Vilhelmīne Urtāne

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (7); Recepcijas persona (1)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsVilhelmīne Urtāne
KopsavilkumsDzejniece Vilhelmīne Urtāne (1940–1992) ir divu dzejoļu krājumu “Gara, gara tēva josta…” (1973) un “Sakasnīte” (1981) autore. Pirmajā grāmatā skan 50. gadu otrās puses un 60. gadu dzejai raksturīgais trauksminieku patoss – liriskā “es” saasinātā atbildības izjūta un vēlēšanās aktīvi iesaistīties sabiedriskās dzīves norisēs, savukārt otrajā – folklorai tuvs pasaules skatījums, dzimtās puses cilvēku poētisks portretējums, drastiskums un latgaliskais kolorīts.

Personiska informācija1940: dzimusi 19. martā Bērzgales pagasta "Rubeņos".
Profesionālā darbība1967: 8. martā pirmā publikācija – dzejolis "Es martā piedzimu" Madonas rajona laikrakstā "Stars".
1971: plašāka dzejoļu kopa ievietota jauno dzejnieku kopkrājumā "Acis".
Vairākus gadus vadījusi Cēsu literātu apvienību.
Dzejoļi publicēti galvenokārt Madonas, Cēsu, Ludzas, Gulbenes, Preiļu rajona laikrakstos.

Dzejoļu krājumi

1973: Gara, gara tēva josta...
1981: Sakasnīte
Citātu galerija

Par sevi

"Ar svina smagumu vakaros pildās muskuļi, bet rīti paver apvārsni un noliek ceļa sākumā. Man jāredz, jādzird, jāmeklē... Pateicos savai šofera profesijai, kas man palīdz to darīt."

Urtāne, Vilhelmīne. Gara, gara tēva josta... Rīga: Liesma, 1973.
Nodarbesdzejniece
Dzimšanas laiks/vieta19.03.1940
Bērzgales pagasts
Bērzgales pagasts, Rēzeknes novads
"Rubeņos"

Dzīvesvieta1976–1992
Cēsis
Cēsis, Cēsu novads
Izglītojies1946–1949
Mežvidu septiņgadīgā skola
Mežvidi
Mežvidu pagasts, Kārsavas novads

1953–1954
Nautrēnu vidusskola
Nautrēnu pagasts
Nautrēnu pagasts, Rēzeknes novads
Darbavieta1956–1976
Madona
Madona, Madonas novads
Madonas komunālo uzņēmumu kombināts, šofere

1976
Cēsis
Cēsis, Cēsu novads

Cēsu patērētāju biedrība, šofere


1976 (Datums nav precīzs)
Cēsis
Cēsis, Cēsu novads

Kurinātāja

Miršanas laiks/vieta19.12.1992
Cēsis
Cēsis, Cēsu novads
Apglabāts1992
Priekuļu kapi
"Priekuļu kapi", Priekuļi, Priekuļu pagasts, Priekuļu novads, LV-4126


Tiek rādīti ieraksti 1-9 no 9.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Bērzgales pagasts
(Bērzgales pagasts, Rēzeknes novads)
19.03.1940(nav uzstādīts)Pagasts
2Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
1976 - 1992(nav uzstādīts)Pilsēta
3Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
19.12.1992(nav uzstādīts)Pilsēta
4Priekuļu kapi
("Priekuļu kapi", Priekuļi, Priekuļu pagasts, Priekuļu novads, LV-4126)
1992(nav uzstādīts)Kapsēta
5Mežvidi
(Mežvidu pagasts, Kārsavas novads)
1946 - 1949(nav uzstādīts)Ciems
6Nautrēnu pagasts
(Nautrēnu pagasts, Rēzeknes novads)
1953 - 1954(nav uzstādīts)Pagasts
7Madona
(Madona, Madonas novads)
1956 - 1976(nav uzstādīts)Pilsēta
8Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
1976(nav uzstādīts)Pilsēta
9Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
1976(nav uzstādīts)Pilsēta
Šofera darbs un dzeja – šādos šķietamos pretstatos ierakstīts Vilhelmīnes Urtānes darba un radošais mūžs. Tikai šķietamos, jo, kā rakstījusi pati dzejniece: “Ar svina smagumu vakaros pildās muskuļi, bet rīti paver apvārsni un noliek ceļa sākumā. Man jāredz, jādzird, jāmeklē… Pateicos savai šofera profesijai, kas man palīdz to darīt.” (Urtāne V. Gara, gara tēva josta… Rīga: Liesma, 1973.) Lokot garum garo tēva jostu – Latvijas ceļu un šoseju kilometrus –, ir laiks vērot un izjust dabu, sastapt dažādus ļaudis, pārdomāt un atcerēties. Divos dzejoļu krājumos “Gara, gara tēva josta…” (1973) un “Sakasnīte” (1981) liriskais pārdzīvojums izteikts vienkāršos, nepretenciozos, skaidri nolasāmos tēlos. Pirmajā grāmatā vēl skan 50. gadu otrās puses un 60. gadu dzejai raksturīgais trauksminieku patoss – liriskā “es” saasinātā atbildības izjūta un vēlēšanās aktīvi iesaistīties sabiedriskās dzīves norisēs, savukārt otrajā – folklorai tuvs pasaules skatījums, dzimtās puses cilvēku poētisks portretējums, drastiskums un latgaliskais kolorīts.

Vilhelmīne Urtāne dzimusi Bērzgales pagastā 1940. gadā, beigusi Nautrēnu vidusskolu (1954), strādājusi par šoferi Madonā (1956–1976) un Cēsīs, kur arī no 1976. gada līdz aiziešanai mūžībā (1992) dzīvojusi. Publicējusies periodikā kopš 1967. gada, galvenokārt Madonas, Cēsu, Ludzas rajona laikrakstos. Plašāka dzejoļu kopa ievietota jauno autoru kopkrājumā “Acis” (1971). Vairākus gadus vadījusi Cēsu literātu apvienību.

Man vajag

Man vajag šo rūsgano dzimtenes mālu,
Šo ziemeļu saules disku.
Katru dienu kā graudus no vārpas
Ar darba smagumu izkult.

Man vajag šos ļaudis kā laukakmens cietos,
Kam dvēsele – skaidrākais kristāls
Mūžu kā sarkanu kapara zvanu
Likteņa smēdē izkalt.

(No krājuma “Sakasnīte”, 1981)

Informāciju sagatavojusi literatūrzinātniece Ieva Kalniņa (19.03.2020.)

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.