literatura.lv novembra jubilāram Augustam Mežsētam – 130!

MezsetsAugusts.jpg

5. novembrī rakstniekam, tulkotājam un izdevējam AUGUSTAM MEŽSĒTAM – 130

Literatūrzinātnieces un Literatūras, folkloras un mākslas institūta (tolaik – Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta) pētnieces Birutas Kalnačas (1930–2010) sagatavotais šķirklis par Augustu Mežsētu enciklopēdijai “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (Rīga: Zinātne, 2003), precizējis un papildinājis pētnieks Jānis Oga.


Augusts Mežsēts (1890–1977), rakstnieks, tulkotājs un grāmatizdevējs, dzimis Odzienas pagasta Mežsētās saimnieka ģimenē. Beidzis Vietalvas draudzes skolu (1907). Izglītību turpinājis Rīgā, mācījies valodu kursos Mūrmaņa komercskolā un Rīgas Ķeizariskajā mūzikas skolā (1909–1911). 1912. gadā devies uz Maskavu, lai iestātos konservatorijā. Nodomu neizdevies realizēt galvenokārt materiālo apstākļu dēļ. 1914.–1917. gadā dienējis cara armijā rezerves strēlnieku pulkā. Pēc demobilizācijas 1917. gada septembrī atgriezies dzimtajās mājās.

No 1913. līdz 1926. gadam Augusts Mežsēts bijis precējies ar dzejnieci Felicitu (Martu Leontīni Mežsētu). 1919. gadā piedzimis dēls Uldis, kurš pēc vecāku šķiršanās palicis pie mātes.

Kopā ar sievu 1919. gadā Rīgā nodibinājis un līdz tā likvidēšanai 1923. gadā vadījis grāmatu apgādu "Vaiņags", kas nepilnos piecos gados izdeva 45 grāmatas (43 nosaukumi), galvenokārt latviešu autoru oriģināldarbu pirmizdevumus (Kārļa Skalbes, Andreja Kurcija, Antona Austriņa, Jāņa Akuratera, Jāņa Jaunsudrabiņa, Ādolfa Ersa, Linarda Laicena, Kārļa Krūzas, Jāņa Grīna, Pāvila Rozīša, Jāņa Sudrabkalna, Kārļa Štrāla, Kārļa Zariņa, Pētera Ērmaņa grāmatas) un nozīmīgus tulkojumus: "Japāņu liriku" un Henrija Longfelova "Dziesmu par Hajavatu" (abi 1921. gadā Arveda Švābes atdzejojumā) u.c., sadarbojies ar izciliem māksliniekiem (Niklāvu Strunki, Ugu Skulmi, Sigismundu Vidbergu, Jāni Jaunsudrabiņu, Valdemāru Toni, Konrādu Ubānu u.c.).

Nozīmīgi bija Augusta Mežsēta izdotie žurnāli "Latvijas Rīts" (1919, 1.–4. nr.) un "Vaiņags" (1920, 1.–3. nr.), tajos daudz pirmpublicējumu, saturīga hronikas daļa.

1930. gadā apprecējies ar literāti un tulkotāju Zelmu Mežsētu (dzimtas uzvārds – Vidiņa), ģimenē augusi meita Silvija.

20. gadsimta 20. gados un 30. gadu pirmajā pusē Augusts Mežsēts ir viens no ražīgākajiem daiļliteratūras tulkotājiem (sadarbojies ar "Letas" apgādu, Augusta Raņķa apgādu, "Grāmatu Draugu" un citiem izdevējiem), strādājis arī par korektoru "Grāmatu Draugā".

1939. gadā pārcēlies dzīvot uz Pļaviņām, 1944. gada rudeni un ziemu pavadījis Kurzemē. 1944.–1945. gadā dzīvojis Rīgas Jūrmalā, Lielupē. 1955. gadā pārcēlies pie brāļa – skolotāja un dzejnieka Kārļa Mežsēta (1893–1957) uz Bikstu ciemu Dobeles rajonā, kur pavadījis mūža pēdējos 22 gadus.

Pirmās publikācijas: luga "Uz priekšu jeb atpakaļ?" (1912, ar pseidonīmu M. Augusts) un viencēliens "Lielpilsētas augļi" (1913), to 1914. gadā iestudēja latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku pulciņa pašdarbinieki Filadelfijā, atzīmējot 1905. gadā kritušo piemiņas svētkus. 1913. gadā izdots Augusta Mežsēta pirmais stāstu krājums "Meklētāji, ilgas un maldi". 1919. gadā publicēta romantiskā poēma "Mākoņu puķes". Pēc tam izdoti divi lirikas krājumi: "Jūnijs" (1922) un "Maija zvaigznes" (1925).

20. gadu periodikā publicēti Augusta Mežsēta dzejoļi un stāsti, tie apkopoti krājumā un atsevišķās grāmatās: "Liliju ezers" (1926), "Aizejošie" (1927), "Dvēseļu parāde" (1928), "Dāma rožainā plīvurā" (1931) u.c. Laikmeta traģika un varoņu likteņu samezglojumi raksturīgi Augusta Mežsēta romānu triloģijai "Baltā kvēle", ko veido romāni "Apburtā pilsēta" (1929), "Savādi likteņi" (1935), "Baltā kvēle" (1936). Bērniem veltītas grāmatas "Saulainā pagalmā" (1937) un "Ar vectēva bisi" (1943).

Pēc 1945. gada publicējies maz, daži dzejoļi un atmiņu fragmenti publicēti rajonu laikrakstos un žurnālā "Karogs": "Kā tas sākās?" ("Karogs", 1970, nr. 11), "Zem atmiņu varavīksnes" (“Karogs”, 1971, nr. 4). Neveiksmīgs bijis mēģinājums uz Augusta Mežsēta 80 gadu jubileju izdot izlasi "Saruna ar sirmo mežābeli" (sastādījis Valdemārs Ancītis). Viens no iemesliem rakstnieka izslēgšanai no literārā procesa Padomju Latvijā varēja būt viņa politisko parodiju krājums "Jaunas ziņģu lustes" (publicēts 1922. gadā ar pseidonīmu Augusts), kas (piemēram, "Cel mani pār par Zilupi" un "Stučku Pētera gaudas") bija dziedamas populārās melodijās.

No 20. gadu sākuma Augusts Mežsēts intensīvi pievērsās daiļliteratūras tulkošanai. Tulkojis angļu (Bairona, Viljama Džona Lokam, Deivida Herberta Lorensa), franču (Gija de Mopasāna, Viktora Igo, Aleksandra Dimā (tēva), Emīla Zolā), amerikāņu (Teodora Dreizera, Aptona Sinklera) un krievu (Fjodora Dostojevska, Ivana Turgeņeva, Ivana Buņina, Olgas Bebutovas) rakstnieku darbus, galvenokārt prozu. Padomju Latvijā Augusta Mežsēta tulkojumā publicēts Fjodora Panfjorova romāns "Brusku kolhozs" (1, 1941), Harietas Bīčeres-Stovas "Krusttēva Toma būda" (1952) un Ivana Turgeņeva stāsts “Pavasara ūdeņi” (1950, atkārtoti 1966, 1985; 1950. gada publikācijā – grāmatā Ivana Turgeņeva “Stāsti” – nenorādot tulkotāja vārdu).

1991. gadā "Teātra anekdošu apgāds" laidis klajā Augusta Mežsēta atmiņas par Pāvilu Rozīti, Jāni Ezeriņu un citiem rakstniekiem autora meitas Silvijas Mežsētas un muzejnieces Aijas Štosas sakārtojumā.

Augusts Mežsēts miris 1977. gada 5. februārī Bikstu ciema Mežsētās, apbedīts Bikstu kapos.

Aicinām iepazīties ar Augusta Mežsēta profilu: http://literatura.lv/lv/person/Augusts-Mezsets/872733

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.