Teodors Zeiferts

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (58); Sastādītājs (14); Redaktors (5); Komentāra autors (13); Recepcijas persona (16)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsTeodors Zeiferts
PseidonīmsReinhold Kaupo, Teodors
Kopsavilkums

Teodors Zeiferts (1865–1929) – literatūras kritiķis un vēsturnieks, pedagogs. Bijis viens no nozīmīgākajiem latviešu literatūras vērtētājiem, sākot no 19. gadsimta 80. gadu otrās puses līdz 20. gadsimta 20. gadu beigām. Rakstījis par tā laika aktuālo rakstniecību, pievērsies arī latviešu literatūras vēstures jautājumiem. Kā kritiķis un literatūrvēsturnieks bijis rūpīgs faktu vācējs un analītisks literārā procesa vērtētājs, uzmanības lokā paturot gan atsevišķu rakstnieku jaunradi, gan iezīmējot literatūras kopsakarības ar norisēm sabiedrībā un arī literatūras attīstības kopējās tendences. Literāru izdevumu sastādītājs, redaktors. Nozīmīgākais ieguldījums – “Latviešu rakstniecības vēsture” (1–3, 1922–25).

Personiska informācija1865: 3. aprīlī dzimis saimnieka ģimenē.
Profesionālā darbība1885: žurnālā "Austrums" (Nr. 5) publicēts Teodora Zeiferta pirmais dzejolis "Gana dziesma".
1886: žurnālā "Austrums" (Nr. 8) publicēta pirmā literatūrkritiskā apcere "Hūgenbergers mūsu valodas un rakstniecības laukā".
1888: žurnālā "Austrums" (Nr. 4–5, 7–8, 11–12) izraisās Teodora Zeiferta polemika ar Jēkabu Lautenbahu-Jūsmiņu, tā ir viena no 19. gadsimta beigu nozīmīgākajām literārajām polemikām. Polemikas pamatjautājums, kas atspoguļojas Teodora Zeiferta rakstā "Dzejnieks un viņa laiks", – literatūras laikmetīgums un folkloras izmantošana literārajā jaunradē.
1892: polemika ar teoloģijas studentu Jāni Grīnbergu, vēlāko luterāņu mācītāju un bīskapu Pēterburgā.
1891–1914: referents Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vasaras sapulcēs, Nolasītie referāti bija pamatā daudziem pēc tam publicētiem Zeiferta rakstiem, kas kopumā veidoja sistemātiskus pārskatus par latviešu literatūras attīstību. Rakstos viņš popularizēja cittautu kritiķu Gotholda Efraima Lesinga, Ipolita Tēna, Georga Brandesa un citu atziņas, kā arī izmantoja tās savu vērtējumu pamatošanai. Zeiferts uzsvēra reālismu kā perspektīvu literāru virzienu, taču novērtēja arī citu estētisko virzienu iespējas.
18961904: ar pseidonīmu Reinhold Kaupo publicējis rakstus par latviešu literatūru Berlīnes un Vīnes žurnālos Das literarische Echo, Die Zeit, Das Magazin für Literatur.
1898–1910: Zeiferts sastādīja literatūras almanahu "Jaunā raža", kurā publicēja latviešu rakstnieku darbus, it īpaši iesācēju sacerējumus.
19051907: sastādījis plašu "Latviešu rakstniecības hrestomātiju" ar literatūrvēsturiskiem apskatiem, veidojot priekšdarbus sistematizētai latviešu literatūras vēsturei.
No 1909: lasīja lekcijas par latviešu rakstniecību Jēkaba Dubura un Zeltmata izveidotajos Latvju dramatiskajos kursos

Darbi

Literatūrzinātniskie un citi darbi
1893: Mūsu tautas dzejas pamošanās
1895: Latviešu daiļrakstniecība 1894. gadā
1896: Latviešu rakstniecība 1895. gadā
1896: Mūsu laikrakstu virzieni
1897: Latviešu lirikas attīstība
1901: Dr. philos. P. Zālīts mūsu avīžniecībā
1913: Tautas rakstnieki
1919: Mūsu dzimtene: ainas iz Latvijas dabas un vēstures
1920: Īsa Latvijas vēture (1921, 1928 – paplašināts izdevums)
1922–1925: Latviešu rakstniecības vēsture 3 sējumos (1927–1934, papildināts izdevums, 2. un 3. daļu papildinājis Kārlis Egle)
1922: Plūdons: dzīves un dzejas aina
1923: Krišjānis Barons: piemiņas raksts
1924: Saulietis: dzīves un darbu aina

1929: Brīvzemnieks: tautas darbinieka mūžs un laikmeta aina
1936: Dzejnieks un viņa laiks: polemika 1888. un 1889. gadā "Austrumā" (Teodora Zeiferta un Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa polemiku apstrādājis Antons Birkerts)

Dzeja
1890: Kārkla svilpe
1897: Stari
1903: Pumpuri
1926: Saulrieti

Proza
1890:
Čaklā Mudīte (pasaka)
1922: Bāru bērni (miniatūras)

Teodora Zeiferta dzejas recepcija mūzikā
Dziesmas ar Zeiferta tekstiem komponējuši Pēteris Aldiņš, Emīls Dārziņš, Rihards Dubra, Jēkabs Graubiņš, Andrejs Jansons, Andris Kontauts, Jāzeps Mediņš, Lauma Reinholde, Andrejs Selickis, Bruno Skulte, Jāzeps Vītols, Imants Zemzaris.
Nodarbesliteratūrzinātnieks
literatūrkritiķis
pedagogs
vēsturnieks
Dzimšanas laiks/vieta03.04.1865
Džūkstes pagasts
Džūkstes pagasts, Tukuma novads
Pēternieku "Ļūļos"

Dzīvesvieta1915–1916
Cēsis
Cēsis, Cēsu novads
Pirmā pasaules kara gadus pavada Cēsīs.
Izglītojies1881–1884
Irlavas skolotāju seminārs
Irlava
Irlava, Irlavas pagasts, Tukuma novads
Darbavieta1884–1891
Lubezere
Lubezere, Ārlavas pagasts, Talsu novads

Lubezeres skola


1891–1915
Olaines draudzes skola
Olaine
Olaine, Olaines novads

00.12.1902–00.06.1903
Žurnāls "Austrums" (1885-1928)
Rīga
Rīga

Literārās nodaļas vadītājs un faktiskais redaktors


1909
Mēnešraksts "Izglītība"
Rīga
Rīga

Redakcijas loceklis


1913–1914
Mēnešraksts "Druva"

Redaktors


1916–1919
Cēsu Longīna Ausēja reālskola
Cēsis
Cēsis, Cēsu novads

Skolotājs


1917
Laikraksts "Laika Vēstis"
Cēsis
Cēsis, Cēsu novads
Redakcijas loceklis

1920–1929
Latvijas Universitāte
Rīga
Rīga
Docētājs, lasījis lekcijas par latviešu literatūru

1920–1929
Izglītības Ministrijas Mēnešraksts
Rīga
Rīga
Redaktors

1920–1929
Latvijas Mākslas akadēmija
Rīga
Rīga
Docētājs, latviešu literatūras vēstures kursu.
Miršanas laiks/vieta09.12.1929
Rīga
Rīga
ApglabātsRīgas Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026

1936. gadā uzstādīts tēlnieka Kārļa Jansona veidots kapa piemineklis.

ApbalvojumiTriju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar 1926. gada 16. novembra lēmumu.
IV šķira
1926

Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par darbu "Latvju rakstniecības vēsture".
1927

Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par darbu "Brīvzemnieks".
1930



Tiek rādīti ieraksti 1-14 no 14.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Džūkstes pagasts
(Džūkstes pagasts, Tukuma novads)
03.04.1865(nav uzstādīts)Pagasts
2Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
1915 - 1916(nav uzstādīts)Pilsēta
3Rīga
(Rīga)
09.12.1929(nav uzstādīts)Pilsēta
4Rīgas Pirmie Meža kapi
(Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026)
(Nav norādīts)(nav uzstādīts)Kapsēta
5Irlava
(Irlava, Irlavas pagasts, Tukuma novads)
1881 - 1884(nav uzstādīts)Ciems
6Lubezere
(Lubezere, Ārlavas pagasts, Talsu novads)
1884 - 1891(nav uzstādīts)Ciems
7Olaine
(Olaine, Olaines novads)
1891 - 1915(nav uzstādīts)Pilsēta
8Rīga
(Rīga)
01.12.1902 - 01.06.1903(nav uzstādīts)Pilsēta
9Rīga
(Rīga)
1909(nav uzstādīts)Pilsēta
10Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
1916 - 1919(nav uzstādīts)Pilsēta
11Rīga
(Rīga)
1920 - 1929(nav uzstādīts)Pilsēta
12Rīga
(Rīga)
1920 - 1929(nav uzstādīts)Pilsēta
13Rīga
(Rīga)
1920 - 1929(nav uzstādīts)Pilsēta
14Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
1917(nav uzstādīts)Pilsēta

Teodora Zeiferta (1865–1929) mūžs bijis darbīgs – skolotājs, literāro žurnālu redakciju loceklis un redaktors, literatūrvēsturnieks, viņa nozīmīgākais ieguldījums ir trīs sējumu “Latviešu rakstniecības vēsture” (1922–1925), pirmais plašākais sistematizētais skatījums uz mūsu literatūras attīstības gaitu.

Teodors Zeiferts dzimis Džūkstes pagastā, beidzis Irlavas skolotāju semināru (1884), tieši tur, iepazīstot krievu un vācu klasiku, veidojās viņa literārā gaume un kritiskā spriestspēja. No 1885. līdz 1919. gadam strādājis par skolotāju (Lubezerē, Cēsīs), visilgāk Olaines draudzes skolā (1891–1915).

Zeiferta pirmo literatūrkritisko apceri “Hūgenbergers mūsu valodas un rakstniecības laukā” publicēja žurnāls “Austrums” 1885. gada 5. numurā. 1888. gadā izraisījās polemika ar Jēkabu Lautenbahu-Jūsmiņu – Teodors Zeiferts bija nopublicējis rakstu “Lautenbaha-Jūsmiņa dzeja” (Austrums, 1888, Nr. 4–5), kurā konstatējis, ka Lautenbaha sacerējumi tautai ir diezgan sveši, jo tiem trūkst sava laika ideju un dzejiskas jūsmas. Lautenbahs pretrakstā noraidīja Zeiferta izvirzītos kritērijus dzejas vērtēšanai un aizstāvēja savu dzeju, īpaši norādīdams uz tās saikni ar folkloru. Polemikas pamatjautājuma – literatūras laikmetīgums un folkloras izmantošana literārajā jaunradē – izpratnē īpaši nozīmīgs bija Zeiferta raksts “Dzejnieks un viņa laiks” (turpat, Nr. 11–12). Par literatūras galveno uzdevumu Zeiferts izvirzīja nozīmīgu sava laika ideju paušanu, atzīdams, ka literārā darba vielas izvēle nenosaka darba vērtību.

Par neparasti ražīgu posmu Teodora Zeiferta dzīvē kļuva tieši Olainē pavadītie gadi, kad līdztekus skolas pārziņa darbam viņš intensīvi sekoja līdzi latviešu un Eiropas literatūras dzīvei, sarakstīja monogrāfijas, literatūrvēsturiskus apcerējumus, recenzijas par iznākušajām grāmatām.

No 1891. līdz 1914. gadam Zeiferts bija referents Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vasaras sapulcēs. Nolasītie referāti iegūla daudzu pēc tam publicētu rakstu pamatā, kopumā veidojot sistemātisku pārskatu par latviešu literatūras attīstību. Rakstos viņš popularizēja arī cittautu kritiķu Gotholda Efraima Lesinga, Ipolita Tēna, Georga Brandesa (Zeiferts sarakstījās ar dāņu kritiķi) un citu atziņas, kā arī izmantoja tās savu vērtējumu pamatošanai. Zeiferts uzsvēra reālismu kā perspektīvu literāru virzienu, taču novērtēja arī citu estētisko virzienu iespējas. Viņš pievērsās arī latviešu literatūras vēsturei, ieskatam kaut vai raksti “Druskas par latviešu rakstniecību un viņas vēsturi” (Mājas Viesis, 1894), “Mūsu tautas dzejas pamošanās” (Dienas Lapa, 1891–1892), “Latviešu lirikas attīstība (1897). Vēlākajos gados tapušas apceres par Ansu Lerhi-Puškaiti, Frici Brīvzemnieku, Vili Plūdoni, Augustu Saulieti u. c.

Interesants ir fakts, ka ar pseidonīmu Reinhold Kaupo viņš par latviešu literatūru sniedzis pārskatus arī Berlīnes un Vīnes preses izdevumos Das literarische Echo, Die Zeit, Das Magazin für Literatur.

Olaines gados Zeiferts strādāja arī preses izdevumos “Austrums” (1902–1903), ”Izglītība” (1909), “Druva” (1913–1914), sastādīja literatūras almanahu “Jaunā raža”(1898–1910), kurā īpašu uzmanību veltīja tieši iesācēju sacerējumiem, kā arī apjomīgo “Latviešu rakstniecības hrestomātiju” ar literatūrvēsturiskiem apskatiem, tā veidojot priekšdarbus sistematizētai latviešu literatūras vēsturei.

Zeiferts nepameta novārtā arī skolu audzēkņu vajadzības, viņš sastādīja lasāmgrāmatu “Rakstu kamols” (1901, 1904), rakstījis arī ludziņas skolu vajadzībām, kas izrādāmas pie Ziemsvētku eglītes vai citos skolas svētkos. No 1909. gada strādājis režisora Dubura dramatiskajos kursos par latviešu valodas un literatūras lektoru.

Pirmā pasaules kara gados nokļuvis Cēsīs (1914–1919), kur organizējis bēgļu skolu un bērnu patversmju darbu, kā arī strādājis skolā.

1919. gadā viņu uzaicināja uz Rīgu par skolu inspektoru, un Rīgā pagāja arī Zeiferta mūža pēdējie gadi. Rīgas posmā viņš bija žurnāla “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” (1920–1929) redaktors, docējis Latvijas Universitātē un Latvijas Mākslas akadēmijā latviešu literatūras kursu. Tieši šajā posmā arī top viņa mūža lielākais ieguldījums latviešu literatūras pētniecībā “Latviešu rakstniecības vēsture” trijos sējumos (1922–1925), kas aptver laikposmu no 1856. gada, kad izdotas Jura Alunāna “Dziesmiņas” un sāk iznākt laikraksts “Mājas Viesis”, līdz 20. gadsimta pirmajai ceturtdaļai. Zeiferts kā literatūrvēsturnieks bija rūpīgs faktu vācējs, viņa pieeja – analītiska, latviešu literatūru skatījis sistemātiski, izceļot kā atsevišķu rakstnieku veikumu, tā iezīmējot literatūras kopsakarības ar norisēm sabiedrībā un arī literatūras attīstības kopējās tendences. Zeiferta darbs bija labs pamats turpmākajai latviešu literatūras pētniecībai.

Teodora Zeiferta spalvai pieder arī četri dzejoļu krājumi un divas prozas grāmatiņas.


Informāciju sagatavojusi literatūrzinātniece Ieva Kalniņa (03.04.2020.)

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.