Andrejs Upīts

Darbi: Autors (173); Sastādītājs (1); Līdzautors (1); Komentāra autors (2); Recepcijas persona (19)
VārdsAndrejs Upīts
PseidonīmsIpiķis
Personiska informācijaUPĪTS Andrejs (1877. gada 4. decembrī Skrīveru pagasta Kalniņos - 1970. gada 17. novembrī Rīgā, apbedīts Meža kapos) - rakstnieks, literatūras zinātnieks, kritiķis, filol. z.d. (1945), Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas akadēmiķis (1946).
Dzimis rentnieku Mārtiņa un Māres Upīšu ģimenē kā otrais dēls. Mācījies Skrīveru pagastskolā pie rakstnieka Jāņa Purapuķes (1888-1894), pēc tam pašizglītojies. 1892. gadā laikrakstā "Mājas Viesis" ar pseidonīmu Arāju Andrejs publicējis pirmos rakstus: "Parunas, Skrīveros uzrakstītas" (15. numurā) un "Kā mūsu senči agrāk Vidzemē dzīvojuši" (20. numurā). 1896. gadā Nikolaja ģimnāzijā Rīgā ieguva draudzes un pilsētas skolas skolotāja tiesības. 1897. gadā sācis strādāt par palīgskolotāju Mangaļu pagastskolā (1901. gadā ieguva arī mājskolotāja tiesības), mācījās vācu un citas valodas, lasīja galvenkārt krievu un vācu literatūras klasiķu un filozofu darbus. 1899. gadā publicējis stāstu "Vētra" ("Austruma kalendārā 1900. gadam") un dzejojumu "Jaunības sapņi" (almanahā "Jauna raža", 3. numurā). Idealizējis zemniecības cetienus lauku dzīves ainās stāstu ciklā "Mazie cilvēki" (1901-1906), bet komiskas situācijas atklātas feļetonu virknē "Mazo cilvēku vēstules" (1902), kas kļuva par pamatu pirmajam stāstu un noveļu krājumam "Mazas komēdijas" (1-2, 1909-1910).
No 1902. līdz 1908. gadam Upīts dzīvoja Rīgā, sākumā strādāja par adjunktu Rīgas pirmmācības skolās, no 1903. gada par skolotāju pirmmācības skolā Kalnciema ielā 44. Bija Rīgas Latviešu biedrības izdevniecības - Derīgu grāmatu nodaļas loceklis, tulkotājs un redaktors, nāca saskarē ar rakstniecības vidi. 1905. gada revolūciju Upīts uztvēra kā demokrāts.
No 1908. līdz 1915. gadam Upīts dzīvoja Skrīveros, nodevās pašizglītībai (apgūstot arī franču valodu) un rakstniecībai. Bija redakcijas loceklis žurnālā "Izglītība" (1909-1911) un "Domas" (1912-1915), laikrakstā "Jaunā Dienas Lapa" (1912-1915) un "Jaunais Vārds" (1915-1917), sastādījis literāro almanahu "Vārds" (1-2, 1912-1913) ar daiļliteratūras, kritikas un publicistikas nodaļu. Sabiedriskās dzīves un literāro parādību satīrisku vērtējumu ar pseidonīmu Tāravas Anniņa deva dzejoļos, feļetonos un recenzijas ciklā "Ar ušņu duramo". Publicējis sacerējumus ar sociālu problemātiku visos literārajos veidos: garo stāstu "Pilsoņi" (1907), "Robežnieku" romānu virknes pirmos darbus - romānos "Jauni avoti" (1909) un "Zīda tīklā" (1912), romānos "Sieviete" (1910), "Pēdējais latvietis" (1913), "Zelts" (periodikā 1914, grāmatā 1921) un "Renegāti" (periodikā 1915-1916, grāmatā 1922), noveļu krājumā "Nemiers" (1912) un "Darba laikā" (1915), drāmu triloģiju "Balss un atbalss" (grāmatā un teātrī 1911), "Viens un daudzie" (1914, teātrī 1917) un "Saule un tvaiks" (1918, teātrī 1919), viencēlienus "Dzimumdienas rītā" (1905), "Ragana" (1910) un citus, dzejoļu krājumā "Mazas drāmas" (1911). Publicējis kritisku rakstu izlasi "Studijas un kritikas" (1-2, 1910-1911), apc. "J. Rainis un viņa dzeja" (1912) un grāmatu ar izteikti socioloģisku literāru vērtējumu - "Latviešu jaunākās rakstniecības vēsture" (1911, papildināts izdevums 1921). Tulkojis latviešu valodā Oskara Vailda pasakas "Zem granātu kokiem" (1906), Leonīda Andrejeva lugu "Melnās maskas" (1910), Nikolaja Gogoļa lugu "Revidents" (1912) un citus darbus. Upīša daiļradē nostiprinājās realistiski piezemēts īstenības tēlojums, prasme dzīves formās atveidot ticamas situācijas, sarežģītus konfliktus un raksturus.
1915. un 1916. gadā Upīts strādājis dažādus kantora darbus frontes nocietinājumu un ceļu būvē. 1917. gadā tika ievēlēts Rīgas Strādnieku deputātu padomē un tās izpildu komitejā, publicistikā aizstāvēja "proletariāta virsvaras" nodibināšanas nepieciešamību (raksts "Krievijas demokrātija" deputātu padomes izdevumā "Ziņotājs"). 1917. -1918. g ada ziemā vācu okupanti Upīti apcietināja. Pēc atbrīvošanas Upīts ar ģimeni uzturējās Skrīveros. 1919. gadā padomju varas laikā Rīgā vadīja Izglītibas komisariāta Mākslas nodaļu, piedalījās kultūras iestāžu organizēšanā, publicēja noveļu krājumu "Atkusnī", dzejojumu "Piektais cēliens" un revolucionāra satura dzejoļus. 1919. gadā ar padomju aktīvistiem devās uz Rēzekni, Veļikije Lukiem un Maskavu, pabeidza revolucionāras literatūras attīstību prognozējošu apceri "Proletāriskā māksla" (1920). 1920. gada aprīlī atgriežoties Latvijā, uz Igaunijas robežas apcietināts, ievietots Rīgas Centrālcietumā, jūnijā atbrīvots pret galvojumu un bijis policijas uzraudzībā, jūlijā apcietināts atkal, augustā atbrīvots sakarā ar Satversmes sapulces amnestiju. Cietumā sarakstījis noveļu krājumu "Vēju kauja" (1920) un lielāko daļu no "Robežnieku" virknes trešā romāna "Ziemeļa vējš" (1921). Sakarā ar 25 darba gadiem publicējis rakstu krājumu "Rīta cēliens" (1923) ar autobiogrāfisku ievadapceri. Līdz 1940. gadam Upīts dzīvoja gan Rīgā, gan Skrīveros.
Latvijas Republikā Upīts izvērsa literāru darbību visos iepriekšaizsāktajos veidos, īpaši prozā. 1. pasaules kara apstākļos iecentrēts dzīves tēlojums dots romānā "Pērkona pievārtē" (1922) un "Zem naglota papēža" (1928). Grāmatās izdoti romāni "Zelts" un "Renegāti", tajos un romānā "Pa varavīksnes tiltu" (1926) prevalē sociālo negāciju analīze. Publicējis arī romānu "Jāņa Robežnieka pārnākšana" (1932), "Jāņa Robežnieka nāve" (1933) un "Vecas ēnas" (1934). "Robežnieku" romānu virkne (īpaši "Ziemeļa vējš") - dzimtas stāsta tradīcijā veidots lieldarbs ar kultūrvēsturisku nozīmi. Mākslinieciska liecība. par tautas, īpaši zemniecības likteni gadsimta sākuma revolūcijas notikumos te realizēta intonatīvi daudzveidīgā vēstījumā, sižeta un raksturu episkā izvērsumā (1987. gadā pēc triloģijas "Robežnieki" uzņemta filma "Ja mēs visu to pārcietīsim"). Epopeiskas ievirzes vēsturisku romānu ciklā "Laikmetu griežos" (1937-1940; pēc romāniem "Pirmā nakts" un "Kunga pātaga" 1981. gadā uzņemta filma "Laikmetu griežos") dots stilistiski dinamisks latviešu tautas dzīves tēlojums 17. un 18. gadsimtu mijā, viens no nozīm. Upīša daiļradē un latviešu prozā. Sižetiski vienotajos romānos "Smaidoša lapa" (1937) un "Māsas Ģertrūdes noslēpums" (1939) izvērsta raksturu psiholoģiska analīze 20. gadsimta 30. gadu sadzīves apstākļos (pēc romāna "Smaidoša lapa" un citiem darbiem 1969. gadā uzņemta filma "Pie bagātās kundzes").
Bērniem un jaunatnei sarakstajās grāmatās "Jaunā dzērve" (1913), "Pa Lauča pēdām" (1926), "Ūdeņos" (1929), "Sūnu ciema zēni" (1940, pēc lugas "Laimes lācis" motīviem) un citās  veidots atraisīts stāstījums par ikdienā atklājamām vispārcilvēciskām vērtībām. Krājumos "Skaidas atvarā" (1921), "Aiz paradīzes vārtiem" (1922), "Metamorfozas" (1923), "Kailā dzīvība" (1926) un "Stāsti par mācītājiem" (1930) dažādas sociālās un psiholoģiskās noveles žanra formas un tipāžs. Sižetiskās darbības dramatisms panākts ar fabulas kāpinājumu, laika un telpas ierobežojumu un ar rakstura - situācijas līdzradītāja efektu psiholoģizētā vēstījumā. Upīša prozai raksturīgs faktūrā blīvi noslogots un reizē mākslinieciskās fantāzijas ziņā atbrīvots vēstījums ar plastisku un skanisku tēlainību.
Publicētas un izrādītas komēdijas "Peldētāja Zuzanna" (grāmatā un teātrī 1922), "Atraitnes vīrs" (grāmatā un teātrī 1925), "Kaijas lidojums" (grāmatā un teātrī 1926), "Cēloņi un sekas", "Vesela miesa" (abas teātrī 1927, grāmatā 1928), "Apburtais loks" (teātrī 1929, grāmatā 1930), "Ziņģu Ješkas uzvara" (grāmatā un teātrī 1933) un citas. Upīša komēdijām plašs žanrisks diapazons, no sadzīves situāciju un raksturu komikas autors viegli pāriet uz asu sociālo ironiju un satīru. Publicējis vēsturiskas traģēdiju triloģijas divas daļas "Mirabo" (grāmatā un teātrī 1926) un "Žanna d'Arka" (grāmatā un teātrī 1930). Pēdējā ir kompozīcijas un stila ziņā vienots šī žanra darbs ar reālistiski atklātu izcilas vēst. personības raksturu.
No 1924. līdz 1930. gadam Upīts darbojās žurnālā "Domas", vadīja kritikas nodaļu, atjaunoja savu recenziju sēriju "Ar ušņu duramo", ievietoja satīristisku publicistiku "Jautrā avīžniecība". Polemiski vērtēja gan aktuālā procesa, gan literatūras vēstures parādības. Neiecietīgi kritizēja revolucionāro rakstnieku mākslinieciskos meklējumus Linarda Laicena vadītajos žurnālos "Kreisā Fronte" un "Tribīne" (brošūra "Linarda Laicēna pozīcija un manējā", 1931). Publicēja apceru virkni reālisma estētikā: "Masu tēlojuma problēma literatūrā" (1924), "Reālisma princips literatūrā", "Reālistiskais stils literatūrā", "Reālistiskā traģēdija" (visi 1926) un citas. Balstīdamies uz pasaules un nacionālās literatūras pieredzi, aizstāvēja sociāli tendēta, žanriski un stilistiski daudzveidīga reālisma tēlojuma nepieciešamību un reālisma kā virziena priekšrocības, kļūdaini vērtēja romantismu kā reakcionāru strāvu visos laikos un visu tautu literatūrā. Upīša nozīmīgākais devums literatūrvēsturē ir kopā ar Rūdolfu Egli sarakstītais darbs "Pasaules rakstniecības vēsture" (1-4, 1930-1934) un uz plaša pasaules literatūras materiāla balstīta monogrāfija "Romāna vēsture" (1, 1941, 2. daļa - manuskriptā). Publicēti tulkojumi: Heinriha Manna "Nabagie" (1921), Gistava Flobēra "Salambo" (1924), Anatolla Fransa "Sarkanā lilija" (1925), R. Džovanjoli "Spartaks" (1932), Alekseja Tolstoja "Pēteris Pirmais" (1936) un citi. 
1940. gadā Upīts bijis viens no literārās un sabiedriskās dzīves organizētājiem. Rakstnieku Savienības biedrs (1940). 1941. gadā Upīts bija Latvijas Padomju Rakstnieku Savienības valdes priekšsēdētājjs, žurnāla "Karogs" atbildīgais redaktors. Žurnāla "Atpūta" (1941, no 10. līdz 27. numura,) publicējis nepabeigto satīristisko romānu "Ziņģu Ješka Rīgā". No 1941. līdz 1944. gadam dzīvoja Kstiņinā Kirovas tuvumā. 1943. gadā Upītim piešķirts Latvijas PSR Tautas rakstnieka nosaukums. Publicējis krājumu "Noveles" (1943), dramatiskus viencēlienus "Atsvabinātāji" (1942), "Darba dienests" (1945, abi periodikā) un citus mākslinieciski neizstrādātus sacerējumus ar hitleriskās okupācijas tematiku, stāstu bērniem "Vilnīša brauciens uz austrumiem" (periodikā 1942. gadā). Sarakstījis vēsturiskās traģēdiju triloģijas pedējo daļu "Spartaks" (1943, teātrī 1945). 1944. gada rudenī Upīts atgriezās Rīgā. Bijis Latvijas Valsts Universitātes Latviešu literatūras katedras vadītājs (1944-1948) un profesors (1945-1951; lekcijas publicējis grāmatā "Latviešu literatūra", 1, 1951), Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūta dibinātājs un direktors (1946-1951), Rakstnieku Savienības priekšsēdētājs (1944-1954), žurnāla "Karogs" atbildīgais redaktors (1945-1946). Publicēts romāns "Zaļā zeme" (1945, PSRS Valsts prēmija 1946, dramatizējums teātrī 1948) - latviešu zemniecības kultūrvēstures epopeja. Romānā "Plaisa mākoņos" (1951, teātrī 1961) - ilustratīva 19. gadsimta beigu Rīgas dzīves, galvenokārt sabiedrisko konfliktu risinājuma panorāma. Publicēta komēdija "Spuldzes maisā" (1948). Tulkojis: Heinriha Heines "Vāczeme", A. Gribojedova "Gudra cilvēka nelaime" (abi 1945), Alekseja Tolstoja "Sāpju ceļi" (1947) un citi. 
Kritikā Upīts aktīvi sekoja literārās dzīves parādībām, deva analītiskus procesa apskatus. Teorētiskajos darbos "Ceļā uz sociālistisko reālismu" (1951), "Sociālistiskā reālisma jautājumi literatūrā" (1957, Latvijas PSR Valsts prēmija 1957) un citos Upīts nodevās neauglīgai sociālistiskā reālisma ģenēzes un attīstības pētīšanai, nemainot savu noliedzošo attieksmi pret romantismu kā virzienu. Tendeciozi sarakstītajai apcerei par latviešu literatūru emigrācijā "Bezsaules noriets" (1967) sabiedriskās domas veidošanā un literārajā procesā bija reakcionāra loma. Šajā dzīves un darbības posmā Upīts pieļāva savas autoritātes izmantošanu oficiālajā literatūras politizācijā. - Citi pseidonīmi: Alfa, Andrejs, Cēsnieks, Dadzis, Iedirbju Fricis, Oļģerts Kurmis, Spricis Ķikuts, Miķelis Mateika, Omega, Orions, Pepermentes Pēteris, Purēns, Remus, A. Silenieks, Vecais Aizkrauklietis, Ipiķis u.c.
Upīša memoriālais muzejs atvērts Rīgā, Brīvības ielā 38, tā filiāle ir A. Upīša māja muzejs Skrīveros; 1982. gadā Rīgā Kronvalda parkā uzcelts piemineklis (tēlnieks A. Terpilovskis, arhitekts Gunārs Asaris).
"Rakstu izlase" 2 sēj. (1923). Kopoti raksti (1-4, 11, 16, 1923-1929), 22. sēj. (1946-1954).
L. Dziļleja K. Andrejs Upīts // Upīts A. Kop. r. R., 1923. 1. sēj.; Tautas rakstnieks Andrejs Upīts. R., 1947 [lit]; Tautas rakstnieka Andreja Upīša 75 gadi. R., 1952; Upīts A. Rīta cēliens // Kop. r. R., 1952. 21. sēj.; Tautas rakstnieks Andrejs Upīts. R., 1953; Upīts J. Andrejs Upīts kā literatūras kritiķis līdz 1917. gadam. R., 1956; Kalniņš J. Satīras asajā gaismā. R., 1957; Tautas rakstnieka Andreja Upīša 85 gadi. R., 1962; Krauliņš K. Andrejs Upīts. R., 1963; Kalve M. Andreja Upīša stila meistarība. R., 1964; Mauriņa M. Andreja Upīša noveļu meistarība. R., 1967; Andreja Upīša simtgadei. R., 1977; Andrejs Upīts: Pers. lit. rād. R., 1977; Atmiņas par Andreju Upīti. R., 1977; Hausmanis V. Andreja Upīša Bezsaules noriets // Karogs, 1990, 4; Vāvere V. Andrejs Upīts // Latviešu rakstnieku portreti. R., 2001; Korsakas K. Latvių literatūros milžinas. Vilnius, 1967; Вавере В. Андрей Упит и мировая литература. Рига, 1986.
B. Tabūns
Nodarbestulkotājs
publicists
rakstnieks
literatūrzinātnieks
literatūrkritiķis
dramaturgs
teātra kritiķis
prozaiķis
redaktors
@@@@Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Žurnāls "Domas" (1912–1915)
Rakstu krājums "Vārds"
ApbalvojumiLatvijas PSR Valsts prēmija
Prēmija piešķirta par literatūrteorētisku pētījumu "Sociālistiskā reālisma jautājumi literatūrā".
1957

PSRS Valsts prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Zaļā zeme".
1946

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par traģēdiju "Žanna d'Arka".
1931

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par drāmu "Mirabo".
1927

Dzimšanas laiks/vieta04.12.1877
Kalniņi, Skrīveri, Jēkabpils
Izglītošanās laiks/vietaLatvija
citi izglītības veidi
mācījies vācu u.c. valodas, lasījis gk. krievu un vācu lit. klasiķu un filozofu darbus

1888–1894
Latvija, Skrīveri
mācījies
Skrīveru pagastskolā pie rakstnieka J. Purapuķes

1894
Latvija
citi izglītības veidi
pēc pagastskolas beigšanas izglītību turpinājis pašmācības ceļā

1896
Latvija, Rīga
mācījies
ieguvis draudzes un pilsētas skolas skolotāja tiesības
Nikolaja ģimnāzijā Rīgā

1901
Latvija
citi izglītības veidi
ieguvis mājskolotāja tiesības

1908–1915
Latvija, Skrīveri
citi izglītības veidi
nodevies pašizglītībai (apgūstot arī franču valodu) Skrīveros
Miršanas laiks/vieta17.11.1970
Rīga
ApglabātsMeža kapi, Rīga