literatura.lv maija jubilāram Kazimiram Ulriham Bēlendorfam – 245!

Belendorfs.jpg

"Nosūtu pie Tevis kādu savādnieku, dzejnieku, klaidoni, bērnu, veci. Nekļūsti nikns uz mani par to, ka apgrūtinu Tevi ar nevajadzīgu pazīšanos. Šīs vēstules nodevējs Tev nekļūs par nastu; viņš apceļo pasauli un apraksta savus klejojumus pantos...

nekad viņam nav ne graša; visa viņa garderobe (divi svārki, divas vestes un, jādomā, divas bikses ar lielu tabakas pīpi kabatā) ir vienmēr tam klāt, visus savus darbus viņš allaž nēsā padusē; kas paliek pāri, tiek sadedzināts. Viņš iet uz Pēterburgu, lai varētu sev teikt: esmu bijis Pēterburgā. Bet naudas viņam nav, un viņš par to nebēdā. [..] Vispār viņa dzejas satur sevī daudz skaista, kaut arī daudz nepiedienīga. Pats viņš ir šai pasaulei neparasta parādība. Viņam piemīt kas bērnišķīgs. Līdz pat šai dienai viņš nav sācis domāt par rītdienu. 15 gados viņš ir ap divdesmit tūkstoš verstu noceļojis kājām. [..] Bet, ja Pēterburgā viņam būs kas vajadzīgs, tad palīdzi tam." Vasīlijs Žukovskis Tērbatā vēstulē studiju biedram un publicistam Aleksandram Turgeņevam Sanktpēterburgā. 1817. gada pavasaris.

Kazimirs Ulrihs Bēlendorfs (Casimir Ulrich Boehlendorff, 1775–1825) – vācbaltiešu humānists un dzejnieks, zelta laikmeta romantisma pārstāvis. Viņa mūžs samezglots, tā liktenis slēpj sevī zināmu nolemtību un traģiku, kas raksturo vairākus viņa laikmeta biedrus.

Bēlendorfs dzimis Jelgavā, Krievijas pārstāvniecības ierēdņa ģimenē. Bērnībā, apmēram piecu gadu vecumā zaudē abus vecākus. Pēc vecāku nāves kopā ar brāli Hermani Leopoldu audzis Engures mācītāja Gotharda Kristofera Branta ģimenē.

Jaunībā Bēlendorfam paredzēta daudzsološa karjera. 1793. gadā viņš iestājies Academia Petrina, Jelgavas klasiskajā ģimnāzijā, kur studējis tieslietas, vēlāk devies uz Jēnu studēt jurisprudenci. Šeit nokļuvis sava laikmeta spilgtāko intelektuāļu pulkā, tiecies iemantot viņu draudzību un atzinību. Bēlendorfs kļūst par Johana Gotlība Fihtes inspirētās "Brīvo vīru biedrības" (Gesellschaft der freien Männer), pirmās vācu republikāniskās studentu biedrības, locekli. Šī sabiedrība pulcē izcilākos Fihtes studentus, un Bēlendorfs ir aktīvs tās biedrs. Šeit veidojas ilgas draudzības ar vairākiem studiju biedriem. 1799. gadā Homburgā Bēlendords iepazīstas ar vācu dzejnieku un filozofu Frīdrihu Helderlīnu, ar kuru veidojas noturīga draudzība.

Jau agri Bēlendorfs apzinās savu mērķi kļūt par dzejnieku un tiecas uz tā piepildījumu. Kā tobrīd dzimstošā romantisma laikmeta pārstāvis, Bēlendorfs vairākkārt noliegts no apgaismotāju puses kā nepraktisks sapņotājs. Viņa dzīvē lūzumposmu iezīmē 1799.–1803. gads. Asi viņa dzeju kritizē Garlībs Merķelis. Bēlendorfa dzejā jūtama Gētes un Šillera spēcīga ietekme, taču arī no viņiem atzinību Bēlendorfs nesagaida. Tā 1799. gadā Šilleram nosūtījis divas vēstules, lūdzot dzejnieka vērtējumu par dzejoļiem, vēlāk lūdzis atļauju tikties personīgi, lai iepazīstinātu ar traģēdijas "Spartieši Ēģiptē" (Die Spartaner in Aegypten) ideju un nolasītu dažus fragmentus. Šillers dzejoļus noraida. Savukārt 1801. gada februārī Gētes vērtējumam Bēlendorfs nosūta savu drāmu "Ugolino", cerot uz iespējamu uzvedumu Veimāras teātrī. Šillers un it īpaši Gēte publiski kritizē Bēlendorfa darbu kā nekam nederīgu, uzskata šo darbu par Šillera "Valenšteina" ietekmē radušos neveiksmīga epigona darinājumu. Vēlāk šo drāmu atsakās iestudēt arī Frankfurtē.

Vairākkārtējie atraidījumi un publiskā kritika, kā arī iemīļotās sievietes Margaretes Šarftas negaidītā nāve sabeidz Bēlendorfa jau tā trauslo un jūtīgo psihi. Sākotnēji piekritis vecākās māsas un brāļa aicinājumam, viņš 1803. gadā atgriezies dzimtenē. Īsu brīdi bijis Rīgā, strādājis par mājskolotāju Ropažos, vēlāk pazudis, negaidīti uzradies Ventspilī. Sākušies Bēlendorfa klejojumu gadi. Vairāk nekā 22 gadus Bēlendorfs pavadījis, krustu šķērsu kājām klejojot pa Baltiju, nokļuvis arī Baltkrievijā un Ukrainā, "visur bīdamies, ka cilvēki viņam savu brīvestību [var] atņemt". Ne visas Bēlendorfa uzturēšanās vietas šajā laikā ir dokumentētas.

1824. gadā ar drauga Engures mācītāja Karla Brauna starpniecību Bēlendorfam tiek sagādāta mājskolotāja vieta Mērsraga rentes muižā. Par uztura tiesu viņš māca abus muižas rentnieka Rēdliha bērnus. Bēlendorfam ir laiks pievērsties arī literāram darbam, viņš pārtulko Vergīlija "Eneīdas" 1. grāmatu, 1825. gada sākumā sakārto savu pirmo un vienīgo dzejoļu krājuma manuskriptu "Marionetes, 1825". Taču šis īsais garīgais atspirgums neturpinās ilgi, pārāk saplosīts ir dzejnieka prāts

1825. gada 10. aprīļa agrā rītā Kazimirs Ulrihs Bēlendorfs nošaujas Mērsraga rentes muižas dārzā. Ierocis bijis lādēts ar skrotīm zvirbuļu šaušanai. Agonija turpinājusies vairākas stundas.

Dzen mani dziļas ilgas kā par sodu
Caur dzīvi šo;
Es, miera alkdams, asaras tik rodu
Un vairs neko.

Man sievas nav, ne bērnu, kas vēl spētu
Man prieku sniegt,
Pat mūzas grib, lai mani nogremdētu,
Man dziesmu liegt.

Man dzimtene skan tik kā tāli zvani –
Man nav, kur stāt!
Jel beidzot savā klēpī uzņem mani,
Tu, Zemes māt!

(dzejolis "Vientulība", pirmpublikācija 1846)

Latviešu lasītāju Bēlendorfa dzeja ir sasniegusi tikai mūsdienās. Jau 20. gadsimta 80. gados latviešu valodā to ir atdzejojis Valdis Bisenieks, taču krājums nogūlis izdevniecības atvilktnēs. Bilingvālais krājums "Dzejas / Gedichte" iznācis tikai 2014. gadā.

Profilu sagatavojušas literatūrzinātnieces Signe Raudive un Māra Grudule.

Aicinām tuvāk iepazīt: http://literatura.lv/lv/person/Kazimirs-Ulrihs-Belendorfs/1400940

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.