Zenta Mauriņa
15.12.1897 – 25.04.1978
Zenta Mauriņa (1897–1978) – rakstniece, latviešu literāri filozofiskās esejas žanra iedibinātāja un izkopēja. Piecu gadu vecumā pēc bērnu triekas zaudējusi spēju staigāt. Pēc studiju beigšanas Latvijas Universitātē bijusi skolotāja Rīgas skolotāju institūtā, lektore Latvijas Tautas universitātē Rīgā un Mūrmuižā, kā arī pašas dibinātā literārā studijā u.c. Kā lektore guvusi lielu popularitāti. 1944. gadā kopā ar vīru Konstantīnu Raudivi emigrējusi uz Vāciju, vēlāk pārcēlusies uz Zviedriju, bijusi docētāja Upsalas universitātē. Trimdas gados lasījusi lekciju ciklus Vācijas, Šveices, Itālijas u.c. Eiropas valstu pilsētās. Apbalvota ar Zviedrijas, Vācijas, Šveices stipendijām, prēmijām, godazīmēm. Mauriņas filozofisko un estētisko platformu veido dažādu skolu un virzienu atziņu sintēze, filolozifiskajā metodē dominē subjektīvs skatījums, brīva iztēle, intuīcija. Pievērsusies galvenokārt lielām, izcilām personībām, romantiski un eksistenciāli noskaņotiem autoriem, kuru garīgās pasaules daudzšķautņainību un bagātību parasti idealizē un heroizē. Mauriņas literāri kritiskajos rakstos galvenais objekts ir rakstnieka personība, no kuras tiek meklēts ceļš uz daiļrades īpatnībām. Pasaules literatūrzinātnē uzmanību iemantojusi Mauriņas apcere par Fjodoru Dostojevski.
Dzimšanas laiks/vieta
15.12.1897
Lejasciems
Miršanas laiks/vieta
25.04.1978
Bāzele
Personiska informācija
Tēvs – Roberts Mauriņš, ārsts. Māte – Melānija Mauriņa (dzimusi Knape) – apdāvināta pianiste, mācījusies Pēterpils Konservatorijā, septiņu bērnu māte. Mauriņa jau bērnībā perfekti apguvusi vācu valodu. Piecu gadu vecumā pēc bērnu triekas zaudējusi spēju staigāt.
1913–1915: mācās Liepājas krievu sieviešu ģimnāzijā.
Neilgi vada pašas dibinātu privātu proģimnāziju Grobiņā.
1921: iestājas Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātē, pēc diviem gadiem pāriet uz Baltu filoloģijas nodaļu.
1923–27: studējusi Latvijas Universitātē baltu filoloģiju.
1927–28: bijusi skolotāja Rīgas skolotāju institūtā.
No 1928: lektore Latvijas Tautas universitātē Rīgā.
1929. gada janvāris: atver savu literāro studiju.
1929. gada vasara: papildinājusies filozofijā un literatūrzinātnē (galvenokārt salīdzinošajā) Heidelbergas universitātē pie E. R. Kurciusa, F. Gundolfa, H. Rikerta.
1930-40: lektore Mūrmuižā.
1946: Detmoldā salaulājusies ar Konstantīnu Raudivi.
1938. gada 4. februāris: aizstāv doktores disertāciju "Friča Bārdas pasaules uzskats".
1937-40: rediģējusi "Daugavas Gadagrāmatas" literāro pielikumu.
Vācu okupācijas laikā kopā ar vīru K. Raudivi vadījusi laikraksta "Daugavas Vēstnesis" literatūras un mākslas nodaļu.
1944: kopā ar vīru Konstantīnu Raudivi emigrējusi uz Vāciju.
1946. gada septembris: pārcēlusies uz Zviedriju.
1949-63: bijusi docētāja Upsalas universitātē.
1965: atgriezusies Vācijā, dzīvojusi kūrortpilsētā Krocingenē.
Profesionālā darbība
1919: pirmās publikācijas – Jāņa Akurātera stāsta "Mana vismīļā" tulkojums vācu valodā laikrakstā "Libausche Zeitung".
1922: recenzija par Jāņa Akurātera grāmatu "Klusums un gaisma" laikrakstā "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts" (3. nr).
1924: sacerējusi ludziņas bērniem, kuras publicējusi ar pseidonīmu Amenta Zīra – "Feja, velns un ragana", "Kur laime mīt?", "Ziemassvētku zvaigzne" (visas publicētas 1924. gadā).
1929: dibinājusi literāro studiju.
Trimdas gados lasījusi lekciju ciklus Vācijas, Šveices, Itālijas u.c. Eiropas valstu pilsētās.
Apceres un pētījumi par rakstniekiem
1929: "Jānis Poruks un romantisms" (J. Roze)
1933: "Dostojevskis: viņa personība, mūžs un pasaules uzskats" (Grāmatu Draugs). Publicēta vācu valodā "Dostojewskij. Menschengestalter und Gottsucher" ("Dostojevskis. Cilvēciskuma un Dieva meklētājs, 1952), krievu valodā (1934), angļu valodā (1936), zviedru valodā (1951).
1935: "Baltais ceļš: studija par Annu Brigaderi" (Valters un Rapa).
1937: "Dante tagadnes cilvēka skatījumā" (Valters un Rapa)
1938: "Friča Bārdas pasaules uzskats" (Valters un Rapa). Doktora distertācija.
1938: "Saules meklētāji" (Literatura).
Eseju krājumi1934: "Pārdomas un ieceres" (Valters un Rapa).
1936: "Dzīves apliecinātāji" (Valters un Rapa).
1938: "Grāmata par cilvēkiem un lietām" (Valters un Rapa).
1939: "Ziemeļu tēmas un variācijas" (Valters un Rapa).
1943: "Prometeja gaismā" (K. Rasiņa apgāds).
1944: "Kultūras saknes" (K. Rasiņa apgāds).
1947: "Tilti" (A. Dravnieka apgāds).
1947: "Sirds mozaīka" (K. Rasiņa apgāds).
1949: "Spīts" (Daugavas Vanagi).
1951: "Uguns gari" (Druva).
1952: "Sāpju noslēpums" (Dzintars).
1953: "Latviešu esejas" (Dzintars).
1954: "Traģiskais skaistums" (Alfrēda Kalnāja apgāds).
1955: "Cilvēces sargi" (Astra).
1962: "Apnicība un steiga" (Grāmatu Draugs).
1964: "Par mīlestību un nāvi" (Grāmatu Draugs). Vācu valodā "Über Liebe und Tod" (Maximilian Dietrich Verlag, 1960).
1977: "Zemes dziesma" (Grāmatu Draugs).
Autobiogrāfiski darbi1955;1958;1960: Autobiogrāfiska triloģija trīs daļās: "Tālā gaita" (Astras apgāds); "Iedrīkstēties ir skaisti" (Astras apgāds); "Dzelzs aizbīdņi lūzt" (Astras apgāds). "Dzelzs aizbīdņi lūzt" sarakstīta un izdota vācu valodā 1957. gadā, autores tulkota latviski 1960. gadā.
1965; 1968: "Zviedrijas dienasgrāmata: Trimdas traģika:"; "Zviedrijas dienasgrāmata: Pasaules vārtos" (Grāmatu Draugs). 1965., 1966. gadā piešķirta Ziemeļamerikas Latviešu Kultūras fonda balva.
1980: autobiogtāfiskas esejas "Manas saknes ir debesīs" (Grāmatu Draugs).
Romāni1941: "Dzīves vilcienā" (Latvju grāmata).1946: "Trīs brāļi" (Latviešu apgāds).
1952: "Frančeska" (Grāmatu Draugs).
1971: romāns un stāsti "Bērza tāss" (Grāmatu Draugs).
Stāsti1940: "Neaizsūtītā vēstule" (Grāmatu Draugs).
1957: "Septiņi viesi" (Grāmatu Draugs).
1965: "Sākumā bija prieks" (Grāmatu Draugs).
1971: romāns un stāsti "Bērza tāss" (Grāmatu Draugs).
1975: "Dzintargraudi" (Grāmatu Draugs).
Tulkojumi1930–1931: Sigrīda Unsete (Sigrida Undset) "Kristīne Lavrana meita" ("Kristin Lavransdatter") (Grāmatu Draugs).
1933: Sigrīda Unsete (Sigrida Undset) "Olavs Auduna dēls" ("Olav Audunssøn") (Grāmatu Draugs).
1932: Romēns Rolāns (Romain Rolland) "Bethovens" (Beethioven) (Grāmatu Draugs).
1934: Romēns Rolāns (Romain Rolland) "Mikel-Andželo" ("Vie de Michel-Ange") (Grāmatu Draugs).
1935: Tomass Hārdijs (Thomas Hardy) "Skaidra sieviete; Tesa d’Erberville" (Grāmatu draugs).
1936: Tomass Kārlails (Thomas Carlyle) "Par varoņiem, varoņu godināšanu un varonīgumu vēsturē" ("On heroes, hero-worship and the heroic in history") (Valters un Rapa).
1937: Fjodors Dostojevskis "Idiots".
1940–1941: Romēns Rolāns (Romain Rolland) "Žans Kristofs" ("Jean Christophe") (VAPP).
1941: Aleksandrs Roskins (Александр Роскин) "Maksims Gorkijs" ("Максим Горький") (VAPP Jaunatnes rakstu apgāds).
1952: Albērs Kamī (Albert Camus) "Mēris" ("Peste") (Druva). Tulkots ar autora atļauju no franču valodas; sērija "Tagadnes ievērojamie autori Zentas Mauriņas izvēlē".
Minsteres latviešu centrā (Vācijā) iekārtota Mauriņas piemiņas ekspozīcija.
1982: pēdējā Mauriņas dzīvesvietā Krocingenē atklāta laukakmenī iestiprināta metāla piemiņas plāksne.
1997: uzņemta dokumentālā filma par Zentu Mauriņu "Baltā spīts" (režisors R. Rikards).
Atsevišķi darbi uzvesti teātros, radiofonā, televīzijā.
Kopoti raksti 2 sējumos (1939-40)
Raksti 15 sējumos (1-7, 1996-2003)
Izlase "Uzdrīkstēšanās" (1990)
Vairākas grāmatas Mauriņa sarakstījusi vācu valodā:
"Die Aufgabe des Dichters in unserer Zeit" ("Dzejnieka uzdevums mūsu laikā", 1965)
"Portrats russischer Schriftsteller" ("Krievu rakstnieku portreti", 1968)
"Kleines Orchester der Hoffnung" ("Mazs cerību orķestris"; 1974 – par Austrumu un Rietumu rakstniekiem).
Divas grāmatas veltītas Konstantīnam Raudivem:
1975: Konstantin Raudive zum Gedachtnis
1978: Konstantin Raudives Persönlichkeit un WerkTrimdā piešķirtās godalgas1960: Karaļa Gustava Zviedru Kultūras godalga
1966, jūlijs: Šongaua balva un "Académie d'Alsace Colmar" goda biedra tituls
1968: Vācijas Federācijas 1. šķiras Nopelnu Krusts
1969: Trimdas Tautas balva (PBLA balva)
1971, aprīlis: Vācijas fonda Konrada Adenauera balva
1973: Andreja Grifiusa balvas goda velte no Eslingenas māks. gil
1975: Brīvo latviešu balva un "Sachpreis für die Literatur" MEMENTO balva literatūrā
1977: Šveices "Brīvības un Cilvēktiesību Fonda" balva, pasniegta Bernes pilsētas namā 29. oktobrī
1977: Bonas Austrumu-rietumu Kultūras Institūta zelta medaļa "Pro humanitate", pasniegta Bad Krocingas atpūtas namā 1977. gada 15. decembrī
1978: Psihologu apvienība /G. f. P/ uzņem Zentu Mauriņu apvienībā. Kļūst par godabiedri parapsihologu apvienībā Freiburgā.
Citātu galerija
Par Zentas Mauriņas daiļradi
"Dzimusi un izglītojusies latviešu zemē, kas ir robežstabs starp rietumu un austrumu kultūrām, Zenta Mauriņa sevī uzņēma vienādi dziļi visu triju zemju — latviešu, vācu, krievu valodu un kultūru un tās ieveidoja savā pasaules uzskatā, kas vēlāk tik spilgti izpaužas sacerējumu tematu un problēmu izvēli".Tichovskis, Hieronīms. Mūsu izcilai rakstniecei Zentai Mauriņai aizejot. Latvija Amerikā, 1978. gada 6. maijs.
"Mauriņa ir latviešu literāri filozofiskās esejas žanra iedibinātāja un izkopēja. Mauriņas filozofisko un estētisko platformu veido dažādu skolu un virzienu atziņu sintēze, filozofijas metodē dominē subjektīvs skatījums, brīva iztēle, intuīcija. Mauriņa pievērsusies galvenokārt lielām, izcilām personībām, romantiski un eksistenciāli noskaņotiem autoriem, kuru garīgās pasaules daudzšķautņainību un bagātību parasti idealizē un heroizē. Mauriņas literāri kritiskajos rakstos galvenais objekts ir rakstnieka personība, no kuras tiek meklēts ceļš uz daiļrades īpatnībām. Faktogrāfija, sociālo attiecību problemātika apieta. Izcentrēta un spilgti, kāpināti izgaismota kāda atsevišķa, Mauriņas domāšanas veidam, ētiskajiem principiem, iekšējai būtībai tuva īpašība vai parādība. Gara brīvības, cilvēcības, augsti tikumisku ideālu aizstāvība, unikālas pasaules kultūras zināšanas, prasme plašā horizontālā kontekstā salīdzināt, konfrontēt, secināt, organizēt domu dzejiski spožā izteiksmē, izteikties skaidrā, aforismiem bagātā valodā piešķīrusi Mauriņas emocionālajai subjektivitātei fascinējošu iedarbes spēku."
Gudriķe, Biruta. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
Par eseju krājumu "Grāmata par cilvēkiem un lietām" (Valters un Rapa, 1938)
"Mauriņai apzināts nolūks. Viņa brauc uz Florenci, lai skatītu vietas, kur staigājis Dante. Vispāri tā visur redz tikai dižgarus un meklē viņu pēdas. Lasot tās aprakstus par Parīzi, Romu vai Venēciju, mēs maz redzam apkārtni un gūstam pavisam niecīgu ieskatu tai dzīvē, kas šais gara centros vird. Mēs skatam pagājibas ēnas, dzirdam sen aizmirstus lielus vārdus, saskaramies ar tiem, kas dzīvi gribējuši skaistāku, paši palikdami savā traģiskā vienreizībā. Bet Mauriņa prot ari gleznot. Viņa var parādīt neaizmirstamu ainu, dot krāsas vai smaržas izjūtu un tā kāds priekštats jau kļūst pavisam tuvs un saprotams.[..] Un Mauriņa neapmierinās ar stāstijumu vien. Atziņu slāpes viņu dzen, liek vērtēt un pārvērtēt. Interesantas ir grāmatas, kuras tā rakstījusi par citiem, kurās tā cenšas palikt objektivas vērtētājas lomā. ŠI ir viņas pašas sirds grāmata, tāpēc tā interesantāka par pirmām, jo viņā vēl paliek kas neizteikts, kas tomēr lasāms starp rindām."
Gulbis, Fridrichs. Kritikas: Zenta Mauriņa. Grāmata par cilvēkiem un lietām. Zeltene. 01.10.1938. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:243907|article:DIVL128|query:Gr%C4%81mata%20par%20cilv%C4%93kiem%20un%20liet%C4%81m%20
Par eseju krājumu "Ziemeļu tēmas un variācijas" (Valters un Rapa, 1939)
"Apbrīnojama ir Zentas Mauriņas garīgā alkatība, viņas možā interese par jauno un vērtīgo pasaules rakstniecībā. [..] Šais rakstos, tāpat arī par Ibsena varoņiem, Zenta Mauriņa apvieno apskatāmo darbu spēcīgos citātus ar saviem slēdzieniem. Tāpēc tie ir ļoti spilgti, koncentrēti, efektīgi. Tādu rakstu nozīme, pirmkārt, ir lasītāju ierosināšana, ieinteresēšana par lielu literatūru, kura, kā parasti domā, esot garlaicīga. Otrkārt, kas jau nav tik slavējami, taču arī ar savu nozīmi: tādi raksti, kā Mauriņas, ļoti daudziem aizstāj pašus apskatāmos darbus."Grīns, Jānis. Zentas Mauriņas "Ziemeļu tēmas un variācijas". Daugava, 01.12.1939. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:128968|article:DIVL328|query:Zieme%C4%BCu%20t%C4%93mas%20un%20vari%C4%81cijas%20
Par romānu "Dzīves vilcienā" (Latvju grāmata, 1941)"Romāns Dzīves vilcienā parāda Zentu Mauriņu par neapšaubāmi spējīgu, patstāvīgu un spēcīgu prozas rakstnieci. Tas rāda, ka autore prot un spēj ielikt daiļdarbā nevien pašas pārdzīvojumus un atskārtumus, bet ka viņai bez tam arī ļoti bagāts dzīves un dabas vērojumu pūrs, no kura smelties, daudzas sasāpējušas problēmas, kas iztirzājamas un noskaidrojamas, daudzas jaunas atziņas, kas pasakāmas, Tāpat tās rāda, ka Mauriņa labi pārvalda plašo vielu, ka viņa prot veikli iešķetināt, izkārtot un risināt fābulu, rīkoties ar svaigiem, bieži vien loti spilgtiem tēlošanas līdzekļiem, kas autores talantam runā tikai par labu; ka viņa spējīga iet un, droši vien, arī ies turpmāk dailrakstniecībā pati savu ceļu. [..] Vielu savam romānam Zenta Mauriņa smēlusi no latviešu inteliģences aprindām, no kurām viņa pati cēlusies, ko pamatīgi vērojusi un loti labi pazīst. Viņa tēlo tur studentus un studentes, ārstus, dziedātājus, gleznotājus, žurnālistus, skolotājus un citus inteliģentus, tēlo tos visus viņu ikdienas dzīve un gara centienos, uzsverot it sevišķi psīcholoģisko momentu. Pēdējā iemesla dēļ romānu var arī ierindot psīcholoģiskā žanra prozas darbos."
Egle, Kārlis. Zenta Mauriņa — Dzīves vilcienā. Izglītības Mēnešraksts, 01.02.1942. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:93979|article:DIVL550|query:Dz%C4%ABves%20%20vilcien%C4%81%20Dz%C4%ABves%20vilcien%C4%81%20
Saiknes
Austra Ozoliņa-Pelse - Domubiedre
Irene Mellis - Draudzene
Konstantīns Raudive - Vīrs
Nodarbes
Dzimtais vārds
Zenta Emma Mauriņa
Pseidonīms
Amenta Zīra, Zenta
Papildu vārdi
Raudive
Dzīvesvieta
1898–1921
Lielā iela 84, Grobiņa
Zentas Mauriņas vecāki no Lejasciema Vidzemē pārceļas uz Grobiņu, kad Zenta ir pusgadu veca. Daktera Mauriņa doktorātā Grobiņā Lielā ielā 84 Zenta Mauriņa nodzīvo līdz 1921. gadam.
1938–29.07.1944
Kuldīgas iela 50, Rīga
No 1938. līdz 1944. gadam Zenta Mauriņa dzīvojusi Kuldīgas ielā 50.1944. gada 29. jūlijā Konstantīns Raudive kopā ar Zentu Mauriņu atstāj Rīgu un dodas bēgļu gaitās.
1944–1947
Vācija
Līdz 1947. gadam Raudive un Mauriņa mitinās dažādās vietās Vācijā.
07.09.1946
Zviedrija
1946. gada 7. septembrī no Lībekas uz Zviedriju atbraukuši Zenta Mauriņa un Konstantīns Raudive. 7. oktobrī viņi ierodas Upsalā.
1947–1965
Zviedrija
1947. gadā Konstantīns Raudive un Zenta Mauriņa pārceļas uz Zviedriju. Šeit Raudive un Mauriņa nodzīvo gandrīz divdesmit gadus.
1954–1965
Sysslomansgatan 30B, Upsala
Šajā namā no 1954. līdz 1965. gadam dzīvojusi rakstniece Zenta Mauriņa.
1965
Bādkrocingene
1965. gadā Raudive un Mauriņa atkal dodas uz Vāciju, kur apmetas uz dzīvi Dienvidvācijas kūrortpilsētā Bādkroicingenē, netālu no Šveices robežas.
1966–1978
Römerweg 9, Bad Krozingen
Pēdējā dzīvesvieta Badkrocingenē, Romiešu ielā 9.
Izglītība
1913–1915
Liepājas sieviešu ģimnāzija
Ausekļa iela 9, Liepāja
Iestājusies 6. klasē. Beigusi ģimnāziju ar zelta medaļu.
1921–1923
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Studējusi filozofiju.
1923–1927
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Studējusi baltu filoloģiju.
1929
Heidelberga
Heidelbergas UniversitātePapildinājusies filozofijā un literatūrzinātnē (galvenokārt salīdzinošajā) Heidelbergas universitātē 1929. gada vasarā. Papildinājusies pie E. R. Kurciusa, F. Gundolfa, H. Rikerta.
1938
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Ieguvusi filoloģijas doktora grādu.
Darbavieta
1916–1920
Grobiņa
Neilgi vadījusi pašas dibinātu privātu proģimnāziju Grobiņas doktorātā.
1917
Liepāja
Pasniegusi privātstundas.
1927–1928
Rīgas Skolotāju institūts
Rīga
Lektore
1928
Latvijas Tautas universitāte
Rīga
Lektore
1930–1940
Mūrmuižas Tautas universitāte
Mūrmuiža
Lektore
1937–1940
Rīga
Rediģējusi "Daugavas Gadagrāmatas" literāro pielikumu.
1941–1944
Laikraksts "Daugavas Vēstnesis" (1941–1944)
Rīga
Kopā ar vīru Konstantīnu Raudivi vadījusi laikraksta "Daugavas Vēstnesis" literāro un mākslas nodaļu.
1949–1963
Upsālas Universitāte
752 36 Upsala, Zviedrija
Docētāja
Ceļojums
1936
Florence
1936. gadā, Konstantīna Raudives aicināta, Zenta Mauriņa kopā ar māsu Helgu dodas uz Florenci, kur notiek viņas laulības ar Raudivi.Pēc tam kopā ar Raudivi viņa dodas uz Romu, Venēciju, Šveici, Parīzi.
09.1938
Helsinki
Caur Tallinu uz Helsinkiem, kur viesojas arī pie Ellijas Rozentāles, satiekas ar literatūras profesoru Veiko Koskennieni, rakstnieku F. E. Sillanpē.
Emigrē
09.1944
Vācija
09.1946
Zviedrija
Galvenokārt dzīvojusi Upsalā.
1965
Bādkrocingene
Piemiņas vietas
1982
Bādkrocingene
Pēdējā Mauriņas dzīvesvietā Krocingenē atklāta laukakmenī iestiprināta metāla piemiņas plāksne.
01.04.2005
Sysslomansgatan 30B, Upsala
2005. gada 1. aprīlī Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vizītes laikā atklāta piemiņas plāksne pie nama, kur Zenta Mauriņa Upsālā dzīvojusi no 1954. līdz 1965. gadam.
Muzeji
04.07.1997 līdz šim
Zentas Mauriņas piemiņas istabas
Lielā iela 84, Grobiņa
1997. gada 4. jūlijā Zentas Mauriņas bērnības mājās Mauriņa doktorātā Grobiņā, Lielajā ielā 84 atklātas piemiņas istabas.
Apglabāts
Bādkrocingene
Apbalvojumi
Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par esejām "Trimdas traģika".
1965
Nopelnu krusts
I šķira
1968