, Hermīne Ungure u. c.

Maskavā pavadītie gadi bija arī sabiedriski un politiski aktīvi. 1915. gada 28. jūlijā “Jaunākās Ziņas” publicēja uzsaukumu latviešu strēlniekiem “Pulcējaties zem latviešu karogiem”. Tā autori bija Kārlis Skalbe un Atis Ķeniņš. 1915. gada 30. augustā Pēterburgā sanāca plašs latviešu bēgļu apgādāšanas kongress, kas nodibināja latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomiteju un izveidoja īpašu Kultūras biroju Maskavā. Par tā pirmo priekšsēdētāju kļuva Zigfrīds Anna Meierovics, bet sekretārs bija Atis Ķeniņš. Pie tam Atis Ķeniņš Maskavā nodibināja Viskrievijas latviešu rakstnieku un mākslinieku biedrību. Biedrība sarīkoja Maskavā latviešu gleznu izstādi, uz kuru ieradās arī mākslinieks Janis Rozentāls, kurš Pirmā pasaules kara laikā uzturējās Somijā. Paralēli sabiedriskajām un politiskajām aktivitātēm Atis Ķeniņš iestājās Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē kā brīvklausītājs. Viņš kļuva arī par Latviešu Nacionāldemokrātu partijas līderi, vēlāk – Demokrātiskā centra biedru.

“Atis Ķeniņš Maskavā ļoti daudz strādāja. Tas bija varbūt visintensīvākais darbības laiks viņa mūžā. Maizes darbs Maskavas skolās prasīja daudz laika, jo bija jāgādā ne vien par sevi, bet jāsūta nauda arī uz ārzemēm – ģimenei. Ķeniņš bija inspektors Marijas institūtā, vācu valodas skolotājs kadetu korpusā un 2. ģimnāzijā. Daudz pūles prasīja darbs Latviešu bēgļu komitejas Izglītības nodaļā, kas pārzināja visas latviešu bēgļu skolas Maskavā. Un kur tad citi sabiedriskie pienākumi! Par virsotni šai sabiedriskajā darbā jāatzīst latviešu mūzikas vakars Maskavas Lielajā teātrī, kurā uzstājās Maskavas latviešu un Pēterpils latviešu kori Reitera vadībā. Visu dziesmu teksti bija tulkoti krievu valodā. Koncertā piedalījās arī Lielā teātra orķestris. Bez tam solisti – Malvīne Vīgnere-Grīnberga, Amanda Rebane, Ādolfs Kaktiņš, Pauls Sakss.” (Austra Dāle. Atmiņas. // Varavīksne. Rīga: Artava, 1992, 103. lpp.)

Atgriežoties Latvijā, Atis Ķeniņš bija iesaistīts arī Latvijas valsts tapšanā. Būdams Tautas Padomes loceklis, viņš piedalījās arī Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgajā aktā Latvijas Nacionālajā teātrī.

“Valdībā neiegāju, jo nac.-demokrātu pieprasīto Izglītības ministriju mums nedeva, bet no Ulmaņa piedāvātā posteņa atteicos.
Negribu runāt par jaunās valdības grūtībām un kļūdām decembra mēnesī, bet tā bija viena no mana mūža visskumjākajām dienām, kad 2. janvāra vakarā, Operai degot, šāvieniem rībot visās pilsētas malās, bija jādodas uz ogļu kuģīti – “Maigu”, lai 3. janvārī agri dotos prom no nesen nodibinātās lielo cerību zemes.
No Liepājas un toreiz irstošās Tautas Padomes aizbraucu uz Stokholmu, Kristiāniju, Londonu un Parīzi.” (Atis Ķeniņš. Atis Ķeniņš. // Atziņas, II daļa (sast. Kārlis Egle). Cēsīs–Rīgā: O. Jēpes apgādībā, 1924, 147. lpp.)

Londonā Atis Ķeniņš uzsāka darbu Maskavas Tautas bankas filiālē. 1919. gada septembrī, atgriežoties Latvijā, viņu iecēla jaunā amatā ¬– par Latvijas Pagaidu valdības pilnvaroto, vēlāk diplomātisko sūtni Varšavā, Polijā. Šajā amatā viņš nostrādāja līdz pat 1921. gadam. Tomēr Atim Ķeniņam tajā neklājās viegli. Viņam tika pārmestas pārlieku lielas simpātijas Lietuvas valstij, kas traucēja attīstīties Latvijas – Polijas diplomātiskajiem kontaktiem. (Tobrīd Lietuvai un Polijai bija saspīlētas attiecības Viļņas apgabala dēļ.) Tādēļ viņš labprātīgi atteicās no amata.

1921. gadā viņš atgriezās Rīgā, kur atkal sastapa dzejnieci Austru Dāli. Abu draudzība pārauga ciešākās jūtās, un 1923. gadā abi svinēja kāzas, bet 1926. gada 19. aprīlī ģimenē piedzima dvīņi Agris un Gundars Julians Ķeniņi. Diemžēl dēls Agris 19 gadu vecumā noslīka Rīgas kanālā. Abu kopdzīvē arī turpmāk būs vēl ne mazums grūtību un pārdzīvojumu.

Dzīves nogalē Austra Dāle teikusi: “[..] kopdzīve ar Ati Ķeniņu ir tas labākais laiks manā mūžā. Un tur jāpateicas Ata raksturam. Viņš bija ļoti labsirdīgs, iecietīgs, darbīgs un daudzpusīgi apdāvināts, starp citu, viņam bija lielas dāvanas valodās.
Pret savu māti viņš izturējās sevišķi maigi. Mātei viņš veltījis dzejoli “Māmiņai” (krājumā “Potrimpa zeme”) un “Dūju māmiņa” (krājumā “Ceļi un likteņi”), smalkjūtīgi izprazdams, cik svešas viņai ir pilsētas dzīve, kad viņai pēc vīra Krišus Ķēniņa nāves bija jādzīvo Rīgā pie mums. Viņa dzejolī saka:

Šajā pilsētā lielā,
Šais akmeņu salās
Esmu sveša, un svešas man pilsētas takas.
Cik vēl sapņoju, eju
Uz avota leju –
Tur gotiņas dzirdu, kas pārnāk, pie akas.

Manas dūjiņas baltās,
Kā sendienas gaišas,
Kā bērni esat, kam galviņu glaužu.
Jūs – pēdējais prieks mans
Un pēdējā saime,
Kam smaidu un čukstu, kam maizīti laužu.”
(Austra Dāle. Atmiņas. // Varavīksne. Rīga: Artava, 1992, 104. lpp.)

Latvijas Republikas laikā Atis Ķeniņš kļuva par zvērinātu advokātu, kā arī Latvijas Centrālās izglītības savienības priekšsēdētāju (1922–1937) un mēnešraksta “Ārpusskolas Izglītība” redaktoru (1925–1929). No 1931. līdz 1933. gadam viņš bija izglītības un tieslietu ministrs Marģera Skujenieka un Ādolfa Bļodnieka ministru kabinetos.

“Darbība Maskavā bija Ķeniņam kā tāls ievads un priekšspēle vēlākam darbam izglītības ministra amatā. Salīdzinot darbību Maskavā ar darbību Latvijas izglītības resorā, viņam netrūka nepamatotu uzbrukumu un sarūgtinājumu, bet tomēr nevar noliegt, ka šī bija vieta, kur Ķeniņš varēja likt lietā savas spējas. Kad Ķeniņš bija ilgi strādājis ministrijā, pieņemot apmeklētājus, noturot sēdes, viņa oficiālā darbadiena vēl nebija beigusies. Vēl bija jāiet uz dažādu organizāciju sarīkojumiem, uz diplomātu aicinājumiem. Bet tur jau varēja atrast arī tīkamus atpūtas brīžus.” (Austra Dāle. Atmiņas. // Varavīksne. Rīga: Artava, 1992, 105. lpp.)

1930. gadā Atis un Austra Ķeniņi devās braucienā uz Dziesmu svētkiem Zviedrijā. Tur Atis iepazinās ar tautas augstskolām. Tādas viņš vēlējās dibināt arī Latvijā. Un vienu atvērt viņam izdevās – 1932. gadā viņš dibināja Krišjāņa Barona Tautas augstskolu.

Pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma Latvijas Centrālās izglītības savienība tika likvidēta. Atis Ķeniņš līdz Latvijas okupācijai turpina strādāt kā zvērināts advokāts, paralēli nodarbojoties arī ar rakstniecību.

Padomju laiks ir vispretrunīgākais Ata Ķeniņa dzīvē. Pēc Latvijas okupācijas viņš mēģināja iesaistīties jaunās varas valdības veidošanā. 1940. gada jūlija vēlēšanās viņš izveidoja “Demokrātisko latviešu vēlētāju” vienoto sarakstu.

“Būdams pārliecināts demokrāts, Atis Ķeniņš nevar iedomāties, ka vēlēšanu likums ir tikai butaforija, viņš uzskata, ka patiešām notiks demokrātiskas vēlēšanas un ka saskaņā ar likumu simt cilvēku grupa var iesniegt savu kandidātu sarakstu Centrālajā vēlēšanu komisijā. A. Ķeniņš ar saviem domubiedriem J. Breikšu, P. Berģi, V. Zāmuelu, J. Bankavu, H. Celmiņu un citiem izveido kandidātu sarakstu. Taču tad parādās “Apvienotais darbaļaužu saraksts” un tiek izteikti norādījumi, ka visiem jāapvienojas, balsojot vienīgi par šo sarakstu. [..]
Cenšanās rīkoties mats matā atbilstoši izsludinātajam vēlēšanu likumam tad arī ir Ata Ķeniņa lielais noziegums, par ko viņu 1940. gada 16. septembrī arestē.” (Astrīda Skurbe. Ko maksā būt Demokrātiskā centrā? // Karogs, Nr. 1, 2001, 161., 162. lpp.)

Apsūdzībā rakstīts: “(..) PSRS IeTK [Iekšlietu tautas komisariāta] sevišķā apspriede notiesājusi ar pieciem gadiem izsūtījumā (..) par to, ka, būdams vairāku buržuāzisku partiju līderis un ievērojams darbinieks, kā arī kontrrevolucionārās t.s. "Tautas padomes" loceklis, tieslietu un izglītības ministrs, veica aktīvu cīņu pret revolucionāro kustību Latvijā. Saeimas vēlēšanu laikā 1940.gadā grupējis ap sevi buržuāziski politisko partiju darbiniekus, ar kuriem kopā sastādīja kandidātu sarakstu un ar to uzstājās pret kandidātiem no darba tautas bloka. Līdz aresta momentam glabāja kontrrevolucionāro literatūru. (..) Arestētajiem soda mēru es ieteiktu noteikt (..) 10 gadu labošanas darbu nometnē ar viņam piederošā īpašuma konfiskāciju.” (Aina Štrāle. LPSR cenzori pret patriotismu. // Bibliotēku Pasaule, Nr. 47, 2009, 47. lpp.)

Uz apcietinājuma brīdi Atis Ķeniņš bija 67 gadus vecs. Viņš cerēja, ka apcietinājums ir tikai pārpratums un 1940. gada 6. oktobrī viņš rakstīja lūgumu “Padomju Latvijas Tautas komisāram iekšlietās”, kur lūdza minēto spriedumu mainīt.

“Savā lūgumā A. Ķeniņš atsaucas uz cilvēkiem, kas viņu labi pazīst, tai skaitā AP priekšsēdētāju prof. P. Galenieku, AP Prezidija priekšsēdētāju prof. A. Kirhenšteinu, rakstnieku Andreju Upīti, Tautas komisāru tieslietās A. Jablonski, LKP CK sekretāru Ž. Spuri, Padomju pārstāvniecības vadītāju V. Derevjanski u. c. Taču šim lūgumam nav atbildes un pazīstamo cilvēku vārdiem nav nekādas nozīmes.
Sākas murgains laiks čekas cietumā, ilgās un garās pratināšanas. Nopratināšanas protokolos izmeklētāja un pratināmā dialogā un Ata Ķeniņa rakstītajos paskaidrojumos atklājas divas dažādas pasaules. Vienu no tām pārstāv Atis Ķeniņš, profesionāli izglītots un pieredzējis jurists, turklāt pazīstams kā spožs orators, otru – VDK izmeklētājs Vamža.” (Astrīda Skurbe. Ko maksā būt Demokrātiskā centrā? // Karogs, Nr. 1, 2001, 163. lpp.)

Spriedumu Atis Ķeniņš sagaidīja cietumā. Pa to laiku arī sieva Austra Ķeniņa rakstīja lūgumu par vīra apžēlošanu, taču tas, tāpat kā visi iepriekšējie lūgumi, netika uzklausīts.

Sieva Austra 1940. gada 10. oktobrī viņam raksta:
“Mans mīļais, mīļais draugs!
Esmu arvien domās pie Tevis, arī darīšanās ejot, Tu man neizej no prāta. Es zinu, Tu arī domā par mums, bet Tev nevajag domāt par mums ar rūpēm un bažām, lai Tavas drūmās dienas nekļūtu rūpēs par mums vēl smagākas. Esam visi paēduši, padzēruši un veseli. Bērni kārtīgi iet skolā. Man arī ko darīt diezgan, jo kalponi neturu, to jau materielu iemeslu dēļ tagad nevar atļauties. Bet bērni man šā tā palīdz, un tad ar saimniekošanu tiekam gluži labi galā.
Rudens patlaban rotājas vislielākā krāsu bagātībā, un es domāju par Taviem brīnišķīgajiem rudens dzejoļiem, kurus Tu esi uzrakstījis ar tik dziļu izjūtu, bet no šī rudens skaistuma Tu tagad maz ko mani. Bet lai iedvesme un dzeja paliek Tev uzticīgas! Mīļus mīļus sveicienus sūta Tev Tavi dēli Gundars un Agris un Tava sieva Austra.” (Astrīda Skurbe. Ko maksā būt Demokrātiskā centrā? // Karogs, Nr. 1, 2001, 165. lpp.)

1941. gada 8. martā Atis Ķeniņš tika notiesāts “par pretpadomju darbību” uz pieciem gadiem izsūtījumā Kazahstānā Akmoļinskas apgabala Arik-Balikas rajona Imantau ciemā. Izsūtījumā viņam atļāva strādāt par skolotāju. Viņš arī turpināja cīnīties par savām tiesībām uz brīvību, rakstot gan Andrejam Upītim, gan Vilim Lācim u. c.

Piemēram, 1943. gada 22. februārī Kstiņinā Andrejs Upītis vēstulē Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam Augustam Kirhenšteinam rakstījis: “Starp citu man nupat atrakstījis Atis Ķēniņš. Pēc visām zīmēm spriežot, cilvēks ļoti nožēlo savu politisko naivumu un aiz tā izdarīto kļūdu un būtu visādi gatavs ar darbiem pierādīt savu labo gribu. Par tādiem mums vajadzētu domāt tūliņ pēc kara beigām, spēku mums nekad nebūs par daudz.” (Andrejs Upīts. Vēstules. Rīga: Liesma, 1977, 134.–135. lpp.)

Te redzams, ka tobrīd padomju varai bijuši tālredzīgi mērķi, kā izmantot cienījamo, kaut arī notiesāto Ati Ķeniņu savās interesēs. Ilgonis Bērsons savā grāmatā “Deviņi likteņi” (2001) raksta, ka Vilis Lācis aicināja Ati Ķeniņu pēc trīs ieslodzījuma gadiem pēkšņi sadarboties, rosinot uzrakstīt padomju presē rakstus par latviešu tautas attiecībām pret vācu iebrucējiem, atmaskojot vācu propagandu. “V. Lācis un viņa palīgi redz labu iespēju uz ceļiem nospiesto sabiedrisko darbinieku piecelt kājās, lai viņš kalpotu sarkanajai propagandai. [..] Grūti izsvērt, cik šajās rindās mērķtiecīgas pielāgošanās, cik naivu domu par Latvijas brīvību, bet varas spiediens savu ir panācis. Notikumi skrien uz priekšu, un atpakaļceļa vairs nav.” (Ilgonis Bērsons. Dzejnieku pāris. Mocekļi. // Deviņi likteņi. Rīga: Signe, 2001, 14., 15. lpp.)

Atis Ķeniņš rakstus uzrakstīja, tomēr vairījās publicēties ar savu vārdu. Par šo atļaušanos viņš saņēma no Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāra Jāņa Niedres aizrādījumu: “Ja Jūs domājat pilnīgi iet kopā ar padomju varu, tad vairīšanās no sava vārda publicēšanas nav saprotama. Vai tad nav gluži skaidrs, ka raudzīšanās uz “pakaļdurvīm” ir bez pamata? Parādīt savu patriotismu šai laikā var cilvēks tikai tad, ja viņš nostājas pretvācu cīnītāju rindā. Jūs esat liels un spējīgs kultūras darbinieks, dabīgi, ka arī Jūsu darbiem jābūt vienlīdz lieliem.” (Ilgonis Bērsons. Dzejnieku pāris. Mocekļi. // Deviņi likteņi. Rīga: Signe, 2001, 14.–15. lpp.)

1944. gada 18. februārī PSRS Augstākās Padomes Prezidijs ar lēmumu pārtrauca Ķeniņa administratīvo izsūtījumu, un viņš tika norīkots par radio korespondentu sākotnēji Kirovā, tad – Maskavā. Viņa uzdevums bija vadīt radio pārraides uz nacistu okupēto Latviju. 1944. gada 3. novembrī viņš atgriezās Rīgā.

“Tas bija vēlu vakarā un tumsā, jo Rīgai elektrības vairs nebija. Bet man mājās bija sveces, kas bija aizdegtas mūsu laulībās, un es tās atkal aizdedzināju. Biju paglabājusi arī pudeli vīna, un mēs to dzērām visi kopā – vēlais atnācējs, mans dēls Agris un es.
Pirmais tēvu, kad tas klauvējis pie āra durvīm, pa logu ieraudzījis Agris un vairāk jautis nekā pazinis, ka tas ir tēvs. Kad tēvs ienāca istabā, Agris it kā nedroši gribēja viņam tuvoties. Laikam pēc trīs gadu atšķirtības tēvs viņam bija kļuvis svešāks un sevišķi tāpēc, ka tēvam bija izaugusi balta bārda. Bet Ķeniņš nevarēja vien beigt brīnīties, cik augsti un balti ir griesti, cik gaišas ir sienas.” (Austra Dāle. Atmiņas. // Varavīksne. Rīga: Artava, 1992, 106. lpp.)

Jāatzīmē, ka sieva Austra nacistu okupētajā Latvijā Ata Ķeniņa izsūtījuma laikā sakārtoja un izdeva viņa dzejoļu izlasi “Ceļi un likteņi” (1942), kurā iekļauti no 1936. gada līdz 1940. gada septembrim sacerētie dzejoļi.

Atgriežoties pēc izsūtījuma, Atis Ķeniņš turpināja meklēt sadarbību ar padomju varu. Kā norāda literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons: “[..] bailēs par savu likteni (viņa sodāmība ir tikai apžēlota, nevis reabilitēta) viņš daudz kam piekrīt un pakļaujas laikmeta ideoloģijai. Pēc visa pārciestā viņa ievērošana šķiet ir tāds kā salds un lipīgs sīrups.” (Ilgonis Bērsons. Dzejnieku pāris. Mocekļi. // Deviņi likteņi. Rīga: Signe, 2001, 18. lpp.)

Atis Ķeniņš lūdza Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdei iekļaut viņu biedru kandidātu sarakstā, kas tika izdarīts 1944. gada 27. decembrī. 1945. gada 1. februārī viņš saņēma arī dokumentu par tiesībām strādāt LPSR Valsts Pedagoģijas institūtā, kur viņš bija profesors un dekāns. Viņš varēja lasīt arī lekcijas Latvijas Valsts universitātē un strādāt LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku.

Nosacītais miers bija pārāk īss. 77 gadu vecumā, 1951. gada 26. februārī, Ati Ķeniņu apcietināja atkal, savukārt 7. martā apcietināja arī dzīvesbiedri Austru Dāli-Ķeniņu. Viņi tika apsūdzēti pretpadomju aģitācijā, kas vērsta uz VK(b)P politikas un padomju varas pasākumu diskreditāciju, kā arī abi esot grupējuši ap sevi buržuāziski nacionāli noskaņotu inteliģenci. Tā paša gada 19. aprīlī arī Latvijas Padomju rakstnieku savienības valde vienbalsīgi nosodīja dzejnieku un izslēdza viņu no organizācijas.

1951. gada 31. maijā Ķeniņus izsūtīja uz Ščučinsku, Kazahstānu. Tādējādi Atis Ķeninš piedzīvoja otrreizēju deportāciju.

Uz to brīdi izsūtīto vārdi bija aizliegto personu sarakstos. Arī izdevumos, kuru tapšanā bija piedalījušies Atis Ķeniņš un Austra Dāle – abu vārdi netika norādīti.

Izsūtījumā Atis Ķeniņš Ščučinskas pilsētas vidusskolā strādāja par angļu valodas skolotāju, lai arī 1952. gada septembrī ārstu komisija atzina viņu par otrās grupas invalīdu un darba nespējīgu. Savukārt viņa sieva pēc gada pārcieta smagu audzēja operāciju. Veselības apstākļu dēļ 1953. gada 28. jūnijā viņi raksta apžēlošanas lūgumu PSRS AP Prezidijam: “Jūsu labvēlīgais risinājums paglābtu mūs, divus slimus vecus cilvēkus – dzimušus 1874. un 1892. gadā, kuri visu savu mūžu ir veltījuši pedagoģiskam un kultūras darbam, no tā ārkārtīgi smagā stāvokļa, kādā mēs tagad atrodamies, šejienes apstākļos būdami darba nespējīgi un tai pašā laikā nesaņemdami – līdz izsūtīšanas termiņa beigām – sen nopelnīto pensiju.” (Astrīda Skurbe. Ko maksā būt Demokrātiskā centrā? // Karogs, Nr. 1, 2001, 172. lpp.)

Tomēr arī šis lūgums netika uzklausīts. Un atgriešanās mājās, Rīgā, notika tikai 1955. gadā. Atis Ķeniņš tika reabilitēts, un viņš atkal varēja turpināt darbu Rīgas Pedagoģiskajā institūtā un LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā līdz pat 85 gadu vecumam.

“Atis jutās vēl labi un par veselību nežēlojās. Taču sirds vairs nebija stipra. Ejot uz tramvaju, viņš negāja vairs pa Alojas ielu, kas veda pret kalnu, bet gāja pa Ēveles ielu, kas bija līdzenāka.” (Austra Dāle. Atmiņas. // Varavīksne. Rīga: Artava, 1992, 107. lpp.)

Bailes no valdošā režīma dzejnieku salauza tiktāl, ka jau tūliņ pēc atgriešanās, 1955. gada 11. maijā, Atis Ķeniņš lūdzis uzņemt viņu atkārtoti par Rakstnieku savienības biedru. Diemžēl valde viņa iesniegumu noraidīja. Tomēr vēlme publicēties bijusi tik liela, ka dzejnieks vēlreiz lauzis sevi, rakstot varai tīkamus un laikmetīgus dzejoļus. Tikai 1957. gada 27. maija Rakstnieku savienības valdes sēdē Atis Ķeniņš beidzot uzņemts biedra statusā (ar kandidāta statusu kopš 1944. gada), ar norādi: “Uzņemt kandidātu kā gados vecu rakstnieku (83 gadi) par RS biedru.” (LVA, 473. f., 1. apr., 150. l., 5.lp.)
Tomēr arī biedra statuss nenodrošināja dzejniekam vieglākas dienas un Rakstnieku savienības valdes atbalstu. Sevišķi asa attieksme pret Ati Ķeniņu parādījās pēc nacionālkomunistu sagrāves 1959. gadā. Šķiet, ka partijas aprindās gluži kā pienākums bijis pieņemts publiski pavīpsnāt par veco dzejnieku un viņu kaunināt. Rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs Valdis Lukss 1959. gada 24. jūlija partijas pirmorganizācijas sēdē paudis izbrīnu, kā Atis Ķeniņš tik īsā laikā kļuvis par profesoru, turklāt vēl atļāvies 85 gadu jubilejā sarīkot sev koncertu Filharmonijā. Tai pašā sēdē kritiku saņēma arī laikraksts “Literatūra un Māksla” par to, ka publicēts raksts saistībā ar Ata Ķeniņa jubileju, savukārt Vizbulis Bērce apšaubīja nepieciešamību uzņemt Ati Ķeniņu par Rakstnieku savienības biedru. Gluži absurda, bet Rakstnieku savienības valdes partijas biedru kopējo noskaņojumu atspoguļojoša, ir dzejnieka Valda Rūjas Atim Ķeniņam adresētā replika valdes II plēnumā 1960. gada 2. jūnijā par viņa dzejolīti bērniem “Pelašķīte”: “Pelašķīte, rūgtziedīte,/ Darba ļaužu ārstētāja...” Pēdējā rinda nokrīt kā no gaisa. Kur tad darbaļaudis saslimuši vai: Un kāpēc? Vai aptiekā zāļu nav, vai nevar iegādāties: Rinda lec laukā no dzejolīša.” (LVA, 473. f., 1. apr., 201. l., 5. lp.)

Jāatzīmē, ka pat ideoloģiski nevainojamā un no šodienas viedokļa pretrunīgi vērtējamā Ata Ķeniņa dzeja arī tika cenzēta un pat pilnībā aizliegta. Pētniece Aina Štrāle izpētījusi pēdējā Ata Ķeniņa dzejoļu krājuma “Varavīksnes lokā” manuskripta likteni, kas iesniegts izdevniecībā “Liesma” pēc dzejnieka nāves 1961. gada 13. novembrī. Tajā lielākoties bija patriotisks padomju dzīves un Ļeniņa laikmeta apdziedājums, kā arī Kazahstānas dzīves un dabas kolorīts tēlojums, risināta arī Otrā pasaules kara tēma. Krājumā ievietoti dzejoļi, kas sarakstīti no 1940. līdz 1961.gadam. Dzejoļu krājuma recenzente Milda Losberga bija uzrakstījusi iznīcinošu iekšējo recenziju, pēc kuras krājums netika publicēts. (Aina Štrāle. LPSR cenzori pret patriotismu dzejā: divkārt represētā dzejnieka Ata Ķeniņa morālā iznīcināšana. // Bibliotēku pasaule, Nr. 47, 2009, 48.–49. lpp.)

“Tātad visu laiku blakus “jā” un “nē”, reizumis vairāk “nē” nekā “jā”. Rakstniecības dzīvē tas nereti ieviesis dubulto morāli: domā vienu (savu), raksti otru (esi spiests to darīt, ja gribi publicēties). Nevar taču būt, ka aiz dziļas pārliecības Ķēniņš 1949. gada oktobrī (pēc lielās marta deportācijas) rakstīja pasaules varmākām veltītus dzejoļus “Tumša bij pasaule”, “Cik tālu raugāmies” un “Staļina sapnis” (manuskripti, IBA). Laikmets nežēlīgi lauzis talantu.” (Ilgonis Bērsons. Dzejnieku pāris. Mocekļi. // Deviņi likteņi. Rīga: Signe, 2001, 28. lpp.)

Atis Ķeniņš mira 1961. gada 9. martā, Rīgā. Viņš apbedīts Rīgas Meža kapos.

Zvaigžņotā junda

Pieminu, svētīju, svētīju, pieminu
Dziestošo saulrieta stundu,
Diena, kad aizveŗas, nakts vārti atveŗas,
Iezvanot zvaigžņoto jundu.
Ieiešu klusumā, dvēseles dusumā
Dzīvības putekšņu daļa.
Zemē, kad ieslīgšu, varbūt vēl iedīgšu
Asniņā rūsgani zaļā.
Varbūt, jums tuvu vēl,
Kad saule druvās kvēl,
Rudzziedu mākonī traukšu.
Bet varbūt klusumā, mūžīgi mūžīgā
Visuma dvēselē plaukšu.
Pieminu, svētīju, svētīju, pieminu
Dziestošo saulrieta stundu,
Dzīve kad aizveŗas, mūžība atveŗas,
Iezvanot pēdējo jundu.
Acis kad pieveŗu, mūžību ieceru.
Rimstiet ar skumjām,
Rimstiet ar raudām.
Gara visgaišākām jaudām
Svētījiet, pieminiet, svētījiet, pieminiet!

(Atis Ķeniņš, No krājuma “Zvaigžņotā junda”, 1967)


2. ANNA RŪMANE

Jelgavas posms (1877–1898)

Anna Rūmane dzimusi 1877. gada 13. novembrī Jelgavā. Viņas tēvs Krišjānis Rūmanis ir dzelzceļa strādnieks. Vecāki ir rosīgi, un abi bērni – brālis Jānis piedzimst dažus gadus vēlāk – iegūst labu izglītību. Annas Rūmanes vecāki nākuši no Tērvetes pagasta, un starp turienes saimniekiem viņiem ir daudz radu, kas savus dēlus sūta Jelgavas skolās, izmitinot pansijā pie Rūmaņiem. Vēlāk Anna atcerēsies:

"Caur šiem jaunekļiem, kas bija 8 – 10 gadus vecāki par mani, es jau bērnībā tuvu ieskatījos savas tautas garīgos vaibstos. Toreiz Jelgavas vidusskolu latviešu skolēni bija karsti patrioti un organizējušies tā sauktos "vakarnieku" pulciņos. Tur kultivēja latvju valodu un sekoja literatūrai. Bet šie pulciņi tika no skolu vadības aizliegti, un skolniekiem nācās slepus sapulcēties. Šādas "vakarnieku" slepenas sapulces dažkārt notika arī manu vecāku dzīvoklī. Bet, galvenais, šo "vakarnieku" bibliotēka, liels grāmatu skapis, kurā bija ietverta visa toreizējā latvju grāmatniecība, ilgāku laiku glabājas mūsu guļamistabā. Mēs abi ar tēvu bijām lieli lasītāji, un tad nu arī, pēc mātes izteiciena, mēs "gulējām grāmatās" ik brīvo brītiņu, pat nakti palīgā ņemot." (Anna Rūmane–Ķeniņa. Atmiņas. Sievietes Pasaule, Nr.10 (15.05.1935))

1887. gadā Anna Rūmane iestājas Jelgavas meiteņu ģimnāzijā, kur mācās tikai dažas latvietes vācu muižnieku un augstāko krievu ierēdņu meitu vidū. Mācības ģimnāzijā notiek vācu un krievu valodā. Anna aizraujas ar vācu, krievu un franču literatūru. Kad tēvs, pēc Annas 15. dzimšanas dienas skolas gadam sākoties, sacījis: "Ko nu vairāk to meitēnu skolos, lai iet mācīties šūt vai rokdarbus," tad māte sapratusi, cik ļoti meitai vēl gribas skoloties, un gadu pēc gada tēvu pierunājusi ļaut meitai palikt skolā, līdz ģimnāzija bija pabeigta.

Radu un paziņu lokā Anna zināma kā liela grāmatniece, tāpēc viens no paziņām, tobrīd arī "Baltijas Vēstneša" redakcijas loceklis, aicina Annu 1894. gadā sūtīt "Baltijas Vēstnesim" korespondences no Jelgavas. Ziņojumus par Jelgavas notikumiem – gadatirgiem, izrādēm, zādzībām, ledus iešanu u. c. – Anna paraksta ar burtiem A. vai A. R., un tie viņai atnes arī pirmo honorāru – 7 rubļus un 48 kapeikas.

"Atceros, ka ar šo naudu saujā, uzaicināju savu skolas biedreni un draudzeni, Ellu Jakobson, tagad Rītiņa kundzi, uz kūku ēšanu kādā Jelgavas konditorejā. Neesmu nekad bijusi kāra uz našķiem, un tā bij pirmā reize, kad es izdevu naudu par gardumiem. Apēdām katra pa divi āboļu kūkām, un tā bija visa tā "balle". Par pārējo naudu nopirku ziemas virsjaku no brūnas sprogotas vilnas un tādu pat cepuri ar pušķi uz vienu ausi. Ar šo garnitūru es vēl dažu labu gadu lepojos savā dzimtā pilsētā Jelgavā." (Anna Rūmane-Ķeniņa. Atmiņas. Sievietes Pasaule, Nr.10 (15.05.1935))

1895. gadā, beigusi ģimnāziju, Anna Rūmane jau ir "Baltijas Vēstneša" un "Tēvijas" žurnāliste. Viņai ir arī žurnālistes brīvkarte, kas dod iespēju apmeklēt Jelgavas teātra izrādes. Vēlāk viņa atcerēsies:

"Tādi bija tie aktieri, tāda bija tā kritiķe, – vieni spēlēja kā viņu dziļā nesavtīga jūsma un darba prieks tos vadīja un kritiķe klausījās kā šī spēle viņā atbalsojās un par to rakstīja. Vai viņi, jeb es, mēs bijām redzējuši labu teātra mākslu? Labi, ja bijām bijuši kādreiz Rīga uz kādu latvju vai vācu teātra izrādi." (Anna Rūmane-Ķeniņa. Atmiņas. Sievietes Pasaule, Nr.10 (15.05.1935))

1896. gada vasarā Anna tiek uzaicināta aizvietot laikraksta "Zemkopis" redaktoru agronomu Bergu, kurš kā rezerves virsnieks iesaukts uz diviem mēnešiem apmācībā. Viņas pienākums ir rediģēt iesūtītos ziņojumus no laukiem, kā arī rediģēt ziņas no krievu un vācu laikrakstiem par lauksaimniecības stāvokli ārzemēs. Tajā laikā viņas vecākiem pieder māja un zeme pie Jelgavas, pāris kilometru gājienā no pilsētas centra. Vasara ir karsta, ogu dārzā papilnam, bet Anna katru dienu dodas uz redakciju un pie privātskolniekiem, kurus Jelgavā paņēmusi. Pievakarē, pārnākusi mājās, viņa labprāt pavada laiku vienatnē, dārza šūpotnēs, "vai nu zvaigznēs lūkojoties un mūžības un bezgalības mīklas minot, vai ari mēnešgaismas stindzinošai varai ļaujoties un pate savas jaunās sirds jūsmā šūpojoties." (Anna Rūmane. Atmiņas. Sievietes Pasaule, Nr.10 (15.05.1935))

Anna Rūmane arī uzstājas ar priekšlasījumiem Jelgavas Latviešu biedrībā – viņa referē par aizvēsturisko cilvēku, par matemātiķi Sofiju Kovaļevsku, par sievieti, kura nav audzināta tikai priekš vīra, bet, savas gara spējas pilnīgi attīstījusi, ir gudra un inteliģenta. Dienā, kad Anna uzstājas ar priekšlasījumu par sieviešu jautājumu un tiesībām, starp klausītājiem ir arī viņas nākamais vīrs Atis Ķeniņš.

Ģimene, skola un literatūra (1898–1913)

1898. gadā Anna Rūmane un Atis Ķeniņš salaulājas. Pirmo kopdzīves laiku Ķeniņi pavada Zemītē, kur Atis strādā par pagastskolas priekšnieku un ērģelnieku. Anna Zemītē nodibina papildu klasi sagatavošanai vidusskolām un strādā ar 10 –15 skolniecēm.

Ati un Annu vieno ne tikai pedagoģiskais darbs, bet arī interese par franču literatūru. Anna aizraujas ar franču moderno dzeju, lasa Zolā, Flobēru un citu franču autoru darbus un "Tēvijā" publicē rakstus par 19. gs. franču literatūras vēsturi – "Druskas iz franču literatūras".

1899. gadā piedzimst Ata un Annas pirmais bērns – meita Primavera (Vera), saukta par Litiņu. Vēlāk, kādā Mātes dienā to atceroties, Anna rakstīs:

"Man bij 20 gadu, kad es apprecējos. Es nemaz nebiju par to domājusi, ka man nu būs bērni. Bet kad pirmo reiz zem manas sirds jauna dzīvība sakustējās, tad visa mana būtne notrīcēja saldā bijībā: es jutu, ka nu mana miesa un gars bija pakļauti lielajam Dzīvības Noslēpumam, un šī apziņa mani saviļņoja līdz pašiem sirds dziļumiem ar to sāpīgo prieku, kas ir katras radīšanas pamatos. Ritēja asaras, bet bij tik labi un gaiši un svētsvinīgi; man likās, ka kāda svētoša roka staro pār manu galvu. Dzemdēt bērnu, protams, nav viegli. Ir jāmokās stundām. Bet šīm grūtām stundām tomēr pienāk gals, un tad uzreiz ir reti labi. Jauna, mīļa dzīvībiņa no tevim atraisījusies, un nu dus tev blakām. Bet tu jūti, ka katra tava miesas vai dvēseles' stīdziņa vēl saistīta ar šo mazo dzīvībiņu, un ka nevienam citam pasaulē tu nekad neesi bijusi, ne tik tuva, ne tik nepieciešama, kā šim jaunam cilvēces augumiņam. — Un vēl es varu liecināt, ka nav neviena cita mīlestības bauda tik liela, kā tā, ko bērns dod mātei, kad tas barojas pie viņas krūts. Acis piemiedzis, rociņu valdonīgi uzmetis uz sava barības avotu, viņš saldi šmakšķinādams velk mātes pienu. Bet katram bērna guldzienam strāvo līdz visa mātes būtne, kā fiziskā tā garīgā. Un šinī strāvojumā, šinī savstarpējā došanā un ņemšanā, esmu jutusies dziļi aplaimota." (Anna Rūmane. Laime būt mātei. Jaunā Balss, Nr.5 (01.05.1934)

Ap 1900. gadu Atis un Anna jau ir Rīgā, un Anna Ķeniņa atver četru klašu proģimnāziju Slokas ielā 4, kas 1904. gadā, skolnieču skaitam pieaugot, tiek pārvērsta par ģimnāziju. Annas vecāki pārnāk no Jelgavas uz Rīgu. Viņi rūpēsies par bērniem, kas nāks Ķeniņu ģimenē, lai vecāki savu laiku varētu ziedot skolai, rakstniecībai un sabiedriskajai darbībai. 1901. gadā Ķeniņu ģimenē piedzimst dēls Marģeris, bet 1903. gadā meita Maija. Ķeniņu ģimenes kopābūšanu Anna Ķeniņa aprakstījusi vienā no saviem literārajiem darbiem:

"Lielā istaba krēslā vēl jo lielāka, katrs priekšmets šķiet dzīvību elpojam, pa logiem vizmo tālo ielas laternu dzeltenā gaisma un Atis, manu bērnu tēvs, pie klavierēm tausta klusas meldijas. Mēs visi četri esam salīduši šūpuļa krēslā: Litiņa, kā jau lielākā, man līdzās, Marģīts un Maijiņa uz klēpja. Klusu stāstu saviem maziem pasaku par Īkšķīti (..) Pasaku izstāstījuši, sākam dziedāt savas tautas dziesmas. (..) Savu visaugstāko pakāpi ģimenes prieki sasniedz svētdienas rītos. Kamēr mēs, lielie, darbdienās pagurušos locekļus tirpinādami un savam slinkumam vaļu ļaudami, vēl pa gultām dzīvojam, mazie, viens no otra svētdienas parašu ielāgojuši, dipina, tikko pamodušies, kailām kājiņām, vienos krekliņos no savas istabas mūsējā, salien gultās, pieglaužas kā mazi cālēni. " (Anna Ķeniņa. Mātes bēdas. Druva, Nr.2 (01.02.1912))

Ziemas laikā Anna vairākas reizes brauc atpūsties uz Itālijas Rivjēru. 1901. gada novembrī Ospedaletti top viņas pirmie literārie teksti – tēlojumu cikls "Iz dienvidiem", kas publicēts 1902. gadā "Pēterburgas Avīžu" literārajā pielikumā, parakstīts ar Ainas Rasmer vārdu. Rakturīgs ir cikla pirmais tēlojums "Dzīvot gribas". Tajā aprakstīta kūrorta dziedinātava – krāšņā, mirdzošā Itālijas daba un tai pretstatā slimīgie, vārgie un dzīvot alkstošie cilvēki. Tekstā iekļautie franču, krievu un vācu valodas dialogi, kuras vēstītāja pārvalda, parāda arī kūrorta daudznacionālo publiku. Kontrasts starp dzīvību – Dienvidu saule, krāšņā daba – un nāvi – sevišķi jaunu cilvēku nāve – raksturīgs visiem cikla tekstiem.

Vēlāk literatūrkritiķis Alfrēds Goba rakstīs, ka šajos liriskajos gabaliņos jaunā rakstniece jau uzrāda neapšaubāmas spējas, inteliģentu gaumi un ievingrinātu roku, piebilstot, ka rakstītājai neapšaubāms ciešs sakars ar tā laika modernajiem dzejniekiem – Nīči, Māterlinku, Verlēnu un citiem. Goba arī atzīst, ka pats vērtīgākais no Annas Ķeniņas literārajiem darbiem ir stāsts "Mātes bēdas" (Druva, 1912): "Mātes traģiku pie mirstoša bērniņa neviena cita mūsu rakstniece nav tik pārliecinoši un spēcīgi tēlojusi," raksta Goba, reizē norādīdams, ka, viņaprāt, "stāstā arī daudz lieka, kas traucē īpaši sākumā un beigās, Anna Ķēniņa bez kautrēšanās stāsta par savu pašas ģimenes dzīvi." (Arturs Goba. Latviešu rakstnieces. Sieviete, Nr.12 (15.09.1925))

Dziļos pārdzīvojumus, pieredzot bērna nāvi, kad 1905. gadā no šarlaka mirst Ata un Annas Ķeniņu meitiņa Maija, Anna Ķeniņa attēlojusi stāstā "Mātes bēdas" (Druva, 1912), kura epilogs ir vēstules vīram un mirušajai meitiņai. Mīlestības pilnajā vēstulē vīram autore raksta:

"Manu mīļo!
Paldies Tev, ka mani aizraidīji šurp uz Somiju. Ikkurš, kura mūžs ir iztvīkuse diena, lai nāk un veldzē garu Somijā. Somijas daba tā spirdzina kā malks iz tīra, vēsa avota, kad saule pusdienā, un sarkani svilst koku galotnes. Man ļoti, ļoti žēl, ka darbi Tevi kavēja man līdzi šurp braukt. Es redzu, kā tu pa putekļainām ielām, saulē sakarsušām, skraidi savās darīšanās nogurušiem pleciem. Un vakarā viens sēdi tukšā, nemīlīgā istabā, viens ar savu rūpju nastu un smago sirdi." (Anna Ķeniņa. Mātes bēdas. Druva, Nr.4 (01.04.1912))

1905. gada revolūcijas rezultātā Ķeniņi bēg uz Somiju. 1906. gadā Helsinkos ģimenē piedzimst dēls Ilmārs. Bet 1906. gada 1. septembrī durvis ver jauna, melnā Somijas granītā celta, Ķeniņu skolas ēka Tērbatas ielā 15/17.

Annu Ķeniņu interesē ne tikai pedagoģiskā darba praktizēšana, bet arī teorētiskie un ētiskie audzināšanas jautājumi. Viņas idejas, administratīvās spējas, uzstāšanās prasmes un enerģija šķiet neizsmeļama. Viņa notur priekšlasījumus par meiteņu audzināšanu, darbojas Latviešu Izglītības biedrībā, Ausekļa dāmu komitejā. Zinību komisijas vasaras sapulcēs Anna Ķeniņa un Aspazija ir vienīgās sievietes, kas ar savām runām piedalās diskusijās par nacionālās audzināšanas jautājumiem. Šajā laikā īpaši meiteņu izglītība ir ne vien jāveido, bet arī jāattaisno. Kā vēlāk atcerēsies rakstniece Paula Balode: "Šis laiks attēlots Ivandes Kaijas romānā "Iedzimtais grēks" (1913) – pirmās vidusskolu absolventes, kas tiecas pēc augstākiem ideāliem – būt skolu priekšnieces, studēt, darīt vispārcilvēcīgu darbu, rakstīt. Tad jaunās sabiedriskās darbinieces noturēja pirmos priekšlasījumus, kas uztrauca mietpilsonisko sabiedrību ar to vien, ka sieviete atklātībā runā." (Paula Balode. Pārdomas Annas Rūman–Ķeniņas 40 darba gadu atcerē. Sievietes Pasaule, Nr.10 (15.05.1935))

Ap Ķeniņu pāri – māju un skolu – izveidojas radoša gaisotne, kas tā laika latviskajai gara dzīvei ir neaizstājama. Protams, to veicina arī skolotāji, kas darbojas Ķeniņu skolā – Kārlis Skalbe, Saulietis, Angelika Gailīte, Fallijs, Antons Austriņš, Kārlis Krūza, Vilis Plūdons, Janis Rozentāls, Vilhems Purvītis, Emīls Dārziņš un daudzi citi. Ķeniņu māja kļūst par redzamāko latviešu mākslinieku un rakstnieku satikšanās vietu. Te tiek dibināts arī grāmatu apgāds "Zalktis" (1904–1910) un rakstu krājums mākslai un kritikai "Zalktis" (1906–1908), kas vēlāk pārtop par žurnālu "Zalktis" (1908–1909).

Anna Ķeniņa, radoša un ietekmīga sieviete, kas nevainojami pārvalda četras svešvalodas un dzīvi seko līdzi mākslas virzieniem Eiropā, ir Ķeniņu mājas salona dvēsele. Šajā laikā, 1909. gadā, piedzimst arī Annas piektais bērns – dēls Valdemārs.

Anna dodas ceļojumos uz Šveici, Austriju, Itāliju, Vāciju un Franciju. 1911. gadā viņa īsu laiku studē arī Sorbonnas Universitātē. Šajā laikā, uzturoties Parīzē, top pieraksti "Vēstules iz Parīzes", kas vēlāk publicēti mēnešrakstā "Druva":

"Pilsēta. Ja senāk sacīja: visi ceļi ved uz Romu, tad tagad var sacīt: visi ceļi ved uz Parīzi. Parīze ir tagadnes kultūras pasaules centrs. Šurp brauc no malu malām, no tautu tautām mākslinieki – gleznotāji un mūziķi, dziedātāji un literāti – brauc vai nu vēl mācīties un savas spējas Parīzē noslīpēt, vai arī brauc gūt savam sasniegumam Parīzē atzīšanu, jo, ko Parīze sankcionējusi, tam visā pasaulē vārti vaļā, tā slava nodrošināta. Šurp brauc arī zinātnieki, jo vissenākā pasaules universitāte, Sorbonna, ir universitas šī vārda visīstākā un visplašākā nozīmē: Sorbonnā ne tikai māca zinātni un viņas izmantošanu praktiskā ziņā, Sorbonna ar pilnu tiesību var lepoties aizien joprojām, ka viņa pieder pie tiem centriem, kur zinātni rada, kur pašai pētīšanai visās zinātnes nozarēs piegriež visnopietnāko vērību. Bez tam te arī katram nediplomētam cilvēkam ir pieejama zināmos kursos visaugstākā zinātne un iespējama bnopietna zinātniska pētīšana – un par velti. Šo brīvo kursu auditorijās tad arī redz vienotu dažādu Parīzes publiku: bez studējošās jaunības – sirmgalvjus, kas, uz spieķa atbalstīdamies, meklē sev vietu aizvien pārpildītās auditorijās, un elegantus pusmūža kungus un dāmas, uz kuriem automobiļi gaida pie universitātes durvīm, un vienkāršus un nopietnus cilvēkus." (Vēstules iz Parīzes. // Nora Ikstena. Pārnākšana. Grāmata par Annu Rūmani–ķeniņu. R.: Garā pupa, 1996.)

Pirmā Pasaules kara sākumā latviešu studentes svešu pilsētu augstskolās savās vakara sanāksmēs bieži ar sajūsmu min Annas Ķeniņas vārdu, kas tai laikā ir pazīstama arī kā rakstniece, – saskatīdamas savā bijušajā priekšniecē garīgi augsti attīstītas sievietes ideālu.

Atšķirtība. Annas Ķeniņas politiskā darbība (1913–1920)

1913. gadā Anna Ķeniņa viena ar četriem bērniem – Litiņu, Marģeri, Ilmāru un Valdemāru – dodas uz Ženēvu, lai studētu pedagoģiju un psiholoģiju Ženēvas Universitātē un Žana Žaka Ruso Psiholoģijas institūtā. Tā ir iespēja apgūt tolaik jaunākos pedagoģijas un psiholoģijas atzinumus. Viņa pabeidz Institūtu, taču turpmāko dzīvi un darbu svešumā nosaka laiks – sākas Pirmais pasaules karš.

Anna Ķeniņa uzsāk propogandas darbu Latvijas brīvvalsts labā, ap sevi pulcējot Šveicē un Francijā ievērojamus cilvēkus. 1914. gada 30. septembrī viņa raksta vēstuli Romēnam Rolānam par latviešu tautas likteni starp krievu un vācu varām. Vēlāk Rolāns žurnālā "Journal de Geneve" publicē savu rakstu par panslāvismu un panģermānismu kopā ar Annas Ķeniņas vēstuli. Vēstuli pārpublicē 14 lielākie Šveices laikraksti, un Annas Ķeniņas vārds kļūst atpazīstams, viņai ir iespēja iepazīties ar ievērojamiem Šveices zinātniekiem, politiķiem un kultūras darbiniekiem. Annas Ķeniņas Latvijas propagandas raksti parādās populāros Šveices laikrakstos, seko atklātas uzstāšanās ar drosmīgām runām. 1916. gada rudenī Anna Ķeniņa nodibina "Latvijas Jautājuma Studiju Šveicē", kuras darbībā iesaistās arī Ženēvas Universitātes profesori un citi pazīstami Ženēvas kultūras darbinieki.

Ženēvā Anna Ķeniņa paliek līdz 1918. gada sākumam, kad dodas uz Parīzi, vēlāk arī uz Londonu un Stokholmu, darbojoties Latvijas brīvvalsts labā.

Dēls Marģers, sniedzot nepareizus dzimšanas datus, jau 1917. gadā brīvprātīgi iestājies armijā un cīnās Rietumfrontē pie Ipras, Beļģijā. Jaunākie dēli – Ilmārs un Valdemārs nodoti franču protestantu mācītāja ģimenes gādībā, tālu no kara joslas, kas tuvojas Parīzei.

Annas Ķeniņas darbaspējas ir milzīgas. No 1917. līdz 1919. gadam viņa ir Baltijas lietu referente Francijas Ārlietu ministrijas Preses namā, viņa reprezentē Latviju "Apspiesto Tautu Birojā" Parīzē, piedalās žurnāla "Revue Baltique" dibināšanā, ir arī informatore Baltijas jautājumos Francijas Ārlietu ministrijas misijā Stokholmā.

Kamēr Anna Ķeniņa ir Londonā, 1918. gada oktobrī Parīzē deviņpadsmit gadu vecumā no spāņu gripas mirst Ata un Annas Ķeniņu pirmdzimtā – meita Litiņa. Vecākā meita ir bijusi mātes tuvākā domubiedre un palīdze, un Litiņas nāve ir viens no traģiskākajiem notikumiem Annas Ķeniņas mūžā.

1919. gada janvārī Anna Ķeniņa dodas uz Londonu, tad caur Bristoli, Bergenu uz Stokholmu un drīz pēc tam uz Liepāju, kur aprīlī piedzimst viņas sestais bērns, dēls Tālivaldis. Bermonta uzbrukuma laikā Anna Ķeniņa piedalās sieviešu palīdzības punktu organizēšanā latviešu karavīriem, frontes iespaidus raksta un publicē laikrakstā "Jaunākās Ziņas", parakstītus ar Rāmavietes vārdu.

Vēlāk Anna Ķeniņa atgriežas Parīzē, kur darbojas kā Latvijas sūtniecības lietvede. Viņa Parīzē strādā administratīvo darbu, spēkus netaupīdama, un turpina rakstīt Francijas laikrakstiem par stāvokli Latvijā. Labs paziņa, Orientālo Valodu Institūta direktors, iepazīstina Annu ar Menāras–Dorianas (Menard–Dorian) kundzi, kuras trešdienas rītu salons labi pazīstams Parīzes augstākajās aprindās. Vēlāk referātā "Impresijas par septiņām ievērojamām sievietēm" (kas nolasīts 1935. gada februārī) Anna Ķeniņa par Menāras–Dorianas kundzi sacīs:

"Menard–Dorian kundze mani uzņēma ļoti laipni, un no pašas pirmās iepazīšanās dienas nāca pretim ar sirsnīgu draudzību, to attiecinādama arī uz maniem mazgadējiem dēlēniem. (..) Kā jau īsta francūziete, neskatoties uz gadiem, tā bija vienmēr eleganta un gracioza, un ar saviem klusiem žestiem, atjautīgo, bet apvaldīto valodu tā prata ikkatru pakļaut savas personības šarmam. (..) Dzīvoja viņa pa ziemu viena pati savā hotelī, Buloņas meža tuvumā, pa vasaru savā pilī. Šis hotelis bija pārpilns vērtīgām gleznām, gobolēniem, dažādām mākslas kolekcijām. Kā no pašas īpašnieces, tā arī no visa hoteļa iekārtas un dzīves stila, kas tur valdīja, dvesa pretim dziļi sakņota un rafinēta latīņu kultūra. (..) man viņa bija ļoti palīdzīga ar saviem padomiem un norādījumiem latvju–franču intelektuālās tuvošanās komitejas organizēšanā, kuru es nodibināju 1920. gada jūnijā Parīzē." (Anna Rūmane–Ķeniņa. Personīgi iespaidi par dažām ievērojamām sievietēm. Latviete, Nr.2 (01.02.1935))

1920. gadā, dibinot franču–latvju intelektuālās tuvināšanās komiteju Parīzē, Anna Ķeniņa vervē tai locekļus starp redzamākajām Francijas personībām. Viena no tādām ir arī Marija Kirī, kuru Anna Ķeniņa apciemo un vēlāk arī uzaicina uz Latvijas sūtniecības pusdienām, kas sarīkotas komiteju Parīzē dibinot.

"Tumšās drēbēs, gludi atsukātiem matiem, tumšām, pētošām un reizēm dedzīgām acīm ļoti bālā sejā, tādu es sastapu un iepazinu slaveno zinātnieci (..) viņa bija pavisam mazrunīga, tikai smaida atplaiksnīšanās bālajā sejā un tumšajās acīs liecināja, katā ņem dzīvu dalību sarunu gaitā. (..) nelūkojoties uz visu viņas laipnību, ap viņu bija zināma nepieciešamības atmosfēra, un katram bija jūtams, ka tās īstā dzīve noris citā, abstraktā pasaulē. Gribēta vai negribēta, lielo garu daļa ir – liela vientulība." (Anna Rūmane–Ķeniņa. Personīgi iespaidi par dažām ievērojamām sievietēm. Latviete, Nr.2 (01.02.1935))

1920. gadā Anna Ķeniņa kopā ar trim jaunākajiem dēliem – Ilmāru, Valdemāru un Tālivaldi – atgriežas Rīgā. Pazemināta amatā par Latvijas sūtniecības padomnieci, jo Latvijas valsts diplomātiskajā dienestā sievietes ir nevēlamas, sievietes drīkst strādāt tikai tehniskos amatos un nevar cerēt uz karjeras izaugsmi, Anna Ķeniņa demisionē.

Ķeniņi noīrē plašu dzīvokli Brīvības bulvārī, un gaisotne, kas spēj pulcināt Rīgas radošos cilvēkus, ap viņiem nav zudusi. Atsākas no jauna rosīga un radoša dzīve, Ķeniņu dzīvoklī izveidojas latviešu inteliģences centrs, tur viesojas ārzemju diplomāti, mākslinieki un akadēmiski ļaudis, īpaši no romāņu kultūras zemēm – Francijas, Beļģijas, Itālijas un Šveices.

1921. gada februārī Anna Ķeniņa nodibina "Franču–latvju sadarbības komitejas" Latvijas nodaļu, kurā iesaistās ievērojami Latvijas cilvēki, bet Francijas valdība Annai Ķeniņai piešķir "Palmes academique" pirmo šķiru "Par nopelniem franču kultūras labā". Komitejas mērķis ir veicināt franču un latviešu kultūras tuvināšanos, interesējoties par savstarpējām mākslas izstādēm, sūtot grāmatas, rūpējoties par latviešu studentu un skolēnu pulciņiem Francijā utt. Anna Ķeniņa šajā laikā darbojas arī žurnālistikā, rakstīdama laikrakstam "Jaunākās Ziņas".

Neatkarīga sieviete (1923–1950)

1923. gadā Annas un Ata Ķeniņu ceļi šķiras. Anna ar četriem dēliem paliek lielajā, greznajā Brīvības ielas dzīvoklī. Iespējams, par iemeslu Annas un Ata Ķeniņa laulības iziršanai bijusi ilgstošā atšķirtība Pirmā Pasaules kara un Brīvības cīņu laikā, jo abas puses pēc laulības šķiršanas saglabājušas labas attiecības. Anna Rūmane–Ķeniņa patur Ķeniņa vārdu, jo tā viņu pazīst ārzemnieki, kas ir būtiska viņas darbības daļa. Taču savu bijušo skolnieču un kolēģu – rakstnieku un žurnālistu vidū – viņa labprāt vēlas, lai viņu sauc par Annu Rūmani.

1924. gada lielāko daļu viņa pavada Francijas Rivjērā, dažādos kūrortos. 1925. gadā viņa kā Latvju Sieviešu Nacionālās līgas delegāte ceļo uz Ameriku, lai piedalītos Internacionālās Sieviešu Padomes kongresā Vašingtonā. Pēc kongresa Anna apceļo Ameriku. Filadelfijā, Ņujorkā un Bostonā viņa uzstājas ar priekšlasījumiem par Latviju. 1926. gada 25. septembrī Anna Rūmane–Ķeniņa par saviem nākotnes plāniem raksta:

"(..) šoruden taisos doties uz Parīzi un dienvidus Franciju, kur gribu pabeigt kādu lielāku literārisku darbu. Kad pēc gada vai diviem būšu realizējusi savu sencerēto ceļojumu uz Indiju, tad, ceru, būšu apmierinājusi savu ceļotājas temperamentu un varēšu nodoties mierīgam, nepārtrauktam darbam dzimtenē. Nākotnes nodoms: 1) galīgi izstrādāt un nodrukāt vairākus literāriskus darbus; 2) nodibināt Latvijā audzināšanas institūtu ar īpatnējām audzināšanas metodēm. (Anna Rūmane–Ķeniņa. Mani biografiskie dati. Zeltene, Nr.2 (01.10.1926))

Neviens no šiem nodomiem gan netiek piepildīts. Uz Indiju Anna neaizceļo, audzināšanas institūtu nenodibina un nav arī ziņu par literāriem darbiem, kas tapuši šajā dzīves posmā. Vēlāk, 1936. gadā izdotajā Jāņa Ķelpes grāmatā "Latvju sieviete rakstniecībā" Anna Rūmane–Ķeniņa dalīsies pārdomās:

"(..) daudz piedzīvots, daudz pārdzīvots, laikmetiem arī daudz strādāts, un tomēr, – es stāvu tukšām rokām – man nav nevienas grāmatas. Bet varētu būt vismaz trīs. Viena, kur būtu sakopoti tie beletristikas darbiņi un darbi, ko jaunākos gados esmu uzrakstījusi, otra ar manu daudzo ceļojumu aprakstiem un pieredzējumiem un trešā, kas ietvertu manus rakstus un runas par nacionāliem un sabiedriskiem jautājumiem. Un būtu bijis sen jau laiks uzrakstīt arī to ceturto, uz kuru mani draugi mani nemitīgi mudina, un, proti, man būtu vajadzējis uzrakstīt savus memuārus par to, kādu atbalsi Latvija, viņas cīņas un ciešanas atrada Vakareiropā lielā kara laikā. Bet šī darba materiāli līdz ar daudzām biezākām vai plānākām burtnīcām ar pasāktām drāmām vai stāstiem guļ bez kādas kārtības mana skapja plauktos." (Anna Rūmane–Ķeniņa. Par sevi. Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā. R., 1936, 58. lpp.)

Anna Rūmane daudz ceļo – bieži viņas ceļamērķis ir arī Parīze, Franču Rivjēra, dažkārt Ženēva. Vairākas reizes viņa devusies arī uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Uzturēdamās Rīgā, Anna katru rītu dodas uz Švarca kafejnīcu, lai satiktu cilvēkus, ar kuriem viņai ir interesanti sarunāties, lai iebaudītu labu kafiju, bet galvenokārt – lai iepazītos ar tekošo ārzemju presi, Francijas un Šveices laikrakstiem, kuri kafejnīcā tika piegādāti katru dienu.

1929. gadā Anna Rūmane–Ķeniņa Amerikas Savienotajās valstīs iepazīstas ar Eleonoru Rūzvelti. Amerika šajā laikā drudžaini gatavojas prezidenta vēlēšanām. Annai Rūmanei–Ķeniņai simpatizē demokrātu partijas nostāja par mazo tautu pašnoteikšanās tiesībām, tādēļ viņa vēlas demokrātu partijas propagandu atbalstīt ar radio runu. Šis nodoms viņu aizved pie demokrātu partijas propagandas biroja vadītajas Rūzvelta kundzes:

"Liela, klusa telpa, aiz liela rakstāmgalda gara, kalsnēja sieviete, kas ar laipnām acīm un siltu smaidu nāk man pretim. Mans priekšlikums viņai patīk. Kā jau Amerikā, tas ātri izrunāts un ātri izlemts, bet tad es ieminos, vai man kā ārzemniecei nevar celties nepatikšanas no tādas uzstāšanās. Rūzvelta kundze piespiež kādu no daudzajām podziņām, kas uz viņas rakstāmgalda, un drīz ienāk sirms, vecāks kungs, juriskonsuls. Viņš saka, ka es par šādu runu no valdošās republikāņu valdīmas varu tikt izraidīta no Amerikas kā ārzemniece, kas iejaucas Amerikas politiskā dzīvē." (Personīgi iespaidi par dažām ievērojamām sievietēm. Latviete, Nr.2 (01.02.1935))

Iecerētais projekts neizdodas, taču Anna Rūmane-Ķeniņa ir satikusies un iepazinusies ar vienu no, viņasprāt, izcilākajām sievietēm, – darbīgu plašā vērienā.

Pēdējais Annas Rūmanes–Ķeniņas dzīves posms ir visdrūmākais. Sākas Otrais pasaules karš. 1941. gada jūnijā čeka Rēzeknē arestē un nogalina dēlu Ilmāru.
1944. gada augustā, kad dēls Tālivaldis tiek iesaukts dienestā, sūtīšanai uz kaujas lauku, Anna Rūmane–Ķeniņa, aizslēgusi Elizabetes dzīvokļa durvis uz visiem laikiem, ar pāris koferiem dodas pie kādas bijušās studentes uz Valdemārpili. Uzzinājusi, ka Tālivaldis ar karavīru kuģi tiks sūtīts uz Vāciju, māte viņam seko. Māte un dēls pēdējo reizi satiekas 1945. gada februārī, Berlīnē. Pēc kara Tālivaldis māti meklē, taču viņa palikusi Berlīnes krievu okupācijas zonā.

1944. gada ziemā dēls Marģers ar ģimeni bēg laivā uz Zviedriju, taču laivu pārķer vācieši un atgriež atpakaļ. Marģeri apcietina. Cietumā viņa veselība tik ļoti cieš, ka 1945. gada oktobrī viņš mirst Biķernieku sanatorijā.
No 1946. gada februārim līdz 1949. gada janvārim dēls Tālivaldis un māte Anna Rūmane–Ķeniņa sarakstās. Tās ir apmēram 30 vēstules, kas, saskaņā ar okupācijas varas noteikumiem Vācijā, sākumā tiek rakstītas franču valodā, vēlāk latviski. Jaunākā dēla liktenis ir mātes galvenās rūpes.

Sākumā Anna strādā krievu okupācijas pārvaldē un tulko vācu valodā krievu literatūras klasiķus. Kad viņa darbu zaudē un pasliktinās veselība, dēls Tālivaldis sūta viņai pārtiku. Anna ļoti vēlas pārcelties pie Tālivalža, kurš mitinās Parīzē un mācās Parīzes Nacionālajā Konservatorijā. Ar lielām pūlēm vīza uz Franciju viņai tiek piešķirta, taču labo ziņu Anna Rūmane saņem jau slimnīcā. Viņa ir saslimusi ar neārstējamu audzēju, kas strauji progresē. Fiziskā stāvokļa dēļ vienai ceļot viņai būtu neiespējami, pat atgriezties Latvijā bez palīdzības viņa nespēj. Vēstulē dēlam viņa raksta: "Negribētu nekur vairs ceļot, mācīties, bet kādreiz sapņos ir kā dzīvoju kādā siltā, saulainā vietā – Franču Rivjērā, kur rakstu grāmatu saviem tuvajiem..." (Tālivaldis Ķeniņš. Atskats uz mātes dzīvi. // Nora Ikstena. Pārnākšana. Grāmata par Annu Rūmani–Ķeniņu. R.: Garā pupa, 1993, 42.–57. lpp.)

Pēdējajai kartiņai, ko Anna sūta dēlam, otrā pusē ir attēls ar Brīvības pieminekli. Kartiņa vēl paņemta līdzi no Latvijas.

Atis Ķeniņš izkārto iespēju Annai atgriezties Rīgā ar lazaretes vilcienu. Rīgā viņa tiek ievietota Sarkanā Krusta slimnīcā. No sešiem bērniem dzīvi palikuši divi – dēls Tālivaldis, kurš atrodas Parīzē, un dēls Valdemārs. Kādu laiku viņa dzīvo dēla Valdemāra dzīvoklītī Marijas ielā. Fiziskās sāpes mierina viņas bijušās skolnieces – ārstes, pārmaiņus ierodoties, lai injicētu morfiju.

Anna Rūmane mirst 1950. gada 9. novembrī. Annas Rūmanes izvadīšanā Lielo kapu kapličā ir daudz ļaužu. Viņa tiek apbedīta ģimenes kapu nodalījumā, kur jau apbedītas viņas māte, meitiņa Maija, dēls Marģers un no Parīzes kapsētas 1930. gadā izraktie mīļās meitas Litiņas pīšļi.

Vēlāk, kad dēls Tālivaldis kādā dzimtenes apciemojuma reizē pēc koncerta saņemtos ziedus vēlas nolikt uz mātes kapa, Annas Rūmanes–Ķeniņas kapavieta Lielajos kapos ir tikai minama...

1993. gadā iznāk Noras Ikstenas grāmata "Pārnākšana. Grāmata par Annu Rūmani–Ķeniņu" – kā piemineklis, kā paliekoša zīme. Grāmatā Noras Ikstenas teksts "Anna Rūmane–Ķeniņa. Dzīves skices" un Tālivalža Ķeniņa atmiņas "Atskats uz mātes dzīvi" veido vēstījumu, kurā diezgan detalizēti iespējams izsekot gan Annas Rūmanes–Ķeniņas biogrāfijai, gan plašajam darbības laukam. Grāmatā iekļauta bibliogrāfija, politiskie manifesti, raksti, vēstules un daži literārie darbi.


3. AUSTRA DĀLE

Bērnība, skolas gadi un Maskava (1892–1918)

Austra Dāle dzimusi 1892. gada 23. jūnijā. Viņa piedzimst, uzaug un iet skolā Rīgā. Austra ir simtprocentīga pilsētniece, taču viņa pazīst arī lauku dzīvi, jo vecākiem pieder lauku mājas, un bērnībā Austra lielāko daļu vasaras pavada laukos pie vecāsmātes, tikai nedaudz vasaras kopā ar ģimeni mitinoties Jūrmalā un Ķemeros.

"Izjutu bērnībā pat sevišķu nepatiku pie dažām pilsētas dzīves parādībām. Ļoti nepatika garie melnie fabriku skursteņi, un, kad dažreiz gadījās iet gar fabriku, kur trotuārs pieblīvēts ar smalkām akmeņoglēm, sajutu to par kaut ko ļoti nejauku. Laikam jau toreiz instinktīvi būšu izjutusi, ka man var īsti patikt tikai dārzu pilsēta." (Austra Dāle. Dzīves skice. // Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā. Jelgava, 1936)

Austras tēvs Kārlis Dāle, namsaimnieks un muitas ierēdnis, ir liels lasītājs, dzejas mīlētājs un nacionālists, tādēļ ģimenē valda dzīva interese par latviešu kultūras parādībām. Tēvs pērk latviešu grāmatas un abonē latviešu žurnālus. Austra lasa žurnālus "Jaunības Draugs", "Austrums", "Mēnešraksts" un "Vērotājs".

"Savas dzejnieces dāvanas būšu mantojusi, laikam, no tēva. Neraugoties uz savu prozaisko dienišķo nodarbošanos – tēvs strādāja kā muitas ierēdnis – viņš bija īsts gara estēts, liels literatūras un mākslas cienītājs. Mūsu mājās aizvien pulcējās rakstnieki, mākslinieki, aktieru saime. Edvarts Vulfs, brāļi Štrāli, Sķilters, Alksnis, Brencēns un daudzi citi." (Zeltene, Nr.21 (01.11.1936))

Bērnībā Austras tuvākais domubiedrs un draugs ir brālis Pauls. Deviņu gadu vecumā Austra iestājas Voldemāra Maldoņa ģimnāzijā un sāk lasīt arī krievu un vācu valodā. Skolas viņai un brāļiem izvēlas māte, kura uzskata, ka tikai ar izglītību dzīvē var panākt sekmes. Mācoties Maldoņa ģimnāzijā, Austra sāk rakstīt dzejoļus, ko vēlāk nosauks par nenopietniem dzejas mēģinājumiem, kaut ko pa jokam uzrakstītu:

"To, ko gribēju toreiz dzejā izteikt, pa lielākai daļai, laikam, izteicu vēstulēs. Tās bija kā "zibeņa novadītāji". Manos skolas gados, kā vispārīgi pirmskara laikmetā vēstuļu rakstīšana bija ieradums, kam kādreiz piemita daudz jaukuma." (Zeltene, Nr.24 (15.12.1933))

Pirmais nopietnākais mēģinājums dzejot ir drīz pēc Maldoņa ģimnāzijas beigšanas, kad Austra ķeras pie Dantes un pārtulko "Dievišķās komēdijas" nodaļu par Frančesku da Rimini. Bet viņas pirmais publicētais darbs ir Stendāla stāsta "Kastro klostera priekšniece" tulkojums, kas līdz ar nelielu apceri par Stendālu, publicēts laikrakstā "Latvija". Šajā laikā Austra Dāle strādā par skolotāju M. Milleres privātģimnāzijā Rīgā (1912-1914) un 1913. gadā ar pseidonīmu Fiametta sāk publicēt arī dzejoļus.

1913. gadā Zinību komisijas Vasaras sapulcēs Austra Dāle iepazīstas ar Ati Ķeniņu. Vasaras sapulces, kas notiek Latviešu Biedrības namā ir labi apmeklētas, un tajās ar priekšlasījumiem uzstājas gan zinātnieki, gan mākslinieki, risinās interesantas diskusijas. Kopā ar citiem vasaras sapulču dalībniekiem Austra Dāle dodas laivu braucienā no Pļaviņām līdz Koknesei. Starp braucējiem ir arī Atis un Anna Ķeniņi.

"Diena bija skaista, brīnišķīga. Izkāpām skaistākajās vietās Daugavas krastos gan Vidzemes, gan Kurzemes pusēs. Skati bija tāli un aicinoši. Sevišķi man patika Oliņkalnā. Dažas lauku mājas ar saviem dārziem atradās uz paša Daugavas krasta apburīgās vietās. (..) Braucot daudz dziedājām līdz Jānis Zālītis teica, ka nu ir diezgan." (Austra Dāle. Atmiņas. // Varavīksne. Rīga: Artava, 1992, 102. lpp.)

Lielākā daļa ekskursantu satiekas arī vēlāk, starp viņiem arī Austra Dāle kopā ar brāli Paulu, un kādas dienas pavada Ķeniņu lauku īpašumā "Siljāņos":

"Tanīs dienās bija daudz saules un prieka, un humora, un mūzikas, jo Jānis Zālītis daudz spēlēja klavieres. Gandrīz visi dabūja jaunus vārdus. Austriņu iesauca Zebastianu, Ķeniņu par Donu Miguelu, bet vienu dāmu sauca par Nardes puķīti, kādu citu – Silts vakars zem liepām, utt." (Austra Dāle. Atmiņas. // Varavīksne. Rīga: Artava, 1992, 103. lpp.)

Taču pēc nepilna gada izceļas karš, un draugu pulciņš izklīst. Cits aizbrauc uz Maskavu, cits uz Pēterpili...

Abi Austras brāļi ir Maskavā – Pauls Dāle (1889–1968), beidzis filozofijas studijas Maskavas universitātē, bet vecākais brālis Viktors Dāle (1888–1960) Maskavas universitātē beidzis jurisprudences studijas.

1914. gadā arī Austra dodas uz Maskavu. Viņa strādā kā skolotāja latviešu bēgļu skolā un iestājas Maskavas Augstākajos sieviešu kursos, lai studētu vēsturi. Pirmā pasaules kara laikā Maskavā apmetušies arī vairāki latviešu rakstnieki – Linards Laicens, Kārlis Skalbe, Anna Brigadere, Jānis Akurāters, Fallijs, Angelika Gailīte, u.c., arī Atis Ķeniņš, kurš Maskavā ļoti daudz strādā.

Dzejniece Dāle un Ķeniņa kundze (1918–1940)

1918. gada augustā Austra Dāle atgriežas Latvijā. Īsu laiku viņa strādā par skolotāju Valmieras meiteņu vidusskolā, bet jau 1919. gada janvārī pārceļas uz Rīgu. Kādu laiku viņa strādā par skolotāju pilsētas pamatskolā, bet rudenī – Rīgas pilsētas 3. ģimnāzijā (1919–1924) un pasniedz arī vēstures stundas Rīgas pilsētas komercskolā. Rīgā Austra Dāle atkal satiekas ar Ati Ķeniņu, kurš ir aizgājis no diplomātiskā dienesta un strādā par advokātu.

1921. gadā iznāk Austras Dāles pirmais dzejoļu krājums "Ēnu rotaļas". Krājumā ievietoti dzejoļi, kas sarakstīti laika posmā no 1913. līdz 1921. gadam. Krājums iznācis Augusta Mežsētas apgādā "Vaiņags", un kritiķe Paula Jēgere–Freimane par "Ēnu rotaļām" raksta:

"Tās nav drausmīgās pusnakts ēnas, kuru varā ir Austras Dāles dzeja. Tie ir drīzāk saulainas vasaras pusdienas ēnu plankumi, kas rotaļīgi kustas, saules stariem laužoties cauri sulotam lapu biezoknim. Laukā ir spilgta pusdienas saule, bet dzejniece nemīl viņas neaizklāta spilgtuma. Tā ir aizplīvurotu paēnu uzmeklējusi, kurā tīksmīgi izburt jūtu rotaļas no saules un ēnu ņirbīgiem krustojumiem. Šīs ēnu rotaļas ir intīma jūtu lirika, patiesa un nesamākslota, tāpēc Austras Dāles dzejoļu grāmata sniedz patīkamu veldzi dzejas cienītājiem." (Paula Jēgere Freimane. Austra Dāle. Ēnu rotaļas. Ritums, Nr.2 (01.02.1922))

1923. Austra salaulājas ar Ati Ķeniņu. Vēlāk atmiņās, kas rakstītas 1967. gadā, Austra kopdzīvi ar Ati nosauks par labāko laiku savā mūžā. 1926. gada pavasarī Ķeniņu ģimenē piedzimst dvīņi – Agris un Gundars. 1928. gadā Austra Dāle beidz Latvijas Universitāti un izdod vēsturisku apceri "Sievietes stāvoklis senā Ēģiptē" (1929). Viņa strādā V. Olava komercskolā (1930–1936), vēlāk ir žurnāla "Latviete" redaktore (1934–1940) un publicē daudz apcerējumu un recenziju par literatūru, visvairāk par dzejniecēm un rakstniecēm. Austra Dāle–Ķeniņa ir arī Latvijas Sieviešu organizācijas padomes vicepriekšsēdētāja, filistru biedrības "Varavīksne" priekšsēdētāja un latvju un čehu tuvināšanās biedrības un dāņu biedrības locekle.

Austrai Dālei patīk ceļot. Viņa rakstījusi arī ceļojumu aprakstus, kas publicēti presē. 1930. gados kopā ar Ati Ķeniņu viņa dodas braucienā uz Dziesmu svētkiem Zviedrijā, Austra Dāle apceļojusi Krieviju, pabijusi Kaukāzā, Somijā, Polijā, Lietuvā, Itālijā. Kavējoties Florences atmiņās, Austra Dāle uzraksta dzejoli:

Mēs kāpām kalnup vēl, kad saulē dārzi silst,
Kur šūpojas pār treliņiem un vārtiem
Vēl viegli oleandri ziediem sārtiem
Un tumšas vīnogas jau ienākušās zilst.

Un škitās, dienas devums jau ir piepildīts –
Kā tumšās vīnogas tev acis smaida –
Bet dvēsle gatava vēl ņemt un gaida.
Vēl iededzies un augstāk, augstāk nāc man līdz.
(Dzejoļa pirmpublicējums. Zeltene, Nr.21 (01.11.1936))

1936. gadā tiek atzīmēti 25 gadi kopš Austras Dāles pirmās publikācijas, Stendāla stāsta tulkojuma laikrakstā "Latvietis". Izdoti divi dzejas krājumi – "Ēnu rotaļas" (Vaiņags, 1921) un "Dzīves dziesma" (Anša Gulbja apgāds, 1935), abi kopā aptverdami ap 200 lappušu, un 1937. gadā iznāks Austras Dāles trešais dzejoļu krājums "Vēju vēstis".

"Ir agra rīta stunda. Aiz dzejnieces nelielās, intīmi noskaņotās darbistabas vienīgā, balti aizkarotā loga lēni krīt lejup lielas sniega pārslas, lai nogrimtu veikalnieciski trokšņainās Marijas ielas slapjdraņķī. Pie loga, aiz antīka sarkankoka rakstāmgalda, melnos rīta svārkos, sēd jubilāre, vēl pilna dzīves spraiguma. Domīgi raudzīdamās sniega pārslu rotaļā, dzejniece risina savu atmiņu kamolu – ar pārtraukumiem. Viņas vīrs – dzejnieks Atis Ķeniņš – kā zvērināts advokāts dodas uz tiesu. Abu atvasēm – desmit gadus vecajiem dvīņiem, Gundāram un Agrim, būtu jādodas skolas gaitās, bet iet tikai viens, jo otrs mazliet nevesels. (..) Virs rakstāmgaldiņa, starp citām, goda vietā karājas divas lielas fotogrāfijas: tās dzejnieces vecāku ģīmetnes. Tēvs mazliet atgādina "Staburaga bērnu" autoru Valdi, māte maigiem, sirsnīgiem sejas pantiem. (..) Grūti ticēt, ka tā būtu dzejniece Austra Dāle, liekas, ir tikai Ķēniņa kundze – māte un mājasmāte, – tādu iespaidu gūst, runājot ar dzejnieci viņas mājā Tērbatas ielā." (J. Mednieks. Dzejnieces Austras Dāles 25 darba gadi. Zeltene, Nr.21 (01.11.1936))

Darbā vai atpūtā, daudzos foto uzņēmumos dzejniece redzama kopā ar saviem mazajiem dēliem. Viņa ir dzejniece Austra Dāle un māte un sieva – Ķeniņa kundze.

Smagums (1940–1972)

1940. gadā ģimene piedzīvo smagu triecienu. Kad pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Atis Ķeniņš mēģina iesaistīties jaunās varas valdības veidošanā, viņš tiek apcietināts un 1941. gada 8. martā notiesāts par pretpadomju darbību uz pieciem gadiem izsūtījumā Kazahstānā Akmoļinskas apgabala Arik-Balikas rajona Imantau ciemā. Austra ar dēliem paliek Rīgā. Tā laika sāpīgās domas un dziļie pārdzīvojumi atbalsojas arī Austras Dāles dzejā.

Tālums

Tālums gaistošs, tālums tumstošs
Sirdī sāpēt nepārstāj,
Tu aiz tālēm kvēls un skumstošs
Neteiktus mums vārdus krāj.

Tālums mēms un neatminams,
Tālums – bezgalības veids,
Ceļš uz Tevi neuzzināms,
Sirds to veic un neuzveic. (Latvju Mēnešraksts, Nr.11 (01.01.1942))

1942. gadā Austra Latvijā sakārto un izdod Ata Ķeniņa dzejoļu izlasi "Ceļi un likteņi".
1944. gada pavasarī tiek izdots Austras Dāles dzejoļu krājumu "Tāli gaisi".
1944. gada 3. novembrī no izsūtījuma atgriežas Atis Ķeniņš.

"Tas bija vēlu vakarā un tumsā, jo Rīgai elektrības vairs nebija. Bet man mājās bija sveces, kas bija aizdegtas mūsu laulībās, un es tās atkal aizdedzināju. Biju paglabājusi arī pudeli vīna, un mēs to dzērām visi kopā – vēlais atnācējs, mans dēls Agris un es." (Austra Dāle. Atmiņas. //Varavīksne. Rīga: Artava, 1992, 106. lpp.)

1945. gadā Rīgā noslīkst dēls Agris. Dēls Gundars atrodas emigrācijā.

Austra Dāle tulko no krievu valodas – Aleksanda Puškina, N. Ņekrasova liriku, Ivana Turgeņeva romānu "Tēvi un dēli" (1949) u.c.

Tad ģimeni piemeklē jauns trieciens. 1951. gada 26. februārī Atis Ķeniņš tiek atkal apcietināts. Martā apcietina arī Austru Dāli. Viņi tiek apsūdzēti pretpadomju aģitācijā. Apsūdzības slēdzienā minēts, ka Austra cēlusies no namīpašnieku ģimenes un no 1930. līdz 1940. gadam bijusi studentu korporācijas "Varavīksne" filistru biedrības priekšsēdētāja, no 1934. līdz 1940. gadam žurnāla "Latviete", kura lappusēs tika popularizēts buržuāziskais nacionālisms, otrā redaktore. Austra Dāle tiek apvainota arī par dzejoļiem, kuros ir izlēcieni pret Padomju Savienību un par to, ka 1948. gadā viņa, zinādama, ka viņas brālis Jēkabs Modris Dāle ar fiktīviem dokumentiem slēpjas no padomju varas, nav par to ziņojusi. (Slēdziens par Ata Ķeniņa un Austras Ķeniņas apsūdzību http://www.archiv.org.lv/represetie/ind2.php?id=83)

1951. gada 31. maijā Ķeniņus izsūta uz Ščučinsku, Kazahstānu. 1953. gadā, atrodoties izsūtījumā Kazahstānā, Austra vairākus mēnešus pavada slimnīcā, kur viņai izoperē audzēju. Vajadzētu mainīt klimatu, taču Staļina nāve 1953. gadā nenes amnestiju Ķeniņiem, jo viņi nav sodīti, bet gan administratīvi izsūtīti. Atis tiek reabilitēts 1955. gada janvārī, Austra – amnestēta. 1955. gada pavasarī Ķeniņi var atgriezties Latvijā.

Padomju laikā Austra Dāle nav bijusi disidente, gluži otrādi, viņa vēlējusies, lai lasītāji pamana un literatūras vērtētāji akceptē viņas dzejas optimistisko, dzīvi apliecinošo raksturu. 1956. gada jūnijā žurnālā "Bērnība" publicēts Austras Dāles dzejolis "Es lielai Padomjzemei augu":

Es lielai Padomjzemei augu,
Kur darbs un daba veltes sniedz,
Kur vecs un Jauns man ir par draugu
Kur līksmam būt man neaizliedz.

Tā Dzimtene, kas mani lolo,
Tai tā kā mātei esmu draugs.
Tā mani mudina un skolo.
Es augu gaišs tai draugs un sargs

Te laukumi un dārzi vaļā,
Un vasaras kā brīnums mirdz
Pie pionieriem dabā zaļā,
Kur priecājos no visas sirds.

Man laukumi un dārzi vaļā,
Uz lielu dzīvi ilgas stīdz.
Un darbs un prieks būs mana daļa, –
Es augšu lielai dzīvei līdz.

Es skaistai Padomjzemei augu,
Es būšu vingrs, tēraudciets.
Un laimīgs nākotni es raugu,
Kur plauktin plaukst aiz zieda zieds. (Bērnība, Nr.6 (01.06.1956))

Un tomēr Padomju literatūras procesos Austrai Dālei neizdodas iekļauties. Publikācijas ir ļoti, ļoti retas. Viņa joprojām nav arī reabilitēta.

1966. gada rudenī Austra Dāle viesojas pie dēla, profesora Gundara Kinga–Ķeniņa ASV rietumu krastā. Dažas dienas viņa uzturas arī Ņujorkā. (Laiks, Nr.13 (12.02.1972)). Viesojoties Ņujorkā, top dzejolis "Dziesmiņa meitenītei", kas publicēts 1968. gada žaurnālā "Karogs":

Dziesmiņa meitenītei

Aijā, aijā, meitenīte, aijā, lialī,
Okeāna līča malā, lialī,
Klausies mazo gliemežvāku,
Kā tas dūc un šalc bez gala!
Dziedi līdzi meža dziesmām, aijā, lialī,
Klausies kalna pasaciņu, lialī.
Audzi liela, daiļa, moža, aijā, lialī,
Mīli tēvu valodiņu, lialī!
(Karogs, Nr.9 (01.09.1968))

1967. gada martā Austra rakstīs reabilitēšanas lūgumu PSRS ģenerālprokuroram, viņai ir septiņdesmit četri gadi un "Būtu skumīgi, ja man būtu jāaiziet no dzīves tādai, kurai apsūdzība nav noņemta." (LVA) (Austra Dāle tiek reabilitēta tikai 1998. gada 24. februārī, divdesmit sešus gadus pēc viņas nāves.) (Ilgonis Bērsons. Dzejnieku pāris. Mocekļi. // Deviņi likteņi. Rīga: Signe, 2001, 30. lpp. )

1970. gadā, neilgi pirms dzejnieces nāves, iznāk Austras Dāles pēdējais dzejas krājums, – plāna, brošēta grāmatiņa "Sanoši strauti", kurā apkopoti dzejoļi, kas sarakstīti laika posmā no 1913. līdz 1969. gadam. Valdemārs Ancītis grāmatiņas pēcvārdā raksta: "Sava vieta Austrai Dālei arī tagadējā – padomju lirikā. Un tajā dzejniece ienāk ne kā skeptiska vērotāja un nogaidītāja, bet kā apliecinātāja, līdzi cēlāja un līdzi darītāja." (Valdemārs Ancītis. Par Austru Dāli un viņas dzeju. Austra Dāle. Sanoši strauti. R.: Liesma, 1970, 122. lpp.)

Austra Dāle mirusi 1972. gada 6. februārī Rīgā, apbedīta Rīgas Meža kapos.

1992. gadā Raiņa muzejā tiek atzīmēta Austras Dāles simtgade. Pasākumā literatūrzinātnieks Valdemārs Ancītis stāsta par savu 60.–70. gadu korespondenci ar dzejnieci, atmiņās dalās Austras Dāles dēls Gundars Ķeniņš–Kings un viņas brāļa meita Karmena Dāle. Vēlāk Herberts Vītols rakstā "Austras Dāles atcerei" (Literatūra un Māksla, Nr.20 (29.05.1992)) raksta, ka viens no mūsu literārā mantojuma apguves uzdevumiem būtu prāva un respektējama Austras Dāles lirikas izlase...


4. PAULS DĀLE

Filozofs, psihologs, pedagogs un profesors PAULS DĀLE dzimis 1889. gada 23. jūlijā Rīgā, kā sestais bērns namsaimnieku Kārļa un Karlīnas (dz. Āboliņa) ģimenē. Viņam ir četri brāļi – Pauls (agri miris), Modris, Viktors, Mintauts un māsa Austra.

Pirmo izglītību Pauls Dāle ieguva tēva mājās. “Vecāku mājās valdījusi liela cieņa pret ievērojamiem latviešu atmodas laika kultūras darbiniekiem un tur kopts arī mūzikas un mākslu gars. Rakstnieki un mākslinieki bijuši bieži viesi Dāļu mājās. Bērnības un jaunības gados Dāle vasaras pavadījis vecmāmuļas un vēlāk tēva lauku mājās Jakstos, Ikšķilē pie Mazās Juglas, kur mācījies vērot, mīlēt un baudīt dabas neizsmeļamo burvību un krāšņumu, jo “pat gaišā dienā noslēpumā tīta, sev daba neļauj noraut plīvuri” (Gēte). P. Dāles filozofiskās apceres tieksmes bijušas sevišķi spilgti izteiktas jau ģimnāzijas gaitu pēdējos gados. No mātes Dāle esot mantojis aktīvu gribu un uzņēmību, bet no tēva – tieksmi uz filozofisku refleksiju.” (Ķēniņš J. LU iniciatora, organizētāja un dibinātāja prof. Dr. philos. Paula Dāles simtgade (1889–1968). “Akadēmiskā Dzīve. 31. rakstu krājums”, 66. lpp.)

Pēc tam viņš mācījies Rīgas pilsētas elementārskolā un no 1899. līdz 1908. gadam – Rīgas pilsētas klasiskajā ģimnāzijā. Pēc ģimnāzijas beigšanas Pauls Dāle uzsāka studijas Maskavas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes filozofijas nodaļā. Studiju laikā, no 1913. līdz 1914. gadam, viņš devās ceļojumos uz Vīni, Venēciju un Milānu, kā arī kādu laiku strādāja par mājskolotāju Šveicē un klausījās lekcijas Ženēvas universitātē. 1914. gadā Dāle ieguva pirmās šķiras kandidāta grādu filozofijā Maskavas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē. Tā kā viņš ieguva sudraba medaļu sacensības rakstu konkursā un profesora Georgija Čelpanova ieteikumu, pēc studiju beigšanas, no 1914. gada 1. jūnija, Pauls Dāle tika atstāts universitātē sagatavoties zinātniskajai darbībai. Līdz 1917. gada 1. jūlijam viņš strādāja Psiholoģijas institūtā un nodarbojās ar ontoloģijas, loģikas un estētikas jautājumiem. Šajā periodā viņam radās interese par vācu–šveiciešu filozofa Ričarda Avenāriusa aplūkotajiem empiriokriticisma jautājumiem, krievu domātāja Vladimira Solovjova, vācu domātāju Johana Gotlība Fihtes un Frīdriha Šlēgeļa, kā arī latviešu rakstnieka Jāņa Poruka uzskatiem.

Viņš publicēja periodikā vairākus rakstus, piemēram, “Frīdrihs Šlēgels kā romantisma filozofs” (1911), “J. G. Fihte” (1914), “Dzīves apnikums un dzīves prieks” (1913), “Eiropas kara filozofija” (1914), “Poruks kā domātājs” (1914) un apceri “Domas par reliģiju, mākslu un filozofiju” (1916).
Jāatzīmē, ka Paula Dāles darbi par Jānis Poruku ir vieni no nozīmīgākajiem darbiem par šo rakstnieku. Dāle kopā ar Valdemāru Dambergu tulkojis krievu valodā arī Jāņa Poruka prozas izlasi “Baltās drānas” (Maskavā, 1913). Viņš latviski tulkojis arī Šarla Bodlēra, Ļeva Tolstoja un Lukiāna darbus. 1915. un 1916. gadā Dāle iesniedza fakultātei divus maģistra darbus: “Lipsa mācība par iejūtu” un “Zigvarta mācības par eksistenciāliem spriedumiem”. Abus darbus fakultāte akceptēja.

Paralēli darbam Maskavas universitātē viņš pelnīja naudu, pasniedzot Maskavas vidusskolās loģiku un vācu valodu. No 1914. gada 1. augusta līdz 1916. gada 1. septembrim viņš bija skolotājs N. G. Bažanova reālskolā Maskavā. Viņš aktīvi piedalījās Maskavas latviešu sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Pirmā pasaules kara laikā darbojās Latviešu bēgļu centrālkomitejas Kultūras birojā, kā arī bija Rakstnieku un mākslas biedrības valdes loceklis. Rakstīja recenzijas par latviešu literatūras notikumiem un Maskavas zinātnes un mākslas dzīvi latviešu un krievu izdevumos, kā arī piedalījās tā saukto “latviešu inteliģences vakaru” rīkošanā, kuru mērķis bijis apvienot inteliģenci ap latviešu nacionālās kultūras un nākotnes mērķiem un attīstīt atjaunojamās Latvijas valstiskās un kultūras idejas. Kādā no šiem vakariem 1916. gada februārī Dāle ierosinājis projektu par patstāvīgu latviešu augstskolu brīvā Latvijā.

Sakarā ar revolucionārajām pārmaiņām Krievijā, Pauls Dāle 1917. gada vasarā aizbrauca brīvdienās uz Valmieru un saņēma darba piedāvājumu Valmieras ģimnāzijā. No 1917. gada 1. augusta līdz 1919. gada 25. augustam Dāle strādāja Valmieras meiteņu ģimnāzijā. No 1917. gada 1. augusta līdz 1918. gada Ziemassvētkiem viņš bija gan ģimnāzijas skolotājs, gan direktors, pēc tam tikai skolotājs. Viņš Valmierā organizēja pirmo Tautas universitāti Latvijā. Un paralēli pasniedza latīņu valodu Friča Bārdas vadītajā reālģimnāzijā.

1919. gada 20. jūnijā Dāli iesauca karadienestā Vidzemes divīzijas štābā, bet pēc Rīgas atbrīvošanas 1919. gada 16. jūlijā saskaņā ar Izglītības ministra K. Kasparsona priekšlikumu viņš tika atvaļināts no aktīvā karadienesta, pārejot ministra rīcībā un uzņemoties Latvijas Augstskolas organizēšanu. No 1919. gada 19. augusta līdz 1920. gada 1. aprīlim Dāle ir Latvijas Augstskolas organizācijas kolēģijas loceklis Vēstures un Filoloģijas fakultātē. No 1919. gada 26. novembra viņu apstiprināja par Latvijas Augstskolas Organizācijas padomes priekšsēdētāju.
“Latvijas Universitātes (Augstskolas) izveidošana un dibināšana ir viena no būtiskākajām un nozīmīgākajām epizodēm ne tikai Paula Dāles, bet arī Latvijas valsts biogrāfijā, jo līdz ar savas universitātes tapšanu jaunais valstiskais ķermenis bija ieguvis pilnu savu orgānu komplektu. Dāle bija ne tikvien Latvijas Augstskolas Organizācijas padomes priekšsēdētājs, bet viņš ir sarakstījis arī grāmatu “Vēsturisks pārskats par Latvijas Augstskolas nodibināšanu un viņas darbību pirmā (1919./20.) mācības gadā”, kas sniedz plašāku ieskatu latviešu intelektuālo centienu vēsturē, tāpēc ir vērts to pārlūkot mūsdienu kontekstā.

“Latvijas nacionālās Augstskolas ideju, kā tāļu nākotnes cerību jau sen loloja viens otrs latvju ideālists, viens otrs savas tautas brīvas un gaišas nākotnes cerētājs, bet vispirms doma par latvju augstskolu iemirdzējās pirmās nacionālās atmodas laikā, [..] darbinieku Jura Alunāna un Ausekļa sapņos par latvju nākotni.” Šī doma guva pilnīgāku un konkrētāku veidu un plašāku sabiedrisku izpaudumu un dzīvāku atbalsi tikai sakarā ar Pirmā pasaules kara sagatavotām vēsturiskām pārgrozībām kā latviešu, tā arī citu bijušās Krievijas impērijas mazo tautu iekšējā un ārējā dzīvē.
Kara trimdas laikā Tērbata, Pēterpils un Maskava bija tie centri, kas sevī bija sapulcinājuši visvairāk latviešu inteliģences, un tur arī izpaudās sabiedriski politiskais un nacionālais darbs – Tērbatā un Pēterpilī vairāk pozitīvi-praktiskā un Maskavā – idejiski iniciatoriskā garā. 1916. gada februārī Maskavā, vienā no Rakstnieku un mākslinieku biedrības rīkotajiem inteliģences vakariem Maskavas Politehniskās biedrības muzeja lielajā auditorijā, cand. phil. P. Dāle referēja par savu Latvijas Augstskolas projektu – par universitāti kā augstākās humanitārās izglītības un zinātnes autonomu iestādi, kas piekopj tīras zinātniskas pētīšanas mērķus un sagatavo praktiskus aroda darbiniekus Latvijas saimnieciskās, administratīvās un garīgās dzīves vajadzībām, sniedzot attiecīgās disciplīnas latviešu mācības valodā un piemērojoties dzimtenes īpatnējiem apstākļiem.10 Šajā Dāles universitātes idejā ir pateikta acīmredzama, bet šodien vai nu aizmirsta, vai arī līdz nepazīšanai pārveidota doma, proti, ka universitāte pirmām kārtām ir humanitārās izglītības un zinātnes iestāde (izcēlums mans – E.B.), kā to paredzēja arī sākotnējā universitātes ideja Eiropā. Protams, mūsdienās to var papildināt arī citas zinātņu nozares, bet vērstība uz cilvēka izglītību ir sākotnējā un vienmēr būtīgā universitātes ideja, ko nevajadzētu aizmirst.” (Buceniece, Ella. “Pauls Dāle: Dievs un “filozofa lieta””. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2013, 22., 23. lpp.

Ar Izglītības ministrijas 1920. gada 24. janvāra 113. rezolūciju viņu apstiprināja par docentu psiholoģijā un filozofijā Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē. No 1921. gada 1. aprīļa līdz 1927. gada 15. decembrim viņš bija vecākais docents.

Līdztekus profesionālajiem sasniegumiem 1919. gadā Pauls Dāle salaulājās ar Teklu Everss (1898). Laulībā piedzima trīs bērni – meitas Karmena (1921; pazīstama grafiķe un akvareliste) un Ilze (1923) un dēls Māris Auseklis (1939). Paula Dāles māja Mežaparkā Latvijas Republikas laikā kļuva par latviešu akadēmiskās inteliģences iecienītu pulcēšanās vietu.

Rakstnieks un kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons Paulu Dāli raksturojis šādi: “Dāle bija slaids un visai kalsnējs, aizvien nopietns un drusku atturīgs, taču, ja kāds jautājums viņu ieinteresēja, tad viņš iedegās un runāja par to stundām ilgi, sīkumu sīkumos. Raksturā viņš bija pretējs savam brālim, juristam Viktoram Dālem, kurā mainījās hedoniski vilcieni ar zināmu skepsi un kas savādās vai neērtās situācijās mēdza norādīt uz Pitagoram piedēvēto ieteikumu ne par ko nebrīnīties – nil admirari. Atkal citāda bija viņa māsa – dzejniece Austra Dāle, precējusies ar Ati Ķēniņu, kas ir lirikā, ir mājās kultivēja sava veida salona stilu ar visiem tam nepieciešamajiem atribūtiem. Tāpat kā sarunās un lekcijās arī Paula Dāles rakstos bija gari, sausi posmi, kurus pēkšņi nomainīja jūsma un entuziasms. Abas pēdējās īpašības vismaz daļēji saistījās ar viņa reliģiozitāti un manāmo noslieci uz iracionālo. Viņa interešu aploks vispār bija plašs: līdzās tiešajām specialitātēm viņu valdzināja mūzika, bet vēl vairāk literatūra [..] (Johansons, Andrejs. “Rīgas svārki mugurā.” Rīga: Daugava, 2000, 152.–153. lpp.)

1927. gada 27. septembrī Pauls Dāle aizstāvēja doktora disertāciju “Avenārija filozofiski-psiholoģiskie uzskati un viņu kritika” un ieguva filozofijas doktora grādu. No 1927. gada 15. decembra Dāle ir filozofijas profesors Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē, kā arī ir Eksperimentālās psiholoģijas laboratorijas vadītājs (1938. gadā tā kļūst par Eksperimentālās psiholoģijas institūtu).

Eksperimentālās psiholoģijas institūts Dāles vadībā veica vairākus uzdevumus: apmācīja Filoloģijas un filozofijas fakultātes Filozofijas un pedagoģijas nodaļas studentus eksperimentālās psiholoģijas metodikā un tehnikā, rīkoja seminārus, tajos lasīja referātus un pārrunāja vispārīgās un eksperimentālās psiholoģijas jautājumus, veica speciālus psiholoģiskus pētījumus. Viens no plašākajiem pētījumiem bija starpdisciplinārs pētījums par meitenes Ilgas Ķ. spējām lasīt citu cilvēku domas. Pētījumi atklāja, ka minēto fenomenu var izskaidrot akustiski bez kādām neparastām spējām. Pētījumu rezultāti publicēti Dāles grāmatā “Vai Ilga Ķ. spēj lasīt domas?” (1938). Psiholoģijas institūts arī sniedza konsultācijas iestādēm un atsevišķām personām psiholoģijas un audzināšanas jautājumos. Kopš 1934. gada Dāle strādāja par psiholoģijas konsultantu Rīgas pilsētas Psihotehnikas un arodizvēles institūtā.

Strādājot Latvijas Universitātē, viņš vairākkārt devās zinātniskos komandējumos. Piemēram, 1923. gada vasarā Freiburgā klausījās lekcijas pie fenomenologa Edmunda Huserla un filozofa, Psiholoģijas institūta vadītāja Jonasa Kona. No 1931. līdz 1937. gadam Pauls Dāle piedalījās vairākos starptautiskos psihologu un filozofu kongresos – 1932. gadā viņš bija Latvijas Universitātes delegāts X Starptautiskajā psihologu kongresā Kopenhāgenā, kur tika ievēlēts Starptautiskajā psihologu komitejā par Latvijas pārstāvi. 1934. gadā viņš bija Latvijas Universitātes delegāts VIII Starptautiskajā filozofu kongresā Prāgā, kur viņu ievēlēja Starptautiskajā filozofu komitejā par Latvijas pārstāvi. 1937. gadā Dāle piedalījās XI Starptautiskajā psihologu un IX Starptautiskajā filozofu kongresā Parīzē. Viņš bija arī vairāku biedrību, piemēram, Kanta biedrības un Filozofijas un reliģijas zinātnes biedrības, dibināšanas iniciators un aktīvs darbinieks. Trīsdesmitajos gados Dāle strādāja žurnāla “Philosophia” redkolēģijā, kā arī bija amerikāņu periodiskā psiholoģijas izdevuma “The Psychological Register Worcester U.S.A.” Latvijas nodaļas vadītājs.

Sākot jau no 20. gadsimta 20. gadiem viņš aktīvi publicējās periodikā par filozofiskiem, psiholoģiskiem, reliģiskiem, kultūrfilozofiskiem un pedagoģiskiem jautājumiem latviešu, krievu, vācu un franču valodā. 30. gados tapa Paula Dāles ievērojamākie darbi: “Cilvēka dvēsele un centrālā nervu sistēma” (1935), mācību grāmata “Ievads filozofijā” (1928), kopā ar A. Stūrīti un K. Krauliņu sarakstītā monogrāfija par Kantu “Imanuels Kants dzīvē un darbā” (1930), kā arī ievērojamāko periodikā publicēto rakstu izlases – “Gara problēmas” (1935) un “Vērojumi un pārdomas. Par cilvēku un gara kultūru” (1944).

Paralēli ontoloģiskiem un epistemoloģiskiem jautājumiem Dāli interesē arī reliģiski jautājumi. Viņam ir ilgstoša interese par reliģisko pārdzīvojumu būtību, kā arī filozofijas un reliģijas savstarpējo saistību. Rakstā “Filozofija, reliģija un dzīve” (1925) Dāle argumentē, ka reliģija un filozofija nav pretrunīga, pievēršoties arī pašas reliģijas izpratnei. Pauls Dāle ir arī filozofijas vēsturnieks. Darbos pievērsies Avenāriusa, Platona, Kanta, un citu filozofu uzskatu analīzei. Viņu interesējuši arī latviešu filozofa Jēkaba Oša (1860–1920) un latviešu rakstnieku F. Bārdas (1918–1919) un J. Poruka uzskati.

Pauls Dāle aktīvi iesaistījās arī Latvijas sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Viņš bija Kultūras fonda bibliotēku komisijas priekšsēdētājs un Tautu Savienības veicināšanas biedrības padomes loceklis. Viņš darbojās arī Latviešu izglītības biedrībā, Latviešu un dāņu, Latviešu un zviedru, Latviešu un čehu biedrībā un Kristus draudzes valdē. Gan Valmierā, gan Rīgā viņš lasījis daudzas publiskas lekcijas par filozofijas, reliģijas un pedagoģijas jautājumiem.

1926. gada 16. novembrī Paulu Dāli apbalvoja ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, savukārt 1932. gada 16. novembrī viņam piešķīra III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.

Pēc Latvijas okupācijas, 1940. gada vasarā, tika likvidēta Filoloģijas un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļa, kā arī Psiholoģijas institūts. Ar Latvijas Valsts universitātes rektora 1941. gada 4. janvāra pavēli Pauls Dāle tika atstādināts no profesora un institūta vadītāja amata. No 1941. gada 23. aprīļa viņš sāka strādāt par stundu profesoru Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē un stundu lektoru Ekonomiski juridiskajā fakultātē. Profesūru un Psiholoģijas institūta vadību viņš atguva vācu okupācijas laikā. 1944. gadā Pauls Dāle bija Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāna vietnieks.

No 1945. gada 1. septembra Pauls Dāle bija Filoloģijas fakultātes profesors, taču, lai paliktu universitātē, no viņa pieprasīja publiski apliecināt uzticību marksismam-ļeņinismam. Pauls Dāle to darīja ar runu “Manas paškritikas elementi” – “[..] padomjlaikā plaši tika kultivēts šāds apvērstās grēksūdzes žanrs, kas liecināja par vēlmi imitēt klasiskās gara izpausmes formas. Taču arī šajā tekstā pārsteidz autora godprātība un kritiskais prāts – viņš patiesi mēģina iedziļināties un saprast tā sauktā materiālistiskā pasaules uzskata noteiksmes un pamatojumus, saistībā ar savu psiholoģijas un filozofijas izpratni: “Matērija man šķita psihiskai īstenībai pilnīgi pretēja un tai sveša realitāte; matērija tēlojās kā nemainīgu atomu mehānisks sakopojums un virpuļojums bezgalīgā telpā un laikā.” Vienlaikus ir redzams, ka viņš nespēj radoši strādāt un attīstīt domu šīs iepriekšdotās noteiksmes ietvaros, jo tā ir pilnīgi cita jēdzieniskā konceptualizācija un dialektiskā materiālisma tēzes vienkārši dogmatiski tiek apliecinātas, kā to arī paģēr tā sauktā zinātniskā marksisma-ļeņinisma filozofija: “Marksistiski-ļeņiniskās filozofijas un zinātnes gaismā es vienu pēc otra revidēju un pārvērtēju savus agrākos psiholoģiskos un filozofiskos uzskatus, kuri bija dibināti uz mistiski orientēta ideālisma maldīgiem pamatiem un izteikti it sevišķi grāmatās [..]” (Buceniece, Ella. “Pauls Dāle: Dievs un “filozofa lieta””. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2013, 34., 35. lpp.)

Lai neatzītu iepriekšējos zinātniskos grādus, 1946. gada 1. jūlijā Pauls Dāle tika pāratestēts par pedagoģijas doktoru, un no tā paša gada 16. novembra līdz 1947. gada 16. septembrim Pauls Dāle vadīja Psiholoģijas katedru. Lai gan viņš centās pārveidot līdzšinējos uzskatus un pielāgoties pastāvošajai ideoloģijai, viņš tika atzīts par darbam nepiemērotu – politiskās un reliģiskās pārliecības dēļ viņu atlaida no darba Latvijas Universitātē un neļāva nodarboties ar zinātnisko darbu. Latvijas Valsts Universitātes rektors 1948. gada 14. augustā izdeva pavēli atbrīvot viņu no darba universitātē no 1948. gada 1. septembra. Veselus piecus gadus, līdz pat 1953. gadam, viņam tika aizliegts strādāt augstākajās mācību iestādēs.
Līdz 1953. gadā viņu pieņēma darbā Latvijas PSRS Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā par zinātnisko līdzstrādnieku leksikoloģijā un leksikogrāfijā. Pauls Dāle piedalījies arī “Latviešu literārās valodas vārdnīcas” 1. sējuma (1972) sagatavošanā. Institūtā viņš strādāja līdz 1960. gadam.

Pauls Dāle miris 1968. gada 20. janvārī un apglabāts Meža kapos.


5. KAROLA DĀLE

Karlīne Auzarāja. Bērnība un skolas laiks

Karlīne Auzarāja dzimusi 1905. gada 29. aprīlī Kleistes "Auzarājos", Bolderājā Lieldienu sestdienā, zemnieku Kārļa un Sofijas Auzarāju ģimenē.

"Kā zilā porcelānā traukā iesviests mirdzošs zelta ābols šķītas saule debesu zilgmē. Kaut kur bezgala tālu un augstu trīcēja cīrulīša lira. Tas bija spožā aprija rītā, kad tēvs paņēma sētuvi un devās tīrumā. Viņam līdzās tipināja mazs, mazs meitenīts. Tā biju es." (Karola Dāle. Atmiņu zīmes. Latviete, Nr.1 (01.01.1939))

Kad Karlīne, mātes mīļi saukta par Lincīti, uzsāk skolas gaitas, drīz vien sākas Pirmais pasaules karš. Kara laikā Auzarāju ģimenei klājas grūti, viņi bieži dzīvo pusbadā, pārtiekot no kazuraga raušiem un kartupeļu mizām. Arī mācības skolā rit zem kara zīmes – vispirms krievu valodā, tad – vācu valodā. Taču mācības Karlīnei padodas viegli, un skolas videi arī kara laikā piemīt savdabīgs prieks.

1919. gada augusta naktī, kad Karlīnei ir 14 gadi, viņa traģiski zaudē tēvu – viņai jāpieredz, kā kāds ļaunprātis, meklēdams laupījumu, nogalina viņas tēvu, māsīcu un brālēnu. Māte Sofija ar Karlīni un mazāko māsīcu izbēgušas pa logu un paslēpušās rudzu laukā. Šo notikumu viņa visu mūžu neaizmirsīs.

Kad rudeni iezvana Bermonta lielgabali, Karlīnei, kuru saista skola Rīgā, dienām ilgi nav ziņu par māti, jo māte dzīvo kara krustugunīs Spilves pļavās savās lauku mājās. Laupītājs un slepkava ir paņēmis ietaupīto, pārējo izposta karš, un cīņa par eksistenci kļūst arvien grūtāka. 15 gadu vecumā Karlīne dzīvo Rīgā, no rītiem iet uz skolu, bet pievakarēs strādā radinieka Ernesta Grīnberga tieslietu birojā – raksta uz mašīnas pat līdz divpadsmitiem naktī.

Mācoties Marijas Beķeres sieviešu ģimnāzijā, Karlīnes latviešu valodas skolotājs ir Apsīšu Jēkabs. Ģimnāzijas viņa lasa krievu un vācu literatūru orģinālvalodā. (Vēlāk, trimdā dzīvojot, viņa brīvi pārvaldīs arī angļu valodu.) Skolas laikā Karlīne sāk arī dzejot. Viņu uzskata par labu deklamatori, un viņa vēlas kļūt par aktrisi, taču audzinātāji viņu no tā atrunā, stāstīdami, ka aktieru dzīve ir caurausta intrigām. Karlīne nolemj studēt tieslietas Latvijas Universitātē.

"Ka augstskolā sāku iedziļināties tieši tiesību zinātnē, tas nāca it kā pats no sevis. Bet, kad man vēlāk taujāja, kādēļ īsti apmeklēju šo fakultāti un ne citu, sāku sevi analizēt. Mani atklājumi pārsteidza pat mani pašu. Pirmais motīvs bija diezgan vienkāršas dabas. Mans darbs skolas laikā pēcpusdienās norisinājās advokāta birojā un tas dibināti modināja interesi. Bet atmiņā atausa arī kāda bērnības aina. Kad vēl biju gaužām mazs ķipariņš, jautāju kādreiz savam tēvam: "Tēt, saki man, kas tas ir advokāts?" Tēvs noglāstīja man galvu, paskaidroja un noteica: "Redzi, meit, kad izaugsi liela, būsi advokāts." (Mans tēvs bija liels izglītības piekritējs un sekmētājs.) Un atceroties to, man šķita, ka līdzi nāk tēva svētība. Vissavdabīgāks ir trešais motīvs. Tas škietas sakņojamies dziļi zemapziņā. Mana dvēsele jauta kādu neizprotamu sakarību starp skatuves mākslu, manu agrās jaunības ilgojumu, un tiesību zinātnes pielietojumu praktiskā dzīvē. Juristam, tāpat kā skatuves māksliniekam, ir jābūt labam psihologam, jāprot iejusties otra cilvēka dvēselē, jāprot tvert dzīvi tās daudzveidībā. Viņam arī jābūt labam runātājam, jāpanāk kontakts ar klausītāju. Kā redzam, atkal skatuves mākslas elementi." (Karola Dāle. Atmiņu zīmes. Latviete, Nr.1 (01.01.1939)

1932. gadā, beigusi LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti, Karlīne Auzarāja strādā Rīgā par advokāta palīdzi, vēlāk – par zvērinātu advokāti. Pēc studijām 1932. gadā viņa arī apprecas ar Viktoru Dāli. 1932. gadā laikrakstā "Latvijas Kareivis" publicēts apraksts "Aizejošās vasaras atcerei", kas ir viņas pirmā publikācija. Bet 1933. gadā žurnālā "Burtnieks" 9. numurā publicētais viņas pirmais dzejolis – "Vēlētos aizsaules miegā..." ar parakstu Karola Dāle:

Sirds mana – kvēloša ogle,
Acis man – asaru trauks;
Dzīve kā salauzta kokle,
Nopostīts magoņu lauks.
Apkārt man dīvaini spoki
Naktsmelnus spārnus jau pleš, –
Piemirstās dziesmas un joki
Tuvais kļūst tāls man un svešs.
Vēlētos aizsaules miegā –
Dzidrajos ezeros krist;
Dienvidu pusnaktī liegā
Liesmot kā zvaigzne un dzist...

(Karola Dāle. Vēlētos aizsaules miegā...Burtnieks, Nr.9 (01.09.1933))

Dzejniece Karola Dāle

Karolas Dāles dzejoļi periodikā sāka parādīties trīsdesmito gadu sākumā, un tiem bija raksturīgs straujš temperaments. 1939. gadā A. Gulbja apgādā tika izdots Karolas Dāles pirmais dzejoļu krājums – "Vizmotie pali" (1939), kurā galvenokārt mīlestības dzejoļi. Kritika krājumā saskatīja dzejnieces talantu.

Karola Dāle periodikā publicēja arī rakstus par sabiedriskiem jautājumiem, īpaši sievietes tiesībām, rediģēja Latvijas akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības preses izdevumu "Ziņojumi", kādu laiku arī mēnešrakstu "Latviete". Veronika Strēlerte atceras:

Iepazinos ar viņu Latvijas neatkarības beigu posmā. Lai gan jau brieduma gados, viņa toreiz bija "jauna dzejniece" un šad tad nebēdīgi ievirpuloja mūsu literārās bohēmas pulciņā. Taču tas notika tikai uz brīdi, jo Karola bija akadēmiski izglītota juriste, un nākamā rītā viņa nopietna un lietišķa jau bija pārskaņojusi smadzenes advokātes darbam. Mājās bez tam gaidīja arī abi bērni, kam tēvs –Viktors Dāle bija devis klasiskos vārdus Kornēlijs un Sibilla. Atceros viņas dzīvās, brūnās acis un atklāto seju, kur viss bija "kā grāmatā rakstīts". Karola Dāle neprata slēpties un izliekties. Viņas smiekli bija aizrautīgi un sirsnīgi, viņa bija strauja un tieša mīlestībā, dusmās un taisnības izjūtā. Vai viņa tāda bija arī dzejā? Kā lai uz to atbildam mēs, kas tik labi pazīstam vārdu viltības, vārdu teātri, kur viss pārvēršas pēc citas, neikdienišķīgas likumības! (Veronika Strēlerte. Karolu Dāli pieminot. Latvija, Nr.15 (22.04.1967))

1943. gadā J. Kadiļa apgādā iznāca otrs Karolas Dāles dzejoļu krājums "Skurbais apinis", kuram raksturīga spilgta erotiska nokrāsa. Abos krājumos dominē jaunības skurbums un vitalitāte.

1944. gada 9. augustā, tieši 25 gadus pēc tam, kad tika nogalināts viņas tēvs, Karola Dāle kopā ar deviņus gadus veco meitu Sibillu un vienpadsmit gadus veco dēlu Kornēliju iekāpa kuģī un atstāja dzimteni. Arī šo dienu viņa nekad neaizmirsa.

Trimdā Vācijā Karola Dāle strādāja par juriskonsulti UNRRA's organizācijā Fuldā un Minhenē. Šajā laikā tapa dzejoļu krājums "Laika rasa" (LKC apgāds Vācijā, 1950), kurā autori nodarbina sevis meklēšana un mūžības jautājumi. Dzejniece Zinaīda Lazda par Karolas Dāles dzejoļiem krājumā "Laika rasa" raksta:

"Karolas Dāles dzejas pasaulē viss ir kustības un trauksmes pilns, viss aktivizēta spēka piespriedzināts un ievirzīts nemainīgā darbībā. Viss šalko, dūc, saaužas, ceļas un šaujas, aizslīd, šūpojas, rist un līst, švirkst un dzirkst, jaucas un traucas utt. Tas nav haoss, bet dzīvības nemitīgā pulsēšana un kustība." (Zinaīda Lazda. Laika rasa. Laiks, Nr.23 (10.06.1950))

1951. gadā Karola Dāle ar ģimeni ieceļoja ASV, kur sāka pelnīt iztiku, tīrot amerikāņu mājas Pensilvānijas pavalstī. Pēc gada ģimene pārcēlās uz Ņujorku, un Karola Dāle dabūja darbu franču smaržu firmas Houbingant kantorī. Tur viņa strādāja līdz sava mūža pēdējai dienai.

Karola Dāle bija sabiedrības alcēja, un rets bija tāds latviešu mākslas sarīkojums Ņujorkā, kurā dzejniece nebūtu redzama, arvien mundra, zibošām acīm un paceltu galvu, enerģiska, gatava izteikties un diskutēt. Viņa bija Latviešu Preses biedrības priekšsēdātāja vietniece (1962–67), uzstājās ar referātiem latviešu organizāciju sarīkojumos, piedalījās rakstnieku rītos ASV un Kanādā. 1957. gada 15. decembrī Ņujorkā tika atzīmēta Karolas Dāles 25. gadu darba jubileja:

Kā strauja upe, kas paņem visu un aiznes visu, kas stājas tai ceļā, tā ir Karola. Viņā pašā mīt kāds liels plūstošs spēks un šai viņas domu un dzīves plūdumā ir melodija, kas ir izraisījusi viņā dziesmu. Viņas dzejas forma ir ieturēta muzikālā ritmā un aliterācijas tai piedod vieglu un mīkstu plūdumu, tādēļ ir patīkami viņas dzejās klausīties. Karola pati labprāt skandē savas dzejas un tas viņai labi izdodas. (..) Drīzi vien mājīgās telpas bija Karolas draugu un paziņu pārpildītas. Karola ieradās sava vīrā, jurista Viktora Dāles, meitas Sibilas, dēla Kornēlija un vedeklas Ingeborgas pavadīta. Smaidīga un jauka, kā sārt-dzeltenās rozes, kas greznoja pirmo dāvanu – grāmatu, ko ienākot tai nodeva Aleksandra Kadile, kā sveicienu no vīra, ALA Kultūras daļas vadītāja Jāņa Kadiļa. Karola sasveicinājās ar draugiem, un kustīga kā arvienu, drīzi bija še, drīz tur. (Universitas, Nr.5 (01.10.1958))

Dienās Karola Dāle strādāja franču smaržu firmas Houbingant kantorī, bet naktīs viņa rakstīja dzejoļus. Karolas Dāles ceturtais dzejoļu krājums "Spole akā" Viļa Štāla apgādā iznāca 1961. gadā. Viņas bērni atceras, ka reizēm māte viņus naktī pamodinājusi un teikusi: "Man uzrakstījās dzejolis", ko tūlīt arī nolasījusi. (Dzejnieci Karolu Dāli atceroties Laiks, Nr.18 (30.04.2005))

Karola Dāle pati par sevi rakstījusi:

"Dzejojusi esmu galvenām kārtām naktīs. Klusumā un atšķirtībā iespējama lielāka iegremdēšanās sevī. Un dzejošana jau nav nekas cits kā vēlēšanās atminēt pašam sevi, uztaustīt savu "es", to vienreizīgo, nesamaināmo dievišķo dzirksti, kas apslēpta dus ikvienā cilvēkā... Ja mums izdodas kaut cik izprast sevi, mēs labāk izprotam arī "tu" – citus cilvēkus. (..) Dzeja un māksla, manuprāt, ir tas medijs, kas vispār cilvēkam paver kaut cik iespēju saskarties garīgi ar otru cilvēku." (Karola Dāle. Pašportreti. Grāmatu Draugs, 1965, 67. lpp.)

Dzejniece mirusi pēkšņi. Vēl 1967. gada 28. martā viņa bijusi darbā, pievakarē kārtojusi sabiedriskas lietas, bet 29. marta rītā viņa atrasta mirusi savā dzīvoklī.

Angelika Gailīte atvadu vārdos Karolai Dālei raksta:

"Strauji, – kā dzīvojusi – trauksmainā dzejniece Karola Dāle aizgājusi mūžībā."

"Un zemes krāšņums skurbi kūpēs tavās pēdās.
Neviens vairs tevi sauktin saucot neatsauks,
būs atstājies no tevis prieks, sirds neskums bēdās,
kā smarža liegi aizsmaržosi vēja vēdās."
(dzejolis "Aiziešana" no krājuma "Spole akā", 53. lpp.) Latvija Amerikā, Nr.28 (08.04.1967)


Par projektu

Rakstu sēriju par Ķeniņiem un Dālēm dzimtu sagatavojušas literatūrzinātnieces Madara Eversone un Zita Kārkla. Rakstu pirmpublikācija literatura.lv lapā sociālajā tīklā Facebook no 2019. gada 26. jūnija līdz 13. augustam.

Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta projektā "Saradojušies. Rakstniecības raduraksti" notiek rakstniecības dzimtu un ar tām saistīto personu profilu izstrāde literatūras datubāzē Literatura.lv.

Ar Ķeniņu un Dālu dzimtas profiliem aicinām iepazīties:

Atis Ķeniņš http://literatura.lv/lv/person/Atis-Kenins/873094

Anna Rūmane-Ķeniņa http://literatura.lv/lv/person/Anna-Rumane-Kenina/872558

Austra Dāle http://literatura.lv/lv/person/Austra-Dale/872283

Pauls Dāle http://literatura.lv/lv/person/Pauls-Dale/872285

Karola Dāle http://literatura.lv/lv/person/Karola-Dale/872284

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.